Harts Kreins metas pāri apmalei

 

Dēnešs Krusovskis  ir ungāru dzejnieks, kritiķis un tulkotājs. Dzimis 1982. gadā. Pašlaik dzīvo Budapeštā. Izdotas sešas Dēneša grāmatas dažādos žanros: dzeja, esejas, īsie stāsti un dzeja bērniem. Viņa dzejoļi ir tulkoti angļu, horvātu, serbu, bulgāru, poļu, zviedru, rumāņu un vācu valodā. Dzejnieks ir piedalījies arī vairākās starptautiskās meistarklasēs un projektos, piemēram, Akademie Solitude Štutgartē, CEC Artslink Ņujorkā un Starptautiskajā Rakstnieku meistarklasē Aiovā. Dēnešs ir arī redaktors izdevniecībā L’Harmattan, kur strādā pie pasaules dzejai veltītas sērijas Világlíra.

 

Elēģijtroksnis

It kā sarūsējusi centrifūga grieztos
manī iekšā, jūklīgās elsās,
es izžņaudzu traipus
no mūsu pēdējām kopīgajām dienām.

Bet kā es varēju tevi izbēgt,
ja pat tavas drēbes ar mani runāja?
Dažas no tām deklamēja
dusmīgi atlecošas atskaņas,
dažas čukstēja tumšās kadencēs,
dažas bez apstājas kliedza neķītrības.

Man ausīs joprojām džinkst violetas
blūzes galvas reģistrs, kas auro:
Saplēs mani gabalu gabalos, tu gļēvais sūds!
Tolaik es tur stāvēju, atturēdamies,
vēlāk es devos pēc skaļāka trokšņa.

 

Elēģijtroksnis

Diena nekad neuzaust, tā vienmēr ir austoša,
un caur šo blāvo pustumsu
aiz mūsu dzeltenā aizkara
es sēžu, gaidīdams tavu siluetu lejā.

Vai mēness ir kādā veidā iesaistīts
šajā netīro bruģakmeņu paisumā,
vai arī manas pārgurušās acis izgudro
nepārtrauktu kāpumu un kritumu?

Es reiz noliecos pāri misas spainim,
lai ieelpotu daudzsološo viruma dvaku.
Tā es gaidu, bet diena nekad vairs neuzausīs.

 

Avots

Nenovēršamajā
atkusnī tu vilcies
kā dezertieris
gar asins sliedi,
tātad šī ir pēdējā diena
šoziem, tu jautāji,
ienākot izcirtumā,
kur sniegpulkstenītes plauka
dubļu pleķos, lai arī
vējš nesa maitas smaku,
tātad šī būtu mana pagātne,
klapstošie zari,
sarkanie punktiņi uz balta fona,
un tu pamanīji
no krūma otras puses briedi,
uzrodamies veldzēt slāpes,
brūcei sūcoties tam sānā,
tu nolaidi savu bisi
un piegāji tuvāk, daudz tuvāk,
tātad šis ir manas nākotnes avots,
tad tas tevi uzlūkoja
un teica – jā.

 

Sieva

Tas, ka gaisma
vēl iekrīt
dārzā, ir mulsinoši,
jo debesis jau bija vērtušās
tumsā, sveša
resna dāma tuvojās
tev sapnī,
izpleta rokas
un apņēma tevi,
gandrīz saskrāpēja tavu ādu
ar saviem nagiem,
bet es jūs nepazīstu,
tu teici, raujoties
prom no viņas, ak,
pazīsti gan, viņa atbildēja,
es esmu tava sieva,
tad tu meklēji
pēdējos saulesgaismas
plankumus un steidzīgi
izkāri asiņainos
vakardienas palagus.

 

Meitene

Pēc tam, kad sievietes nozuda
līdz ar bērniem,
kas izkarinājuši locekļus
no visneparedzamākajiem
robiem savos ratiņos,
pēc tam, kad skrējēji
piebeidza savus pēdējos apļus,
bet parka ēnas vēl
nebija tevi ieskāvušas,
pēkšņi tu sajuti,
ka neesi viens
un atpazini viņu uzreiz,
kā uzmanīgi viņa liek soli
no savas slēptuves paeglī,
mazā meitene ar ūdensgalvu,
uz kuras pamesto skeletu
tu vēl pirms brīža biji todien skatījies
Nārenturma slimnīcā,
ko tad tu šeit dari,
tu viņai prasīji pārsteigts,
tad gājāt nerunājot
viens otram blakus
visu ceļu līdz mājām.

 

Harts Kreins metas pāri apmalei

Liecoties ūdenim pāri, es neredzu seju
tur atspīdam. Viss, ko es spētu vēl mīlēt,
no manis ir aizplūdis prom, un ar to, kas ir palicis
pāri, man neiznāk attaisnot sevi.

Tas, kas varētu būt mans spoguļattēls,
mūžīgi ceļas uz augšu, mēs esam
tik neaptverami tālu viens no otra,
tikai ar izsmieklu varētu izmērīt, cik.

Tas ir viss, kas man sakāms un viss, ko es teikšu,
līdz kamēr mans smaguma centrs būs pārsniedzis
vietu, kur atrodas mezglpunkts, vienkāršāk runājot,

margas, pie kurām es nu jau vairs neturos.
Lecam mēs abi, bet šļakatas tiek tikai man,
abi mēs apklustam, kamēr es ierodos viens.

 

Jūrnieki izgulda Harta Kreina mirušo ķermeni

Mēs izsakām ardievas kādam, kas vairs
nav ar mums, taču nedz viņa dēļ
esam šeit sasaukti, nedz arī mūsu dēļ
viņš lēca pār bortu. Mēs sastapāmies

tuvu tai vietai, kur savtība krustojas
ar juteklību, tomēr divatā mēs turpināt
nevaram. Nākamais mirklis
šausmina ar savu tukšumu, ar nākotni,

vienīgā pieņemamā atbilde ir teikt
nē. Jebkurā gadījumā, vesels lērums
uzdevumu gaida savu izpildi.

Mēs atlaižam zārku ar tukšu vidu,
tad, it kā ticēdami, ka līdzcietība joprojām
iespējama, ļaujam labajām ziņām izplatīties.

 

Meža josla

Kaut kā vēl pietrūkst,
es varu norādīt tikai tā tukšo vietu,
nagu izvagojumi uz lielas baltas sienas,
stumbri ar iekaļķotām mizām.

*
Man ir krātiņš dārza galā,
bet suņa tur man nav,
mazliet tālāk ir meža josla,
naktī, kad pūš vējš,
ir dzirdams pat no šejienes – zaros
iestrēgušie atkritumi čukst.

*
Ja es nebaidītos no nākamās rindas,
es neturpinātu.

*
Viņš sēž uz soliņa otrpus takai un
neko nedara, pat
nekustas, acis
aizvērtas, bet zem nostieptās ādas
un biezajiem taukiem es joprojām varu
atpazīt jaunekļa ķermeni.
Kā man jūs uzrunāt?
Nožēlas tēvs.

*
Šī bija tā vieta, tieši šeit.
Mēs guļam tai pašā gultā,
mugura pret muguru,
mēs ieelpojam,
āda saskaras,
izelpojam, atdalās.
Saskaras. Atdalās.
Es izlietošu
tavu seju kā ziepes.

 

Atdzejojis Ivars Šteinbergs

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri