punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Karš ir mieram tuvu

Nils Sakss

09/04/2015

 

stripa3

 

Kad toreiz siltajos 16 gados, izlaidies mīkstā krēslā zem palmas tieši kaimiņos Hemingveja vasaras mājai Floridā, izlēmu būt par rakstnieku – tādu pašu kā viņš –, nemaz priekšā nestādījos, cik mana izvēle izrādīsies racionāla. Tagad, dzīvojot un rakstot vietā, kuru tīri hemingvejiskā sentimentā gribētos dēvēt par pirmskara Eiropu, varu justies pilnīgi droši. Par šodienu, bet galvenokārt jau par rītdienu. Kuras vēl profesijas pārstāvji iemanās būt topā pie visām varām un iekārtām, ieslīdot nākotnē viegli it kā kara pa vidu nemaz nebūtu bijis? Pareizo atbildi varat sameklēt, piemēram, par Gaismas pili dēvētajā konferenču namā, kur starp izbijušu politiķu grāmatu prezentācijām, realitātes šovu filmēšanām un pašreizējās varas birokrātu orģijām var reizēm laimēties iešļūkt caur sētas durvīm. Tad var redzēt zāli, kas nosaukta Imanta Ziedoņa vārdā. Cilvēks, kuru par derīgu un uzturamu atzina gan padomju vara, gan pēcpadomju, un droši vien Ziedoņa zālē jūsmīgas uzrunas teiks arī tie, kas mūs aizstāvēt atnāks nākamie.

Būtu Ziedonis kāds inženieris vai politiķis, viņa kaps būtu aizaudzis kā Vilim Lācim. Bet tagad – sēdi uz tautas piemiņas kaut mūžam. Kā rekordists Rainis, kurš drīz jau ceturto režīmu būs atsēdējis uz pieminekļa postamenta. Nekā liela jau viņā nav, ja neskaita lielos narcisisma traucējumus un daudzos blokus ar vecišķiem pantiem. Pilni trolejbusi un publiskās lasītavas mums šodien ar tādiem, kas izburkšķ pie sevis nerealizētās politiskās un incesticīdās fantāzijas. Bet rakstnieks – tautas dvēsele. Rainis. Dzīve. Nāve. Uguns. Aspazija. Nelūstošas priedes Jūrmalā. Un mazi zēni Šveices kalnos.

Inteliģences nezūdamības likums: Nākotne = Ziedonis x Rainis dalīts ar visu pārējo rakstnieku skaitu kvadrātā.

Ir rakstnieki, kuri pilnā nopietnībā raksta vēstures grāmatām un nākamajām paaudzēm. Bet tā valsts un tā iekārta, kas viņus uztur ar fondiem un stipendijām, un atpūtas mājām, kur starp reibumu un paģirām tapināt fantasmagoriju par tautas ciešanu tematiku, – tā valsts nākotnē nebūs. Tādēļ ņemiet un dodiet viens otram grāmatu konkursos, brauciet cits citu pārstāvēt starptautiskos grāmatu tirgos. Ja vien jūs neesat Rainis vai Ziedonis, tad nākamajā reisā uz labāku nākotni jums var nākties pastāvēt kājās.

Kā teiktu mana vecmamma: kaut sit dibenu pret zemi un bļauj Urrā! –, viss Eiropas stāsts no Mozus līdz Kārlim Ulmanim ir viena vienīga režīmu maiņa. Karš, karš, karš, tad ilgu laiku mēris, tad atkal karš un tad Hitlers. Laipni lūgti, īsais ievads Eiropas civilizācijā. Jautājums tikai – kurš rakstīs nākamo nodaļu? Un vai kāds to vispār lasīs?

Muļķības, ka cilvēki vairs nelasa. Lasa kā traki. Katrs piņņains pusaudzis dienā izlasa vairāk tekstu nekā dažas desmitgades atpakaļ par inteliģentu dēvēts pieaugušais. Labam rakstniekam mūsdienās vienkārši vajag zināt – ne tikai ko rakstīt, bet kur to darīt.

Dažas vietas, kur to nevajag darīt: biezas grāmatas (neviens nelasa), avīzes (izmirušas), valdības un KKF finansēti vēsturiski romāni ar mērķi paskaidrot šī brīža pareizo vēsturisko izpratni (izpratne drīz mainīsies – nav jēgas smērēties, turklāt pēc kara būs grūti atmazgāties).

Ko vajag rakstīt: mobilo priekšapmaksas karšu reklāmas, dzimumdzīves padomus, modes blogus un popkultūras žurnālus, TV kanālus, tvītus un instagramus, stulbu komēdiju scenārijus, kurus bērni – mūsu nākotne, lūr, žļambājot popkornus, kamēr karš vēl nav sācies. Bet kad sāksies, tad viņiem uzrakstīsim, kurā pusē stāties. Un kad beigsies, tad paskaidrosim – kā tagad uz lietām skatīties. Welcome to the New Better Europe! Hаслаждайтесь!

Tikmēr īstais Eiropas naratīvs top tapināts kluss un nemanīts – tālu prom no melnajiem BMW, kas pārvadā aizejošo varu, un nemanot tiem, kas gatavo atnākošo. Garām visiem, kas raksta oficiālo vēsturi – bukletos, mācību grāmatās vai romānos ar zīmīgiem cipariem to nosaukumos. Nekad neparādoties prezentācijās, balvu saņemšanās vai TV diskusijās. Neliekot ziedus ne pie viena no pieminekļiem, nesakot runas neviena mitoloģiskā varoņa piemiņai vai augšāmcelšanai. Nenoliekot nevienu svecīti nevienā mūrī. Un nebalsojot ne par vienu partiju nevienās vēlēšanās. Tie visi ir aizejošās varas atribūti.

Ziniet, kas raksta īsto Eiropas nākotni? Pašpalīdzības grāmatas! Tās, kas māca atrast garīgumu ikdienā, saskatīt dzīves jēgu mazajās lietās, vingrot, pareizi ēst un vispār labi justies. Būt saskaņā pašam ar sevi un pasauli – visplašākajā tās nozīmē. Eiropas nākotnes naratīvu raksta Dailalama. Meistars Ekharts. Un tā vingrā, dzīves pilnā kundze, kas gluži kā Žanna d’Arka ienesa herēzi mūsu protestantiskajā anorektiķu estētikā, sakot: Speķītim nav ne vainas! Un mierīgi ieelpojot.

Lai varētu izdomāt, kāds būs nākamais laiks, vajag saprast, kas šajā notiek citādāk nekā visos iepriekšējos. Un citādāka ir kļuvusi mūsu apsēstība ar sevi – vislabākajā veidā. Vēl nekad eiropieši nav bijuši tik apzināti, veselīgi, harmoniski un, ja ne ar praktisku, tad vismaz teorētisku noslieci uz mierpilnumu. Mūks pārdod savu ferari un nopērk videi draudzīgu dabasgāzes auto. Alise atrod Brīnumzemi uz jogas paklājiņa. Sprīdītis apskaidrojas brīdī, kad izprot – gulbītis, kurš kustina kājiņas Turaidā, izraisa viesuļvētru Katrīna Ņūorleānā. Citiem vārdiem – mana adrese nav nedz nams, nedz iela. Mana adrese ir pasaule un visums aiz tās. Kā teiktu Renārs Kaupers: atliek tikai pastiepties un paņemt, vismaz tā mēs to jūtam.

Par Eiropas lingua franca ir kļuvušas jūtas. Mēs vairs neprasām – kurš radīja pasauli, kā māksla var atainot dzīvi, ap ko īsti riņķo Saule un vai mīlestība maz iespējama? Mēs prasām viens otram – kā tu jūties? Eiropas nākotnes naratīvs ir mūsu jūtu apraksts.

Tā ir laba ziņa. Tikai cilvēki, kuri spējuši apzināties paši savas sajūtas, var aizdomāties par to, kā jūtas citi. Un darīt tā, lai visi justos mierīgi. Katrs, kurš palasījis pašpalīdzības garīguma grāmatiņas, iegūst mistisku spēju redzēt plašāk nekā Rainis plus Ziedonis kvadrātā. Lai cik arī plāna nebūtu grāmatiņa, tās leņķis vienmēr būs plašāks par visbiezāko vēstures grāmatu. Vēsture māca karot – vai nu aizstāvot valdošo režīmu vai to mainot. Pašpalīdzības grāmatas skaidri parāda – karojot labi justies nav iespējams. Un visas režīmu būšanas ir relatīvas. Skaidrs ir tikai miers, bērni un laba pārtika. Tā ir Eiropas nākotne.

Kaut gan – ko mēs te runājam par Eiropu? Ko mēs par to zinām? Neko! Mēs šo to zinām par latviešiem. Kādu drusku par krieviem. Un tas arī viss. Atvainojiet, aiz BMW melnajiem stikliem bākuguņu mirgoņā no Gaismas pils uz reisu Rīga–Brisele braucošie latviskā etnosa nesēji. Latvietis nākotnē neiet ar padusē iespiestu latviskās dzīvesziņas krājumu. Viņš tur iet ar grāmatu Noslēpums un īso pamācību klusajā meditācijā. Tās jums ir sliktas ziņas. Neviens, kurš sevi drusku apzinājies kā radību ar saprātu un vērtību lielāku par atražošanās mašīnu, nekad nemaršēs ar lāpu rokās. Nekad nesalutēs pieminekļiem. Nekad nemācīs saviem bērniem jūsu netalantīgi uzrakstītās vēstures un, pasarg’ Dievs, mūžā neņems rokā ieroci, lai kaut mirtu, bet nodrošinātu – melnajā varas BMW sēdēs tieši šī un ne cita etnosa pārstāvji.

Labi vēl, ka tā – mums vajadzēja divus tūkstošus gadu, lai pie tā nonāktu. Saprast, ka neviena politiskā iekārta vai ideja, lai cik tā nebūtu liela, nav nevienas, pat vismazākās cilvēka dzīvības vērta. Lūk, viss Eiropas nākotnes naratīvs. Sākts rakstīt pirms divtūkstoš gadiem Palestīnā. Caur pašpalīdzības grāmatiņām lēnām iespiedies arī pie mums. Enjoy!

 

Dalies ar šo rakstu