Kā aprakstīt mīlestību?

 

Igauņu dzejnieks, rakstnieks un literatūrkritiķis Jans Kauss (Jan Kaus) dzimis 1971. gadā, studējis filozofiju, strādājis par redaktoru kultūras laikrakstā Sirp (Sirpis), bijis Igaunijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, viens no starptautiskā Tallinas literatūras festivāla HeadRead organizētājiem, spēlē basģitāru rokansamblī, raksta dziesmu tekstus, ir daudzu savu un citu autoru grāmatu ilustrators.

Janam Kausam ir iznākuši vairāki dzejoļu krājumi, romāni, kā arī stāstu grāmatas. Viņš aktīvi tulko no somu valodas un bieži raksta recenzijas, kā arī rakstus par literatūru.

2014. gada novembra beigās Jans Kauss piedalījās Dzejas braucienā, kas notika Daugavpilī, Tartu, Joensū (Somija) un Tromsē (Norvēģijā).

Atdzejotājs

 

21. 12. 2012, plkst. 21. 12. 20 sekundēs un 12 milisekundēs un pēc tam visām milisekundēm

ir cilvēki
kas gaida
noslēpumainos nibiru
planētveidīgas smadzenes
kas īstajā brīdī spēj paslēpties
aiz saules
lai no turienes kā prettanku granāta
ietriektos zemeslodē

bet patiesība ir vēl mierinošāka
nibiru ir jau klāt
tūkstošiem un miljoniem
tūkstošos un miljonos
iekšējo kosmosu

negvelzīsim niekus par mīlestību
mīlestība nav aiz apvāršņa
paslēpusies planēta
bet gan telpa tai apkārt
negvelzīsim niekus
ķersimies pie lietas

tagad kad es par to runāju
mans pirmais uzdevums
tūlīt beidzas
un tūlīt sākas

 

Vienai pilsētai

ir pilsētas, uz kurām braucam
to ir daudz
ir pilsētas, kurās mēs dzīvojam
to ir mazāk
tad vēl ir tādas
uz kurām braucam vai kurās dzīvojam
gan nomodā gan sapnī
pēdējo ir vairāk nekā pirmo
gan man gan daudziem citiem

man, tumšo laiku bērnam
vispirms tā uzradās televizorā
tā bija melnbalta un tīra
nevis kā dzimtā pilsēta
kas bija melnbalta un netīra
pilsēta auga
sapņos tā kļuva vēl
melnbaltāka un tīrāka
starp divām pilsētām pazuda ūdens
es vienkārši pārkāpu
pāri izsusējušam grāvim
un biju ieradies
viss man neaizsniedzamais
pēkšņi bija zem kājām

te esmu staigājis
vairāk nekā simt reižu
un arvien mazāk spēju to
salīdzināt ar citām pilsētām
jo šeit ir iespējams būt
gan svešiniekam gan savējam reizē
šajā pilsētā esmu
bijis gan guļus gan stāvus
esmu iejucis masā
un klanījies
zem lustrām

redzi, te ir tas bārs
kur trijatā mēs sēdējām
ceļā uz izstādes atklāšanu
vaļsirdīgi runājāmies
tāpat kā bērnībā to
darījām ārzemēs kur
reiz atklājās, ka bārmenis
runā mūsu valodā
un dibenistabā dzen
labu lakricas šņabi
redzi, no šejienes uz priekšu
ir ielas stūris, kur
es jutos štruntīgi
sliktāk, slikti
protams, lija
un reizē es biju
gan guļus gan stāvus

tur ir veikaliņš, kur pārdod
briesmoņus, kas patīk maniem bērniem
viņi tos mīl un baidās no tiem
aiz šī veikala skatloga stāvēt
ir labāk nekā viss pārējais
reizē aizraujoši un skumji
tālāk ir parks, uz kuru zaķi
lec tieši
no polārā loka
tad iela, kas nes
manas dzimtenes vārdu
tuvumā atrodas māja
uz kuras ir piemiņas plāksne
vīram, kurš vispirms bija kinorežisors
vēlāk rakstnieks, tad ārlietu ministrs
un beigās prezidents*
tā ir māja, kur apsprieda
manas dzimtenes lietas
kur durvis vaļā vērās
smagi un svarīgi
gaitenī čīkstēja lifts
cauri zudušiem laikiem
es sevi pazinu
ar grūtībām sazīmēju
un tad jau nāk ielas stūris
kur redzama zinātnieku māja
kur kādreiz uzstājās
mūsu visu
garīgais vecaistēvs**
un atpakaļceļā uz jūru
no galdiem lidoja šķīvji
signalizācija kauca zem kuģa mašīnu klāja
ļaudis spiedza
pilsēta pazuda no apvāršņa
bet viņš sēdēja mierīgi
un smaidīja, ar vienu kāju
no dzīves viļņiem jau projām

pretī zinātnieku mājai
ir itāļu restūzis
tur esmu sēdējis ar daudzām
kompānijām, bet vairs
neatceros, tieši ar ko un kāpēc
blakus neticami skaista
jūgenda māja, kuras priekšā
tieši pašlaik stāv
neticami skaista meitene
viņa atgādina manu mīļoto
kas aizbrauca no pilsētas
pirms pāris stundām
atstājot manī sajūtu, ka esmu
piedzimis par pamesto
kuģi pret mani
parasti stāv ar pakaļgalu
un ja es pamāju
tad nekustīgi

mazliet tālāk tukša
kūku bode un kafejnīca
tur aiz letes darbojas vēl viena
brīnumskaista meitene
viņa man atgādina kādu citu
kas šodien arī aizbrauca
ar to pašu kuģi
brītiņu padomāju
ieiešu iekšā
aprunāšos ar viņu
te pilsētā
vieglāk būs pārdzīvot
varbūt viņa man uzsmaidīs
varbūt sajutīšu, ka tas ir
viens no tūkstoš ceļa galiem
ko mēs redzam tikai pazibam
garām ejot
lai nu paliek, viņa ir tik skaista
koncentrējusies savā darbā
nav jēgas ik brīdi ielauzties kādā
pēkšņi visi cilvēki
te pilsētā man atgādina
manus tuviniekus

es redzu pilsētu,
virs kuras iederas
mēness sirpis ar mūžīgā sasaluma sejas izteiksmi
(lai gan nekad neesmu
savām acīm redzējis mūžīgo sasalumu)
līcī kuģi gaida signālu, kad varēs doties
sēžu uz sola un uzņemu laiku
mēness pārslīd pāri jumtam
vēl augstāk kāda lidmašīna
rietošā saulē atstāj
garu tievu
mirdzošu līniju
un kamēr tā izklīst
jūtams nebijis miers
vējš sitas karogos

no šejienes redzu pussalu
kur pirms vairākiem gadiem kopā
ar mīļoto gāju
uz svinīgām vakariņām
kādreizējā kazino
pēc tam mēs četratā
striepuļojām uz čehu alus bāru
atzīmēt dzimšanas dienu
jubilārei mugurā
bija pūkaina kleita
atturīgs smaids
pat tajā stundā, kad cits citu balstīdami
virzījāmies uz viesnīcas pusi
ak, jā, svinīgajās vakariņās
galda otrā pusē sēdēja cilvēki
kurus pirmo reizi redzēju bērnībā
pilsētas nomales dzīvoklī
virmojošā ekrānā
ejam un runājamies
šajā pašā pilsētā
uz melnbaltām ielām
neaizsniedzamām starp mums
kā mēness stāvēja kuģis
parasti uz apvāršņa
pēkšņi es atrados ar viņiem
pie viena galda
un dzīve šķita
protams, brīnumaina kā
kroņa lustra kazino pie griestiem
es neesmu vēl
īsti redzējis dzīvi
un dzīve īsti nav redzējusi mani
nav atklājusi mani
satvērusi, piespiedusi klāt
tēvišķi papliķējusi un teikusi:
uzelpo nu, vīriņ
varbūt šoreiz dzīvei
svarīgāk teikt:
nevis es esmu brīnumaina
bet gan dzīvošana manī ir brīnumaina
lai ūdeņi uz jūru plūst
kā asinīs medus kūst

sēžu līča krastā
kruīza kuģa pakaļgalā
atspīd elektrība un neons
mēness dodas pa labi, satumst
esmu atkal šeit piedzimis, šodien, tieši tagad

_________

* Domāts Lenarts Meri (Lennart Meri, 1929 – 2006) – igauņu rakstnieks, kinorežisors, politiķis, bijušais Ārlietu ministrs un Igaunijas Republikas prezidents.
** Domāts Jāns Kross (Jaan Kross, 1920 – 2007) – populārs igauņu rakstnieks, vēsturisko romānu autors.
 

Kā aprakstīt mīlestību?

Es ceru, ka nomiršu ātrāk nekā viņa.
Bet kāds no tā būs labums, tas viņu padarīs tikpat skumju kā mani?
Iespējams, ka tomēr būtu labāk, ja viņa nomirtu pirms manis.
Protams, tad man būs neciešami slikti.
Bļāviens! Labs risinājums te nespīd.

 

Kaut kur autobusā

Viņš vēroja uz sola sēdošo, salīkušo puisi. Nevarēja saprast, vai jauneklis ir igaunis vai krievs. Katrā ziņā puisis aizrautīgi spēlēja spēli telefonā. Dzeltenīga uguns bumba ripoja pa labirintu un uzspridzināja pretī stāvošos šķēršļus. Pēkšņi viņš pamanīja, ka no puiša bikšu kabatas ir izslīdējusi zaļā visu veidu transporta plastmasas karte. Viņš iztēlojās, kā džeks dažas sekundes pirms autobusa apstāšanās, uzlēks kājās, iespējams, ka skatiens būs arvien vēl telefona ekrānā, izkāps laukā un paliks bez savas zaļās kartes. Bet tas nav nekāds pasaules gals, kartes ir lētas. Interesanti, vai ārzemnieki zaļās kartes sistēmu uzskata par brīnumu? Tam čalim vajadzētu pateikt, klau, tev kartes vairs nav tur, kur tai vajadzētu būt. Viņš pacēla skatienu, ļaujot tam pārslīdēt pāri Tallinas un zaļajai kartei. Interesanti, pateikt puisim vai ne? Čalis ir iegājis sevī. Varbūt satrūksies? Viņš paskatījās uz līdzbraucējiem. Izskatījās, ka šeit katrs pats ir par sevi. Tūlīt būs mana pietura, viņš nodomāja. Nu, kāda man tur darīšana. Bet ja arī man kādreiz kaut kas nemanot izslīdēs no kabatas? Autobuss samazināja ātrumu. Dzeltenā uguns bumba uzspridzināja kārtējo šķērsli.

 

Sporta stāsti 1

Reiz bija spēcīgs vesera metējs, kurš aizlidināja veseri ar briesmīgu rēcienu. Viss būtu vislabākajā kārtībā, ja rēciens turpinātos tikpat ilgi, cik lido veseris. Taču sportists turpināja rēkt. Ar izvalbītām acīm, rokas dūrēs savilcis, viņš staigāja apkārt un rēca. Rēcot viņš uzkāpa uz pjedestāla, rēciens skanēja arī himnas laikā, kas tika atskaņota viņam par godu. Dopinga kontrolē vesera metēja balss aparātiem lika neadekvāti reaģēt. Mājās, lidlaukā viņu sagaidīja milzīgs ļaužu pūlis un žurnālistu armija, bet viņš asaru un asiņu valgām acīm visus pārrēca, daži asinsvadi, kas atgādināja nīkulīga vīreļa roķeles, izspiedās cauri ādai. Viņu uzaicināja uz prezidenta pieņemšanu, bet prezidents nespēja norunāt savu runu un prezidenta kundze izstarot mieru. Visi domāja, ko iesākt. Bet nekas nelīdzēja, vesera metējs nerimās rēkt līdz nākamā čempionāta priekšsacīkstēm. Stadionā viņš apklusa, klusēja, dievišķā klusumā sāka koncentrēties, tad iegāja vesera mešanas sektorā.

Pēc tam viss sākās no gala.

 

Sporta stāsti 2

Bija kāds viduvējs sportists. Viņa rezultāti bija tik viduvēji, ka neviens par viņu nelikās ne zinis, vēl vairāk, sporta žurnālisti par viņu neko nezināja. Viņi skatījās sportistam cauri. Es vēl jums parādīšu, nodomāja sportists, mazliet paraudāja un izlēma iet uz operāciju. Kā sportiste viņš būtu fenomenāls. Lai gan ar diezgan platiem pleciem un liela izmēra kāju, tomēr ar skaisti lakotiem nagiem un iespaidīgām mākslīgajām skropstām sportiste pārsita visus iespējamos rekordus. Lai kaut kā izceltu fenomenālos rezultātus, komentētāji pat apgalvoja, ka šīs sportistes sasniegumus var salīdzināt ar vīriešu līmeni – tomēr šajā kategorijā tie būtu tikai apmierinoši, viduvēji rezultāti.
 

Ekrāni

A- šodien uzsprāga bumba. B- šodien uzspridzināja mašīnu. C- sabruka debesskrāpis vai skola, pretrunīga informācija. D- plosījās nedabiski stipra vētra. E- nedabiski auksts. F- nedabiski karsts. G- sākās tradicionālie nemieri, kas beidzās ar asiņainu salūtu. H. šodien ieradās haosa apgabalā. I- uzdarbojas sērijveida slepkavas. J- lidmašīnas avārija. K- dega viesnīca. L- bumba. M- sprādziens restorānā. N- neveiksmīgas sarunas, 2 bojāgājušie. O- nogalināts ministrs. P- atentāts pret režisoru. R- apcietināts filantrops, mizantrops uz brīvām kājām. S- plūdi. T- ugunsgrēks. U- plūdi un ugunsgrēks. V- miruši visi bērni autobusā.

Un beigās neliels atvieglojums (pirms sporta ziņām): Z- izveidota pasaulē lielākā televīzijas pults no marcipāna.

 

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri