punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Varbūt pat nesagaidīsi ziemu

Artis Ostups

14/10/2014

 

Par Katrīnas Rudzītes dzejoļu krājumu Saulesizplūdums (Literatūras kombains, 2014)

 

Jaunākajā latviešu dzejā viss turpinās – šogad iznācis Katrīnas Rudzītes (iepriekš Kudumas) debijas krājums Saulesizplūdums, kas pārsteidz ar virkni spožu dzejoļu un kopumā pārdomātu grāmatas uzbūvi, jo publicēts, šķiet, tikai pats tas labākais, kas tapis kopš Rudzītes pirmajām publikācijām presē. Saulesizplūdums liecina, ka radikāli asociatīvajai poētikai joprojām ir kaut kas, ko mums parādīt (mazāk – ko teikt, bet vismaz es to neuzskatu par trūkumu, jo vērtīga literatūra neaprobežojas tikai ar narcistisko „man jums ir, ko pastāstīt”). Lasot Rudzītes grāmatu, man nerodas vēlme to argumentēti vērtēt (es varu vien strupi apgalvot, ka, manuprāt, tā ir pārliecinošākā pēdējo piecu gadu debija uzreiz pēc Arvja Vigula Istabas (2009)), tādēļ būs prātīgāk, ja es pakavēšos pie dažiem atslēgas motīviem un metaforām, tēliem un noskaņām.

 

Pamats

Kā savā recenzijā par Saulesizplūdumu jau atzīmējis Viguls, šī krājuma dzejoļi iedalāmi radikāli asociatīvās improvizācijās un mēģinājumos tuvoties skaidrākam vēstījumam, kam, protams, raksturīgi piezemētāki tēli un gaišāks skats uz notiekošo. Pārdomas par Rudzītes radītās pasaules stabilitāti vairāk attiecas uz ekspresīvākajiem tekstiem, kas valodas nemierā tiešāk vai netiešāk reprezentē attiecīgu attieksmi pret visu, kas gadās (šī vitgenšteiniskā frāze lietota, lai norādītu – Rudzītes dzejoļi nereti pārsniedz viena naratīva robežas un to „es” izšķīst nosacīti iezīmētas teritorijas ņirboņā).

Eksistences trauslumu Rudzīte prot izteikt ar trāpīgām metaforām: „mūsu laiva ir / grīļīga papīra turza” (8. lpp.); „ap potītēm jau skalojas tumšzila tinte // zem manis ir jūra” (32. lpp.). Laivas un jūras tēli šeit simbolizē gan plūstošo fundamentu, kurā nav iespējams iesakņoties, kļūt piederīgam kādam attiecību tīklam, gan gatavību aiziet – tā vien šķiet, ka dzejoļa „es” gluži labprātīgi, tīksminoties ļaujas draudīgajai lietu kārtībai. Un tas nepārsteidz, galu galā Rudzītes asociatīvo dzejoļu subjekts bieži vien ir caurstaigājams, tātad pats jau ir nestabils, nenoteikts un bez „stingra mugurkaula”. Par to liecina tādas rindas kā „mūžīgai esībai nolemtie miglas vilcienos traucas man cauri un melnas liesmas man pāri iet bez apstājas” (7. lpp.) un – vēlreiz izmantojot vilciena tēlu, kas norāda uz tumšā pārspēku un pretošanos kontrolei, – „man cauri iet neredzams vilciens” (12. lpp.), un bīstamais sašūpo patību, padara to atvērtu. Rezumējot var teikt – Rudzītes krāšņo un meistarīgo dzejoļu „es” trīcētu arī bez trauslā pamata zem kājām, bet šis pamats liek pasauli tvert ar vēl lielākām šausmām.

 

Komunikācija

Vārdi „trausls pamats”, attiecināti uz krājuma nesaudzīgākajiem dzejoļiem, šķiet kā mēģinājums mīkstināt Rudzītes skatījumu – tekstā radītā pasaule nereti turas pat ne virs kaut kā plūstoša, bet drīzāk virs tukšuma, ar kuru dzejoļu „es” ir visnotaļ intīmās attiecībās. Tās varētu raksturot kā nihilistiskas mīlas un naida attiecības, kas, protams, nosaka arī teksta valodu, liekot tai skaisti kapitulēt neizsakāmā un sāpīgā priekšā.

Tukšuma zīmogotajā pasaulē komunikācija, uz ko vistiešāk norāda Rudzītei tik mīļais vēstules tēls, protams, ir apdraudēta, padarīta absurda un relatīva. Šī tēma uzskatāmi pieteikta dzejolī „novembris…” (9. lpp.): „tu vairs neuzrakstīsi nevienu dzejoli / varbūt pat nesagaidīsi ziemu”; „un vēstules kas ceļo tik ilgi ka jau vairākkārt / mainījušas adresātu”; ne mazāk svarīga arī šī dzejoļa pēdējā rinda: „un ainavu sagrābis tukšums”. Tukšuma pārvaldītajā zonā pastāv draudi, ka saziņa – varbūt tā ir ar neskaidru adresātu, kā kosmosā raidīts signāls, galu galā kā dzejolis – drīz var pārtrūkt, bet bez saziņas dzīvot būs grūti, tādēļ arī „varbūt pat nesagaidīsi ziemu”. Skaidrais vēstules tēls, kurš, tiesa, ir arī drusku novalkāts un tāpēc jo īpaši prasīgs pret dzejnieka prasmēm, Rudzītei nepieciešams, lai dotu atsvaru daudzviet sirreālajai, pretrunīgajai rakstībai: „melni saldi augļi šūpojas zaros / kas ir jūsu izstīdzējušie pirksti”; „un acis ir atvilktnes / no tām izlien rēgi kā vēstules” (10. lpp.). Vēstules tēla funkcija – dāvāt lasītājam atslodzi no blīvās tēlainības un vienlaikus turpināt vēstīt par komunikācijas trauslumu – neļauj to viennozīmīgi nodēvēt par banālu un lieku.

 

Noslēgums

Nonācis pie recenzijas beigu daļas, apjaušu, ka Saulesizplūdumu līdz šim esmu tikai slavējis, galu galā tas, ka man ir interesanti pakavēties pie atsevišķām rindiņām, ka tās padodas interpretācijai, apliecina grāmatas spēcīgo iedarbību. Tomēr būs tikai godīgi, ja promejot akcentēšu dažus trūkumus. Reizēm Rudzīte, lai uzburtu sev vēlamo noskaņu, lieto pārāk tiešus līdzekļus: „bērnībā māmiņa šūpuļdziesmu vietā man lasīja / depresīvus dzejoļus…” (32. lpp.); „bet nebaidies / esi mana mīlestības vēstule nepabeigtā” (21. lpp.); diemžēl parādās arī „tumsas ātrums” (11. lpp.), kas šķita pārāk vienkārši jau tad, kad to savā dzejā pirms vairākiem gadiem lietoja Ronalds Briedis. Proti, vietām var just, ka ir gribēts pateikt kaut ko oriģinālu un drosmīgu, bet ir piemirsts par literatūras vēsturi, ar kuru šīm rindām diemžēl nav pašrefleksīvas saiknes, un līdz ar to banalitāte nekļūst par spēles elementu. Taču Rudzīte vēl ir jauna un prātīga dzejniece, kurai ir visas iespējas kļūt vēl labākai. Par to liecina arī tie daži jaunie dzejoļi – ceru, ka neesmu kaut ko sajaucis, – kurus dzirdēju Dzejas dienās.

Dalies ar šo rakstu