Kad ar inboksu nepietiek

 

Par Ilzes Jansones romānu Vienīgais (Dienas Grāmata, 2015) 

 

Ilzes Jansones ceturtā grāmata iesākumā rosina apcerēt skaitļus. Trīs daļās veidots stāstījums. Četri galvenie varoņi. Un tomēr grāmatas nosaukums – Vienīgais. Vienīgais, ap ko riņķo četru jaunu cilvēku dzīves, kas brīžiem rit paralēli, brīžiem dažādos punktos saskaras un sapiņķerējas tik ciešā mezglā, ka to atraisīt var tikai ar grūtībām. Vienīgais, ko autore pat īpaši nemēģina nomaskēt zem metaforiskiem izteikumiem – Dievs, kuru tā vai citādi meklē, atgrūž, aprunā, mēģina ignorēt un atkal uztaustīt visi četri grāmatas varoņi – par priesteri tā arī netapušais Arnis, „pilnas slodzes dēmonu dresētāja” māksliniece Madara, filoloģijas doktore Dina. Un Linards, kura individuālais stāsts grāmatā neparādās, bet kurš kā katalizators ietekmē pārējos trīs.

Grāmatas vāka ilustrācija rāda, šķiet, vakarā gaismā iezilganu, paplukušu sienu, kurā gaiši spīd vitrāžas (ne gluži baznīcas, ne gluži senas celtnes) logs, kā iezīmēdams cerību uz saziņu un saprašanos par spīti tam, ka kontūrās aiz rūts nav izprotams neviens konkrēts tēls. Visos stāstos, kas savijušies grāmatas lappusēs, valda atsvešinātība kā fakts un saprašanās kā ilūzija. Atsvešinātības zīmes ir gan varoņu paviršās, saspringtās un nekonkrētās savstarpējās attiecības, gan, vairāk par visu – attiecības ar Dievu, kuru tie neskaidri jūtas vai nu nodevuši, vai, iespējams, tikuši Viņa nodoti, tāpēc cenšas izstumt To no apziņas. Attiecību pamatā ir tuvuma ilūzija un skaudri apzināta bezmērķība, tveršanās „pie kādas citas dzīvības tikai tāpēc, ka tā ir silta”; bezcerīgas, mānīgas satuvināšanās, taču vienīgās, uz kurām varoņi ir spējīgi, jo „cilvēks ir salauzts savā esamībā, haotiski un nenovēršami izkaisīts savā paštaisītajā laiktelpā”: aizejot no piederības absolūtajam (kā Ādamam un Ievai), ir iegūta brīvība un izmisums, nesaprotot, ko ar šo brīvību iesākt.

Arnis no laukiem ir devies uz pilsētu ar klusu sapni kļūt par priesteri. Jaunieši, kas mūsdienās izvēlas vai vismaz apsver iespēju izvēlēties konsekrētu dzīvi, jaunākajā latviešu literatūrā nav bieži sastopami tēli, tāpēc intriģējoši ir izsekot Arņa iekšējiem meklējumiem un pūliņiem rast līdzsvaru starp ticības pārlaicīgumu un dzīves ikdienišķumu. Jaunais vīrietis mokās šaubās par sava aicinājuma esamību, cenšas izprast, vai tieksme upurēt savu dzīvi Dievam ir patiesa vēlme vai tikai pašapliecināšanās meklējumi, līdz beidzot apzinās, ka alkstot skaidras un nepārprotamas atbildes, ir nonācis strupceļā. Tiesības „izvēlēties visu” atkāpjas arvien tālāk, jo „īstais ir pārāk plūstošs. Pārāk pārejošs”. Dzīves vienmuļībā meklēdams jelko, aiz kā aizķerties emocijām, Arnis iepazīstas ar topošo mākslinieci Madaru un uz laiku padara jauno sievieti par savas dzīves jēgas etalonu. Šīs attiecības sākotnēji abiem patiesuma meklētājiem ļauj izjust ilgoto piederēšanu, bet Arņa un Madaras laulība, kuras sākumu iezīmē sievietei īsta gredzena vietā pasniegtais smilšu mīklas gredzens, beigās tā arī izirst – kā smiltis, kur par irdinātāju faktoru ir kalpojušas gan naudas trūkuma veicinātas sadzīviskas nebūšanas, gan izmisuma dzīta neuzticība.

Madara, jauna māksliniece, pasauli tver intuitīvi, cīnās ar nepazīstamu Dievu un pati ar saviem dēmoniem. Madaras stāstā simptomātiskas ir sievietes sarežģītās attiecības ar gaismu un kustību. Gaisma, no vienas puses, nepieciešama gleznošanai; no otras puses, spoža saule jauno sievieti biedē, kā grasīdamās atsegt par daudz, un Madara nav gatava atklāties – kā izrādās, arī Arnim nē. Un laulības pārkāpšana un šķiršanās ir tikai šīs nespējas atklāties sekas. Savukārt pastāvīga mainība, šķiet, ir Madaras dzīves esence – mierpilnā mazpilsētā viņa ilgojas pēc nemiera, ko nes ikdiena ar nemitīgiem telefona zvaniem, vajadzībām, un otrādi – viņas stāsts pastāv nemitīgā kustībā, kas ļoti atgādina bēgšanu pašai no sevis – karjerā, gleznās, spoguļattēlā, aplī ar pašu centrā.

Dina svešā pasaules malā apmeklē zinātnisku konferenci, lai runātu, strīdētos un censtos nedomāt par to pašu Vienīgo, viņas pētījumā – absolūto ģenitīvu Jaunajā derībā (atkal – piederības locījums!) Referātos un mazrunās (small talk) par visdažādākajām tēmām, sākot ar vēsturisko Jēzu un beidzot ar akadēmiskā darba apmaksātību, atkal un atkal izkristalizējas nespēja atrast īstos vārdus, nepiederības izjūta un robežas, kuras sieviete uzlikusi pati sev. „Mēs visu redzam neskaidri kā atspulgā,” (1. Kor. 13:12) vēsta zīmīte, ko kāds konferences dalībnieks atstāj pirms (neveiksmīgas) pašnāvības: izmisums par mistiskās redzes neskaidrību nebija svešs arī apustuļiem. Īsā pārdabiskās redzes uzplaiksnījumā lidostā starp diviem reisiem Dina ierauga vienlaikus vairākus nākamības variantus visiem savā ceļā sastaptajiem cilvēkiem, taču tie visi ir neskaidri, „mīklaini”.

Arņa, Madaras, Dinas kopīgā problēma ir piederības meklējumi un pārprasta piederība, „hroniska nespēja uzticēties”. Pasaulē, kurā ik brīdi noris arvien intensīvāka un iluzorāka saziņa, varoņi stāv malā kā svešinieki, lai nekam „nebūtu jāpieķeras par daudz”. Viņi paši apzinās, ka to attiecības ir trauslas, paviršas – kā pilsētas dzīvokļu „skaidu plašu letes”, pie kurām nenotiek ikvakara maltītes rituāls un komunikācija, bet tikai barošanās funkcija – kontrastā ar stabilitāti, ieklausīšanos, ko reprezentē Arņa lauku vecmāmiņas pasniegtais vienkāršais ēdiens un sarunas pie galda. Ar izmisumu, kas citu provocē uz ieraušanos sevī, citu – uz slimīgu un skumju bohēmu, Arnis, Madara un Dina cenšas atrast jebkādu piederību, kas dotu mūžīgas garantijas laikmetā, kurā viss ir pārejošs, visu laiku, kā nepārvarama centrtieces spēka pievilkti, riņķodami ap absolūto vēlmē pēc īstuma, alkās „atgriezties pie vienīgā, uz kuru iespējams paļauties, pie vienīgā, kurš nekad neuzgriezīs muguru, pie vienīgā, kurš vienmēr atzvanīs laikā, pie vienīgā, kuru nekad neskars nāve, jo to viņš jau sen kā ir uzvarējis”. Lasot savstarpēji papildinošos, dažādos, bet būtībā tik līdzīgos stāstus, neviļus rodas pārdomas: varbūt šie stāsti patiesībā ir viena cilvēka sašķeltās esības dažādo šķautņu atainojumi, varbūt tie ir viena cilvēka apziņas spoguļotā Dieva attēls, uz kuru iespējams palūkoties pamīšus no tradīcijas (Arnis), mākslas (Madara) un zinātnes (Dina) viedokļa?

Par simbolu mūsdienu saprašanās trauslumam un nepastāvībai laikā, kad dzīvo komunikāciju aizstājusi virtuālā, kalpo grāmatu caurvijošais piektais tēls, tikai stāsta fragments – Arņa, Madaras un Dinas neatkarīgi vienam no otra sastapta „rozā kurtkā” tērpta pusmūža sieviete Aina, kas, cerību spārnota, dodas uz ārzemēm pie internetā noskatītā vīrieša Bjerna meklēt laimīgu dzīvi. Protams, viļas, jo ar „inboksu”, kurā pienāk un tiek nosūtītas ātras, steidzīgas ziņas, īstām attiecībām nepietiek. Nosūtītās vēstules paliek bez atbildes, saprašanās bijusi vien vīzija.

Attiecībā uz romāna valodu jāpiezīmē, ka tajā gruzd „teoloģiskās zemdegas” – teksts virmo no jēdzieniem, kas skaidri iekonturē visu tekstu reliģiskas diskusijas ietvaros. Taču grāmatā risinātā tematika ir izjūtama un saprotama arī bez šīs papildu dimensijas sīkas pārzināšanas.

Ilzes Jansones grāmata būs vērtīga lasāmviela ikvienam, kurš spēj novērtēt bagātīgu prozu, kurā svarīgāks par sižeta virsgleznojumu ir stāsta „pamattoņu” nozīmības aspekts.

 

Saistītie raksti:

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri