punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Svārstīgā kopība: grēksūdze un psihoterapija

Nils Sakss Konstantinovs

29/09/2015

 

Savas dzīves svarīgākās iemaņas un pārliecības mēs nereti mēdzam aizgūt no filmām. To apliecina virkne akadēmisko pētījumu,1 bet, ja vajadzīgs šim procesam krāšņāks apraksts, meklējiet to Čaka Palanjuka grāmatā Neredzamie briesmoņi. Ko darīt, kad sākas karš? Kā uzvesties, ja arestē policija? Kādos veidos un vārdos izteikt bildinājumu, un vēl miljoniem citu sociālo prasmju – no ikdienišķām līdz galēji apokaliptiskām – kino kā gādīgs pedagogs mūs ir apveltījis ar gatavām uzvedības matricām visiem dzīves izšķirošajiem brīžiem. Protams, kā jau ar visām gatavajām matricām, tās slikti guļas virsū dzīvei, kas norit ārpus ekrāna malām. Un tas dažreiz grauž.

Man ir divas filmu pasaules graušanas pieredzes, ar kurām šādā sakarā dalīties. Vienreiz tīņu gados, kad nonācu policijas iecirknī un, kā jau miljons reizes biju Holivudas institūtā apmācīts, prasīju sev pienākošos zvanu. Toreiz policists tā arī pateica: „Tu par daudz filmas esi saskatījies.” Tad viņš smējās un terapeitiski uzsita ar steku pa vēderu, atgriežot šejienes realitātes matricā.

Otrs bija mazāk emocionāls, bet krietni piepildītāks brīdis. Tā bija mana pirmā reize pie grēksūdzes sakramenta, katoļu baznīcas pustumsā, vīrakam vēdījot un gaismai viegli krītot pār altāra malām, kad tupus uz ceļiem pie konfesionāļa es atklāju, ka latviskotajā rituālā nav iekļauta formula, kuras vilinājums mani vispār bija līdz turienei aizvedis. Forgive me, Father, for I have sinned. Tā vietā vienkāršs katoļu sveicinājums, kura lingvistiskā vienkāršība un fonētiskās elegances trūkums vēl tagad nebeidz mani šausmināt: Lai slavēts Jēzus Kristus!

Lai slavēts?! Tikpat labi Amen vietā varētu kliegt: Urrā!

Grēksūdze ir viena no lietām, kas vizuāli un tekstuāli atpazīstama katram Rietumu kultūrā izauklētam, arī galīgi ne-katoliskam. Taču krietni vairāk par standarta Holivudas matricu ar penitentu pie restotā lodziņa krēslainā neo-gotikas interjerā grēksūdzes sakramenta būtība ieguļas ainā no vidusšķiras estētiku slavinošās 1971. gada franču drāmas Le souffle au Cœur. Filmas galvenais varonis nenāk uz grēksūdzi reliģiskā pienākumā vai spontānā aizgrābtībā. Viņam vienkārši ir aizrunāts pieraksts, jo franču ģimnāzijas noteikumi to paredz. Grēksūdze norit vienā no skolas kabinetiem, kur nav jāmetas uz ceļiem, bet priesteris un penitents abi sēž krēslos viens otram pretī. Un, ja vien noslēgumā nebūtu absolūcijas daļas, kurā priesteris pār grēcinieka galvu noskaita īsu grēku atlaišanas formulu, šī aina varētu būt ņemta no gluži parastas psihoterapeitiskas konsultācijas. Klienta sūdzība vai, šajā kontekstā, grēks ir kompulsīvas autoerotiskas darbības. Terapeita/priestera pielietotā metode ir kognitīvi biheiviorāla intervence. Viss kā no grāmatas, turklāt – diezgan laicīgas.

Franču drāmā pusaudzīgajam grēciniekam tiek piedāvāts modelis, kurā viņa ieradumi (habits) ir tie, kas nosaka cilvēciskās pieredzes matricu. Destruktīvi ieradumi šādā modelī pamazām grauj personības struktūru no iekšpuses, savukārt antidots ir uzmanīgi izkoptas pozitīvas rīcības, kuras lēnām pāraugs ieradumos un tad jau strukturēs devianto personību krietni mierīgākos un sabiedrībai, Dievam vai skolotājiem tīkamākos veidos. Protams, viss nav tik viegli: apustulis Pāvils jau konstatēja, ka var pilnīgi mierīgi gribēt to labāko un turpināt darīt visu to slikto. Tāda ir cilvēka daba – grēcīga no sākta gala. Bet tas jau nedaudz uz priekšu.

Ieradumu pakļaujošajam spēkam veltītas daudzas viduslaiku teoloģiskās apceres – mūki pat savu apģērbu sauc par habitu, ar to norādot, ka, uzvelkot jaunās drēbes, viņi apvelk jaunus ieradumus un līdz ar to pāriet jaunā esības struktūrā. Ieraduma spēks ir centrā arī neirofizioloģijas atklāsmēm – ieradums kļūst par pieradumu gluži redzamā veidā, izrīvējot ierastos neironu ceļus gandrīz vai kā riepu rises uz šosejas, pa kurām tad domas traucas mūžam vienā virzienā. Kā tas zināms visiem, kuri nonākuši saskarē ar atkarīgiem tuviniekiem vai klientiem, tur dažreiz vajag titāniskas pūles, lai virzienu kaut drusku pamainītu. Un ne mazāk titānisku piepūli prasa arī piedot visas tās reizes, kad prāts varbūt gribējis darīt labāk, bet miesa pati aiznesusies jau tūkstošreiz iebraukātos neceļos.

Sarunas formāts un ieradumu struktūras ir centrā abiem procesiem – grēksūdzei un psihoterapijai. Formālās līdzības tur pavisam noteikti nebeidzas. Vienu no zīmīgākajiem psihoterapijas aspektiem – terapeitisko rāmi – baznīca ir materializējusi tīri burtiski, ieliekot priesteri un penitentu katru savā kastītē ar caurlaidīgu, bet nepārkāpjamu robežu pa vidu. Starp citu, augstāk aprakstītā grēku atlaišanas aina no franču ģimnāzijas, kurā barjeras vairs nav fiziskas, bet gulstas vien uz terapeita/priestera sirdsapziņu un tehnisko prasmi, kļuva iespējama vien salīdzinoši nesen – pēc Vatikāna II koncila, kas noslēdzās 1965. gadā. Šis pavērsiens tiek minēts par vienu no galvenajiem iemesliem seksuālās izmantošanas skandāliem katoļu baznīcā, par ko mājiens redzams arī minētajā filmā. Līdzīgā veidā, „terapeitiskais pieskāriens” ir kļuvis par tik riskantu tematu, ka no tā lielā mērā atteikušies pat vairums ķermeniski orientēto psihoterapijas virzienu,2 labākajā gadījumā pieskārienus atstājot vien grupas nodarbībām vai detalizēti atrunājot robežas klienta un terapeita kontraktā.

Tādā ziņā senbaznīcas skepse par cilvēka spējām saturēt sevi rāmjos ir izrādījusies diezgan pamatota. Gluži tāpat kā baznīcas skeptiskā attieksme pret cilvēka dabu vispār. Galu galā, atšķirībā no psihoterapijas, kura vismaz teorētiski pieļauj iespēju nodzīvot vērtīgu dzīvi arī nenonākot psihoterapeita kabinetā, baznīca šādu versiju noraidījusi jau 3. gadsimtā ar formulējumu Extra Ecclesiam nulla salus jeb pestīšanas neiespējamību ārpus baznīcas. Kaut gan, ja ņem nopietni statistiķu aprēķinus par vidēji vienu no trim cilvēkiem, ko dzīves laikā piemeklēs kāda garīgās veselības problēma, tad tikpat labi varētu teikt – trešdaļai cilvēku nav pestīšanas ārpus kušetes. Ja tur vēl ieskaita tos un tās, kas terapijā meklē pašizaugsmi, izziņu un citus 21. gadsimta rietumu vidusšķiras laika kavēkļus, tad kļūst skaidrs, ka psihoterapeita kabinets pulcē modernos ļaužus ne mazāk aktīvā slānī kā baznīca savus penitentus.

Būdams rakstošs cilvēks ar grādu teoloģijā, kurš šobrīd iegūst psihoterapeita sertifikātu, es varētu uzskaitīt desmitiem atšķirību un vēl vairāk līdzību starp abām disciplīnām. Taču tās visas būtu tikai virspusējas sakritības vai nenozīmīgas šķirtnes. Galu galā, tās varētu attiecināt uz daudzām citām dzīves nozarēm – skolu, slimnīcu, SPA salonu… Tomēr uzstāju, ka abās disciplīnās pastāv kaut kas vienojošs un kopīgs pašos ontoloģiskajos fundamentos. Gan grēksūdzes, gan psihoterapijas meklējamais rezultāts ir jauns habitus. Viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta psihoterapijas teorētiķiem un konstruktīvisma skolas pārstāvis Pauls Vatzlaviks (1921–2007) to sauc par ja-nu iztēli. Viņš to ilustrē ar kapteini, kuram ir virkne izvēļu, kā vadīt kuģi, lai tas sasniegtu galamērķi. Katrs no ceļiem veido ja-nu iespējamo pasauli. Lai arī ir skaidrs, ka daudzi no šiem ceļiem ved uz vienu mērķi, tomēr tikpat skaidrs, ka virkne ceļu ir maldīgi, grēcīgi vai vienkārši destruktīvi. Vatzlavika skatījumā neviens no šiem ceļiem nav „īstais”. To relatīvais patiesums dzimst pieņēmumā „ja nu?”. Ja nu es esmu grēkojis? Ja nu es tur neko nevaru mainīt? Tad nāk grēksūdze vai terapija un paver citu ja-nu pasauli. Bet ja nu tev ir piedots? Ja nu tu vari citādāk?3 Matricas jeb ja-nu iztēles, kurās mūs ielikuši vecāki, bērnība, skola, baznīca, Holivudas filmas, kāds traumatisks pārdzīvojums, ieradums vai vienkārši apstākļu sakritība, īsti neder realitātei. Tā grauž. Dažreiz tikko manāmi. Reizēm ļoti, ļoti.

Līdz pārņem atklāsme, ka kaut kas ir galīgi nepareizi.

Neskatoties uz atšķirīgo terminoloģiju, gan grēksūdze, gan psihoterapija dzimst no kļūdas. Kā norāda Žaks Lakāns, psihoanalīze saistās ar atskārsmi par nepareizību. „Sapnī, pārteikšanās gadījumā, asprātībā – kas ir tas, kas mūs pārsteidz vispirms? Tā ir kāda traucējuma, trūkuma, sašķeltības apzināšanās. Runātā vai rakstītā teikumā kaut kas ķeras. Freidu piesaista šie fenomeni, un tieši tajos viņš meklē neapzināto.”4 Kas ir iemesls, kādēļ mēs vispār zinām, ka kaut kam ir sākums un izcelsme? Tādēļ, ka tas ir kļūdains. Perfektai pasaulei nav Radītāja jeb citējot Lakānu: „Cēlonis ir tikai kaut kam tādam, kas nestrādā.”5

Arī bibliskajā paradigmā cilvēka ceļojums vēsturē iesākas ar kļūdas apzināšanos. Ādams pēkšņi saprot, ka atrodas kļūdainā stāvoklī – viņš ir kails. No šīs apziņas dzimst bailes un kauns, un viss pārējais, ar ko klienti ierodas psihoterapeitu kabinetos vai penitenti – konfesionāļos. Bet Dievs kā pirmais psihoterapeita prototips uzdod Ādamam pašu būtiskāko no visiem jautājumiem: „Kur tu esi”?

Ādams nespēj pateikt: „Šeit un tagad.” Viņš sāk attaisnoties – racionalizējot savu iracionālo uzvedību, proti, mēģinājumu krūmos paslēpties no Dieva, kurš taču, kā mēs no svētdienas skolas zinām, ir visu-redzošs un visur-esošs. „Es dzirdēju Tavu balsi”, viņš saka, „un nobijos, jo esmu kails”, viņš saka, „tādēļ es paslēpos.” Nezinu, kā jums, bet man tas izklausās pēc tīrā bezprāta.

Vienā tradīcijā to sauc par grēku, otrā par neirozi, traucējumu vai personības trūkumu, bet abu kodolā ir kļūda. Turklāt, nevis vienkārši kļūda, bet kaut kas fundamentāli slikts, sabojājies un paša spēkiem nepārvarams. Baznīcas teoloģijā to sauc par Ādama jeb iedzimto grēku, kas mīt nedzēšams ikvienā no mums, zīdaiņus ieskaitot. Freids šīs kļūdas izcelsmi saskatīja seksuālajā dziņā, Geštalta terapijas pamatlicējs Fritzs Perlzs – izsalkumā, bērnu psihoanalītiķis Donalds Vinikots – agresijā… Lai kas arī tas nebūtu, šim pamatgrēkam ir divas īpašības. Pirmā – pats par sevi tas nav nekas slikts, drīzāk derīgs un izdzīvošanai vajadzīgs. Otrā – kaut kādu iemeslu dēļ tas visu samaitā.

Tas liek mums uzvesties kā idiotiem. Liek mums būt slimiem un darīt sliktas lietas. Neko neēst; ēst līdz vemšanai; darīt sāpes sev; darīt sāpes citiem; būt nenormāli skumjiem; būt nenormāli trauksmainiem; redzēt lietas, kuru nav; neredzēt lietas, kuras ir… Tas sagrauj no iekšpuses personības struktūru, izdzēš gaismu un iestājas nejutība. Nespēja sajust sevi vai otru, vai abus reizē. Un tas ir mīts, ka cilvēkam, lai pieredzētu nāvi, vispirms būtu jānomirst. Drīzāk, viņam vispirms ir jāpieceļas, lai varētu pieredzēt dzīvi.

Mazo cilvēku psiholoģija ir aizgrābjoša ar to, ka ļauj novērot visus cilvēciskās drāmas un traģikas procesus gandrīz vai desmitkārtīgā paātrinājumā. Tāds normāls pieaugušais ar savu grēku vai neirožu nastu var mierīgi staigāt gadiem, un gadu desmitiem ilgi, bet bērnu no visa šķir tieši viens solis. Gadījums no prakses.6

Pēdējā laikā esmu strādājis ar pusaudžiem, kurus nomāc dažādas problēmas, pārsvarā saistītas ar ķīmisko vielu lietošanu. Vienā no slēgta tipa iestādēm ieradās puisis, knapi 13 gadus vecs – spaiseris, kā sevi dēvē visādu marihuānas sintētisko atvasinājumu lietotāji. Viņš nāca no Rīgas vidusšķiras ģimenes, un pirms tam mācījās skolā, kuru mediju sarakstos ierindo starp „labajām”. Citiem vārdiem – viņš bija jauks, gudrs un talantīgs pusaudzis, kurš kaut kādu iemeslu dēļ bija sapīpējies spaisu, ar psihozi nonācis durkā jeb psihoneiroloģiskajā slimnīcā, iznācis ārā un šo pasākumu ar dažu nedēļu starplaiku atkārtojis vēl divreiz. Pēc trešās hospitalizācijas viņš nonāca slēgta tipa rehabilitācijas iestādē ar termiņu uz gadu. Viegli bija redzams, ka viss notikušais puisim ir milzīgs pārdzīvojums un viņš gatavs no sevis parādīt visu to labāko. Jau pirmajās dienās viņš kļuva par paraugzēnu – palīdzēja virtuvē, netrokšņoja, piedalījās grupu darbā un vispār labi izskatījās.

Tad atgadījās kāds šķietami nesaistīts notikums. Man pazuda kedas. Nekādas smalkās jau nebija – zaļas Nike krosenes, bet zagšana bija smags iekšējo likumu pārkāpums. Turklāt tādas lietas rada negatīvu viļņošanos pārējos audzēkņos, no kuriem daudzi šādās vietās ir bērnu namu pusaudži ar kārtīgu deviantās uzvedības sarakstu. Kā zināms no Latvijas ekonomikas pieredzes, neviens negrib būt idiots un nezagt vietā, kur kāds cits atļaujas zagt nesodīts. Tādēļ vainīgā atrašana kļuva par profilaktisku pasākumu, ko gaidīja visi. Bet vainīgais neuzradās.

Toties jaunpienācējs sāka dzist fiziski un garīgi. Pazuda viņa dzīvesprieks un apņēmība. Puisis vairs īsti nepiedalījās nodarbībās, likās, viņu nekas neinteresē. Dažu dienu laikā viņš burtiski sagruva. Bija skaidrs, ka tā ir vainas apziņa, kas gulstas pār viņu un burtiski smacē nost. Tomēr viņš neatzinās un jebkādus mājienus šādā virzienā noraidīja agresīvā aizvainojumā. Kad pienāca laiks mūsu sarunai, es viņu nespiedu atzīties vai nožēlot, bet tikai aprakstīju kādu citu ja-nu iztēles pasauli. Tādu, kura visādiem grēciniekiem un neirotiķiem ir vieglāk izturama realitāte.

Ja nu viņš nav nācis pasauli tiesāt, bet atpestīt…

Tādas pārmaiņas, kas var sapurināt cilvēka pasauli, vispirms nāk caur noliegumu, tad svārstīgumu un tikai pēc tam – Jā! teikšanu jaunajai pasaules kārtībai. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir palīdzēt svārstīties, turklāt domāju, tas vienlīdz attiecas kā uz psihoterapeitiem, tā teologiem. Tikai palīdzi cilvēkam svārstīties. Jebkas cits atspiež atpakaļ noraidījumā, no kura izkustēties liedz ieraduma spēks, un tas, kā jau noskaidrojām, nav nekāds joks. Es tikai radīju pusim ja-nu iztēlotu pasauli, un palīdzēju viņam paskatīties tās virzienā. Ja nu viņš ir grēkojis un zadzis, bet ja nu ar šo faktu viss nevis beidzas, bet tikai sākas, un ja nu viņam par to neviens neko nepārmetīs, bet piedos, ja nu viņu pieņems ar visām zagtajām kedām, ja nu viņu par to neslavēs, bet arī nesitīs, ja nu šī ir vieta, kur viss notiks uz labu.

Tur bija vajadzīga ticība abās pusēs. Bet tajā vakarā kedas bija atrastas. Un puiša atvieglojumu spēs saprast vien tas, kurš pats kaut reizi ir izlidojis no baznīcas tajā svētlaimīgajā mirklī uzreiz pēc grēksūdzes. Kļūda bija labota, vismaz uz brīdi, un viņš atgriezās dzīvē. Kādēļ viņš tā darīja – iedzimtā grēka, slēptas agresijas, kādas neirozes vai vienkārši ķīmisko vielu izēsto smadzeņu dēļ – to neviens nekad līdz galam nezinās. Tādēļ labi vien ir, ka tam nav ne mazākās nozīmes.

Nekādā gadījumā nedomāju, ka psihoterapija būtu kāda modernā laikmeta grēksūdze vai grēksūdze – primitīva psihoterapijas forma. Šādu domu noraidīja arī Freids, un viņam bieži piedēvētā ideja par grēksūdzi kā katartisku pārdzīvojumu patiesībā sastopama gan 19. gadsimta Aristoteļa ekseģēzēs, gan, piemēram, Dostojevska romānos. Arī Fuko savā Seksualitātes vēsturē, šķiet, psihoterapijai vairāk pārmet nespēju pārvarēt grēksūdzes ierobežojošo seksualitātes diskursu, nevis saredz to kā šīs prakses identu mantinieci.7 Abas ir dažādas disciplīnas ar savām metodēm, skolām, pārliecībām, akadēmisko aparātu, kanoniem un kontroversijām. Taču gan teologam, gan psihoterapeitam ir kopīgs viņu galvenais uzdevums – palīdzēt cilvēkam svārstīties. Tas reizēm nenāk viegli, un pavisam noteikti ne ātri, bet iznākumā tas cilvēks pats aizlidos virzienā, kur viņu nes iekšējais smaguma centrs, kurš, kā mēs zinām no Katehisma vai humānistiskās psiholoģijas, katram pamatā ir labs.

Atgriešanās ir centrālais temats arī Jaunās derības dziedināšanas stāstos. Kad Jēzus dziedina asiņojošo sievieti, viņš paveic ko krietni vairāk par ginekoloģisku meistardarbu. Šī stāsta vērtība atklājas, ja patur prātā vēsturisko realitāti Jēzus laika jūdu sabiedrībā – asiņošanas dēļ šī sieviete būtu izstumta no sabiedriskās dzīves, rituāliem, jebkādas iespējas nonākt kontaktā ar sev tuvajiem vai līdzīgajiem. Dziedināšana šajā gadījumā nozīmē atgriešanu – kopienā, sabiedrībā un stāvoklī, kurā cilvēks var bez kauna un vainas uzlūkot pats sevi. Interesanti, ka Jēzus pats īpaši nešķiro starp dziedināšanu, atgriešanu vai grēku piedošanu. Viņš pat provocē, retoriski jautājot: kāda starpība, ko teikt – ka grēki ir piedoti vai vienkārši, lai tas cilvēks ņem savu gultu un staigā? Rezultāts ir atgriešanās: pie Dieva un pašam pie sevis metafiziskā nozīmē, pie sabiedrības tīri praktiskā un pie garīgās veselības – mūsu laikmeta noskaņās.

Grēks savos pirmsākumos saistās ar izraidīšanu – uz īsāku vai garāku brīdi – no sabiedriskās dzīves un rituāliem. Arī baznīcas pirmajos gadsimtos grēksūdze bija publisks pasākums, kas ļāva nožēlotājam atgriezties komūnā. Nopietni ņemtai psihoterapijai nav mazāk ambicioza programma. Atgriezt dzīvē izraidītos, pieņemt ienīstos, samierināties ar sevi un pasauli, un tad celties jaunai, labākai dzīvei. Tādai dzīvei, kurā filmu, vecāku un bērnības traumu matrica tiek nomainīta ar gluži citu, ja ne jaunā evanģēlija, tad jaunās pasaules ja-nu matricu.

Ja nu cilvēks patiesībā ir brīvs.

Ja nu ieradums ir tas, kas tas ir – rieva smadzenēs un virkne nelaimīgu lēmumu. Pārrakstāms kā viss pārējais mūsu eksistences stāstījums, nevis nedzēšama personības definīcija.

Ja nu psihoterapija palīdz, un arī Dievs nav nekur tālu.

Ja nu tur, aiz tā visa, izrādās ir vēl kāda dzīve – jauna, vairāk paciešama un īsta.

Jūs svārstāties?

  1. Viens šāds piemērs ir žurnālā Communication Monographs atrodamais pētījums par romantisko filmu ietekmi uz attiecībām. Sk. Hefner V., Wilson B. J. From Love at First Sight to Soul Mate: The Influence of Romantic Ideals in Popular Films on Young People’s Beliefs about Relationships, Communication Monographs, Vol. 80, Iss. 2, 2013, pp. 150–175.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Tostarp psihoorganiskā analīze, geštaltterapija un Viljama Reiha ietekmē dzimušās terapijas formas kopumā.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Watzlawick P. Munchausen’s Pigtail and Other Essays. New York: W. W. Norton, 1990.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Lacan J. The Four Fundamental Concepts of Psycho-Analysis. New York/London: W. W. Norton, 1978, p. 25.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Lai pilnībā nodrošinātu konfidencialitāti, detaļas un notikumi ir izmainīti.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Taylor C. The Culture of Confession from Augustine to Foucault: A Geneology of the Confessing Animal. New York: Routledge, 2009, pp. 158–160.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu