Radīt sev telpu ar vārdiem

 

Lasot ilgi gaidīto prozaiķes Dainas Tabūnas debijas grāmatu Pirmā reize, atcerējos multiplikatora Jurija Noršteina teikto Rīgas Laikā pirms vairāk nekā desmit gadiem: „Nav drudžaini jāmeklē jauni iespaidi, vienkārši ir jāpaceļ galva un jāpaskatās uz koka stumbru. Un viss. Tu ieraudzīsi veselu drāmu.” Dainai piemīt apbrīnojama spēja savos stāstos radīt sajūtu, kā no šķietami nesvarīgiem dzīves pavērsieniem, mazām, paša galvā sakāpinātām situācijām izaug notikumi, kas mūs padara par tiem cilvēkiem, kas mēs agrāk vai vēlāk kļūstam. Par tiem cilvēkiem, ka spēj sevi apzināties ar atvērtu skatienu pasaulē, nezaudējot ironiju un iespēju mainīties.

Laura Brokāne

 

Tava grāmata, manuprāt, ir oriģināls un īpašs notikums jaunākās Latvijas prozas kontekstā. Kas tev pašai šobrīd ir laikmetīga un personiski uzrunājoša literatūra? Ko tu labprāt lasi?

Šobrīd literatūrā un vispār mākslā mani interesē ne tik daudz valodas vai estētiskais baudījums, bet tieši komunikatīvais aspekts. Protams, ir labi, ja autors ir varējis tam piešķirt arī papildu literāro vērtību, bet svarīgāk ir just, ka autoram tas ir bijis kaut kas dziļi personisks, viņam ir būtiski par to runāt un viņš uzskata, ka par to nav pietiekami daudz runāts. Man literatūrā šobrīd ir svarīgs tieši vēstījums, kas, protams, tiek izteikts caur tēliem un sižetiem, jo tā ir iedarbīgāk nekā sludināt no kanceles. Un, šķiet, ka tāds vienkārša cilvēka stāsts mani spēj uzrunāt vairāk nekā tā saucamā augstā māksla.

 

Vari nosaukt piemērus?

Gan uz galda, gan prātā man stāv čupiņa ar grāmatām, kuras es gribētu izlasīt. Tur ir Alises Manro stāsti, kurus esmu lasījusi ļoti maz, bet gribu lasīt vēl un vēl, Mārgaretas Atvudas darbi, Sanitas Reinsones Meža meitas, Rīkas Pulkinenas Patiesība, Katjas Ketu Vecmāte, Kristinas Sabaļauskaites Silva rerum trešā daļa, Māras Zālītes Pieci pirksti. Šis ir aptuvenais virziens, kas mani interesē. Jā, es nosaucu tikai sievietes…

 

Sieviešu tēmas tev ir būtiskas un sacīji, ka, iespējams, tām pievērsīsies arī nākamajā grāmatā. Bet kāpēc tavā sarakstā nav gandrīz nevienas latviešu autores? Vai latviešu sieviešu mūsdienu prozā trūkst pašironijas, viegluma un personiskuma?

Tā varētu teikt. Protams, ir forši, ka mums ir tik daudz sieviešu prozas, bet, ļoti vispārināti runājot, manuprāt, to var iedalīt divos atzaros, no kuriem viens pārstāv tādu ļoti tradicionālu sievišķību – izteiktu emocionalitāti, dekorativitāti, ja tā var teikt par literatūru, un šim virzienam, piemēram, ironija un analītiskums nav gluži raksturīgi. Tā kā ar šāda veida sievišķību es īsti neidentificējos, šis virziens man neder. Otrs atzars, kas skaitās feministiskāks, savukārt ir ļoti kareivīgs, bieži vien ar uzstādījumu, ka vīrieši ir sliktie. Arī ar to es neidentificējos. Mani interesē un savā grāmatā es vēlējos atrast savu veidu, kā nepazaudēt un nenoliegt to, ka es esmu sieviete un tajā pašā laikā neiekrist kādā no iepriekšminētajām galējībām. Mani interesē rakstīt par to, kas mēs esam, pateicoties arī dzimumu stereotipiem, kas tiek ieaudzināti.

 

Nu jau pirms piecpadsmit gadiem lasītāji un Prozas lasījumu klausītāji tevi iepazina kā īsstāstu autori. Tavos stāstos parasti bija aprakstīta kāda ikdienišķa situācija ar negaidītu, paradoksālu noslēgumu, bet tagad pirmajā grāmatā apkopti garāki stāsti ar autobiogrāfiskiem motīviem. Vai iepriekšējo pieredzi uztver kā treniņu? Pastāsti par šo pārmaiņu.

Literārajā vidē nokļuvu pavisam jauniņa, varētu teikt, vēl bērns. Tolaik četrpadsmit piecpadsmit gadu vecumā mani ļoti vilināja visa literatūras padarīšana un vēlējos atzinību, tāpēc es centos uztvert, kas tad skaitās tā lielā, nopietnā literatūra, un, kā nu mācēju, tā atdarināju. Lai gan šis laiks bija ļoti intensīvs arī emocionālā ziņā, tomēr reālie pārdzīvojumi manos darbos parādījās ārkārtīgi attālinātā veidā, jo šķita, ka tie nav literatūras materiāls – ka īstā nopietnās mākslas tēma ir distancēti ironisks vīrietis, kuram ir pusmūža krīze. Stāstiņi bija ļoti īsi, jo man jau nebija, ko teikt šajā kontekstā, vienkārši centos atdarināt formu. Kādā brīdī tas pārstāja interesēt, bet īsti nevarēju saprast, kas tad mani aizrauj un varētu būt manas literatūras saturs…

 

Vai šo pārmaiņu iezīmē arī atteikšanās no pseidonīma?

Šķiet, arī pseidonīmu padsmitnieces gados pieņēmu galvenokārt tāpēc, lai literatūrā distancētos no savas reālās dzīves un savas reālās personas. Tostarp vēlējos atbrīvoties no savas ģimenes fona – negribēju, lai manus darbus saista ar mana tēta vai māsas veikumu. Bet ar laiku sāku sajust šādu vēlmi kā bērnišķīgu. Esmu pieņēmusi to, ka mans fons ir daļa no manis pašas.

 

Grāmatas jaunākajiem stāstiem raksturīga it kā apļveida kompozīcija – varones grib izrauties no ikdienas un pārbaudīt savas robežas, bet noslēgumā atgriežas un mierinājumu rod atpakaļ ikdienišķumā, bieži vien ģimeniskumā. Paradoksu noslēgumā galvenokārt nomainījis emocionāls vispārinājums, kā tu sacīji kādā intervijā – skaistā padošanās pieaugšanai.

Jā, to es gribēju panākt – parādīt, ka no ikdienišķām lietām izaug nozīmīgas pārmaiņas. To, ka reizēm tik sadzīviskas epizodes kā viena telefona zvana veikšana vai izkāpšana no tramvaja var būt izšķiroši pagrieziena punkti pieaugšanas procesā.

 

Tas liek domāt arī par tavu stāstu veidošanas formālajiem nosacījumiem – par to, ka pieturies pie līdzīgas uzbūves.

Vairāki stāsti, kas šobrīd ir grāmatā, sākumā bija krietni izplūdušāki, un es devu dažiem cilvēkiem tos vērtēt. Secinājām, ka tie īsti nestrādā, tāpēc mēģināju pēc iespējas pielāgot klasiskākai stāsta struktūrai. Kā izrādījās, vismaz līdz zināmai robežai tas stāstam nevis atņem savdabību, bet tieši otrādi – izceļ galveno un attīra no liekā. Tajā pašā laikā mani stāsti neatbilst klasiskās dramaturģijas principiem. Galvenās varones ir diezgan pasīvas, tāpēc viņas būtu grūti tiešā tekstā pārnest uz lugas vai scenārija formātu, kas pieprasa aktīvāku varoni. Šajā gadījumā tā ir apzināta izvēle, jo es rakstu par bērnu, pusaudzi, jaunu sievieti, kuras problēma ir tieši šī pasivitāte, no kuras viņa lēnām maziem solīšiem izaug laukā.

 

Vai dramaturģijas studijas tev ļāvušas labāk noslīpēt stāstu konstruēšanas iemaņas?

Jāatzīst, ka dramaturģijas studijās es nebiju īpaši veiksmīga…. Es maz strādāju, bet ļoti daudz mocījos, jo īsti nevarēju saprast, kas man jādara. Bet pēc studiju perioda tomēr turpināju lasīt dažādas grāmatas par dramaturģiju, jo uzskatu, ka var mācīties rakstīt labāk un iedarbīgāk. Tāpēc studijas noteikti ir ietekmējušas to, kā domāju par literatūru un stāstu.

 

Kāpēc bija svarīgi rakstīt par situācijām, kas liek kaunēties? Tas ir paņēmiens, kā likt varonēm sevi pārvērtēt vai arī tas tev pašai kā autorei deva drosmi?

Tas noteikti man arī kā autorei liek kaut ko pārvarēt. Grāmatas tapšanas procesā atklāju, ka tās lietas, par kurām man ir bail runāt, ir neērti, kauns un vienlaikus var būt kā pašterapija literatūrā, mani arī visvairāk interesē. Daļēji tāpēc, ka tā ir izkāpšana no savas komforta zonas, bet arī tādēļ, ka kauns jau nav individuāls, tas ir saistīts ar sabiedrības rakstītajiem vai nerakstītajiem noteikumiem. Un to, ka šie noteikumi vienmēr jāatjauno un jāpielāgo, jo tajos vienmēr ir daudz pretrunu. Ja man par kaut ko ir kauns un bail runāt, gan jau ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem arī ir bijušas līdzīgas situācijas. Šeit jāatgriežas pie sākumā minētā komunikācijas aspekta – ka māksla dod iespēju plašākai un dziļākai sarunai nekā reālajā dzīvē.

 

Daži autori savu tekstu nepieciešamību cenšas pamatot ar to, ka viņu varoņi ir reāli prototipi, tu savukārt gluži otrādi – distancējies no autobiogrāfiskā savos stāstos. Vai autors var būt vienlaikus atklāts, personisks un savus prototipus saudzējošs?

Tas ir smags jautājums. Domāju, ka vienīgais veids, kā būt saudzīgam pret saviem prototipiem, ir mēģināt viņus saprast un ieraudzīt viņu pozīciju stāstā. Tas, protams, ir sarežģīti. Arī galvenais personāžs, kas it kā balstīts uz tevi, tomēr neesi tu un nepārstāv tavu pozīciju, jo ir jāatstāj vieta šī rakstura izaugsmei. Viņš arī ir paredzēts ar saviem mīnusiem un tarakāniem galvā.

 

Šobrīd var runāt par „jaunu vilni” latviešu kinematogrāfā un, pateicoties, piemēram, Jānim Joņevam un Kristīnei Želvei, arī prozā ar uzsvaru uz jauniešiem aktuālām tēmām. Vai tu sevi varētu tajā iekļaut?

Kad iznāca Želves un Joņeva grāmatas, man jau bija aptuveni skaidrs, kāda būs mana grāmata, kaut gan tā vēl nebija gatava. Tāpēc es neteiktu, ka tiešā veidā no viņiem ietekmējos, taču viņu darbi mani mazliet iedrošināja. Redzēju, ka ir autori, kas dara kaut ko līdzīgu, un daudziem tas patīk un ir vajadzīgs. Tas man kaut kādā mērā palīdzēja nesākt no tukšas vietas. Jauniešu tēma šobrīd ir aktuāla droši vien tāpēc, ka paši autori ir pietiekami jauni un raksta par tēmām, ko personīgi ir sajutuši un pārzina.

 

Teici, ka gribētu kaut pusaudžu gados būtu lasījusi vairāk sieviešu rakstītu literatūru. Kā tev šķiet, vai tava grāmata šobrīd sasniegs pusaudžu auditoriju?

Es ceru. Mana grāmata zināmā mērā ir veltījums pagātnei, tam, kāda biju es un manas draudzenes padsmit gadu vecumā. Domāju, mums tolaik būtu palīdzējis, varbūt mēs būtu bijušas mazliet mazāk pašdestruktīvas, ja pa ceļam patrāpītos grāmatas, ar kurām varētu labāk identificēties.

Kad mūsu kopīgajai draudzenei Leldei jautāju, ko viņa gribētu dzīvē darīt, viņa atbildēja, ka gribētu radīt sev telpu ar vārdiem. Kopš tā laika es par to domāju – skaisti un precīzi teikts par to, ko arī es vēlētos darīt.

 

Atgriežoties pie sarunas sākuma, animācijas filmu režisore Signe Baumane kādā intervijā sacīja, ka jaunībā, iemēģinot roku prozas rakstīšanā, centusies kopēt nopietnu, klasisku romānu intonāciju, bet vēlāk sapratusi, ka viņas daiļrades balss ir personīga un ironiska. Vai vari teikt, ka tu šobrīd esi atradusi savu balsi?

Jā un nē. tādā ziņā, ka es joprojām sevi neuzskatu par pieaugušu, nobriedušu cilvēku. Es esmu tikai ceļā uz to. Pieļauju, ka tad, kad es mainīšos kā cilvēks, tas ietekmēs arī to, kā rakstu. Bet tādā ziņā, ka atradu balsi tiem stāstiem, kurus es gribēju pastāstīt tieši šajā grāmatā.

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri