Seksīgā grāmata

 

Par Inetas Lipšas monogrāfiju Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914–1939 (Zinātne, 2014)

 

Anna Rūmane-Ķeniņa, pilsonisko sieviešu kustība līdere, 1925. gadā viedi konstatējusi, ka „jo tuvāk temats mūsu intīmai dzīvei, jo tam lielāka piekrišana”.1 Nezinu, vai Inetas Lipšas monogrāfija Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914–1939 jau ir (akadēmiskais) dižpārdoklis, bet vēlos uzsvērt vairākus argumentus, lai to veicinātu.

Principā šī grāmata, kas apzīmējama ar anglisko „groundbreaking” jeb pamatus tricinoša, ir izaicinājums vēstures, kā arī starpdisciplinārajai pētniecībai, jo izdevies celt gaismā un rast jaunu nozīmi aplūkoto desmitgažu tekstu daudzslāņainībā, sakārtot izpratni par seksualitāti vēsturiskā aspektā un uzrādīt smalkākos sociālās kontroles mehānismus. Kā uzsver Ineta Lipša, „seksuālo zināšanu veidošana Latvijas vēstures literatūrā līdz šim vispār nav aprakstīta” (53. lpp.), ir gan vairāki pētījumi par seksualitātes regulāciju un prostitūciju, tāpat nupat publicēts grāmatas autores un profesora Andreja Plakana raksts par nereģistrētās kopdzīves institūta pagātni Latvijas teritorijā 19.–20. gs.2

Grāmata ir izcils paraugs, kā smalku akadēmisko analīzi un terminoloģiju padarīt par raiti lasāmu, aizraujošu un pamatīgu „622 lapinieku”. Precīzā un literatūrzinātnieka acīs pat brīžam pārāk sadrumstalotā struktūra tomēr attaisnojas pārskatāmībā un problēmjautājumu pārdomātā virzībā. Dokumentu dažādība, statistikas dati, preses analīze, plašais politiskais, vēsturiskais un sociālais konteksts izvērš dažādos seksualitātes virzienus un izvadā lasītāju pa seksualitātes vēstures gaiteņiem un to atzariem.

Ļoti plašais pētījuma lauks ietver tādas aizraujošas tēmas kā, piemēram, sieviešu upura loma kara laika propagandā, pēckara pūliņi atjaunot dzimtes normalitāti (monogāmas dzimumattiecības laulībā, tradicionālās dzimtes normas, ko iedragāja nepieciešamība sievietēm pildīt vīriešu darbus viņu prombūtnē u. c.), vīriešu civilizēšana, maskulīnā agresija, nenormatīvā seksualitāte, vecpuišu nodoklis, modernā maskulinitāte 30. gados (modernās dejas, vizualitātes un paštēla nozīme), dzimumattiecību pirkšana un pārdošana, seksuālā audzināšana un dzimstības kontrole, dzimtiskotā valoda u.t.t.

Pirmais pasaules karš, kas dubultīgi iezīmē aplūkoto laikposmu, strauji un nepielūdzami mainīja tradicionālo 19. gadsimta seksualitātes izpratni, kur sievietei pirms laulības jābūt seksuāli nepieredzējušai, laulībā par primāro stādot vīrieša baudu un bērnu radīšanu. Karš, nāves klātesamība un neziņa par nākotni, kā autore to krāšņi iezīmē nodaļā Seksualitāte un karš, seksualitātes normativitāti „uzspridzināja”, liekot uzsvaru uz abpusēju baudu, steidzot iepazīt pretējo dzimumu caur iepazīšanās sludinājumiem, ballēm, izmantojot publiskās telpas iespējas gan pilsētā (ielas), gan laukos. Tāpat notika ‘deviantās’ seksualitātes „izlīšana no skapja” jeb emancipācija, piemēri armijā u.c. Likumsakarīgi, ka sākās moralizēšana, priekšplānā izvirzot sievietes apsūdzēšanu, jo tikumīgas sievietes kā veselīgas nācijas simbols tika iedragāts, piesaucot ārlaulības grūtniecības, abortus, seksuālas attiecības ar ienaidnieku. Skaidrojot nacionālisma un seksualitātes ciešo saistību, Lipša uzsver, ka tā izpaužas sievietei paredzētajā nācijas bioloģiskās un kultūras atražotājas lomā, kuras dēļ nācijai (vīriešiem) sieviete jāaizsargā.

Lipšas piesauktā Džordža Mosses (George L. Mosse) teorija, ka nacionālismam bija nozīmīga loma modernās maskulinitātes popularizēšanā, pieņemot maskulīno stereotipu par vienu no saviem pašreprezentācijas līdzekļiem, ir joprojām aktuāla kopš 19. gadsimta. Ideāls, kas nemainījās aplūkotajās desmitgadēs, bija priekšstats, ka īsts vīrietis ir karavīrs. Kulturāla asociācija starp militārismu, vīrietību un pilsoniskumu veidoja priekšstatu par hegemonisko maskulinitāti, kas tikpat spilgti kā sabiedrībā, vīriešu organizācijās un presē, atspoguļojas arī literatūrā. Šeit vietā bilst, ka daudzos gadījumos Lipša, labi pārzinādama literāros tekstus, virtuozi analīzē izmanto literatūrvēsturiskus piemērus, skatoties, kā tie sasaucas ar politiskām, ekonomiskām, seksuālām un sociālām vērtībām ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā, Lielbritānijā. Likumsakarīgi, ka par seksualitātes problēmām daudz rakstījuši rakstnieki (Ivande Kaija, Jānis Akuraters, Kārlis Skalbe, Aspazija, Jānis Jaunsudrabiņš u. c), tāpat teologi, ārsti. Līdz ar to kultūrvēsturiskais spektrs paplašinās. Redzams, kā diskusijas par dzimšu normativitāti, devianci, reprodukciju mainījušas arī veidu, kā rakstnieki tēlojuši sievietes, laulību un ģimenes dzīvi. Debates, kas caur politiskiem un literāriem tekstiem parāda seksualitātes kā sociālās kontroles objekta daudzveidību, dokumentē gan ideālismu, kas parādās caur izslēdzošu retoriku, gan modernu eiropeisku domāšanu, un kopumā veido kompleksu mantojumu mūsdienu akadēmiskam un publiskam izvērtējumam.

Interesanti, ka 1887. gadā Reinis Kaudzīte radīja savam laikam precīzu dzimtes kategoriju „sievišķais cilvēks” un nonāca līdz secinājumam, ka sievišķais cilvēks ir vairāk sirds cilvēks, bet vīrišķais – prāta; paverot plašu lauku analīzei par gadsimta mijas dzimtes izpratni, dzimtes kategoriju modelēšanu un sievietes lomām un stereotipizāciju. Lasot monogrāfijas nodaļu Feminitātes, skaidrs, ka progress sievišķā izpratnē ir bijis gausāks nekā gadsimtu mijas diskusijas rosināja, jo, kā Lipša secina par 20. un 30. gadiem: „šķiet, tā arī neizdevās sievieti un cilvēku apvienot vienā sievietē tajos darbos, kas ietekmēja sava laika publisko domu” (189. lpp.). Tātad, līdzīgi iepriekšējā laika tipoloģizācijai, turpinājās dalījums par sievietēm madonnām un palaistuvēm. Tomēr līdzās ienāk modernā feminitāte, kas sevi izsaka caur apģērbu, frizūrām, to darot ar atklātu vēlmi „erotiski iespaidot vīriešus”. Nešaubīgi tas radīja uztraukumu tā laika sabiedrībā, jo modernā feminitāte un maskulinitāte savās ārējās izpausmēs tiecās pietuvoties viena otrai (īsi mati, sievietes biksēs, skūta bārda), un īpaši sieviešu gadījumā pārmaiņas izskatā saistīja ar iekšējām pārmaiņām. Tas grāva jau Augusta Deglava Rīgā un daudzos citos literāros darbos ietverto, kā precīzi noformulēja Aspazija, „lauku mammu tiklības kodeksu”3. Tādi jautājumi kā „brīvā mīla” un „izmēģinājuma laulības” tik spēcīgi sasaucas ar joprojām aktuālajām diskusijām par laulības institūcijas būtību. Aizraujošs ir arī „devianto” vīriešu un sieviešu spektrs un analīze, kādu piedāvā Lipša.

Tāpat grāmatas nodaļas, kur skarta dzimstības kontrole, kontracepcija, aborti, iekomponējas šodienas diskusijās par šīm tēmām, gan nemitīgi mainīgajos viedokļos par kontracepcijas līdzekļu ietekmi uz veselību un psihi, un vēl izteiktāk saistībā ar rosinājumiem aizliegt legālos abortus. Kā nobeigumā norāda autore, ir iezīmēta izpētes lauka perspektīva, kur tālākais darbs būtu pētīt pieredzi „no apakšas”, analizējot maskulinitāšu lomu reprodukcijā un dzimstības kontrolē, jārunā par etniskajām un konfesionālajām īpatnībām, kā arī, cik lielā mērā Latvijas iedzīvotāju seksuālās zināšanas ietekmēja ārzemju seksologu atklājumi. Plašajam un cienījamam literatūras sarakstam vien varētu vēl pievienot pagājušogad iznākušo Leinas Perišas Kreigas grāmatu When Sex Changed,4 kas gandrīz precīzi aptver Lipšas pētījuma periodu un koncentrējas tieši uz dzimstības kontroles politikas atspoguļojumu literatūrā.

Ir pamats apgalvot, ka ikviens lasītājs atradīs vismaz pāris nodaļas vai apakšnodaļas, kas viņu savaldzinās ar savu faktuāli blīvo, brīžam negaidīti pikanto un teorētiski dziļi pamatoto saturu. Iespaidīgs ilustratīvais materiāls krāšņo aprakstītās parādības. Inetai Lipšai kārtējo reizi izdevies pārsteigt ar sava „lauka” pārzināšanu, ārkārtīgi smalkajām un pat brīžam šokējošām niansēm un notikumiem, ko viņa ievērpj savā teorētiski grodajā stāstījumā. Manā skatījumā Inetas Lipšas kā zinātnieces brieduma un augstas raudzes darba rādītājs ir spēja konceptiem bagātu metodoloģiju un analizējamos dokumentus, avīžziņas savirpināt baudāmā tekstā, valodiski un redakcionāli labi nostrādātā zinātniskā monogrāfijā, kas ar asprātīgo Lindas Kukares-Andersones zīmējumu uz vāka ir mūsdienīga, tātad, lietojot šodien izplatīto leksiku, „seksīga” grāmata, ko lasīt pašiem un dāvināt citiem!

  1. Jaunākās Ziņas, 31.01.1925.  (back)
  2. Plakans A., Lipša I. Stigmatized Cohabitation in the Latvian Region of the Eastern Baltic Littoral: Nineteenth and Twentieth Centuries, The History of the Family. Pieejams tiešsaistē: http://www.tandfonline.com/doi/abs/10.1080/1081602X.2014.963640?tokenDomain=eprints&tokenAccess=mSDPb9GneCWXq6HMFJXZ&forwardService=showFullText&doi=10.1080%2F1081602X.2014.963640&journalCode=rhof20#.VD5DxGeSyIA  (back)
  3. Jaunākās Ziņas, 16.03.1932.  (back)
  4. Craig L. P. When Sex Changed: Birth Control Politics and Literature Between the World Wars. New Brunswick: Rutgers University Press, 2013.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri