punctum

Literatūra un kultūra

Pieci dzejoļi

Kārlis Vērdiņš

24/11/2014

 

Cits

Pirmdienas naktī tu pārnāci mājās un paziņoji: „Es tev beidzot ko pateikšu: man tagad ir cits.”

Šis paziņojums mani pārsteidza pilnīgi negatavu. „Cits, cits…” es murmināju pie sevis. Turpmākajās dienās, kad tu atskrēji tikai, lai paņemtu nepieciešamās mantas, es visu izpētīju. Man palīdzēja Sartrs un Hēgelis, Bovuāra un Levinas.

„Cits tev ir nepieciešams, lai varētu definēt sevi,” piektdienas vakarā es tev stāstīju telefonā. „Kaut ko konkrēti gribēji?” tu nepacietīgi prasīji.

„Iespējams, arī es caur tavu „citu” spēšu labāk definēt sevi. Gribi, es nolasīšu…” „Nav laika, mēs ejam uz konci,” tu nokliedzi, „beidz vienreiz murgot, noliec tos eksāmenus un dabū darbu!” Noliku telefonu uz rakstāmgalda.

Mans rakstāmgalds pēkšņi kļuva par tukšu ielu, ko vientulīgi apgaismo lampa. Manas rokas kļuva par cilvēciņiem, kas pa ielu uz pirkstgaliem nāca viens otram pretī. Ienākuši lampas lokā, tie izrādījās Sartrs un Bovuāra.

„Mūsu bailes no cita ir bailes no Dieva,” teica Sartrs, „un mēs tās nepārvarēsim nekad.”

„Nemīz vis,” teica Bovuāra, „to citu mēs nemaz nespējam apjēgt, nespējam nosaukt. Karoče, mēs viņu nepazīstam, un nevajag arī.”

Abi palēcās gaisā un viegli piezemējās uz putekļiem klātās lampas. Sīkas, pūkainas pārslas sniga pār tukšo ielu, pār grāmatu kaudzīti, pār nepabaroto telefonu, bet viņi dejoja dziedādami:

„Tev ir jāatkāpjas,
tev ir jāatkāpjas,
jo pār žogu rāpjas
dvēselē man Cits!”

 

Studio 54

Nedari tā. Nekad vairs nedari tā. Var atlidot pūķis, sagrābt mani un aiznest uz klinšu alu, kur indīgi zirnekļi rāpo pa driģenēm, skrullēdami biezas, ar pomādi ieziestas ūsas. Nezinu, kā lai tieku no turienes atpakaļ.

Tev pašam vien nāksies steigties man pakaļ, elpināt mani, skalot man kuņģi, piezvanīt maniem vecākiem, varbūt pat atpazīt mani. Tev būs jālūdzas pūķi, lai pasaka ārdurvju kodu.

Nedari tā. Tu zini – es sevi vēl nepazīstu. Tavā vadībā speru vēl pirmos soļus. Var atlidot pūķis, sagrābt mani un iestāstīt, ka tai tumsā, pa kuru es grābstos, patiesībā nav itin nekā.

Kad tu mani tajā ved, es dažreiz uzgrūžos lietām, dažreiz pat atdauzu ceļgalus. Un dažreiz man liekas – tu tīšām vēlies, lai krītu un sadauzos, tverdamies sāpēs pie tevis. Arī tu savu zirnekļa tīklu man piedāvā.

Nedari tā. Nekad vairs nedari tā.

 

Laime

Laime mani baro ar mazu karotīti.

Ēdiens ir gards, taču vienveidīgs – mīksti vārīta ola, auzu putra un svētdienās rauga pankūkas. Turklāt to pavada stāsti par jaunību Rudzātu pagastā pagājušā gadsimta vidū, visu viņu zirgu vārdus sen protu no galvas.

Dažreiz jau biju gatavs atgrūst viņas sīkām rieviņām klāto, trīcošo roku, noraut servjeti, celties no galda un aiziet, aizcērtot durvis.

Aiziet naksnīgās ielās, kur tumši stāvi ātri rij treknu, vircotu paiku un uzdzer spirtoto. Kur nelaime slēpjas aiz spīķera stūra, kanāla dzelmē, baktērijā un dūrē.

Laime man pasniedz mīksti vārītu olu un atļauj to nolobīt pašam. Es situ pa čaulu ar mazu karotīti, sakodis zobus, situ un situ. Nav asiņu manās dzīslās, tur tikai siekalas tek.

 

* * *

Diletante ziema glezno baltu uz balta – ceļmalas baltā eļļā, krūmus ar baltu akrilu, ar baltu guašu izsmērē krītošu sniegu. Neļauj pat nožūt. Nav brīnums – tas neturas kopā, saraujas kunkuļos, nejauki smird.

Tādu gleznu nepērk neviens. Galerijā tā piekarināta tumsā zem trepēm.

Katru pavasari uz baltajiem krūmiem izspiežas ūdens lāsītes, satek peļķē uz grīdas. Firma, kas īrē pagrabu, nāk pie galerista un lamājas – samirkuši tiem katūna baķi, kas apdrukāti ar putniem, puķēm un sauli.

 

2008

Neesam sīkumaini – nopērkam vīnu lielajā pakā, kam no priekšas tek balts, bet no pakaļas sarkans. Vai arī no priekšas sarkans, no pakaļas – balts, ja jūs šobrīd vāļājaties uz dīvāna. Vai arī – nav svarīgi, kāds, ja jūs jau guļat zem galda, apsegušies ar avīzi “Kultūras Forums” un Poruka rakstu pēdējo sējumu pagalvī. Grūti tā gulēt – galvā nāk visādi murgi, ar vienu roku sagribas tvert pēc pildspalvas, ar otru – pēc uzdzeramā. Bet nebūs jums uzdzeramā – no plūmju kompota sen jau izsūkts pēdējais pigments, un jaunu mamma atvedīs tikai parīt, kad jūsu te, cerams, vairs nebūs. Toties ūdens krānā cik patīk – pa vienu kloķi silts, pa otru auksts. Dzeriet sarkanu, dzeriet baltu, dzeriet siltu un dzeriet aukstu, čurājiet izlietnē, pīpējiet gultā, neskaitām pudeles, neesam sīkumaini.

Dalies ar šo rakstu