Elga Freiberga. In memoriam (I)

 

*

Ir skumji pievērsties in memoriam žanram, it īpaši, kad piemiņas vārdi jāvelta gados jaunākam cilvēkam. Vakar, 26. augustā, es saņēmu sēru vēsti – mirusi Elga Freiberga. Es atceros Elgu kopš laika, kad viņa bija studente Vēstures un filozofijas fakultātē, kur es ilgus gadus docēju mūsdienu rietumu filosofijas vēsturi. Mūsu nelielajā fakultātē pasniedzēji mēdza iepazīties ar studentiem jau pirmajā kursā, un bieži šī pazīšanās turpinājās krietni ilgāk par studiju laiku. Elga bija inteliģenta, ārkārtīgi talantīga meitene ar plašu redzesloku, asu domāšanu un dziļu izpratni par filosofijas problēmām. Līdzīgi kā man pašai, viņai bija saistošs lielais kultūras konteksts, kurā top filosofiskās idejas. Elga brīnišķīgi pārvaldīja šo kontekstu, būdama pasaules literatūras, klasiskās mūzikas, skatuves mākslu, kino un citu kultūras jomu pazinēja un baudītāja. Kad es 1990. gadu beigās gāju prom no fakultātes, man uzreiz bija skaidrs, kam es uzticēšu savus mūsdienu filosofijas kursus. Elga kļuva par ļoti veiksmīgu, kolēģiju atzītu un studentu iecienītu pasniedzēju. Viņas pāragrā aiziešana ir milzīgs zaudējums fakultātei un visai Latvijas filosofu saimei.

Oksana Vilnīte

 

*

Šādos brīžos ir grūti atrast vārdus, lai pateiktu pašu būtiskāko par cilvēka mūžu, it sevišķi, pazīstot cilvēku, kuram patētiskas izpausmes bija dabiski svešas. Taču ir divas lietas, kas nāk prātā, atceroties ilggadējo LU Vēstures un filozofijas fakultātes pasniedzēju Elgu Freibergu – nosvērtība un prāta asums. Vienmēr esmu apbrīnojis to, kā Elga dažnedažādās diskusijās spēja nomierināt sakarsušos prātus un kā spēja valdīt pār emocijām – tās ir īpašības, kas piedien īstena filozofa raksturam. Filozofiska līdzsvarotība vēl izteiktāk nekā ikdienas komunikācijā izpaudās viņas akadēmiskajā darbībā. Elga Freiberga nebija dogmatiska domātāja, kura pieslietos kādas skolas vai virziena piekritējiem. Viņa lieliski spēja balansēt starp pretējiem un savstarpēji kritiskiem domātājiem, ko spilgti apliecina ļoti plašais filozofes interešu un tēmu loks.

Otra lieta, kas man un, domāju, daudziem viņas studentiem noteikti ir palicis prātā, ir Elgas Freibergas intelekts. Kad viņa runāja, citi vienmēr klausījās ar aizrautību. Viņa uzrunāja ar erudīciju, zināšanām un prasmi izteikties, taču visvairāk, manuprāt, ar prāta asumu un elastību. Neatceros, ka kaut reizi kādā priekšlasījumā vai polemikā Elga nebūtu bijusi intelektuālā formā. Šī kvalitāte mums visiem, filozofiskās vides kopējiem Latvijā, reizēm ir pietrūkusi un turpmāk pietrūks vēl vairāk.   

Neskatoties uz cieņu, ko Elga Freiberga baudīja kolēģu lokā, viņas devums Latvijas filozofijā, manuprāt, ir līdz galam nenovērtēts. Viņas kompetence mūsdienu franču filozofijā ir īstenojusies ne tikai daudzos rakstos, franču filozofu darbu tulkojumos, redakcijās un komentāros, bet arī kalpojusi kā orientieris studentiem šajā jomā. Šajā saistībā īpaši smagi ir atcerēties Ievas Lapinskas, mūsu kolēģes un Elgas vadītās doktorantes, pāragro aiziešanu. Šī traģiskā notikuma triecienu allaž nosvērtā pasniedzēja Freiberga, šķiet, tā arī nespēja noslēpt.

Šodien es gribētu tikai vēlreiz sirsnīgi pateikties Elgai Freibergai par palīdzību un padomu, ko viņa ir man sniegusi maģistra un promocijas darba rakstīšanā un es ceru, ka arī viņai mūsu sadarbība sniedza gandarījumu.

Andrejs Balodis 

 

*

Vārdi ir tikai vārdi. Un tāpēc tie ir tik nozīmīgi. Tomēr tie ir tikai vārdi. Tajos var nojaust prieku, sāpes, sastapšanās brīnumu, zaudējuma skaudrumu. Bez vārdiem neiztikt. Arī šoreiz. Kaut gan gribētos paklusēt. Jo arī Tu klusē. Nē. Tu joprojām runā, kaut arī citādi. Tu neesi pagātnes pilnībā pārņemta. Tevī runāja un runā mūžība. Par filosofu varot tapt, dodoties otrajā jūras braucienā. Nu Tu esi citā ceļojumā. Taču abos šajos ceļos ir jaušama nāves un mūžības klātbūtne. Tāpēc Tu nepiederi pagātnei.

Šķiet, Tev piemērots būtu vārds „dzalkstījums”. Tavi vārdi dzalkstī, ļaujot atskārst mūžīgo, proti, dzīvo. Dažkārt tie ir skaudri. Taču tas ir tikai tāpēc, ka Tu iespēj skaidri domāt. Tu iespēj turēt domu. Tu ļauj atskārst neiespējamo. Arī pati Tu dzalkstī sev vien raksturīgajā skaistumā.

Tu esi taisna. To var tikai apbrīnot. Kaut dažkārt Tu ļauj vaļu savai kaislei. Arī to var tikai apbrīnot. Jo Tu esi spēcīga, neļaujot citiem manīt savu trauslumu, vārumu. Tu esi brīnuma iemiesojums. Un laimīgs var būt ikviens, kas Tevi sastapis. Jo Tu vedini sastapt un tapt. Dažkārt tas dzeļ. Tāpēc Tu esi mūžības, domas, dzīvas dzīves dzalkstījums.

Mūsu sarunas nav galā. Tās turpināsies, ciktāl iespēšu dzīvot. Un arī pēc tam.

Tie nav tikai vārdi. Kaut arī pateikts tas ir tikai vārdos. 

Igors Šuvajevs

 

Balss bija

Melnais rītausmas piens tevi mēs naktī dzeram
mēs tevi dzeram no rīta dienvidū vakarā dzeram
mēs tevi dzeram dzeram
Pauls Cēlans

Saukt un aicināt balss nav pārstājusi, balss apdzisusi, vēl starp mums uz trauslā saprašanās stikla dzīvās dvašas lāses kā asaras no manas puses. Caurspīdīga atvēsuma distancē sāp šķīrums un pelēkos pelnos sabrūk pēdējās dzīvās kopības minūtes. Nekad vairs. Tālums tuvībā pieņemas spēkā savā nenovēršamā skaidrībā – ne šeit vairs. Aiz loga atrisis ir laiku vijums – kādreizējo mirkļu nerimtības varavīksnes mirga; auss tur lolo pazīstamo balsi. Tiem, kas paliekam šaipus, katram sava auss, savs lolojums, sava tuvība – māsas, mātes, meitas, studentes, mīļotās un draudzenes, pasniedzējas, kolēģes, filozofes, estētiķes balss intīms auklējums. Katram auklējumam sava tonāla krāsainība, visiem kopā neaptverta balss mīlošā dažādība tās ikreizējā nepiekāpībā, pašai tiecoties pēc kādas tai vien nojaušamas pilnības, neaizskarama likuma atzīšanas. „Te” un „tagad” tuvums neatkārtojas, vairs ne, laikā izsētā tuvība pamazām sanāk kopā vienā – domātājas, paredzētājas savatnīgajā balsī, mūžības tālumam uzticētajā vēstī – tā līdzās citām balsīm satek un ievijas valodas vārdu mālos… tā paliek šaipus kā liecība – bija. Tā ir starp mums, studentu ilgās un cerībās, neuzrakstītajās un uzrakstītajās rindās, tematizētajos doktora, maģistra, bakalaura darbos; tā vēl kavējas un prasās būt atpazīstama tajos tekstos, kuri jau iegūluši bibliotēku grāmatu plauktos. Balss, dvēsele, dvaša… elpas trauslums un runātā vārda vārums.. vai bija? Izskanējusi tā paliek kā atbalss telpā un laikā – „tur” un „tad”. Vai domājam, ka balss bijas liecības ir vāji sadzirdamas aktuālās tagadnes vajadzību un pretenziju sanoņā? Ka tās apraktas pagātnes daudzbalsībā? Tās ir nenovēršamas paraugā, kas iezaigojas pēkšņi un sāpīgi pāri laika plūdumam un ir sameklējams, atrodams, turpināms. Sarunās cita vārdnīca, tajās tiek domāts ne par paraugu, drīzāk par to, kā samērīt to, kam jābūt, ar to, kas ir, par to, kā ietvert vārdos čalojošo dzīves plūdumu, par pienākumiem pret to un vietu starp pretendentiem uz šo pienākumu. Sastopoties nākas atzīt – mums atšķirīgi priekšstati par satikšanās vietu… nē, tā nebūs Maritēna Mākslinieka atbildība, nē, tā nebūs „skaistās dvēseles” harmonija, nē, tas nebūs „gaismas nešanas” un apgaismības pārskatāmās saprotamības ceļš… Jā, tas var būt Paula Cēlana uzrunājums, jā, tās var būt „zudušā veseluma” sāpīgi krītošās minūtes… Ne tikai šī Nevienroze (Die Niemandsrose), bet arī citas nobīdes un papildinājumi, sabalsošanās ikdienišķajā nesamierināmībā ar to, kas ir, un tāpēc atkal un atkal atsauce uz Cēlanu, uz viņa Psalmu, kopā un tagad arī katrai pa savam.

Māra Rubene

 

Psalms

Neviens mūs no jauna izmīcīs iz zemes un māliem,
neviens uzrunā mūsu pīšļus

Lai slavēts Neviens.
Tavā vārdā
Mums ziedēt
Tev
Pretī.

Nekas bijām mēs, esam un paliekam mēs, ziedoši:
Nekā-,
Nevienroze.

Ar
auglenīcām dvēseļgaišām,
putekšņlapām debesstukšām,
kroni sarkanu
no purpurvārda, ko mēs dziedam,
pāri, ak, pāri
ērkšķim.

 

(Agra Traškova atdzejojums)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri