Garšo pēc lodes

 

Par Māra Bērziņa romānu Svina garša (Dienas Grāmata, 2015)

 

Trešo vēsturisko romānu sērijā Mēs. Latvija. XX gadsimts klajā nākušo romānu – Māra Bērziņa Svina garšu – gribas kaut kā nošķirt no diviem jau izdotajiem, kaut gan grūti definēt, kādēļ. Iespējams, tāpēc, ka aprakstītais laikposms pārkāpj līdz šim publicētajos sērijas darbos ievērotās „vienas desmitgades” robežas un trīs gadu amplitūdā – 1939., 1940., 1941. – ieskatās divās desmitgadēs uzreiz, bet varbūt arī tāpēc, ka tieši šie trīs gadi latviešu lasītāja apziņā iegravēti kā ugunīga rūna, robežzīme starp visai aptuveno, jau mītiskā migliņā ietīties sākušo nojausmu par „laimīgajiem, pārtikušajiem” trīsdesmitajiem un jau tīri labā atmiņā (kaut no vecāku un vecvecāku stāstiem) esošajiem, dziļā padomju purvā ieslīgušajiem pēckara gadiem. Trīs gadi, trīs varas un līdzi visiem pasaules vējiem raustīts cilvēks – tāda ir tēma, kuru Svina garšā Māris Bērziņš risina ar filigrānu vienkāršību un kura varbūt tāpēc iebelž pa smadzenēm ar lodes spēku.

Matīss Birkens (diez vai ir nejaušība, ka centrālā tēla iniciāļi ir tādi paši kā autoram) ir ar savu dzīvi caurmērā apmierināts jauns Pārdaugavas krāsotājs. Trauksmainie notikumi, kas jau 1939. gadā maina Eiropas kartes robežas, jauno puisi satrauc maz – viņam vairāk rūp paša attiecības ar meitenēm, kurām traucē niecīga fizioloģiska problēmiņa… Sākumā šķiet maķenīt komiski, ka šai uroloģiska rakstura niansei autors atvēlējis tik daudz lappušu, taču, kā trāpīgi norāda romāna pēcvārda autore, teoloģijas doktore Ilze Jansone, uzmanīgāks lasītājs Matīsa apgraizīšanas epizodi neuztvers nenopietni, kaut gan 1939. gadā vēl nekas neliecina par to, ka ķirurģiski atdalītā ādas strēmele intīmākajā no vīrieša ķermeņa daļām reiz var kļūt liktenīga. Taču tieši šī nianse definē 1939. gadu kā „miesas laiku” – laiku, kad Matīsa prātā valda meitenes, alkohols, jaunības spars un jaunības vienaldzība pret visiem tiem, kam tā visa (vairs) nav. Un tikai tālu, tālu, kā vientuļa instrumenta mazlietiņ šķībā melodija dzīvespriecīga orķestra vidū ieskanas pirmoreiz romāna tekstā minētā svina garša, kas parādās gluži miesiskā sīkumā – Matīss brīdina draudzeni ar biblisko vārdu Sulamīte nelietot lūpu zīmuli, jo kosmētikas ražotāji tiem mēdz pievienot indīgo svinu. Taču ir par vēlu: puisis jau ir „saindējies”, un indes dzelonis redzams kļūs brīdī, kad 1940. gada jūnijā mainīsies varas, bet Matīsam dramatiskāka par politisko situāciju valstī šķitīs Sulamītes „konvertēšanās” jaunās varas ticībā un aizbraukšana uz Maskavu. Metaforiskā svina garša būs klāt – rūgta un indīga. Tā „iekrāso” arī Matīsa drauga un kolēģa Nikolaja likteni, kurš atsakās sociālistiskās sacensības ietvaros bērnu slimnīcas sienas krāsot ar svina krāsu (šādi izpelnoties jaunās padomju varas sabotiera godu) un romāna tekstā kļūst par ietilpīgu varas simbolu.

Romāna nodaļu moto un tekstos autors plaši izmantojis rūpīgi piemeklētus ilustratīvus citātus no attiecīgo gadu preses – sākot ar precību sludinājumiem un ziņu reportāžām un beidzot ar dzeju –, kas pāri Matīsa „mazā cilvēka” stāstam iezīmē plašāku laikmeta vēsturisko ainu, taču zīmē to tādos absurda ainavas toņos, ka to psihodēlisko spilgtumu mūsdienu lasītājam brīžiem grūti aptvert. Taču tieši Matīsa Birkena nevēsturiskā tēla iekšējā dinamikā, pakāpeniskajā „vēstures izdzīvošanas spēles” noteikumu apgūšanā rakstnieks visskaidrāk demonstrē to, cik radikāli mainījās dzīves uztvere trijos „civilizētā gadsimta” gados, cik trauslā diegā tolaik karājās viss pašsaprotamais un cik ātri ap stūri laižas likumība, kultūra un morāle mirklī, kad visu izšķir tikai tas – vai ierocis ir rokā tev vai citam un kurš no jums paspēs izšaut pirmais. Nesaudzīgā detaļu precizitāte, nepoetizētā un ļoti personiskā konkrētība lasītāju kā mušu iesien notikumu tīkla epicentrā un piespiež raudzīties uz vēsturi kā uz zirnekli, kas nesteidzīgi, bet nenovēršami tuvojas tieši tev.

Svina garšas simbolisms no „tāla motīva” par pilnu instrumentāciju izvēršas epizodē, kurā Matīss, pārkāpjot komandantstundu un piedzīvojot sarga uzbrukumu, saņem žoklī lodi, kas skar mutes dobumu un laupa jaunekļa runasspējas. No šī brīža Matīss mocīsies ar nerimstošo lodes garšu mutē ikreiz, kad savā tuvumā jutīs kaut niecīgāko norādi uz vardarbību. No šī brīža viņš arī spēs sazināties tikai, izrunājot patskaņus un (atbilstošā situācijā) rakstiski – simboliski spēcīga norāde uz psiholoģisko (un sirdsapziņas) mēmumu, kas šajā laikā skāra ne vairs atsevišķus cilvēkus, bet tautu kopumā. Jo ne jau tikai Matīss romāna otrajā pusē ir „mēms”. Mēmi savā ziņā ir arī viņa draugi Koļa, Rūdis un Tamāra – visi, kuri zina, ka viņu pateiktajam pretestības vārdam pret valdošo absurda režīmu nav nekādas nozīmes. Tomēr – tāpat kā Matīss spītīgi turpina izrunāt nesakarīgus patskaņus, tā arī četru cilvēku kopa mēģina savu iespēju robežās darīt jebko, lai varas monstram atrautu kaut nelielu daļu guvuma – kaut vai slēpjot ebrejus un karagūstekņus. Subjektīva atkāpe: šķiet, ka līdz šim lasītie „kara”, „bēgļu”, „gūstekņu” stāsti mūs ir zināmā mērā notrulinājuši, jo esam pieraduši saskarties ar tiem naratīviem, kas, par spīti visam, beidzas laimīgi (loģiski, ja tie ir autobiogrāfiski). Plāno mūsdienu lasītāja ticības plēvi tam, ka „bija jau, kas izdzīvoja” un „re, dažiem paveicās” Bērziņa romānā gabalos saplosa vēstījumi, kuru noslēgumā gaida fiziska un psiholoģiska bedre.

Runājot par bedrēm, zināmu melnā humora noti tekstā ienes Matīsa simboliskā „profesijas maiņa” no krāsotāja (jo šis ir politiskās „pārkrāsošanās” laiks – no balta par sarkanu un atkal baltu) par kapraci. (Te, liekas, autors ļāvis vaļu savas daiļrades satīriskajai notij). Taču vienlaikus šī nodarbošanās ir viena no daudzajām romāna zīmēm – priekšnojautām. Jo lodes izraisītais mēmums un romāna sākumā veiktā „niecīgā operācija” izrādīsies liktenīgas brīdī, kad Latvijas teritorijā jau atkal mainīsies varas un Matīss tiks iesviests kārtējā situācijā, kurā nebūs spējīgs neko mainīt – un paradoksālu rūgtas ironijas noti noskandina fakts, ka vienīgajā noziegumā, kuru Matīsam inkriminē, viņš ne tikai nav vainīgs, bet nekādi nevar būt vainīgs. Apsūdzība „būšanā par žīdu” savukārt ļauj Matīsam (un lasītājam) no iekšpuses iepazīties ar 1941. gada Rīgas geto un emocionāli „pieslēgties” vairs ne latviskajam, bet pavisam citas – ebrejiskās – kultūras kodam, ļaujot apjaust, ka nacionālā norobežošanās, runājot par vēstures traumām, ir bezjēdzīga (uz to norāda arī fakts, ka diviem no romāna varoņiem ir patēvi nelatvieši, turklāt – katrs citas tautības). Paradoksālā kārtā kulmināciju sižets sasniedz, izmantojot vairs ne literāru, bet grafisku paņēmienu, kas pārslēdz lasītāja kodus no verbālā uz vizuālo un pēdējās lappusēs filigrāni sasaista vienotā tīklā „mazo” un „lielo” stāstījumu, vienlaikus veidojot vienu no efektīgākajiem romānu nobeigumiem, kāds jebkad redzēts.

Svina garšu, iespējams, varētu nodēvēt par romānu elektrošoku. Caur viena cilvēka (subjektīvā, ne līdz galam saprotošā un nākotni, dabiski, nezinošā) stāstījuma prizmu efektīvi atklāts laikmeta ainas zīmējums (ainas, kuru vēlāk glorificēs te vienā, te otrā virzienā) – tas, protams, ir talants, taču vienlaikus kā vēsturiskā romāna paņēmiens – nekas neparasts. Taču elektrizējošs spēks Svina garšā piemīt tieši spējajai identifikācijai, ar kādu tiekam novietoti prizmas šinī pusē un spiesti līdz niansēm tieši (un šķebinoši) sajust, kāda tad patiesībā ir lodes garša.

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri