Biezie un skaistie

 

Par gadagrāmatu Talka (Orbīta, 2014) un grāmatžurnālu Benji Knewman (Whimsical Agnesiga, 2014)

 

Var jau, protams, smieties par hipsteriem, bet realitāte ir tāda, ka t.s indie kultūra ne vien pasaulē, bet arī pie mums jau labu laiku maršē savā uzvaras gājienā (vai arī sakāves, ja ņem vērā to, ka indie mērķis kā reiz ir piedāvāt alternatīvu lielo koprorāciju ražotajai popkultūrai un masveida precēm, nevis nonākt tajos pašos plauktos). Indie izkaro aizvien lielāku vietu ne vien mūzikas un kino laukā, bet ietiecas arī neskaitāmās citās jomās – ēšanas paradumos (veģetārisms un vegānisms, slow food restorāni, pārtikas iegāde no ekoloģiskajām saimniecībām), videi draudzīgā un vienlaikus stilīgā resursu otrreizējā izmantošanā (vintage kults), visdažādākā veida D.I.Y. (Do It Yourself) piekopšanā – taisi pats sev ziepes, videoblogu vai motociklu utt.

Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka ar īsu laika atstarpi Rīgā iznākuši arī divi preses izdevumi, kas gribot negribot pretendē uz indie žurnālu nišas aizpildīšanu – grāmatžurnāls Benji Knewman, ko radījušas un izdevušas redaktore Agnese Kleina un grafikas dizainere Madara Krieviņa, un izdevniecības Orbīta gadagrāmata Talka, ko veidojuši redaktori Anna Volkova un Vladimirs Svetlovs. Nav jau tā, ka šī niša pirmīt būtu bijusi pilnīgi brīva – teiksim, Benji ir jūtama zināma stilistiska līdzība ar Veto Magazine, ko varētu uzskatīt par Latvijas hipsteru žurnālu pionieri. Tikmēr Talkas intonācija drīzāk atgādina Rīgas Laiku. Vienlaikus abi jaunie izdevumi noteikti nekopē priekštečus, bet katrs cenšas iet savu individuālo ceļu.

 

Kopīgais – Bankovskis, ilgas pēc pārlaicīgā, krūtis

Domājams, ka Benji un Talkas veidotāji nav savā starpā tik cieši saistīti, lai būtu apzināti smēlušies viens no otra iedvesmu vai arī konkurējuši (tiesa, abiem žurnāliem roku pielicis rakstnieks un publicists Pauls Bankovskis). Taču acīmredzamas līdzības starp Benji un Talku noteikti pastāv.

Pirmkārt, formāts, kas vienlaikus slēpj sevī arī konceptuāli tuvas ievirzes. Abi žurnāli ir ap 180 lapas biezi un pēc izskata vairāk atgādina grāmatas (Benji Knewman sevi definējis kā grāmatžurnālu jeb bukazīnu, savukārt Talka izvēlējušies klasiskākus apzīmējumus – vienkārši izdevums vai citviet – gadagrāmata). Abu izdevumu autori informācijā presei kā kvalitāti uzsvēruši to, ka apjomīgie žurnāli tapuši ilgi un iznāks reti – ne biežāk kā reizi vai divas gadā. Ne vien abu žurnālu dizains, bet arī cena liecina, ka tie paredzēti lēnai, rūpīgai, vairākkārtējai šķirstīšanai un baudīšanai. Savā ziņā tā šķiet kā pretreakcija uz interneta laikmetu, kurā aktualitātes viena otru nomaina zibenīgā tempā. Nostaļģija pēc lēnāka, vienkāršāka laikmeta izpaužas ne vien formā, bet arī saturā – gan Benji, gan Talkā atrodamas fotosesijas ar retro dizaina priekšmetiem un iepriekšējo paaudžu pārstāvju savdabīga glorificēšana.

Otrkārt, aptuveni divas trešdaļas no kopējā apjoma abiem izdevumiem aizņem primāri vizuāls materiāls – galvenokārt dokumentālas un inscenētas fotosērijas, nedaudz arī zīmējumi. Gan Benji, gan Talka ir arī spēlējušies ar drukas iespējām, izmantojot dažādus papīrus (nevaru nepieminēt Talkas biezo, gumijoto, balto vāku – šī elegantā detaļa vien varētu attaisnot izdevuma eksistenci). Iznākums abos gadījumos ir ārkārtīgi patīkams gan vizuāli, gan citām maņām. Tiesa, šis lielais uzsvars uz vizuālo pusi arī liek aizdomāties – vai veidotāji uzskata, ka attēli ilgāk nekā teksts saglabā vērtību? Vai arī liecina par tādu kā twitter un instagram paaudzes infantilitāti – nespēju uztvert tekstu bez daudzām krāsainām bildītēm?

Treškārt, abi jaunie izdevumi acimredzami domāti lasītājam, kas ir „pasaules pilsonis” un pietiekami brīvi pārvalda vairākas valodas. Benji Knewman visi latviešu valodā tapušie raksti publicēti arī angliski, taču angļu valodā tapušās intervijas nav tulkotas latviešu valodā. Savukārt Talkā teksti publicēti to oriģinālvalodā – pārsvarā krieviski, vairāki arī latviski, pāris angliski (igauņu rakstnieka Pāvo Matsina romāna fragments publicēts angļu valodas tulkojumā).

Nu, un vēl abos žurnālos atrodami attēli ar kailām sieviešu krūtīm, kas acīmredzot ir katra sevi cienoša Latvijas bukazīna neatņemama sastāvdaļa – tāpat kā Pauls Bankovskis. Aplūkojamās krūtis un to īpašnieces, bez šaubām, ir ļoti pievilcīgas, taču, godīgi sakot, nesaprotu, kāpēc šādos, it kā alternatīvos preses izdevumos ir nepieciešams eksponēt kārtējos estētiski saistošos, atkailinātos sieviešu ķermeņus – tā, it kā ar mediju telpa ar to jau nebūtu pārsātināta. Taču es arī apzinos, ka šis ir mazākuma viedoklis.

Un tagad mazliet par katra žurnāla savdabīgo un atšķirīgo.

 

Izdomātais Bendžī, kas grib būt īsts (un dažkārt sanāk)

Kādā intervijā1 redaktore Agnese Kleina min, ka viņas radītais izdevums ir drīzāk uz literārā, nevis dzīvesstila žurnāla pusi. Tomēr jāsaka, ka Benji Knewman (atškirībā no Talkas) nav neviena teksta, kas būtu tīri literatūra (varbūt vienīgi Paula Bankovska raksts, kurā receptes samiksētas ar dialogiem par meža zvēru dzīvi un paspilgtinātas ar paša autora gleznotiem akvareļiem, balansē uz šīs robežas, bet pat šo tekstu, neņemot vērā tā māksliniecisko kvalitāti, tomēr drīzāk jāpieskaita pie tās pašas „dzīvesstila” publicistikas).

Iemesls, kāpēc par šo izvdevumu ir iespējams runāt kā par literatūras žurnālu, tomēr pastāv – tā „ārštata redaktors” (angliski lietota vārdu spēle „editor-at-large”) ir acīmredzami fikcionāls personāžs – rakstnieks Bendžamins Ņūmens. Iedomu redaktors uzrunā lasītāju grāmatžurnāla sākumā, iepazīstinot ar bukazīna koncepciju, un pēc tam mazliet atkāpjas malā, lai atkal uznirtu nodaļu pieteikumos, tādējādi neuzkrītoši izvedot lasītāju cauri visam izdevumam (žurnāla raksti sadalīti sešās nodaļās, paspilgtinot daiļliteratūras darba efektu). Tādējādi ir ielikts pamats, lai visu žurnālu, kas veidots no dokumentāliem vai publicistikas materiāliem (fotoreportāžām un fotosesijām, esejām, intervijām, ceļojumu aprakstiem utt.), varētu uztvert kā stāstu par izdomātā Bendžija tikšanos ar dažādiem cilvēkiem.

Šāds uzstādījums – savienot dažādus publicistikas materiālus vienotā naratīvā ar izdomātu protagonistu un citām viegli ieskicētām literatūras pazīmēm – ir svaigs, interesants un piesaistošs. Pieņemu, ka vēstures gaitā kas tamlīdzīgs kādreiz jau ir īstenots, bet vismaz pašreizējā Latvijas masu mediju ainā šis mākslinieciskais piegājiens noteikti ir ievērības cienīgs, tādēļ atļaušos pie tā pakavēties mazliet ilgāk. Un šeit diemžēl jāsaka, ka izpildījums šai visnotaļ interesantajai idejai, manuprāt, stipri pieklibo.

Pirmkārt, Bendžijs kā personāžs nav diez ko patīkams – viņš iemieso visu to slikto, ko mēdz domāt par hipsteriem. Viņa it kā rakstītā redaktora sleja ir, iespējams, kaitinošākā redaktora sleja, kādu esmu lasījusi. Tā ir pilna ar neveikliem un vienlaikus izteikti pretencioziem izteikumiem: „es nāku no vietas, kur runā angliski”; „šobrīd esmu visur vairāk nekā jebkur”; „es varu runāt (..) internacionāli”. Ko vērta ir rindkopa par izdomātā Bendžija izdomāto vectēvu: „Viņš aizvien ir tepat līdzās, klusi staro rāmā līksmē ceļā no saviem 88 uz visu. Viņš patīkami daudz zina. Varētu domāt, ka Zen, bet nē, vienkārši – zin. Nekad neesmu vīlies viņa pieredzē. Ticiet man – viņš tur ir bijis…” (Interesanta tendence, kas parādās vēl šur tur žurnālā – lai gan teksts oriģinālā rakstīts latviski, ir nepieciešams pārlasīt anglisko pusi, lai saprastu, kas īsti domāts; daudzviet arī lietoti burtiski angļu valodas frāžu tulkojumi (kā „viņš tur ir bijis”), kas latviski izklausās vienkārši muļķīgi. Līdz ar to brīžiem šķiet, ka bilingvālais formāts nepieciešams nevis tādēļ, lai žurnāls būtu konkurētspējīgs arī ārzemēs, bet tāpēc, ka autori, ikdienā patērējot galvenokārt anglofonās kultūras produktus, tajā jūtas ērtāk nekā savā dzimtajā.)

1

Redaktora slejas wannabe asprātīgie kalambūri varbūt neliktos tik absurdi, ja vien nebūtu kliedzošā pretrunā ar Bendžija un acīmredzot arī viņa reāli eksistējošo kolēģu mērķi – „vēl es cenšos būt pavisam īsts. Šķiet, ka dažreiz arī sanāk”. “Ir tik labi, ka nav jāizliekas un var vienkārši būt. Pa īstam. Vienmēr,” šis manierīgais tips slejas beigās secina.

Lai gan Bendžijs runā visai meitenīgā intonācijā, viņš tiek pozicionēts kā 38 gadus vecs vīrietis. No vienas puses, var saprast žurnāla veidotāju motivāciju izmantot šādu aizsegu – izvirzot priekšplānā bārdainu rakstnieku (pat ja viņš reāli neeksistē), nevis reālo redaktori Agnesi Kleinu, kura galvenokart pazīstama ar savu modes blogu Whimsical Agnesiga, ir iespējams padarīt žurnāla tēlu mazliet maskulīnāku un piesaistīt arī vīrišķīgāku publiku. „Ja ir foršs džeks, viņš patīk visiem, bet, ja ir forša meitene, dažas meitenes var kļūt skaudīgas,” izvēli veidot savu iedomu draugu / ārštata redaktoru kā vīrieti skaidro Kleina kādā intervijā.2

No otras puses, savas sievišķās identitātes noliegšana tomēr izskatās skumīgi. Kas žurnālā mainītos, ja Bendžija vietā būtu 38 gadus veca sieviete, kura „joprojām meklē savu ideālo dienu” (visticamāk, ka bez ģimenes)? Vai netiktu atsegti mūsu aizspriedumi pret to, kas noteiktā vecumā ir „stilīgi” un pilnībā pieņemami vienam dzimumam, bet otram – izmisīgi un „dzīve neizdevusies”? Šķiet, izdevumam, kurā arī daudzviet turpmāk parādās „īstuma” un „godīguma” meklēšanas motīvi, varbūt pienāktos uzdot šādus visai neērtus, „nestilīgus” jautājumus. Taču pagaidām rodas iespaids, ka Benji komanda mazliet pārāk aktīvi mēģina pierādīt, ka „viss jau tāpat ir labi” („All is fine,” kā rakstīts arī uz grāmatas aizmugurējā vāka), lai bristu pa īstam iekšā pašu pozicionētajā „īstumā”. Jāpiebilst, ka nav arī izmantots potenciāls, ka Bendžijs kā jau literārs personāžs varētu žurnāla ietvaros attīstīties – teiksim, iemācīties būt „īstāks” no žurnālā apskatītajiem „īstajiem” cilvēkiem; viņam pat nav piešķirts nekāds gala vārds, kas tīri dramaturģiski prasītos.

Lai viss iepriekš minētais tomēr nemaldina – tiekot pāri pretrunīgajai redaktora slejai, Benji Knewman pirmais numurs piedāvā ļoti saturīgu, saistošu un vienlaikus cilvēcīgu lasām– un skatāmvielu. Domāju, ne man vienīgajai pirms lasīšanas bija aizspriedumi, ka redaktore žurnālu varētu veidot kā paplašinājumu sava modes bloga sadaļai Mani stilīgie draugi. Taču, lai gan izdevuma sākumā lasāmajās esejās vēl novērojami zināmas paštīksmināšanās izklupieni (Agneses Kleinas un Andra Kupriša rakstos), tomēr turpmākais saturs pārliecina, ka Benji tomēr nav pašmērķīgs savu ambīciju apmierināšanas projekts, bet gan veidotāju t. s. sirds darbs, kas iezīmē arī kvalitatīvu izrāvienu viņu personīgajā attīstībā.

Īpaši uzteikt gribētos izvērstās intervijas – Kleinas veidotās sarunas ar Stokholmas Ekonomikas augstskolas pasniedzēju Ričardu Pūliju, kurš savā darbā palīdz dažādu nāciju uzņēmējiem risināt starpkultūru atšķirību radītās problēmas; latviešu mākslinieci Flēru Bīrmani, kura jau vairākus gadus brauc uz Nepālu, lai apgūtu tradicionālo budisma dievību gleznošanas skolu; pansionātā dzīvojošo 86 gadus veco bijušo skolotāju Jāzepu Garanču, kurš joprojām uztur ļoti aktīvu mīlas dzīvi ar dažādām caur sludinājumiem atrastām kundzītēm; kā arī Edija Vucēna interviju ar Skotu Bannellu, kurš 70. gados bijis viens no t. s. pool skateboarding kustības aizsācējiem, bet tagad nodarbojas ar guerilla gardening – pilsētvides apstādīšanu pēc saviem ieskatiem. Patīkami, ka žurnāla veidotāji priekšplānā izvirzījuši šādas ļoti atšķirīgas personības ar dažādiem sociālajiem statusiem, profesijām un biogrāfijām, kurus vieno tas, ka viņu dzīvesceļi balstīti izteikti individuālās, netradicionālās izvēlēs, sekojot savai iekšējai izjūtai, nevis kādiem vadošiem standartiem. Žurnāla uzmanības fokusā ir nevis vispāratzītu sasniegumu līmenis, bet gan personīgo gandarījumu sniedzošs dzīvesveids. Caur šo cilvēku pieredzēm un pārdomām arī dziļāku jēgu un pamatojumu iegūst redaktora slejā piesauktais „īstums”.

Spilgti ir arī fotostāsti – Zigmāra Jaujas veidotais aizraujošais ekskurss dažādos neparastos Rīgas pagalmos un Daces Bahmanes fotosērija, kas veidota kopā ar autores tēvu viņa dzimtajos laukos, katrā bildē ieviešot kādu jocīgu, negaidītu elementu. Mīlīgu noslēgumu rada Līgas Kitchen veidotais fotostāsts par Londonas mākslas muzeju apmeklēšanu kopā ar bērniem, ļaujot uz kultūras mantojumu paraudzīties ar bērnudārznieka pirmatklājēja skatienu.

Kopumā, neraugoties uz vietumis šķobīgo koncepciju, Benji Knewman iepriecina ar svaigu skatījumu ārpus ierastā mediju rāmja, jauneklīgumu un pirmajam numuram piedienīgu ambiciozitāti. Runājot par iedomu redaktora problēmu – par spīti manai skeptiskajai attieksmei pret pirmā numura risinājumu, man tomēr būtu ļoti interesanti vērot, kā šī koncepcija varētu attīstīties nākotnē. Kā būtu, ja šim personāžam tiešām piesaistītu reālu ārštata redaktoru, kas palīdzētu tam pilnvērtīgāk attīstīties kā literāram tēlam – varbūt kādu rakstnieku vai dramaturgu? Teiksim, katram numuram citu? Jo ideja, lai gan šajā reizē, manuprāt, ne pārāk veiksmīgi izpildīta, tomēr ir pārāk interesanta, lai to atstātu novārtā.

 

Talka kultūras geto

Gatavojoties rakstīt par Benji Knewman un domājot, kādi varētu būt šī bukazīna priekšteči Latvijas mediju telpā, man ienāca prātā: vai tiešām radošā apvienība Orbīta nav jau taisījusi ko līdzīgu – mūsdienīgu žurnālu, kurā būtu sapludināta māksla ar publicistiku un izcilu dizainu? Kā zināms, Orbīta ir tādi kā vietējie celmlauži starpdisciplināru, novatorisku kultūras projektu jomā, tāpēc likās, ka būtu jāpastāv kam līdzīgam. Pagāja vien dažas dienas, kopš biju uzdevusi sev šo jautājumu, kad presē parādījās ziņa par Orbītas jaunāko lolojumu – gadagrāmatu Talka.

Orbītiešu izdevums ir aptuveni tāds, kā to arī varētu sagaidīt – vizuāli aizraujošs un vienlaikus eleganti ieturēts, distancēti ironisks, intelektuāls un, jāpiebilst, visai maskulīns. Atšķirībā no Benji, kas komentē un piesaka rakstus ik pēc „nodaļas”, Talka principiāli izvairās no paskaidrojumiem – nav nekādas redaktora slejas, ne mazāko ievada vai noslēguma vārdu no veidotājiem. Lasītājs uzreiz tiek „iesviests” pirmajā tekstā – Aleksandra Zapoļa un Vladimirs Svetlova sarunā ar Jāni Rokpelni par Anatolu Imermani (zīmīgi, ka intervijai pat nav nekāda pavadošā komentāra, kas ļautu ātri un viegli saprast, kāpēc tieši šis Imermanis izvēlēts kā pirmā numura hedlaineris). Lasītājam nekas netiek pateikts priekšā – pašam ir jāizloba no dažādajiem rakstiem un publikācijām, kāda ir žurnāla vienojošā koncepcija.

Talka_Book_photo

Vienojošos motīvus man izdevās atrast divus. Pirmkārt, viegla ironija par pamatplūsmas mediju ierasto formātu un saturu. Kā minēts Talkas mājaslapā un informācijā presei3 – „izdevumā ir viss, ko viegli attiecināt uz žurnālu tematiku: slavenības, pagātnes personāži, kino, automobiļi, kosmoss un, visbeidzot, mode un dizains.” To izlasot, saprotams, rodas jautājums – kā gan intelektuālā, varētu pat teikt, elitārā Orbīta to domājusi? Atbildi nav grūti uzminēt – tā saukto dzīvesstila žurnālu tradicionāli apskatītie temati Talkā tiek pavērsti citos rakursos. Tā, teiksim, „slavenības” prezentētas fotosesijā, kur dažādi cilvēki piedalās iestudētā „kastingā” uz jau minētā Anatola Imermaņa detektīvromānu varoņa lomu. Slavenību vidū ir gan modes mākslinieks Bruno Birmanis un aktrise, režisore Ināra Slucka, gan izdevējs Arnis Rītups un kāds policists – visai raibs personību kokteilis, kurā vienkopus satilpināti cilvēki, kas tiešām sastopami „pamatplūsmas” žurnālu atvērumos, un tādi, kas vai nu netiktu tur atspoguļoti, vai arī paši diez vai uz to parakstītos. Tāpat žurnālā var atrast ironisku versiju par „intervijas ar slavenību” formātu – Staņislavs Goreckihs ar spiritisma seansa un tehnoloģiju „smalko matēriju” palīdzību „intervē” 20. gs. sākumā dzīvojošo raķešu būves pionieri Frīdrihu Canderu. Savukārt automašīnas parādītas Vladimira Svetlova apjomīgajā fotoreportāžā – vecas, sarūsējušas dažādu krāsu padomju laika mašīnas, kas savulaik bijušas nozīmīga statusa lieta, bet tagad stāv klajā laukā, „gaidot savu otro dzīvi”.

Kā otru vadmotīvu, kas mijas cauri pirmajai Talkai, varētu minēt Rīgu un rīdziniekus. Žurnālā apskatītie „pagātnes personāži” Anatols Imermanis un Frīdrihs Canders savulaik dzīvojuši Rīgā; igauņu rakstnieka Pāvo Matsina romāna fragmenta darbība norisinās Rīgā, tāpat kā Paula Bankovska filmas Liekam būt rimeika scenārijs (publicēti fragmenti gan no Bankovska, gan oriģinalās filmas scenārija). Arī Kristas Melderes un Romana Korovina fotosērijas caurvij atpazīstami, bet vienlaikus neparasti Rīgas publiskās vides tvērumi. Un, protams, Čiekurkalna poēma, ko pierakstījis Aleksandrs Zapoļs – teksts, ko veido dažādi pilsētvidē ieraugāmi uzraksti un ķēpājumi. Ja Benji vairāk pārstāv aktuālo ekoloģisko virzienu, aicinājumu vismaz īslaicīgi atgriezties pie dabas, tad Talka ir izteikti urbāna un orientēta uz vēsturi, kultūras pēctecību – un šāda Rīgas apzināšana arī sasaucas ar Talkas nosaukumu.

Nebūtu pārsteigta, ja Talkas veidotājiem varētu arī ne īpaši patikt sava lolojuma ievietošana indie žurnālu kategorijā – izdevums it kā pretendē uz stāvēšanu pāri šādiem trendiem (līdzīgi kā, teiksim, Rīgas Laika nosaukšana par indie magazīnu varētu likt Uldim Tīronam nosirmot). Vienlaikus Talka piekopj visai klasisku indie žurnāla taktiku – papētot ārzemēs pazīstamāko neatkarīgo izdevumu tematiku, jāsecina, ka arī tie pārsvarā koncentrējas uz māksliniekiem, rakstniekiem, mūziķiem, reklāmistiem, blogeriem un citiem „radošajiem” (līdzīgi kā pašmāju Veto Magazine). Tiesa, Talka paplašina šo „aktuālo mākslinieku” loku; slavējami ir arī tas, ka šis, līdzīgi kā citi Orbītas projekti, būvē tiltu starp latviešu un krievu kopienām. Bet, ja atskaita krievu-latviešu integrācijas momentu, izdevums atstāj mazliet neobligātu iespaidu. Talka ir gaumīga, kvalitatīva, pārdomāta, tajā nav nekā muļķīga, taču nav arī īpašu pārsteigumu vai ambīciju, ko tomēr varētu vēlēties no pietiekami eksperimentāla izdevuma pirmā numura. Varētu teikt, ka Talka mazliet iestrēgst pašradītā „kultūras geto” (termins, kas tiek lietots sarunā par Imermani) jeb „kultūras gadagrāmatas” salīdzinoši šaurajā rāmī – mākslinieki, kas „izceļ saulītē” citus māksliniekus, vienlaikus, protams, neaizmirstot paši par sevi (nenoliedzot redaktora Vladimira Svetlova fotogrāfa talantu – viņa paša uzņemtās fotosērijas tomēr varēja tikt arī krietni saīsinātas). Ņemot vērā tajā ievietotās plašās pazīstamu fotogrāfu darbu sērijas, šķiet, ka izdevums daļēji tiecas aizpildīt fotogrāfijai veltīta žurnāla vakuumu – taču tādā gadījumā arī tekstiem vajadzētu būt vairāk veltītiem fotogrāfijai, ne tik daudz literatūrai. Talkā nedaudz šķiet salasīts pa drusciņai no visa, kas veidotājiem pašiem licies interesants – taču nerodas pārliecība, vai nemotivē tikai veidotāju vēlēšanās palielīties ar saviem atradumiem, nevis iekšēja pārliecība, ka lasītājiem tas tiešām nepieciešams.

Noslēdzot šo apskatu – lai gan abiem žurnāliem var atrast, par ko piesieties, tie ir interesanti pieteikumi ar potenciālu kļūt par spilgtām sava laikmeta zīmēm. Cerams, ka abiem izdevumiem sagaidīsim ilgi, lēni un skaisti tapušos otros un trešos numurus, lai izdarītu nopietnākus secinājumus.

  1. http://www.stackmagazines.com/alternative/behind-scenes-benji-knewman/  (back)
  2. http://www.stackmagazines.com/alternative/behind-scenes-benji-knewman/  (back)
  3. http://talka.lv/index.php?/essays/2015/01/ob-izdanii-par-izdevumu/  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri