Migrācijas viļņi, bēgļu pārpludinātā Eiropa un dehumanizācijas metaforas Latvijā

 

Atņemt cilvēkam viņa cilvēcību, viņa jūtas, viņa cieņu, atņemt viņa dzīvībai vērtību – tas izklausās pēc briesmīgas un ārkārtējas rīcības, taču tas notiek katru dienu. Ik dienas medijos, politiķu runās un sadzīves valodā simtiem tūkstošu cilvēku tiek padarīti par bezvērtīgiem. Viņi tiek pielīdzināti nesaprātīgiem dzīvniekiem, kukaiņu bariem vai uzskatīti par dabas katastrofām līdzīgiem postošiem spēkiem.

Tas notiek ar tiem, kas šajā brīdī tiek uzskatīti par svešajiem. Eiropā svešo lomā ir bijušas daudzas sociālās grupas, taču šobrīd diezgan droši var apgalvot – Eiropas galvenie svešie ir patvēruma meklētāji, bēgļi un migranti. Eiropā pastāv sena un sazarota ne-eiropiešu dehumanizācijas tradīcija, kurā caur diskusijām par bēgļu uzņemšanu nupat ir iekļāvusies arī Latvija. Vienlaikus Latvijas publiskās telpas īpatnība ir tās apsēstība ar vēsturiskumu, tāpēc te diskusijas par mūsdienu bēgļiem norisinās ciešā sasaistē ar diskusijām par padomju migrāciju 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā.

Valoda, izteiksmes līdzekļi, ar kuru palīdzību Latvijā norisinās diskusija par migrāciju, ir mūsu šodienas tēma, uzmanību koncentrējot galvenokārt uz migrantus dehumanizējošu metaforu izmantošanu medijos. Jāsāk ar to, ka sākotnēji Lipkes memoriāla lekciju ciklam pieteicu priekšlasījumu, kas ietvēra arī slimību metaforas, taču tās, par laimi, Latvijas publiskajā telpā izrādījās mazāk izplatītas, nekā ūdens plūdu metafora un ar to saistītā valsts konceptualizācija, kas arī būs nozīmīgākais sarunas priekšmets šoreiz.

Taču, pirms virzīties tālāk, vēlos uzsvērt divas lietas: pirmkārt, šīs lekcijas saturs drīzāk raksturojams nevis kā zinātnisks pētījums, bet gan novērojumu analīze un pilsoniska reakcija uz aktualitātēm, un otrkārt, šīs reakcijas mērķis nav atrast un nosodīt kādus atsevišķus dehumanizētājus, bet gan izgaismot mehānismus, kas veido un ietekmē mūsu valodas izvēli. Tāpēc šajā lekcijā būs diezgan daudz teorijas, kuru es mēģināšu izklāstīt cik nesarežģīti un negarlaicīgi vien spēju. Būs arī piemēri, secinājumi un piedāvājumi situācijas risināšanai. Īsumā paredzētā lekcijas struktūra ir šāda:

  1. Dehumanizācija psiholoģijā
  2. Dehumanizējoša runa un rīcība
  3. Metaforas kā domāšanas līdzeklis
  4. Vēsture un pieredzes pārnese
  5. Padomju migrantu metaforizācija Latvijā
  6. Mūsdienu patvēruma meklētāju metaforizācija Latvijā
  7. Dažas alternatīvas

Katras sadaļas sākumā pievērsīsim uzmanību tajā nozīmīgajiem terminiem, mēģinot ar definīciju palīdzību izvairīties no pārpratumiem. Sāksim ar dehumanizācijas definēšanu.

Dehumanizācija ir pamatā sociālo, bet ne tikai sociālo zinātņu jēdziens, kas apzīmē pilnīgu vai daļēju atteikšanos atzīt kāda cilvēka vai cilvēku grupas piederību cilvēku saimei. Tā ir apzināta vai neapzināta attieksme pret cilvēku vai cilvēku grupu kā pret nepilnīgiem vai nepilnvērtīgiem cilvēkiem. Tā ir cilvēku pielīdzināšana dzīvniekiem (animalistiskā dehumanizācija) vai objektiem (mehāniskā dehumanizācija). Humanitāte jeb cilvēciskums nav binārs lielums, kurš vai nu pilnīgi piemīt, vai pilnīgi nepiemīt, bet drīzāk skala, kurā indivīdi un indivīdu grupas izvietojas atkarībā no kvalitātēm, kādas mūsu uztverē tiem piemīt.

 

1. Dehumanizācija psiholoģijā

Psiholoģijas zinātnē dehumanizācijas pētījumi iekļaujas plašākā stereotipu un starpgrupu attiecību pētījumu blokā, kas balstās uz kategorizācijas jēdzienu un Henrija Tedžfela sociālās identitātes teoriju. Šo pamatu apspriešana būtu labs ievads stāstam par dehumanizējošām metaforām, taču mums ir pārāk maz laika, tāpēc būsim spiesti izlaist vispārīgo un uzreiz pievērsties specifiskajam.

Nozīmīgākais psiholoģiskais mehānisms, ko ir nepieciešams saprast, lai runātu par dehumanizāciju, ir tas, kā cilvēki piedēvē humanitāti jeb cilvēciskumu citiem cilvēkiem. Citiem vārdiem – kā mēs atšķiram cilvēkus no necilvēkiem? Šis jautājums varētu šķist jocīgs, jo ikdienā mums taču nav šaubu par to, kā pazīt cilvēku un atšķirt viņu no galda, upes, govs, šimpanzes vai suņa. Taču detalizētāks ieskats principos, kas veido un nosaka mūsu ikdienā lietoto kategoriju robežas, šo skaidrību stipri sarežģī un padara neviennozīmīgu.

Daudzi psiholoģijas pētījumi ir koncentrējušies uz nošķīrumu starp augstākajām (sekundārajām) un primārajām emocijām, kur pirmās tiek uzskatītas par tikai cilvēkam raksturīgām, kamēr otrās spēj just arī dažādi dzīvnieki. Pie augstākajām emocijām, pieder, piemēram, skumjas, apbrīns, cerības, vilšanās, nicinājums. Savukārt pie zemākajām – dusmas, bailes, prieks, riebums.

2000. gadu sākumā Žaks Filips Leijens – viens no slavenākajiem dehumanizācijas psiholoģisko pētījumu autoriem – vairākos eksperimentos noskaidroja, ka tieši ar primāro un sekundāro emociju nošķīruma palīdzību cilvēki savas grupas piederīgajiem piedēvē vairāk cilvēciskuma nekā citu grupu piederīgajiem. Lai akcentētu to, ka visbiežāk runa ir nevis par pilnīgu, bet gan tikai daļēju cilvēcisko kvalitāšu noliegumu attiecībā pret ārpusgrupas piederīgajiem, Leijens ir ieviesis terminu infrahumanizācija. Vienkārši runājot, ir pierādīts, ka „savējos” mēs uztveram kā vairāk cilvēkus, kā pilnvērtīgākus cilvēkus nekā „svešos”. Leijens ar kolēģiem ir izpētījis, ka tas rezultējas arī noteiktās rīcībās un praksēs – cilvēkiem ir tendence biežāk izjust empātiju un veikt altruistiskus aktus attiecībā pret cilvēkiem, kuriem tie piedēvē augstākās emocijas, nekā attiecībā pret tiem, kuriem tie piedēvē pamatā primārās emocijas.1

Būtisku ieguldījumu dehumanizācijas mehānismu izpratnē devuši arī neirozinātnieki. Viens no ietekmīgākajiem šajā tematikā ir 2006. gadā Prinstonas universitātē veikts pētījums.2 Tajā izmantots magnētiskās rezonanses paņēmiens, lai noteiktu, kā cilvēki reaģē uz sabiedrībā augstāk un zemāk vērtētām cilvēku grupām. Pētījuma dalībniekiem bija jādeklarē savas emocijas, aplūkojot attēlus ar dažādiem cilvēkiem, un vienlaikus tika fiksēta viņu smadzeņu aktivitāte. Kontrolei tika izmantoti attēli ar priekšmetiem. Pētījuma rezultāti īsumā bija šādi – aplūkojot attēlus ar sabiedrībā viszemāk vērtētu grupu pārstāvjiem, tādiem kā narkomāni vai bezpajumtnieki, pētījuma dalībnieki ne tikai izjuta (un atzina) riebumu, bet arī uztvēra šos cilvēkus drīzāk kā priekšmetus, nevis kā cilvēkus. Proti, aplūkojot riebumu izraisošo cilvēku attēlus, skeneri neuzrādīja par sociālo kognīciju atbildīgās smadzeņu prefrontālās garozas centrālās daļas3 aktivitātes pieaugumu, smadzeņu darbība bija raksturīga priekšmetu, nedzīvu objektu uztverei. Mazākā mērā šī tendence saglabājās arī ne tik ekstrēmos gadījumos – kad baltādainie eksperimenta dalībnieki vēroja melnādainu cilvēku attēlus. Tātad sociālā noniecināšana (devalvācija) un izslēgšana saskan ar noteiktu smadzeņu uzvedību, ko var dēvēt par dehumanizējošu.

Šeit es minu tikai dažus pētījumu piemērus, taču, aptverot plašāku to kopumu, tendence ir skaidra – ir diezgan labi pierādīts tas, ka cilvēkiem ir tieksme „rezervēt” unikāli cilvēciskās kvalitātes savas grupas piederīgajiem (sev līdzīgajiem) un apšaubīt vai noliegt to klātbūtni „svešajos”.

 

2. Dehumanizējoša runa un rīcība

Pētījumu, kas koncentrētos uz to, kā kognitīvā dehumanizācija ietekmē cilvēku runu un rīcību, ir ievērojami mazāk. Viens no precīzākajiem ir 2008. gadā veikts pētījums, ko īstenojusi zinātnieku komanda no Pensilvānijas universitātes, Kalifornijas universitātes Bērklijā un Stenfordas universitātes.4 Viens no šī pētījuma secinājumiem ir tāds, ka pat cilvēkus, kuriem nav raksturīgi stereotipi pret afroamerikāņiem, ietekmē ASV kultūrā pastāvošā melnādaino asociēšana ar primātiem. Vēl vairāk – šīs asociācijas aktivēšana noved pie vardarbības attaisnošanas. Eksperimenta dalībnieki, kuriem ar verbālo un vizuālo stimulu jeb, kognitīvo zinātņu terminoloģijā, praiminga efektu palīdzību tika aktivēta afroamerikāņu-primātu asociācija, biežāk attaisnoja uzreiz pēc tam aplūkotā video redzamo vardarbību pret aizturēto, ja tas bija melnādains. Attieksmi pret balto aizturēto piekaušanu šīs asociācijas aktivēšana neietekmēja.  Tātad kādas cilvēku grupas asociēšana ar dzīvniekiem, tās dehumanizācija ietekmē izpratni par to, cik pieļaujama ir vardarbība pret šo grupu.

Papildus šiem pierādījumiem no vēstures mums ir zināms, ka noteiktu sabiedrības grupu dehumanizācija publiskajā telpā ir ievadījusi tādus vēsturiskos notikumus un parādības kā verdzība ASV, Holokausts Eiropā, japāņu Vienības 731 eksperimenti Ķīnā, Ruandas genocīds, noziegumi pret aizdomās turamajiem Abu Greibas cietumā un citi. Šo notikumu priekšvakarā un to gaitā politiķu runās, medijos un populārajā kultūrā cilvēki tikuši dehumanizēti, devalvēti un dēvēti par pērtiķiem, baļķiem, prusakiem, žurkām un suņiem.

Kognitīvā dehumanizācija ne obligāti noved pie naida runas vai fiziskas vardarbības, taču, praktizēta pietiekami ilgi un pietiekami plašā mērogā, tā rada tādus apstākļus, kad pret kādu cilvēku grupu ir iespējams izturēties vardarbīgi (gan aktīvi rīkojoties, gan ignorējot šīs grupas vajadzības), jo šīs grupas dalībnieku dzīves ir padarītas par mazāk vērtīgām. Citiem vārdiem sakot, dehumanizācija pati par sevi var netikt raksturota kā vardarbība, taču, novēršot morālos ierobežojumus, tā rada apstākļus, kuros vardarbība ir ne tikai iespējama, bet arī vieglāk īstenojama, pieņemama un attaisnojama. 

 

3. Metaforas kā domāšanas līdzeklis

Kad esam tikuši skaidrībā ar nozīmīgākajiem dehumanizācijas mehānismiem mūsu prātos, varam pievērsties tās diskursīvajām izpausmēm – dehumanizācijai valodā. Dehumanizējoša runa var būt gan tieša (tad to sauc par naida runu), gan arī netieša (piemēram, ietērpta metaforās). Otrajā gadījumā dehumanizējoša runa kļūst grūtāk identificējama un analizējama, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc šādā formā tā ievērojami retāk gūst juridisku vai morālu nosodījumu. Metaforas pētnieku, sevišķi sociālo zinātnieku uzmanības lokā nonāk tādēļ, ka ar to analīzes palīdzību – lai gan to nav iespējams pilnvērtīgi kvantificēt un izolēt no pārējiem faktoriem, ir iespējams izpētīt implicītos pieņēmumus, ko sabiedrības dalībnieki lieto neapzināti.

Lingvistikā un literatūrzinātnē metaforas joprojām tiek skatītas pamatā kā runas paspilgtināšanas līdzeklis. Visticamāk, katram no mums metaforas ir mācītas skolā literatūras stundās līdz ar epitetiem un salīdzinājumiem, un tāpēc esam pieraduši spriest par tām no tīri estētiskām pozīcijām. Taču kognitīvo un sociālo zinātņu izpratnē metafora ir domāšanas līdzeklis, kas ļauj cilvēkiem saprast abstraktus konceptus, pārnesot uz tiem mūsu ķermenisko pieredzi. 

Terminoloģiski tām tuvākais jēdziens sociālo zinātņu vokabulārijā ir „freims” jeb rāmējums. Freiminga teorija, izstāstīta dažos vārdos, saka to, ka cilvēku reakciju uz kādu priekšmetu vai parādību nosaka tas, kādā rakursā šis priekšmets vai parādība tiek prezentēta. Taču būtiskā atšķirība starp freiminga teoriju un konceptuālo metaforu teoriju ir tāda, ka pirmā vairāk attiecas uz tīšām manipulācijām un apzinātu izvēli, savukārt otrā apgalvo, ka metaforu lietošana ir neizbēgama. Taču abas šīs pieejas vieno tiekšanās kritiski paraudzīties uz attieksmēm, kas netieši ir ietvertas valodā.

Metaforu pētniecība neirozinātnē un sociālo zinātņu laukā sākās līdz ar divu kognitīvzinātnieku – Džordža Lakofa un Marka Džonsona izstrādāto konceptuālo metaforu teoriju. 1980. gadā šie autori uzrakstīja grāmatu, kas izraisīja nelielu kognitīvo zinātņu mēroga zemestrīci. Grāmatas nosaukums ir Metaforas, ar kuru palīdzību mēs dzīvojam, un tās neparastums un jauninājums tālaika zinātnes kontekstā ir autoru apgalvojums, ka metaforas ir ne tikai valodas, bet visas cilvēku domāšanas raksturojums. Mums nav izvēles, lietot vai nelietot metaforas, jo mūsu domāšana ir metaforiska un bez metaforām nav iespējams saprast abstraktus konceptus.

Kā mēs saprotam, kas ir laiks, kas ir ekonomiskā krīze, kas ir valsts?  Konceptuālās metaforu teorijas atbilde ir – caur mūsu ķermenisko pieredzi – primāro lauku. Tā ir pieredze, ko katrs no mums apgūst, apdzīvojot savu ķermeni ar tā sensorajām sistēmām, kā arī mijiedarbojoties ar citiem ķermeņiem un objektu pasauli. Uz šo pieredzi mēs atsaucamies un paļaujamies, veidojot un izprotot abstraktus jēdzienus jeb sekundāro lauku. Mēs pārnesam konkrēto uz vispārīgo, pazīstamo un nezināmo.

Piemēram, mums ir ķermeniska pieredze ar kustēšanos uz priekšu. Mēs zinām, kā kustas uz priekšu mūsu ķermenis, mēs redzam, kā to dara citi ķermeņi un nedzīvi objekti. Un mums ir abstrakts jēdziens – laiks. Izmantojot savu ķermenisko pieredzi, mēs konceptualizējam laiku kā kustību uz priekšu. Tas ir atkarīgs arī no mūsu ķermeņa pieredzes interakcijā ar vidi. Dažas kopienas, piemēram, kāda cilts Papua-Jaungvinejā, kas dzīvo augsta kalna pakājē, konceptualizē laiku kā kustību uz augšu, nevis horizontāli, kā to darām mēs.5

Tāpat mums ir ķermeniska pieredze ar fiziskiem šķēršļiem vidē. Tāpēc, lai konceptualizētu kādu problēmu, kas mums jāatrisina (piemēram, eksāmena nokārtošana), mēs izmantojam šo pieredzi – eksāmenu mēs uztveram kā šķērsli, kam jātiek pāri, apliecinot savu spēku. 2009. gadā es pētīju metaforas, ar kuru palīdzību Latvijā tiek saprasta ekonomiskā krīze, un secināju, ka populārākā ir bedres metafora, kas arī pieder pie primārā pieredzes lauka. Kaut kas, kurā iekrīt, atsitas un no kura ir jāizrāpjas. Ekonomiskās izaugsmes vai neveiksmju grafiki seko mūsu ķermeniskajai izpratnei par krīzi kā bedri.

Tas, kas vieno šeit pieminētos jēdzienus, ir tas, ka par tiem nav iespējamas absolūti drošticamas un objektīvas, no pieņēmumiem neatkarīgas zināšanas. Neviens nezina, kas īsti ir laiks, vai tas vispār pastāv.6 Neviens precīzi nezina, kā notiek ekonomiskās krīzes. Nevienam nav pilnīgas un objektīvas informācijas par migrācijas radītajiem efektiem. Tādēļ runāšana tēlos un metaforās ir vienīgais, kas mums atliek. Un tādēļ publiskās diskusijas nereti notiek iedarbīgāko tēlu meklēšanas līmenī. Uzvar tas, kuram ir spēcīgākās metaforas.

Ir svarīgi saprast, ka metaforiskā domāšana ir dabiska, tāpēc mums ir grūti iedomāties, kā gan citādi varētu izskatīties ekonomisko datu grafiki vai laika plūdums. Vienlaikus, metaforas ir atkarīgas no fiziskā, sociālā un arī kultūras konteksta, kurā mēs iegūstam savu primāro pieredzi. Turklāt jebkuru metaforu lietošanai ir noteiktas implikācijas – ja mēs izprotam kādu lietu kādas konkrētas fiziskas pieredzes terminos, tad mēs aplūkojam to no noteikta rakursa un risinām to noteiktā veidā. Sevišķi nozīmīgi tas ir politisko metaforu gadījumā. Metaforas nav neitrālas, tās izceļ noteiktus aspektus un atstāj ēnā citus, tās iespējo un vienlaikus ierobežo mūsu skatījumu uz sarežģītām un daudzpusīgām sociālām un politiskām parādībām. Bieži un ilgstoši lietotas metaforas – tādas, ko kognitīvajās zinātnēs dēvē par konvencionālajām metaforām, – jau kā pašpietiekama realitāte ietekmē mūsu uztveri, kļūstot par to, ko psiholoģijā sauc par pašpiepildošo pareģojumu.7 Metaforas ir arī politiskās retorikas sastāvdaļa, tās var tikt lietotas apzināti, lai noskaņotu publiku noteiktā veidā, vai arī neapzināti, atainojot jau pastāvošos ideoloģiskos pieņēmumus.  

Viens no abstraktajiem jēdzieniem, ko cilvēki saprot ar primārās pieredzes lauka palīdzību, ir migrācija. Konteksts, kādā notiek šī saruna, ir saistīts ar Latvijas apņemšanos divu gadu laikā uzņemt 250 Eiropas Savienības teritorijā nonākušo kara bēgļu.

Te atkal maza atkāpe par terminoloģiju. Šeit un turpmāk es izmantoju ANO piedāvātās bēgļu, migrantu un patvēruma meklētāju definīcijas.

Migrants – jebkurš, kurš mācību, darba, ģimenes dzīves vai citu iemeslu dēļ vairāk nekā gadu pavada ārpus savas ierastās mītnes zemes.

Imigrants – iebraucējs no citas mītnes zemes, skatoties no mērķa valsts perspektīvas.

Patvēruma meklētājs – cilvēks, kurš ir pieteicies bēgļa statusa saņemšanai, pamatojoties uz kara apstākļiem, vajāšanu, mītnes zemes nespēju aizsargāt viņa tiesības.

Bēglis – cilvēks, kurš šo statusu ir saņēmis.

Un tagad atcerēsimies, kā norisinājās diskusija par bēgļu uzņemšanu Latvijā.

 

4. Vēsture un pieredzes pārnese

„Viens no būtiskākajiem pamatojumiem mūsu valsts negatīvajai nostājai pret obligātas bēgļu kvotas ieviešanu ir Eiropas lietu komisijas Latvijas nacionālajā pozīcijā iekļautais fakts, ka Padomju okupācijas laikā Latvija piedzīvoja masveida imigrantu pieplūdumu no citām PSRS republikām, kā rezultātā pilnībā tika izmainīts Latvijas etniskais sastāvs un pamatnācija – latvieši kļuva par minoritāti septiņās lielākajās Latvijas pilsētās.”8

Tas ir fragments no jūnija sākumā publicētā Latvijas Republikas Saeimas Eiropas lietu komisijas atzinuma, kas vienlaikus ir arī Latvijas pirmā oficiālā reakcija uz Eiropas Komisijas piedāvājumu uzlikt dalībvalstīm par pienākumu uzņemt to iedzīvotāju skaitam un iekšzemes kopproduktam proporcionālu kara bēgļu skaitu. Tieši atsauce uz padomju migrācijas sekām kā pamatojumu negatīvajai nostājai pret mūsdienu kara bēgļu uzņemšanu lika man aizdomāties par to, vai tas ir tikai tehnisks paņēmiens, vai arī saikne, kas pastāv dziļākā, konceptuālā līmenī. 

Latvija nav vienīgā valsts, kas iet šādus argumentācijas ceļus. Identisku pozīciju tā saucamo bēgļu kvotu apspriešanas sākumā piedāvāja arī Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess.9

Latvija migracija bultas

Savukārt šo attēlu es sastapu pret bēgļu uzņemšanu vērstā piketa publiskās apziņošanas laikā. Tas līdz maksimumam vienkāršo, vulgarizē un tāpēc padara īpaši labi redzamu kādu domāšanas īpatnību, kas būtiski ietekmē Latvijas publiskajai telpai raksturīgo attieksmi pret iebraucējiem. Runa ir par trauka, jeb konceptuālās metaforu teorijas žargonā – konteinera metaforu, proti, Latvija tiek izprasta kā noslēgta telpa ar noteiktām robežām un iekšējās vides raksturojumiem iepretim ārtelpai.10

Plašākais un sazarotākais man zināmais šīs metaforas lietojums attiecas uz 20. gadsimta 80. gadu beigām un 90. gadu sākumu. Savā doktora disertācijā,11 pētot padomju un postpadomju Latvijas publisko intelektuāļu izteikumus, analizēju to kā vienu no populārākajām metaforām intelektuāļu vidū.

Valsts kā konteinera jeb trauka metafora konceptualizē valsti kā noslēgtu telpu ar tai piemītošiem specifiskiem, no citām (ārējām) telpām atšķirīgiem raksturojumiem. Šī telpa kādam pieder un tiek apdzīvota pēc noteiktām likumsakarībām.

Tās ilustrācijai esmu izvēlējusies dažus piemērus:

„Latviešu mātēm ir tiesības prasīt, lai viņas un viņu bērnus nebiedētu svešzemju okupanti un lai viņām Latvijas valstī būtu pietiekami vietas,12 kur šos šūpuļus un bērnu gultiņas nolikt. Beidzot Latvijai pilsoņu apziņā ir jābūt mājām, nevis caurbraucamai sētai, kur saimniekam ir lemts tikai rotaļāties ar smiltiņām ceļa malā un sveicināt caurskrienošos.”13

Tātad Latvija ir apmēru ziņā ierobežota telpa, kurā uz dzīvi pretendē divi konkurējoši aktori, divas konkurējošas grupas: pamatnācija un iebraucēji, kas nelikumīgi ir ielauzušies šajā telpā un izjaukuši telpas saimnieku komfortu.14

„Iznāk tā: pāris spēcīgu vīru ar spēku ielaužas dzīvoklī pie miermīlīgas un spēkos vājākas ģimenes, bet pēc tam kopā ar to „izlemj”, ka arī viņiem šajā dzīvoklī būs pastāvīgs pieraksts.”15

„Nekontrolētais citu nacionalitāšu iedzīvotāju pieplūdums izjaucis demogrāfisko līdzsvaru un radījis pamatnācijas etnisko diskomfortu.”16

Valsts kā konteinera iekšējās vides iztraucēšana ir novēršama, atjaunojot dabisko kārtību, kurā, pirmkārt, tiek nostiprinātas telpas ārējās robežas, un, otrkārt, iekštelpas apdzīvošanas noteikumus nosaka šīs telpas saimnieki – pamatnācija. Valsts nepietiekama noslēgtība, „caurstaigājamība” tiek uzskatīta par trūkumu, kas pieļauj svešinieku-migrantu ieplūšanu.

„Ģimenei ir tiesības noteikt kārtību savā mājā, kā arī vietu, ko tajā ieņem tās mīļie radinieki, turklāt radinieki nebūt ne pēc tautības. [..] Vienīgais, ko mēs gribam, – neļaut sevi padarīt par apakšīrniekiem pašiem savā mājā.”17

Jāuzsver, ka šī metafora paredz arī fiksētu un esenciālistisku skatījumu uz sociālo grupu un tautu īpašībām, proti, uzskatu, ka tautām no dabas piemīt noteikts raksturojumu kopums jeb mentalitāte. Esenciālistisks skatījums sakņojas antīkajā filozofijā un atšķirībā no konstruktīvisma pieejas skata identitātes kā fiksētus un binārus lielumus. Kamēr tas attiecas uz sadzīves līmeni, kad „lietu būtība” ir veids, kā atšķirt galvu no krēsla, tas nav pārāk problemātiski, taču sociālajā un politiskajā līmenī priekšstats, ka ir kāds identificējams cilvēciskums, kas padara cilvēku par cilvēku, vai noteikts latviskums, kas padara Latviju par Latviju, jau kļūst problemātisks. Problemātisks tāpēc, ka izslēdz starpstāvokļus un identitāšu pāreju, kā arī tāpēc, ka liek uzdot jautājumu – kurš ir tas, kurš definē priekšmetu un parādību esenci?

Šī pieeja paredz, ka mentalitāte nosaka arī tautu savstarpējo savienojamību. Tā kā tā tiek uztverta kā dabiska, nevis konstruēta, tad to minimāli vai pavisam nav iespējams mainīt – tā vienkārši no dabas iekārtots, ka dažas tautas ir savienojamas savā starpā un citas – nē. Valsts kā konteinera metafora implicē to, ka tās iemītnieki konkurē par ierobežoto telpu, bet esenciālistisks nācijas traktējums vedina domāt, ka par traucēkli tiks uzskatīts jebkurš, kam pamattautas izpratnē piemīt atšķirīga mentalitāte un kas to vēlas paturēt, neasimilējoties un pilnīgi nepieņemot pamattautas mentalitāti.

80. gadu beigu – 90. gadu sākuma kontekstā svešinieki ar nesavienojamo identitāti ir padomju migranti, kuri tiek metaforizēti kā ūdens, kas ieplūst, vai, precīzāk sakot, tiek iepludināts Latvijas traukā. 

 

5. Padomju migrantu metaforizācija Latvijā

Par šo tēmu vēl daži citāti no 80. gadu publisko intelektuāļu komentāriem presē: „daudzu simttūkstošu Latvijas kultūras tradīcijām svešu cilvēku forsēta iepludināšana Latvijā”, „migrantu-viesstrādnieku milzīga iepludināšana”, „desmitu un simtu tūkstošu ne visai izglītotu cilvēku forsēta iepludināšana Latvijā”, „okupanti, ignorējot starptautiskās tiesības, masveidā iepludinājuši Latvijā plašas savas zemes iedzīvotāju masas”, „kolonizatoru viļņi visos laikos plūduši šurp ar spēka un varas apziņā dibinātām noteicēju ambīcijām”.18

Uzskats, ka iebraucēji ir nevis cilvēki, kas rīkojas pēc sava saprāta, bet gan objekti, bezracionalitātes elementi, kurus kāds augstākstāvošs spēks iepludina traukā „Latvija”, izjaucot tās satura iztēloto viendabību,19 ir saglabājies joprojām. Ilustrācijai fragments no šīgada 7. septembra Panorāmas sižeta:

„„Trūkstošo darbaspēku iepludināja no visas Padomju Savienības. Desmit gados iedzīvotāju skaits Ogrē pieauga trīs reizes un sasniedza 27 tūkstošus. [..] „Šajā procesā pilsēta ir zaudējusi savu seju, identitāti un vēl arvien nav īsti atguvusi. Tagad arī saskaramies ar šo problēmu – kas mēs ogrēnieši īsti esam? Tiek meklēts pilsētas zīmols,” stāsta Smiltniece.”20

Ūdens un straumes metafora ir viens no visizplatītākajiem imigrācijas konceptualizācijas ceļiem ne tikai Latvijā, bet daudzviet Eiropas un Amerikas valstīs. Juriste Keita Kaningema pētījusi migrācijas metaforu lietojumu ASV Augstākās tiesas spriedumu tekstos, un konstatējusi, ka izplatītākās ir trīs metaforas: 1) migranti kā svešinieki (aliens), 2) migrācija kā plūdi un 3) migrācija kā invāzija.21 Savukārt Oksfordas universitātes Migrācijas observatorijas 2013. gadā veiktajā pētījumā konstatēts, ka tādi vārdi kā „plūdi”, „pieplūdums”, „vilnis” tiek bieži lietoti kopā ar vārdiem „migranti” un „imigranti” gan tā saucamajos lielformāta, gan tabloīdu laikrakstos. Piemēram, šajā žurnāla Economist ilustrācijā.

 vilnis_Economist

 

6. Mūsdienu patvēruma meklētāju metaforizācija Latvijā

Tagad atgriezīsimies pie Latvijas un aplūkosim mūsdienu kara bēgļu metaforizācijas piemērus dažādos medijos. Uzreiz atrunāšu, ka šie piemēri neveido reprezentatīvu Latvijas mediju vides ainavu. Cik man zināms, sistemātiska šī jautājuma izpēte Latvijā nav veikta, taču šie paraugi ir atrasti lieluma un auditorijas ziņā dažādos Latvijas medijos, pārsvarā ne tajos dzeltenākajos.

 portali

Man izdevās atrast arī dažus kara bēgļu metaforizācijas piemērus, kas nebija saistīti ar ūdeni: bēgļi kā uguns un bēgļi kā mēris.

 liesmas_meris

Taču šādu gadījumu bija ļoti maz un tie bija izteikti margināli – publicēti dažādos pretbēgļu forumos. Tāpēc ar zināmu atvieglojumu es atteicos no metaforas „bēgļi kā sērga” izpētes. Ciktāl sniedzas manas zināšanas, ir iespējams apgalvot, ka populārākā migrācijas metafora Latvijā tomēr ir ūdens. Ūdens, kas ieplūst traukā „Latvija”.

Migrācijas kā ūdens straumes vai plūdu metafora paredz trīs galvenos raksturparametrus: 1) apjoms, 2) virziens, 3) spēks. Tas nozīmē tādu uztveri, kurā migrācija tiek uzskatīta par masveidīgu parādību, kas virzās uz trauka iekšpusi ar lielu un grūti kontrolējamu pārspēku. Tālāk jau var runāt par atvasinātajiem secinājumiem – ka šāda migrācijas metaforizācija liek domāt, ka šīs metaforas lietotāji baidās izšķīst vai noslīkt uzplūdušajā svešinieku straumē, kā arī uztraucas par to, ka pieplūduma rezultātā viņu dzīves telpas trauks tiks pārpildīts, padarot dzīvi tajā nekomfortablu vai vispār izspiežot viņus no tā.

Šī metafora ir dehumanizējoša tāpēc, ka reducē cilvēkus līdz pilieniem straumē, atņem viņiem pašnoteikšanos, pielīdzina viņus objektam, konceptualizē kā nevēlamu, postošu dabas stihiju.

Atcerēsimies, ka Latvijas kā trauka metaforizācija paredz izteiktu aizdomīgumu pret citādo – tā kā šīs metaforiskās domāšanas ietvaros tautām piemīt esenciāli raksturojumi, tad svešinieks ir tas, kura mentalitāte nesakrīt ar pamattautas mentalitāti. Turklāt, ja atceraties, manis pieminētajos piemēros no 80. gadu beigu – 90. gadu sākuma publisko intelektuāļu viedokļiem tika uzsvērts pamattautas vājums iepretim postošajam svešinieku ieplūdumam. Vienkārši sakot, valsts-trauka un migrācijas-straumes metaforu pāris signalizē par tās lietotāju nedrošību, apdraudētības sajūtu, priekšstatu par savu nespēju kontrolēt ar viņiem notiekošos procesus, vēlmi noslēgties, nostiprināt savas dzīvestelpas trauka hermētiskumu un tādējādi aizsargāties pret nevēlamajām, draudīgajām izmaiņām. Tas ir slikti savienojams ar iniciatīvas uzņemšanos, konstruktīvu diskusiju par risināmo problēmu, kritisku mācīšanos no citu valstu pieredzes, spēju atrast racionālus, visām iesaistītajām pusēm iespējami labvēlīgus un ilgtermiņā efektīvus tās risināšanas mehānismus.

Politiskās metaforas darbojas vairākos līmeņos. Pirmais ir ikdienas runa, kad tās visbiežāk tiek lietotas pavisam neapzināti. Otrais ir mediju līmenis, kas vienlaikus reprezentē ikdienas runas un savas auditorijas domāšanas ieradumus, bet no otras puses – konstruē tos, rīkojoties pēc savas redakcionālās politikas un specifiskās mediju loģikas. Nereti žurnālisti un redaktori metaforas izmanto uzmanības piesaistīšanai, veidojot no tām sižetu vai diskusiju nesošās konstrukcijas, nerēķinoties ar to lietošanas ētiskajām implikācijām un ilgtermiņa efektiem. Nākamais ir politikas veidošanas līmenis, ko var iedalīt politiķu un politisko partiju un politikas dokumentu apakšlīmeņos. Politiķi un politiskās partijas lieto metaforas, lai salāgotu savas un savu vēlētāju intereses, viņu konsultanti nereti mēģina apzināti darboties ar noteiktu metaforu lietošanu tāda vai cita publikas noskaņojuma radīšanai.

Kad mēs nonākam līdz politikas dokumentu līmenim, mums jau ir darīšana ar metaforu praktiskajiem efektiem, nevis pašām metaforām. Lai gan tiešā veidā metaforas tajos neparādās, tās ietekmē veidu, kādā problēmas tiek pozicionētas politiskajos dokumentos, un kādi risinājumi tām tiek piedāvāti. Bieži vien šajā brīdī kāds konceptuāls skatījums jau ir tiktāl nostiprinājies, ka tiek skatīts kā vienīgā iespējamā pieeja. Eiropas Savienības politikas dokumentu tekstos jūs neatradīsiet metaforas, taču, ciešāk ieskatoties, atradīsiet noteiktu domāšanas uzstādījumu – Eiropa kā cietoksnis. Tas nosaka gan Eiropas ārpolitiku, gan iekšpolitiskos lēmumus, gan ietekmē to, kādi instrumenti Eiropai pieejami bēgļu krīzes risināšanai.

Raugoties uz Latvijas publiskās telpas valodu, rodas sajūta, ka Latvija jūtas kā cietoksnis cietoksnī, kam jāatvaira ne tikai ārpasaules uzbrukumi, bet arī Briseles vēlme izrīkoties ar mums saskaņā ar Eiropas cietokšņa iekšējās kārtības noteikumiem.

 

7. Dažas alternatīvas

Es apzinos, ka šis stāsts nav diez ko dzīvespriecīgs un cerīgs. Pētnieku atzinumi par to, ka aizspriedumi pastāv jau neiroloģiskā līmenī, liek domāt, ka tie ir dabiski un tāpēc neizbēgami, ka cilvēks ir tā uzbūvēts, ka tur neko nav iespējams darīt. Bet neaizmirsīsim, ka visu šo laiku mēs runājām par neapzinātiem (vai pusapzinātiem) mehānismiem. Kamēr tie ir neapzināti, ar tiem tiešām nevar neko darīt. Taču tos ar uzmanības pievēršanas un analīzes palīdzību ir iespējams ienest apziņas laukā, kā mēs to nupat mēģinājām darīt vienā atsevišķi ņemtā jautājumā. Un tad, kad kāda problēma ir apzināta, attiecībā pret to ir iespējams pieņemt morālus lēmumus. Galu galā, morāle, spēja rīkoties nevis instinktu pavadā, bet apzināti, arī pieder pie tām nedaudzajām īpašībām, kas mūs, cilvēkus, būtiski atšķir no nehumānām būtnēm. Neapzinātā apzināšana mēdz padarīt dzīvi sarežģītāku, tomēr, man šķiet, arī kvalitatīvāku. 

Es negribu nolaisties līdz instrukciju līmenim, dot padomus par to, ko darīt un ko nedarīt. Taču, kaut vai gaišāka nobeiguma vārdā, piedāvāšu divus domāšanas un rīcības ceļus, kas varētu būt noderīgi publiskajā komunikācijā.

Pirmais ceļš ir noteiktu apzīmējumu un izteiksmes līdzekļu nelietošana. Konstatējot, ka kāds apzīmējums vai metafora dehumanizē cilvēkus, par kuriem ir runa, samazina viņu dzīvības un dzīves vērtību, ir iespējams apzināti izvairīties un atteikties no šīs valodas lietojuma. Piemēram, starptautiskais televīzijas kanāls AlJazeera ir pieņēmis redakcionālu lēmumu – atteikties no vārda „migranti” lietošanas attiecībā uz patvēruma meklētājiem un bēgļiem (lai gan tehniski migranti ietver arī patvēruma meklētājus un bēgļus), jo šībrīža lietojumā vārdam „migrants” ir izteikti negatīvs raksturs, tas reducē bēgļu ciešanas un izmisumu līdz „labākas dzīves meklēšanas” līmenim.22

Latvijas mediju vidē šāds risinājums būtu milzīgs solis uz priekšu, jo mūsu Latvijas Radio, ievadot ziņu par Somijas premjerministra piedāvājumu izvietot bēgļus viņa lauku mājā, saka: „aizvien pieņemoties spēkā nelegālās imigrācijas vilnim”.23 Savukārt Latvijas Televīzijas raidījuma „Tieša runa” vadītājs bēgļus nosauc par „Eiropas slimību”.24

Vienlaikus, AlJazeera izvēlētais risinājums ir arī problemātisks, jo sadala cilvēkus tajos, kuriem ir vairāk tiesību uz cilvēcīgu attieksmi (bēgļi) un tajos, pret kuriem joprojām ir iespējams izturēties vienaldzīgi vai cietsirdīgi (migrantos). Šāda pieeja, balstoties fundamentālā pārliecībā, ka pareizākā izvēle tomēr ir palikt tur, kur esi dzimis, iedibina šīs pārliecības pārkāpuma iemeslu hierarhiju – pieļaujamie (un tādēļ respektējamie) motīvi: bēgšana no kara un nevēlamie, zemākie motīvi – labākas dzīves meklējumi. Taču reālajā dzīvē atšķirība starp kara un ekstrēmas nabadzības izraisītām ciešanām nemaz nav tik būtiska, un nošķīrums starp galēju nepieciešamību un brīvu izvēli mērot bīstamo ceļu pāri Vidusjūrai arī nemaz nav tik skaidrs. Ņemot vērā šos argumentus, es tomēr sliecos apgalvot, ka risinājumi terminoloģijas līmenī, visticamāk, nav un nebūs optimāli, daudz labāk ir tos meklēt skatupunktu, domāšanas pozīcijas līmenī. Par to ir otrais no manis piedāvātajiem ceļiem. 

Tā ilustrācijai esmu izvēlējusies Maugli. Kāds atceras, kāda bija Maugļa slavenākā frāze? „Mēs ar tevi esam vienu asiņu”.25 Gatavojoties šai lekcijai, es vēlreiz noskatījos vienu no savas bērnības mīļākajām multfilmām, Redjarda Kiplinga Džungļu grāmatas ekranizējumu, un ļoti novērtēju kontekstu, kādā izskan šī frāze. Proti, viedais lācis Balu māca Mauglim, kā rīkoties, sastopot džungļos nepazīstamu (un potenciāli bīstamu) būtni. Rūkt? Prasa Mauglis. Nē. Bēgt? Nē. Ir jāpasaka maģiskie vārdi: „Mēs esam vienu asiņu. Es un Tu.” Arī sastopoties ar nepazīstamām un satraucošām sociālām izmaiņām ir iespējams izvēlēties gan preventīva uzbrukuma, gan bēgšanas stratēģiju, tomēr ir iespējams arī par savu skatupunktu izvēlēties kopīgo, vispārcilvēcisko. Tas nenozīmē izvēlēties nekritisku pozīciju. Tomēr skatupunkta izvēle neizbēgami ietekmē arī valodas lietojumu – kopības valoda ievērojami atšķirsies no uzbrukuma un bēgšanas valodas.

Praksē kopības skatupunkts nozīmē runāt par cilvēkiem kā par sev līdzīgiem, un tātad vismaz kaut kādā mērā tuviem, nevis kā par svešiniekiem. Nerunāt atsvešināti. Nerunāt par kravas mašīnā nosmakušajiem patvēruma meklētājiem citādi kā par Zolitūdes veikala sabrukumā bojāgājušajiem. Un šķiet, ka kustība šajā virzienā ir sākusies – pēc tam, kad ziņu medijus un sociālos tīklus aplidoja fotogrāfija ar Vidusjūrā noslīkušo sīriešu bērnu, runāt par bēgļiem kā par anonīmu masu kļuva sarežģītāk. Pat izteikti pret bēgļu uzņemšanu noskaņotais britu laikraksts Daily Mail, kurš iepriekš attiecībā uz patvēruma meklētājiem lietoja kukaiņu metaforas, aiz dehumanizētas masas ir ieraudzījis cilvēku un būtiski mainījis valodas reģistru.26

Un jā, es apzināti izvēlējos piemēru, kurā frāzi „Mēs ar tevi esam vienu asiņu” saka cilvēks dzīvniekam, nehumānai būtnei. Tad jau uz cilvēku palūkoties no vienu asiņu skatupunkta vajadzētu būt vēl vieglāk. 

  

*Raksta nosaukums atšķiras no lekcijas, kas šī gada 10. septembrī nolasīta Žaņa Lipkes memoriālā, ievadot lekciju ciklu “Bīstamie sakari: seno fobiju šodiena Latvijā”. Izmaiņas nosaukumā veiktas, precizējot analizēto metaforu loku.

 

Lasāmviela:

Migrācija/bēgļi

Allen W., Blinder S. Migration in the News: Portrayals of Immigrants, Migrants, Asylum Seekers and Refugees in National British Newspapers, 2010-2012. Oxford: Migration Observatory report, COMPAS, University of Oxford, 2013.

Koser K. International Migration: A Very Short Introduction. New York: Oxford University Press, 2007. 

Kumin J. et al. The State of the World’s Refugees: In Search of Solidarity. Geneva: The Office Of The United Nations High Commissioner For Refugees, 2013.

Metaforas

Cunningham-Parmeter K. Alien Language: Immigration Metaphors and the Jurisprudence of Otherness, Fordham Law Review, Vol. 79, No. 4, 2011, pp. 1545–1598.

Dervinytė I. Conceptual Emigration and Immigration Metaphors in the Language of the Press: a Contrastive Analysis, Studies About Languages, Vol. 14, 2009, pp. 269–286.

Eubanks P. A War of Words in the Discourse of Trade: The Rethorical Constitution of Metaphor. Carbondale: Southern Illionois University Press, 2000.

Gibbs R. W. Jr. (ed.) The Cambridge Handbook of Metaphor and Thought. Cambridge: Cambrige University Press, 2008.

Lakoff G., Johnson M. Metaphors We Live by. Chicago/London: University of Chicago Press, 2003 [1980].

Lakoff G. Metaphor and War: The Metaphor System Used to Justify War in the Gulf, Peace Research, Vol. 23, No. 2/3, 1991, pp. 25–32.

Guttenplan S. D. Objects of Metaphor. Oxford: Oxford University Press, 2005. 

Dehumanizācija 

Bain P. G., Vaes J., Leyens J. P. Humanness and Dehumanization. New York: Psychology Press, 2013.

Goff P. A., Williams M. J., Eberhardt J. L., Jackson M. C. Not Yet Human: Implicit Knowledge, Historical Dehumanization, and Contemporary Consequences, Journal of Personality and Social Psychology, Vol. 94, No. 2, 2008, pp. 292–306.

Harris L. T., Fiske S. T. Social Groups that Elicit Disgust are Differentially Processed in mPFC, Social Cognitive and Affective Neuroscience, Vol. 2, No. 1, 2007, pp. 45–51.

Kaufmann P., Kuch H., Neuhaeuser C., Webster E. Humiliation, Degradation, Dehumanization: Human Dignity Violated. Dordrecht et al.: Springer, 2010.

 

  1. Sk. Bain P. G., Vaes J., Leyens J. P. Humanness and Dehumanization. New York: Psychology Press, 2013.  (back)
  2. Harris L. T., Fiske S. T. Social Groups that Elicit Disgust are Differentially Processed in mPFC, Social Cognitive and Affective Neuroscience, Vol. 2, No. 1, 2007, pp. 45–51.  (back)
  3. Angliski medial prefrontal cortex jeb mPFC. Prefrontālās garozas centrālā daļa atbild par sociālām emocijām, ko cilvēki jūt tikai attiecībā pret citiem cilvēkiem, nevis priekšmetiem, piemēram, lepnums vai skaudība.  (back)
  4. Goff P. A., Williams M. J., Eberhardt J. L., Jackson M. C. Not Yet Human: Implicit Knowledge, Historical Dehumanization, and Contemporary Consequences, Journal of Personality and Social Psychology, Vol. 94, No. 2, 2008, pp. 292–306.  (back)
  5. Sk., piem.: Time Flows Uphill for Remote Papua New Guinea Tribe, New Scientist, 30.05.2012.  (back)
  6. Fiziķi šeit droši var iebilst.  (back)
  7. Angliski – self-fulfilling prophecy. Efektu, kad kādas parādības prognozēšana tieši vai netieši veicina tās notikšanu, pirmoreiz aprakstīja sociologs Roberts Mertons. Sk. Merton R. K. The Self-Fulfilling Prophecy, The Antioch Review, Vol. 8, No. 2, 1948, pp. 193–210.  (back)
  8. Eiropas lietu komisija: Latvija neatbalsta tā dēvētās bēgļu kvotas ieviešanu ES…, 12.06.2015.  (back)
  9. Ilvess: Nosakot bēgļu kvotas, jāņem vērā plašais imigrantu pieplūdums padomju laikos, Apollo, 19.05.2015.  (back)
  10. Lai gan jebkuras valsts faktiskais teritoriālais ierobežojums liek domāt, ka šāda metaforizācija ir vienīgais iespējamais domāšanas ceļš, jāņem vērā, ka gan 20. gadsimta 80. gadu, gan šībrīža situācijā Latvija juridiski un arī faktiski (tobrīd – kā PSRS sastāvdaļa, patlaban – kā Eiropas Savienības un Šengenas līguma dalībvalsts) nav no ārpuses stingri atdalīta telpa, un tikpat labi tā varētu tikt konceptualizēta ķēdes posma vai ģimenes locekļa veidā (kā daļa no lielākas sistēmas/saimes).  (back)
  11. Procevska O. Latvijas publiskie intelektuāļi perestroikas un atmodas laikā: identitāšu konstruēšana un publiskie diskursi (1986–1992). Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2014.  (back)
  12. Visi izcēlumi citātos ir mani.  (back)
  13. Freimanis J. Mazo valstu lielā rūpe, Diena, 18.06.1992, 2. lpp.  (back)
  14. Šeit es apzināti turpinu citātos izmantotos formulējumus, vēsturiskās realitātes apspriešana un izvērtējums par tās atbilstību vai neatbilstību diskursam iziet ārpus šīs lekcijas tematiskā ierobežojuma, tāpēc tas lai paliek kādai citai reizei.  (back)
  15. Grīnblats M. Kāpēc Lietuvai nav pilsoņu komiteju?, Diena, 13.06.1991, 2. lpp.  (back)
  16. Bojārs J. Padomju Baltijas republiku tiesiskās problēmas, Literatūra un Māksla, 08.04.1989, 5. lpp.  (back)
  17. Peters J. Latvijas PSR rakstnieku savienības valdes priekšsēdētāja deputāta J. Petera runa PSRS Tautas deputātu kongresā, Padomju Jaunatne, 06.06.1989, 1. lpp.  (back)
  18. Zariņš V. Humanitāro ambīciju āža kāja, Padomju Jaunatne, 19.12.1989, 4. lpp.; Andrejevs G. Runa EDSA Parlamentārās asamblejas pirmajā sesijā, Neatkarīgā Cīņa, 28.08.1992, 2. lpp.; Zariņš V. Raugoties rītdienā, Atmoda, 01.10.1991, 5. lpp.; Skujiņš Z. Trojas zirga auļi, Neatkarīgā Cīņa, 23.10.1992, 2. lpp.  (back)
  19. Lūkojoties no migrācijas mērķa nācijvalsts perspektīvas, imigrācija nudien ir process, ko ierosina, vada vai stimulē kāds spēks no ārpuses, taču šī perspektīva ir tikai viena no iespējamajām (blakus migranta perspektīvai, migranta atstātās valsts perspektīvai, reģiona vai valstu apvienības perspektīvai, globālajai perspektīvai utt.  (back)
  20. Čunka J. Padomju laiku viesstrādnieki mainīja Latvijas iedzīvotāju nacionālo struktūru, LSM, 07.09.2015.  (back)
  21. Cunningham-Parmeter K. Alien Language: Immigration Metaphors and the Jurisprudence of Otherness, Fordham Law Review, Vol. 79, No. 4, 2011, pp. 1545–1598.  (back)
  22. Malone B. Why Al Jazeera will not say Mediterranean ‘migrants’, Al Jazeera, 20.08.2015.  (back)
  23. Sk. 2015. gada 5. septembra ziņas 13:00.  (back)
  24. Tieša runa. Ko bēgļi darīs Latvijā un kur viņi dzīvos?, LTV, 09.09.2015.  (back)
  25. Kiplinga oriģinālā – „We be of one blood, ye and I.”  (back)
  26. http://i.huffpost.com/gen/3375018/thumbs/o-DAILY-MAIL-570.jpg?1  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri