Estētika un literatūra

 

Šī eseja (vai lekcija), ko nedaudz saīsinātā formā esam izvēlējušies pārpublicēt no Elgas Freibergas grāmatas Mūsdienu estētikas skices (Zvaigzne ABC, 2000) un kas noslēdz profesores devumam veltīto publikāciju ciklu, lieliski iederas laikā, kad baudām dzeju – visīstākās „valodas pašmedības”, par kurām savā tekstā, atsaucoties uz franču 20. gs. filosofiem, runā arī Elga Freiberga. Apbrīnas vērta ir profesores erudīcija un neslēptā aizrautība, ar kādu viņa pēta literatūras un estētikas (plašāk – filosofijas) saikni, šo reizēm nepamatoti aizmirsto draudzību, kas svarīga arī Punctum veidotājiem.

Artis Ostups

 

Par literatūras triumfa laikmetu var uzskatīt laika posmu no apgaismības līdz mūsu gadsimta vidum, kad literatūras nozīme bija liela; pēc 20. gadsimta vidus to sāka izstumt attēlojums, filma, liekot dominēt citai vizuālajai uztveres paradigmai, kas operē ar „saīsinātu”, ko-miksētu uztveri. Minētais literatūras uzplaukuma periods saistās ar episkās un liriskās jomas attīstību, kad dzejnieks un rakstnieks sāka ieņemt priestera un pareģa vietu. Literatūras iespaida samazināšanās saistās ar izmaiņām cilvēka uztverē, pārorientēšanos uz ready-made acumirklīgo pakļāvību un īsās saziņas attīstību. Šīs izmaiņas ienesa jaunie, cilvēka dzīvi caurvijošie fenomeni – informācija un tehnoloģija, kas fragmentarizē uztveri, pieradinot cilvēku pie punktveida, pārtrauktas, nepabeigtas un acumirklīgas uztveres. Var pat runāt par to, ka informatīvisms, kas pastāv kā nemitīga kodēta plūsma, izstumj literāro tekstu, kuram ir nepieciešama iedziļināšanās un koncentrēšanās. Informatīvisms izmaina arī pašu literatūru. Lasīšana kļūst par privileģētu nodarbi, kurai nepieciešama uztveres atbrīvotība, jo cilvēka uztveri aizvien vairāk angažē audiālās un vizuālās paradigmas, kas pašas tiecas būt par uztveres relaksantiem. Varbūt literatūra sāk izzust? Varbūt tā lieki aizkavē cilvēka laiku, piedāvājot to, ko var apgūt koncentrētākā veidā, patērējot daudz mazāk laika? Acīmredzot literatūra pārdzīvo tās pašas pārmaiņas, kuras pārdzīvo cilvēks, arī grāmata var kļūt par tādu pašu vēsturisku parādību kā, piemēram, spinets. Literatūra dzīvo tik ilgi, cik ilgi pastāv teksts, vai, kā apgalvo franču filozofs Žaks Deridā: „Nav nekā, kas būtu ārpus teksta.”

Teksta pieminēšana liecina, ka literatūra tiek skatīta laikmetīgajā kontekstā, jo tā ir mainīga. Runāt par literatūru no estētikas pozīcijām ir diezgan sarežģīti, jo šodien spēcīgi attīstās literatūras teorija un vēsture, kas analizē un aplūko literatūru gan no laikmetīguma aspekta, gan arī pārdomājot vēsturiskās interpretācijas un analizējot to kultūrvēsturisko kontekstu.

Tomēr lasīšana kā parādība dīvainā kārtā vēl nav izzudusi, bet, neraugoties uz lasītāju loka sašaurināšanos, pieaug interese par rakstītā teksta analīzes iespējām, pārveidēm un jaunatklāsmi. No šī aspekta literatūra iegūst jaunu saikni ar estētiku, saistās ar cilvēka pārveidi, cilvēka attiecībām ar tekstu, un no jauna tiek uzdots jautājums: kas ir literatūra? Šis jautājums saistās ar Žana Pola Sartra programmatisko darbu Kas ir literatūra?, kurš tika izdots Francijā 1947. gadā. Sartrs savā ziņā uzsver literatūras saikni ar estētiku tādā nozīmē, ka viņš izceļ brīvības jautājumu, kas ir aktuāls arī estētikai. Savā darbā Sartrs izceļ autora un lasītāja atbildību. Literatūras uzdevums, saskaņā ar Sartra teikto, ir vērsties pie autora un lasītāja brīvības, tādējādi iedzīvinot brīvību sabiedrībā. „Neviens neraksta vergiem!” – tā ir visai patētiska devīze. Rakstnieks ir medijs visiem, jo viņš, apelējot pie lasītāja brīvības, sadarbojas ar to brīvības laukā. Kas ir šis brīvības lauks? Tā ir pašizziņas spēja. Tādējādi literatūra, kas it kā apraksta atsevišķas personas, vienlaikus runā arī par mani, par manu eksistenci, manu brīvību un likteni, radot manas klātbūtnes ilūziju tekstā. Literatūra vienkārši neapraksta, bet gan inscenē realitāti vārdā, kas paveras man tikpat reāli kā fiziskā pasaule. Literatūra, pateicoties savai metaforiskajai iedabai, rada šo klātbūtnes iespaida realitāti un brīvības izjūtu.

Par literatūru var sacīt to pašu, ko franču filozofs Gastons Bašlārs ir teicis par pasauli, un proti, tā ir brīnišķi skaista, pirms kļūst patiesa. Vai tas nozīmē, ka literatūra ir tikai fikcija, ilūzija, aizstājēja? Literatūra nav bēgšana no realitātes, bet gan realitātes padziļinājums, jo, dzīvojot kultūras vai kultivētajā pasaulē, mēs apzināmies to, ka savu realitātes izjūtu mēs iegūstam arī no literatūras, kas savā ziņā veido mūsu realitātes uztveres imagināros tēlus. Pasaki, kas ir tavas bērnības mīļākā grāmata, kas nav likusi vilties, gadiem ritot, un es varēšu zināt tavu pasaules tvēruma apveidu! Protams, tas nav tik tieši un viennozīmīgi, nevar apgalvot, ka kāds visu dzīvi maldās pa Aizspoguliju tikai tāpēc, ka bijis līdz ausīm iemīlējies Lūisa Kerola grāmatās. Es neesmu Alise, bet es zinu, kas ir Aizspogulija, es nenogalinu arābu, bet es zinu, kas ir svešais, – šīs literatūras inspirētās mīklas var turpināt bezgalīgi. Literatūra nav tikai fikcija (ja mēs rotaļājamies ar tās anglisko nosaukumu), tā ir arī realitāte, jo literārais darbs ir realitāte pati par sevi, tajā ir apslēpta patiesība, jo patiess ir darbs. Šeit gan nāktos uzdot jautājumu par to, kā es varu zināt kaut ko par šo patiesību, kā tā man atklājas? Vai pārdzīvojot literārajā darbā ieslēpto klātbūtni, saplūstot ar to? Pārdzīvojuma jēdziens gan it kā raksturo lasīšanas akta estētiku, tomēr tas vēl neizsmeļ saskarsmi ar literatūru, jo tā glabā ne tikai notikumus, likteņus, kolīzijas, ainavas, bet arī tos notikumus, kas ir it kā starp vārdiem. Par literatūrā esošo realitāti es varu uzzināt, pazaudējot šo realitāti. Zaudējums ir atguvums. Atcerēsimies mītu par Orfeju un Eiridīki – arī šajā mītā ir ieslēpta zaudējuma/ieguvuma spēle. Orfejs nolaižas pazemē, lai atgūtu zaudēto – Eiridīki, un, mēģinot to atgūt, atgriežas kā zaudētājs, bet viņa ceļš sākas un beidzas ar zaudējumu. Arī sastapšanās ar literatūru ir šāda atgriešanās pie realitātes, sākotnēji pazaudējot to. Literatūra iedarbojas nevis kā inspirācija, bet kā imaginācija – reālā un ireālā saplūsme. Lasot es esmu kā teksta gūstekne, esmu ievijusies vēstījumā, es kustos līdzi teksta kustībām, bet vienlaikus es esmu es pati, es atgriežos atpakaļ pie sevis pašas. Kamēr es veicu šīs lasīšanas kustības, teksts rāmi sargā savus tēlus, vilinot sastapties atkal. Literārais darbs nelīdzinās sapnim, jo es atkal varu atgriezties pie tā, bet tam piemīt tā pati īpatnā sapņa gaisma, reālā un ireālā savijums. Vai autors ir tāds pats sava teksta gūsteknis kā lasītājs? Prātā nāk Vladimira Nabokova vārdi par Gogoļa inscenēto īpatno literāro telpu. Nabokovs par Gogoli saka, ka viņš bijis visai dīvaina radība, bet ģēnijs jau vienmēr ir dīvains, un vienīgi veselīga viduvējība godājamam lasītājam rādās kā gudrs, vecs draugs, kurš vēlīgi bagātina lasītāja priekšstatus par dzīvi, tos tīši neaizskarot. Izcila literatūra balansē uz iracionalitātes robežām, un no šāda skatpunkta Hamlets rādās kā izglītota neirotiķa neprātīgais sapnis, bet Gogoļa Šinelis – kā drūms un grotesks murgs, kas „izsit” melnus caurumus neskaidrajā dzīves ainā, liekot tā lasītājiem un kritiķiem diskutēt par šajā stāstiņā iešifrētajām nozīmēm, kas katram šķiet citādas. Tie ir šie „melnie caurumi”, kas veicina nozīmju kustību.

Literatūra dzīvo, pateicoties šai kustībai, slīdēšanai no nozīmes pie nozīmes. Kas uztur literatūras universalitāti, tās spēju dzīvot gan vēsturiskajā laikā, gan arī ārpus tā? Bībelisko, Oskara Vailda, Gustava Flobēra Salomi taču vieno tikai leģenda un vārds. Albēra Kāmī Kaligula nav vēsturiskā Romas imperatora baisās, leģendām apvītās varas/dzīves stāsts. Literatūra ir atbrīvotāja, kuras emancipējošie likumi ir visai mīklaini un slikti padodas aprakstam. Manis pašas brīvība ir tā, pateicoties kurai es varu runāt un rakstīt, un citi brīvi var manī neklausīties un mani nelasīt. Tātad šeit ir vesels brīvību spektrs vai brīvību lauks – politisko, izvēles, uztveres utt., bet neviens no šiem brīvību veidiem nav absolūts, tie ir tikai cilvēciski, tātad – brīvi un ierobežoti reizē. Uztveres brīvība arī nav absolūta, tā drīzāk ir ievirzīta. Individuālie uztveres akti ir saistīti arī ar pārdomu stāvokļiem, kas nav tikai lasītāja vai autora pārdomas, tās jau ir ierakstītas pašā tekstā, bet nekur nav tieši atrodamas. Tā notiek saskarsme ar universālajām aktuālajām tēmām: likteni, brīvību, esamību. Tās neatrodas teksta virspusē, tās neizriet no tēla rakstura vai notikumiem, tie pat nav īpaši jēgpilni vārdi, kas lasītājam trāpa kā bumerangs, lai vēlāk atgrieztos atpakaļ autora rokās, jo šīs tēmas vai nu vienkārši ir, vai arī nav tekstā. Teksts pats par sevi, ar savu vārdu notikšanu ierosina mani, tam piemīt tas, ko var saukt par intenci, kas norāda uz kaut ko nozīmīgu. Kā top nozīmes? Rakstnieks taču nedomā par nozīmi, viņš drīzāk uzdod mīklas, nekā sniedz atrisinājumus, tāpēc nevar apgalvot, ka literatūra ir caurspīdīga, tad tā drīz vien pārvērstos par kaut ko citu, piemēram, socioloģisko tabulu. Teksta pasaule ir necaurspīdīga, necaurredzama, tā nav iekļaujama skaidros jēdzienos, tā drīzāk atgādina veselu spoguļu galeriju, kurā redzamais iegūst aizvien jaunas dimensijas. Gluži kā Džonatana Svifta Gulivers, kas, būdams tikai cilvēks, vienmēr ir neproporcionāls, neatbilstīgs pasaulei, reizumis ir pārmēru liels, reizumis pārmēru mazs; literārais teksts un lasītājs nevar sasniegt kaut kādu līdzsvara stāvokli, atrast spoguļa dimensiju, kurā viss ir redzams vienlaikus. Teksta valoda (jā, atkal esam pie mūslaiku visvarenākā fetiša – valodas) atgādina literāru žestikulāciju, kurā zīmei netiek pierakstīta noteikta viennozīmība, bet šī zīme sauc pēc atbildes. Nozīmes nenoteiktība slēpj sevī iespējas pārtapt par kaut ko citu, gluži kā viens no Fjodora Dostojevska romāna Idiots personāžiem – Ļebedevs, kas apvieno gan traģiskos, gan sarkastiskos smieklus, izmisīgi balansēdams uz savas neproporcionalitātes robežām. Protams, nozīmes medībās nevar iztikt bez zināšanas, bet tas nenozīmē, ka literatūra ir gatava pārtapt par zinātni. Tās ir zināšanas nevis kāda cita, bet sevis paša dēļ, tās ir zināšanas, kas pastāv kā uzdotība, tāpēc literatūra var būt man saprotamāks liecinājums par mani pašu nekā ārējās pasaules norises.

Literatūras uzdotās mīklas pēdējo gadu laikā ir īpaši aktivizējušas literatūras teoriju, kas reizēm kļūst par aizraujošāku lasāmvielu nekā pati literatūra. Kas veicina šo situāciju? Moriss Blanšo savā darbā No Kafkas pie Kafkas saka, ka literatūra ir pretrunu un nesaskaņu vieta. Morisa Blanšo skatījums uz literatūru ir tik savdabīgs, ka tas neapšaubāmi pelna ievērību. Blanšo domā literatūras un valodas kontekstā, uzlūkojot valodu nevis kā izteiksmes līdzekļu kopumu, bet gan kā spēku, kurā izzūd cilvēks un cilvēka realitāte, bet valoda iegūst patstāvīgu dzīvi. Blanšo ir tuvs to autoru lokam, kas pievērsies domāšanas pieredzes atklāšanai, šajā ziņā sasaukdamies ar Frīdriha Nīčes un Žorža Bataja idejām, īpaši uzsverot iekšējās pieredzes momentus un to tvērumus. Blanšo skatījumā literatūra dzīvo kā vilinājums, tiekšanās (l’attirance), to uzsver arī Mišels Fuko savā nelielajā darbiņā Domas no ārpuses, kas tapis kā polemika ar Blanšo idejām par valodas pašmedībām un literatūru kā divdomīgu jautājumu pašai sev. Ko tad Blanšo raksta par literatūru? Literatūra, viņaprāt, sākas tad, kad to apšauba, uzdod jautājumu par to. Tas nenozīmē literatūras izsīkumu, tās pārvēršanos par neko vai par „tikai literatūru”. Izteikums „tikai literatūra” nozīmē neuzticību tam, kas liek piepūlēties bez redzama un taustāma rezultāta, tā ir literatūras pretstatīšana zinātnei un praksei. Tādā nozīmē „tikai literatūra” tiek identificēta ar vārda bezdarbību, pasivitāti. Literatūra nav nedz pasīva, nedz aktīva vārda „turēšana”, jo rakstnieks, kurš raksta, dara to pašu, ko cilvēks, kurš dara kaut ko praktisku. Rakstnieka stāvoklis ir paradoksāls, jo viņa darbība ir sekošana lietu un vārdu vilinājumam, un, jo tuvāk rakstnieks nonāk literatūrai, jo vairāk no tās attālinās, zaudē saikni ar to. Rakstnieks rada savu darinājumu, mainot dabisko un cilvēcisko realitāti, raksta, izejot no noteikta valodas stāvokļa, no noteiktas kultūras formas, no noteiktām grāmatām, tāpat kā to saista arī objektīvie elementi, kas gluži fiziskā nozīmē liek darinājumam notikt: papīrs, tinte, iespiešana (šodien mēs varētu turpināt šo uzskaitījumu un pamanīt, cik ļoti pastarpināts kļūst rakstīšanas akts). Tomēr viss šis uzskaitījums vēl nerāda to, kas notiek rakstīšanas aktā, un proti, tur norisinās valodas, kāda tā ir, sagraušana un atdzemdināšana citā, atšķirīgā formā. Jauna grāmata – tā ir realitāte, jo to var ieraudzīt, pieskarties tai un pat izlasīt to – būt ar grāmatu gluži fiziskā un jutekliskā sasaistē (interesanti, vai CD arī izraisa tādas jutekliskas alkas kā, piemēram, grāmatas turēšana rokās un lasīšana, pametot to zem gultas; no šī viedokļa CD ēra ir jaunas disciplīnas ēra, kurā nav vietas neorganizētibai un laiskai baudai, arī bauda ir organizēts un sterils pasākums, ar jaunām un negaidītām baudas sekām un blakusparādībām). Uzrakstīta grāmata ir pilnīgi jauns pasākums, jaunas kaisles medības, kas reti kad atbilst sākotnējai iecerei; ja tā nebūtu uzrakstīta, nepastāvētu nekādas iespējas iztēloties, kāda tā varētu būt. Grāmatas rakstīšanas pieredze izmaina pašu rakstnieku, arī viņa attiecības ar valodu. Literatūras un valodas attiecībās Blanšo saskata divas ievirzes. Pirmā no tām saistās ar negāciju kustību un valodas sekošanu tai. Šajā kustībā lietas tiek nošķirtas pašas no sevis un iznīcinātas tādēļ, lai tiktu iepazītas, iekarotas un izstāstītas. Kustība ir saistīta ar kāda nereāla veseluma meklēšanu, veseluma, kuru tās veido visas kopā, jeb pie pasaules, kas ietver sevī to kopuma jēgu; tieši šo ceļu izvēlas literatūra, raugoties uz lietām no to vēl iztēlojamā (imaginārā) veseluma, kas varētu būt izveidojies no reālā lietu sakopojuma. Tas rada neuzticību pret vārdiem, prasību izmantot tos pret runu (runāto valodu) un izsmelt līdz galam, liekot vārdiem realizēties kā kopumam, kurā katrs vārds robežotos ar neko. Otra ievirze pieprasa pārvērst literatūru rūpēs par lietu realitāti, par to neiepazīto, klusējošo eksistenci, meklēt lietu nevainību un aizliegto klātbūtni, kas pretojas atklāsmei, tas nozīmē mest izaicinājumu tam, kas nevēlas atrisināties, atklāties uz ārpusi. Tā ir kā neskaidra un neattaisnota dīvainība, cietsirdība bez likuma, atsacīšanās iziet pasaulē. Savā ziņā tā ir kā vēlēšanās līdzināties runas būtībai, kur tā pārvēršas par materiālu bez kontūrām, saturu bez formas, patvaļīgu un bezpersonisku spēku, kas neko nesaka, neko neatklāj un tikai ziņo par savu atsacīšanos runāt, izniršanu  un atgriešanos dzelmē. Šī pārvērtība var izdoties. Vārdi var mainīties, tie var vairs nenozīmēt ne ēnu, ne zemi, bet ēnas caurspīdīgumu un zemes bālumu. To runa līdzinās sakļautu spārnu plaukšķim, lietu smagums runā parādās kā sillabiska (zilbju lietojums) lietņa smacējošais blīvums, kas zaudējis savu jēgu. Literatūra gan ir uzvarējusi vārdu jēgu, bet no jēgas atbrīvotie vārdi it kā ir atraduši šo jēgu, kas pārtapusi lietās; jēga ir zaudējusi savu pamatu, atšķirta no laika jeb jēgas momenta, tā klīst kā tukšs spēks, ar kuru neko nevar iesākt – spēks bez varas, vienkārši nespēks pārtraukt eksistenci, kas tieši tāpēc šķiet pārvērtusies par bezjēgas eksistenci… Literatūrā tā ir pieredze, kas atklājusi to, ka tās esamība nespēj pazaudēt apziņu, kas ir ierauta tādā kustībā, kurā tā izzūd, atraujas no kaut kādas es ass. Blanšo abas literatūrai piemītošās ievirzes saskata franču dzejnieka, simbolista Stefāna Malarmē darbībā, kura interese par valodas un runas attiecībām ar realitāti ir kļuvusi par ierosmes avotu Žaka Deridā valodas filozofijai. Stefānu Malarmē nodarbina valodas un literatūras attiecības, viņš saskata valodas un attēlojuma līdzību – gan valoda, gan glezna veido savdabīgu uzvedumu (spectacle), kas it kā rada gan klātbūtnes, gan prombūtnes iespaidu. Tikai šajā klātbūtnes-prombūtnes saspēlē kaut kas var tikt pateikts. Šis uzvedums ir arī teksta organizēšanas pamatā, piemēram, Malarmē stāstījums par Pjero, kurš nogalinājis savu neuzticīgo sievu (Pjero, ja atceraties, ir franču pantomīmas teātra personāžs – piekrāptais un skumji baisais vīrs). Malarmē savā vēstījumā atstāsta Ferdinanda Bezjēra uzrakstīto stāstu, tā it kā izslēgdams savu autora klātbūtni no teksta. Malarmē atstāstījumā šis notikums, kas ir bijis gan uzvests, gan atstāstīts, iegūst citu izpausmi, tas nav stāsts, kuram dzīvojam līdzi tieši, šī stāsta notikumi tiek inscenēti kā mīmiskas spēles apraksti. Tātad šī stāsta patiesība ir kustīgi atdarinoša – tā ir mimētiska. Varmācīgās nāves aina jeb slepkavība tiek attēlota vairākkārt kā savveida virknes apraksts. Šeit var saskatīt vairākas rakstības stadijas – uzvedumus, jo stāsta varonis ir mīms, kas to visu spēlē uz skatuves. Tātad arī uzvedums ir pārstāvēts vairākkārt: gan kā skatuves laukums, uz kura norisinās pantomīmas ainas, gan kā Bezjēra stāsts, gan kā Malarmē pārstāsts. Šajā stāstā it kā tiek atcelta tieša klātbūtne – viss stāsts ir par kādu citu stāstu, ko stāstījis vēl kāds. Stāstu veido un vada nevis autors, kura klātbūtne ir netieša, bet pati valoda.

Tātad literatūra nenodarbojas tikai ar cilvēkam nozīmīgo eksistenciālo tēmu risinājumu, tā var pievērsties pati sev, meklējot robežas, kurās literatūra pārtop par tekstu jeb strukturālās iniciatīvas punktu, kuru nevar šķērsot, nesakot dažus vārdus par Rolānu Bartu. Rolāns Barts savā ziņā ir parafrazējis Sartra uzstādīto jautājumu: kas ir literatūra? Kā skan šī parafrāze? Brīvību nomaina atvērtība, kas ir cieši saistīta ar jēgas kā dominējošās virsnozīmes sakrālās neapšaubāmības satricināšanu. Rakstīt nozīmē satricināt pasaules jēgu, likt uzdot tādus jautājumus, uz kuriem neatbild pats rakstnieks. Atbildi ienes lasītājs, iesaistīdams tekstā savu vēsturi, valodu, brīvību. Gan jēga, gan lasītāja konteksts nemitīgi mainās vietām, jo jēga nāk un aiziet, bet jautājums paliek. Tāpēc literatūrai piemīt transvēsturiska esamība, kas nav gluži esamība filozofiskā nozīmē, bet gan ir funkcionālās atkarības sistēma, kuras pastāvīgais elements ir literārais darbs, bet mainīgais – pasaule un laiks. Ja literārajam darbam piemīt īstenā forma, tas ir tapis tikai tam iespējamā vienīgajā veidā un nav darināms ar citiem līdzekļiem; darbs var nest mainīties spējīgo jēgu, nevis slēgtu jēgu. Tie ir nosacījumi, kas ļauj darbam dzīvot un būt uztveramam. Barts šeit mēģina pateikt mūsdienās jau tik ierasto frāzi par darba atvērtību interpretācijai, kura liek aplūkot klasiskos tekstus nevis kā jēgas nemainību un noslēgtību, bet kā atvērtību. Noslēgta jēga, ar dzīlēs apslēptu jēgu pārblīvēti darbi neatstāj vietu lasītājam, tas vienkārši top vai nu izstumts, vai pārvēršas par teksta deklamētāju; tādējādi arī klasiskos tekstus var apgūt nevis kā dzīvu pasauli, kurā kavējas lasītāja prāts, bet gan kā iemācītu katehismu. Literatūra ir literatūra tikai tādā nozīmē, kādā vietām mainās runājošā darba klusums un uzklausošā cilvēka vārds. Saruna par Bartu būtu neiespējama bez autora nāves tēmas. Kāpēc „mirst” autors? Lai dzīvotu literatūra. Lai piepildītos tās atvērtība. Autora figūra (starp citu, vārds auctoritas nozīmē citēšanu, atsaukšanos), kāda tā tapusi literatūras ietvaros, pieder jaunajiem laikiem, tā nav pārlaicīga, bet rodama viduslaikos, kad tika nostiprināta individuālās pašcieņas pozīcija un izveidojās priekšstati par personību. Personības izpratne ir saistīta ar reliģiju, kristietību, jo pirmā persona ir Dievs kā pasaules autors vai radītājs. Tieši literatūrā, rakstītajā tekstā autora figūra ieguva visnoturīgākās pozīcijas, jo radīt vārdu nozīmē radīt pasauli. Tas daļēji sasaucas ar priekšstatu par literatūru kā autora intīmo dienasgrāmatu. Autors valda pār savu darbu, viņa persona, gaume, kaislības bieži vien ir noteicošie literārā darba uztveres nosacījumi (mūsdienās šiem atzinumiem var pievienot arī autora tēlu-konstrukciju, kuru producē mediji un veido reklāma, bet tā jau ir cita sarunas daļa). Barts raksta, ka gan Helderlīns, gan van Gogs joprojām tiek saistīti ar slimību un viņu jaunrade ir kā slimības simptomu analīze (te varam atcerēties strukturālisma klasiku un izcilā lingvista Romāna Jākobsona veikto Helderlīna dzejas valodas kā progresējošā neprāta liecības analīzi). Tas nozīmē lasīt darbu kā autora dzīvesstāstu, ielauzties viņa noslēpumos, kas vienmēr valdzinājis cilvēku (var sacīt, ka tā ir savveida vojerisma kultūra, kas nekad nenoiet no skatuves un mūsdienās ir kļuvusi par kultūras simbolisko labumu tirgus elementu). Tomēr tiešu sakritību šeit nav un nevar būt, jo pretējā gadījumā darbs būtu miris līdz ar autora fizisko nāvi. Ikviens darbs nav autora grēksūdze, tas ir īpašs žanrs. Barts min Stefānu Malarmē (protams, atkal), kurš pirmais ir mēģinājis pārtraukt šo grēksūdzi, neļaut to uzklausīt. Malarmē savos veiksmīgajos un neveiksmīgajos literārajos eksperimentos parādījis, ka runā nevis dzejnieks, bet valoda pati par sevi. Malarmē poētikas būtība ir mēģinājums aizstāt autoru ar rakstību.

Bartam tas nozīmē atjaunot lasītāja tiesības. Arī Prusta veikums runā par to, ka, neraugoties uz psiholoģiskajiem dziļumiem, kas piemīt Prusta darbiem, pats Prusts ir pierādījis to, ka autors ir tikai vidutājs starp personāžiem un lasītāju. Prusts taču par varoni ir izvēlējies nevis to, kurš ir varonis ierastajā nozīmē, bet gan to, kas vēl tikai gatavojas rakstīt, bet nekādi nevar iesākt to darīt. Prusts ir radījis pilnīgi visu – par to mēs varam nešaubīties –, bet Prusts ir radījis jaunu rakstības laikmetu – tā vietā, lai pārrakstītu savu dzīvi, viņš to pārvērta literārā darbā. Galu galā var atsaukt atmiņā Deridā domas par to, ka literatūrā vienmēr ir kāds noslēpums un tā daudz raksta gan ap, gan gar šo noslēpumu, bet nekad neraksta par to pašu…

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri