Elga Freiberga. In memoriam (II)

 

Veltījums as. profesorei Elgai Freibergai,
turpinot piektdienas (22.08.2014) sarunu

 

Mīļā un visgudrā Elga,

mūs šķir tikai dažas dienas, kopš skanēja Tava balss. Tikai tagad Tu jau esi šķērsojusi robežu, kas aizved mūžībā. Bet mēs, nezinošie un apmulsušie, stāvam robežas šajā pusē. Saruna vairs nav iespējama, bet domas un atmiņas gan.

Tu esi ieguvusi savu būtību mūžības horizontā, savu nemaināmo identitāti, jo šajā pasaulē Tev vairs nekas neturpināsies. Ir tik grūti to noformulēt, jo es Tevi vēl nejūtu kā aizgājušu. Joprojām ausīs skan mūsu pēdējās piektdienas pačalošana par fakultāti, studentiem, nākamajiem tekstiem, lekciju kursiem, bērniem un nākotni. Tu nebūtu man ļāvusi rakstīt šādu uzrunu, jo skeptiski izturētos pret mēģinājumiem vispārināt dzīvi, pasmietos par apkopojumiem, kas droši vien neatbilstu Tavai pašsapratnei.

Bet man aiz mīlestības pret Tevi kā pret savu izcilāko kolēģi, ārkārtīgi apdāvinātu filosofi, gudru un spēcīgu personību, tas ir jādara, jo publiskā telpa vēlas runāt par Tevi. Piektdien es cita starpā pateicu: „Tu man vienmēr esi patikusi”. Tagad domāju, ka labi, ka to izdarīju, jo cita laika tam vairs nav.

Tava filosofiskā seja ir krāšņa, apbrīnojami intelektuāla, reizēm nepiekāpīga, bet vienmēr drosmīga un gudra. Tie nav glaimi, jo mēs esam bijušas līdzās turpat vai trīsdesmit piecus gadus. Tevi allaž ir interesējusi cilvēka sākotne, nākotne un gals.

Varbūt Tevi vajadzētu dēvēt par eksistences filosofi? Taču diezin vai Tev tas patiktu. Būdama ļoti jauna, Tu jau publicēji rakstus par franču strukturālismu, humānismu un nosauci tos par pārdomām par cilvēku.

„Cilvēks pats sev ir dots tikai fragmentāri.”1 Man liekas, ka tā ir taisnība. Tev bija lieliska filosofiskās antropoloģijas problemātikas izjūta. Varbūt jaunībā institūtā atstāja ietekmi rietumnieciski orientētās Larisas Čuhinas filosofiskais pamudinājums: „Jāpēta filosofiski, kas tas ir – cilvēks”. Čuhinas piemiņas grāmatas recenzēšana šovasar bija Tavs pēdējais zinātniskais darbs institūtā.

Zinu, ka franču filosofija Tev iemitinājās sirdī uz mūžu. Arī franču kultūra, dzeja, literatūra, vēlāk – Dekarts. Tavā vadībā LU Filosofijas un socioloģijas institūtā izauga mūsu „franču meitene”, doktorante Ieva Lapinska, kura diemžēl gāja bojā negadījumā. Tavs pēcvārds Ievas grāmatai ir lielisks kā piemiņas zīme un franču laikmetīgās filosofijas raksturojums. Tu toreiz teici, ka filosofam jāzina, ka dzīvība un nāve stāv līdzās.

Pēcvārdu Ievas tekstam Tu nosauci: Dzīves telpas autonomija un kopības laiks.2 Man liekas, ka tā var raksturot arī Tevis pašas dzīvi: autonomija un kopība. Vispirms autonomija. Nevis nemitīga kopības atražošana. Tu necieti pūli un muļķības, nepiedalījies masu garīgajos pārskrējienos, publiskajos rējienos un neiekļāvies sociālajā kopībā tikai sabiedriskošanās dēļ.

Man liekas, ka Tevī visu laiku mita daudz vientulības. Varbūt pareizāk teikt – vienatnības. 1988. gadā žurnālā Avots mēs ar Tevi kopā rosinājām sarunu par vientulību un komunikāciju. Tu teici: „Aprakstīt pārdzīvojumu ir tikpat neiespējami kā pilnīgi uzspiest citam savu individuālo pieredzi, saucot to par dzīves īstenību.”3 Sarunā piedalījās daudzi Tavi kolēģi, kas ir Tavējais pulciņš līdz pat šodienai – Igors Šuvajevs, Māra Rubene, Ella Buceniece, Māris Vecvagars, Ansis Zunde, Jānis Vējš, jau mūžībā aizgājušie Larisa Čuhina, Kārlis Rutmanis, Vilnis Zariņš, Nikandrs Gills, mūsu ārzemju draugi kā Viktors Molčanovs u.c. Arī Baiba Pētersone savulaik bija šajā bariņā.

Pagājušo piektdien Tu smejoties teici: „Nekas dižs jau tur nesanāca!” Jo Tavi kritēriji allaž bija ļoti augsti. Taču tagad, pārlasot diskusiju par vientulību, man liekas, ka sanāca gan. Šīs tematiskās melodijas, balsu saskaņa, domu trauslais neuzbāzīgums un latviskā vienotība kā nošu atslēga ir turpinājusies nākamajās desmitgadēs.

1991. gadā Tu jau skaidri zināji, kas būs Tavs analizējamais autors – franču psihoanalītiķis Žaks Lakāns. Rakstā Cilvēka problēmas izpratne Ž. Lakāna psihoanalīzē pirms divdesmit diviem gadiem Tu parādi, kas Tevi vilina – zemapzinātais, sašķeltais subjekts, kunga diskurss, varas un kontroles izpausmes, valoda, objektivācijas mirāžas utt. Tu pati, kā man liekas, esi bijusi iekšēja nemiera gara pārņemta, dziļo sajūtu tulks, nevis tik skaidra racionāliste, kāda varbūt izskatījies no ārienes. Deviņdesmito gadu sākumā latviski pasniegt tik labi izprastu Lakānu bija garīgs varoņdarbs.4

Doktora disertācija filosofijā (1996) bija par Lakānu un Deridā – Psihoanalīze un dekonstrukcija: cilvēka problēma Ž. Lakāna un Ž. Deridā filosofijā. Tas nozīmēja ne tikai tulkošanu, terminoloģijas veidošanu un inovatīvas interpretācijas, bet galvenais – spēju „iebraukt” filosofiskajai, psihoanalītiskajai, lingvistiskajai videi neparastā domāšanā. To atnest uz Latvijas Universitāti, piesaistīt studentus, iedvesmot doktorantus, pat apmulsināt kolēģus ar tik aizrautīgu, laikmetīgu un modernu domu.

Kā lakāniste Latvijā Tu biji viena un vienīgā, kas tik atbildīgi pētīja šī francūža tekstus un mācīja tos filosofijas studentiem. Zinu, ka viņiem patika. Viņiem patika gandrīz viss, ko Tu darīji. Varbūt gan mazāk tās sliktās atzīmes, kas kādreiz tika ieliktas atzīmju grāmatiņās. Taču viss bija taisnīgi un saprotami. Freiberga ir forša, gudra un liela autoritāte – parastais raksturojums Tavam universitātes tēlam.

Tu piederēji Latvijas fenomenoloģijas pulciņam. Prātā palikuši kongresi Oksfordā, Romā, Rīgā un citur. Kopā ar kolēģiem Tu biji Tokijā, Jeruzalemē, Seulā, Gdaņskā, Naimegenā un citur, kur valdīja pasaules filosofijas gars. Starptautiski prestižā izdevumu sērijā Analecta Husserliana ir iekļauti Tavi darbi par radošumu un estētisko pieredzi, mākslas darbu, atmiņu, par filosofiem Romanu Ingardenu, Mikelu Difrēnu, Polu Rikēru, Anrī Bergsonu.5 Tu pat iemanījies pasaulē aiznest latviešu filosofa Paula Jureviča vārdu.

Jā, Letonikā Tavs aprakstāmais autors bija latviešu filosofs Pauls Jurevičs. Rakstot grāmatu par viņu kopā ar doktorantiem Ievu Lapinsku un Andreju Balodi, Tu atzinies, ka viņš Tev nemaz tik ļoti nepatīk, kā vajadzētu topošās grāmatas autorei. Tomēr tas neliedza atrast ko suģestējošu, apspriežamu, saattiecināmu ar mūsdienu Latvijas notikumiem.6 Šķiet, ka Tu Jurevičā atradi caurvijamies domu, kura patiešām patika: “Filosofijas lielākā jēga ir tieši pašā filosofiskajā domāšanā”.7

Filosofiskā domāšana bija Tava dzīve, Tava kaislība un prasme. Argumenti vēlās kā no pārpilnības raga, zināšanas mutuļoja enciklopēdijas biezumā, balss tonis bija freibergisks – neparādīt apmulsumu vai nevarēšanu.

Ja man būtu jāpasaka, kuram/kurai Tu no latviešu pagātnes filosofiem visvairāk līdzinies, tad tas, manuprāt, nebūtu Jurevičs. Kaut gan interese par Bergsonu (vadot doktoranta Andreja Baloža promocijas darbu), franču filosofiju, kultūras pretrunām un vērtībām Jums abiem ir līdzīga. Drīzāk estētiķe, franču filosofijas un kultūras pārzinātāja Milda Paļeviča (1889–1972) latviešu filosofijas vēsturē ir Tavs prototips.

Tava specializācija bija estētika. Izdevniecības Zvaigzne ABC izdotās lekcijas estētikā8 Tevi parāda kā autori, kas strādā radošas kompresijas režīmā. Grāmatā publicēts vairāk nekā desmit lekciju cikls… Bet domu, ideju un faktu pārbagātība kā priekš desmit grāmatām. Studenti atzina: sen nebija lasīts kaut kas tik labs, pie tam latviešu valodā. Tu zini, ka man gribējās redzēt Tevis sarakstītu milzīgu, ilustrētu Estētiku; mēs mēdzām runāt, ka tādu, kāda Ernstam Gombriham ir mākslas vēsture. Taču salīdzinājums ar Gombrihu Tev nepatika; teici, ka labāku un vēl skaistāku.

Vairāk nekā desmit gadus (1995–2006) pasniedzot estētiku Latvijas Mākslas akadēmijā, Tev bija savs fanu pulciņš. Atceros, ka tur strādājot, man dekāne Ita Kamene teica: “Nu tā pasniedzēja Freiberga, viņa tak ir tik gudra, ka nenobrīnīties. Kur jūs, filosofi, tādu ņēmāt?”

Strādāt ar māksliniekiem nav tas pats, kas ar filosofiem. Snobisma līmenis tur augstāks, individuālisms stiprāks, radošuma alkas – milzīgas. Teorijas liekas mazāk interesantas, bet pašizpausmes – vajadzīgas kā pasaules piepildījums.

Vai tad tā nebiji Tu, kas Latvijas Mākslas akadēmijā ienesa brīnumu – radināja viņus pie filosofiskām teorijām, domas disciplīnas, izteiksmes skaidrības? Un viņi – tie kreatīvie nebēdņi – paklausīja.

Latvijas estētikas asociācijā Tu biji valdē, piedalījies daudzās starptautiskās konferencēs, rakstīji pēcvārdus Pjēra Burdjē, Rolāna Barta tulkojumiem un atlasīji tulkojamos darbus Laikmetīgās mākslas centra projektā.

Tava estētiskā gaume ir izsmalcināta. Tā savieno teorētisku viedumu ar praktisku ieinteresētību, kas tad notiek mūsdienu mākslā. Tu allaž domās aizķēri tādu kā trīsuļojošu stīgu, stāstu uz robežas, kurā savijas ieraugāmais un netveramais. Estētikā Tavi autori bija Teodors Adorno,9 Valters Benjamins, Artūrs Danto u. c., netika piemirsti arī 19. gadsimta vācu romantiķi, mistiķi un platoniķi.

Savu analītisko skatījumu par Rolāna Barta fotogrāfijas izpratni Tu nosauci Ievainotais skatiens.10 Tev bija aizraujoši pieskarties lietām, kas iznirst, notikumiem, kas izaicina, un laikam, kas pazūd. Iespējams, ka Tavs lieliskais sacerējums par Rolānu Bartu, par studium un punctum ietekmē Latvijas filosofisko jaunatni pievērsties šim punctum, būt uzmanīgākiem pret mirkli, triecienu, afektu. Tev tas likās kā atmodināšana, iekšējās pieredzes valdzinājums.

Universitātē Tu izvēlējies pasniegt arī semiotiku – mācību par zīmēm. To Tu darīji akadēmiski, skaidri un pārliecinoši. Taču man liekas, ja cilvēkus iedalītu semiotiķos un fenomenologos, tad Tu vairāk biji fenomenoloģe – redzēšanas māksliniece. Semiotiķis noņemas ar zīmēm, nozīmēm, pasauli piekraujot ar dubultstruktūrām. Bet Tu redzēji bez dubultošanas, apzīmēšanas, pārinterpretēšanas – ar precīzu, trāpīgu uztveri, pārliecinošu tvērumu – „kā naglai uz galvas”, vai no maldiem ejot „atpakaļ pie pašām lietām”.

Kad pirms dažiem gadiem fakultātē uzradās tārpi (citādāk tos nevar nosaukt), Tu reaģēji asi un nepiekāpīgi: „Mums nav jāpārvēršas par zemi, lai viņi te dzīvotu!” Kā fakultātes Domes priekšsēdētāja Tu allaž iestājies par studentu aktivitātēm, bet pieprasīji akadēmisko kārtību un likumību.

Tu iestājies par līdztiesību, piedaloties feminisma filosofijas projektos. Būdama apveltīta ar racionālu domāšanu, Tu skaidri saprati, ka ne jau bioloģiskās atšķirības starp dzimumiem ir galvenās, bet gan tas, kā sievietes un vīrieši tiek reprezentēti kultūrā. Tu negribēji iesaistīties strīdos, kurš no dzimumiem būtu vairāk vainīgs pie diskriminācijas pastāvēšanas. Atsaucoties uz Jūliju Kristevu, analizējot Lakāna Antigones lasījumu, Tu piekriti, ka jānonāk pie ētiskā skatījuma, jo tas saprotams kā vieta, kurā subjekts mēģina runāt, iegūt valodu.11 Sieviete nav identificējama ar klusumu.

Kopš 1981. gada, sākot strādāt institūtā, un kopš 1999. gada LU fakultātē kā filosofijas doktore, profesore Tu esi palīdzējusi kliedēt šo pieredzes klusumu, atrodot filosofiskus vārdus, kas vajadzīgi visiem.

Tagad Tava šīszemes balss vairs neskan. Taču paliek CITA Balss – tekstos, atmiņās un turpinātājos. Dzirdu, ka Tu gribot izgaist vēja šalkās un piekrastes smiltīs, lai ieaustos Universā.

Bet Tu nevari pazust, kamēr paliekam mēs…

Sērojot par kolēģi un sagaidot šo piektdienu, 29. augustu 2014. g. – viņas bēru dienu,

prof. Maija Kūle

  1. Freiberga E. Humānisms vai humanitārisms. Pārdomas par cilvēku franču strukturālisma filozofijā, Viņpus laba un ļauna. Rīga: Avots, 1989, 114. lpp. (Veltījumā nepretendēju uz profesores izsmeļošu bibliogrāfiju).  (back)
  2. Freiberga E. Dzīves telpas autonomija un kopības laiks, Lapinska I. Identitāte un citādība. Rīga: FSI, 2012.  (back)
  3. Freiberga E., Kūle M. (sast.). Komunikācija un vientulība, Avots, Nr. 2 (14), 1988, 61.–64. lpp.  (back)
  4. Freiberga E. Cilvēka problēmas izpratne Ž. Lakāna psihoanalīzē, Filozofija un teoloģija. Rakstu krājums. Atb. red. M. Kūle. Rīga: LZA FSI, 1991, 54.–59. lpp.  (back)
  5. Freiberga E. Creativity and Aesthetic Experience: The Problem of the Possibility of Beauty and Sensitiveness, Analecta Husserliana, Vol. 83. Imaginatio Creatrix, 2004; Phenomenological Interpretation of the Work of Art: R. Ingarden, M. Dufrenne, P. Ricoeur, Analecta Husserliana, Vol. XCII. Dordrecht: Springer, 2005, pp. 93–104; Mental Experience and Creativity: H. Bergson, E. Husserl, P. Jurevičs, Analecta Husserliana, Vol. XCIII, Phenomenology of Life – from Animal Soul to the Human Mind. Book I. In the Search of Experience. Dordrecht: Springer, 2007, pp. 335–358; Memory and Creativity in the Context of Ontopoiesis of Beingness: H. Bergson and A.-T. Tymieniecka, Analecta Husserliana. Vol. CI. Memory in the Ontopoiesis of Life. Book 1. Memory in the Generation and Unfolding of Life. Dordrecht: Springer, 2009, pp. 233–243 u. c.  (back)
  6. Freiberga E. Pauls Jurevičs un nacionālā ideoloģija, Kultūras identitātes dimensijas. Rīga: FSI, 2011, 3.–21. lpp.; Freiberga E. Vērtību problēma Paula Jureviča filozofijā, Letonika. Pirmais kongress. Modernitāte: filosofija, kristīgās vērtības, mutvārdu vēsture Latvijā. Rīga: FSI, 2006, 218.–225. lpp.  (back)
  7. Turpat, 223. lpp.  (back)
  8. Freiberga E. Estētika. Mūsdienu estētikas skices. Rīga: Zvaigzne ABC, 2000.  (back)
  9. Freiberga E. Mākslas darbs filozofiskās refleksijas spogulī, Almanahs Filosofija. Nr. 4, 2004, 128.–137. lpp.  (back)
  10. Freiberga E. Ievainotais skatiens, Satori, 2006. gada 27. decembris.  (back)
  11. Freiberga E. Sieviete kā reprezentācijas diskurss, Feministica Lettica, Nr. 3, 2003, 71.–86. lpp.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri