— Divi zēni un meitene

 

Beidzis Maskavas Valsts Pedagoģisko universitāti. Filoloģijas zinātņu kandidāts. Izdevniecības ARGO-RISK galvenais redaktors, Jauno literātu apvienības Vavilon dibinātājs, daudzu literāru projektu kurators. Atdzejojis un tulkojis prozu no angļu, franču u.c. valodām. Andreja Belija prēmijas laureāts (2002) par sasniegumiem literatūras priekšā, Московский счёт mazās prēmijas laureāts (2009) par dzejoļu krājumu Labi būt dzīvam (Хорошо быть живым). Festivāla Dzejnieka asinis viesis.

 

***

Lenorai

Labais zēns katru rītu aplaista visus ziedus, kāpj uz krēsla, lai aizsniegtos līdz kārbām augšējā plauktā, kāpj zeķēs, čības atstāj uz grīdas zem krēsla. Sliktais zēns katru rītu uzvelk svaigu sporta kreklu, bet vakarējais paliek kaut kur uz grīdas zem gultas. Labais zēns pirms aiziet uz darbu pārbauda, kas beidzies no pārtikas, bet pēc darba nopērk veikalā tieši to. Sliktais zēns varbūt reizi nedēļā atnes kaut kādus īpašos biezpiena sieriņus, bet pēc tam ilgi rakņājas ledusskapī, pētot uzrakstus uz produktiem un nicīgi pabīdot projām visu, kam beidzies derīguma termiņš. Labais zēns iet pastaigā ar tevi tur, kur tu vēlies, un pamazām mācās par to interesēties. Sliktais zēns ķiķina: tad redz kam, viņš saka, tu izšķērdē dzīves laiku. Labais zēns vakarā, kad tu sēdi pie kompja, iekārtojas uz grīdas pie kājām un uzliek galvu uz gurna. Sliktais zēns, tikko esi piesēdies pie raksta, parādās durvīs un pieprasa viņu palaist paskatīties, vai nav atnācis jauns e-pasts. Labais zēns, kad tu noliecies pār viņu naktī, dveš: cik tu esi skaists! Sliktais zēns erotisko spēļu vidū tev ieķeras sānos ataugušajos tauciņos: un kas tad tas tāds? Labais zēns kādu vakaru iesēžas tev klēpī un saka: zini, es ļoti mīlu tevi, bet… Sliktais zēns visu vakaru staigā draņķīgā paskatā, pirmo reizi dzīvē vāra šķebinošu zupu ar zivīm un puķkāpostiem, bet naktī piespiežas ar visu miesu un aizgūtnēm raud tavā vietā.

 

***

N. M.

Divi zēni un meitene no žurnālistu pirmā kursa,
iedvesmojoties no Bertoluči Sapņotājiem,
sadevušies rokās izskrien pa caurstaigājamu
pagalmu anfilādi ar retiem apolitiskiem grafiti –
vairākas reizes, cita starpā, nedaudz groteski uzrakstīts
milzīgs „Kāpēc?” – nokļūst uz Itāļu ielas,
ielido kāpņutelpā ar ciļņu rotājumiem,
jau iepriekš noskatītā, ar salauztu domofonu,
zēni sāk skūpstīties, viens otram atpogājot džinsus,
meitene stāvu zemāk stāv vaktī
pie nemazgāta augsta loga ar skatu uz Krievu muzeju,
izklaidīgi šķirstot pilsētas glancēto žurnālu,
kur vienam no zēniem pirmā publikācija
sadaļā Kluba kino.

Tavā autora eksemplārā tieši pāri īsajam rakstam
ar sarkanu marķieri parakstījies režisors vienai no filmām,
ko pēc pusgada izķers Viborgas festivālā.
Uz tā paša plaukta tu glabā mātes jaunības gadu foto
un no interneta izdrukātus Portishead tekstus:
„Gotta try a little harder, it could be sweet.”

Divus zēnus un meiteni sabiedēja vecene no augšējā stāva,
viņi trauc pāri diviem pakāpieniem reizē, aizmirstot paķert
līdzi viena atstāto šampanieša pudeli
un otra nomesto pelēko apmetni vienā tonī ar pilsētas krāsu.
Pa satumsušajām ielām cita citai cieši blakus pārvietojas lietotas automašīnas,
trokšņo izpūtējs, miskaste deg uz stūra,
meitene piesienas garāmgājējiem pieturā, jautā, cik pulkstenis, prasa cigaretes un košļeni,
zēni atceras, ka jāaizpogā džinsi,
pagriežas pret avīžu stendu,
Čas Pik rotā virsraksts: „Pēterburga Nord-Ost* gaidās”.

 

* Mūzikls pēc Veniamina Kaverina romāna Divi kapteiņi motīviem, iestudēts Maskavā (2001. g.); arī teroristiskais akts, kas ir noticis mūzikla laikā Maskavā (2002. g. oktobris).

 

***

D. K.

Kāds 27-gadīgs dzejnieks,
būdams stiprā reibumā,
kādu 38-gadīgu dzejnieku
familiāri draudzīgi nosauca par Mitjku.
Tad kāda 23-gadīga dzejniece
tik dzēlīgi, cik vien prata,
viņam norādīja, ka, visticamāk,
kādu 54-gadīgu dzejnieku
viņš sauktu par Serjožku.
Tam visam klātesošs
kāds 17-gadīgs dzejnieks
paskatījās uz viņu ar apbrīnu.
Bet 38-gadīgais dzejnieks pēkšņi atcerējās
kādu vietu no kāda 62-gadīga
dzejnieka memuāru raksta
par kādu 70-gadīgu dzejnieku,
kurš nomira pirms 25 gadiem:
neilgi pirms nāves viņš
piedāvājis tagadējam memuāristam
saukt viņu bez tēvavārda un uz tu,
bet memuārists nav uzdrošinājies, ko
ar katru gadu vairāk un vairāk nožēlo.
Pēc šā raksta 38-gadīgais dzejnieks
pārvarēja sevi un sarakstē
62-gadīgo dzejnieku sāka
uzrunāt pilnā vārdā, bet bez tēvavārda,
taču uz Jūs, jo viņam 62-gadīgais dzejnieks
neko nebija piedāvājis, lai gan savas vēstules
parakstīja ar deminutīvu Griša.
Pēc šās epizodes 23-gadīgā dzejniece
devās pastaigā naksnīgā lietū
ar 17-gadīgo dzejnieku,
27-gadīgais dzejnieks aizmiga,
bet 38-gadīgais dzejnieks uzrakstīja šo dzejoli
un sāka domāt, kam lai to veltī,
beigās apstājoties
pie 17-gadīgā dzejnieka,
jo vairāk par visu viņš gribēja
būt kopā ar viņu vai būt par viņu,
kas, сita starpā, ir viens un tas pats,
un vēl tādēļ, ka viņiem diviem
izrādījās vienādi iniciāļi.

 

No krievu valodas atdzejojis Pēteris Draguns