Kādas nakts fatālisms

 

G. Kursišam

(Nakts entropija)

1. Nemitīgi skatos pulkstenī – kā tikšķ saprāts, bet ilgi te vairs nekavējas. Jāsmēķē, jāsmēķē, jāsmēķē, jāzelē lūpas, jāzelē mēle, jāzelē zelējamais. Jālīmē ciet deguns, jālīmē ciet deguns, deguns – velna radīts, Baltā velna radīts pulkstenis, laiks un troksnis uz mēles laužas jau ārā pukst zilbes pukst, valoda acīs tikšķ:

„Bezmiega dekonstrukcija

kaulu vājums
un būra atslēga ir uzlauzta

Kā pārvarēt niezi galvaskausā?

sapņos rast svešķermeni.
matos rast antīkas diegu paliekas.
nogriezt tās.’’

Kaktā sēž dzeja, pie sienas pielīmēts neprāts. Ārā ir gaiss, te – negaiss. Ārdās griesti un grūst grīda, pa vidu ir haoss. Gulta ir dīķis, kurā noslīkt. Spogulis ir durvis. Prom. (0.04)

2. Ielas žūst, lūpas sacietē, žoklis, izkalst, gaiss sūcas matos un ausīs kā melna darva. Pretimnācēji ir rēgi, uz krustojuma tie sakūst un kondensējas, sakūst un kondensējas un dur viens otru nost. Pilsēta ir liels svešķermenis. Pilsēta šķiet. Tā šķiež gaismu, kaut gaisma ir pragmatiska, bet tumsa – vispārīga un absolūta. (0.21)

kirkis2

3. Visu laiku jādodas, jāklīst. Kaut viens, tāpat elso līdzās (Kaut kas). Kā briestošs paradokss uzglūn (tas čukst: ‘‘es tava nāve varu būt, es tava nāve varu būt, es tava nāve varu būt, es tava nāve varu būt, es tava nāve varu būt.’’) visur: bail skatīties apkārt, jo bail neskatīties un atrast vīdam acis kā nogurumu, plakstus – antīkus un sejas vaibstus kā Stiksas deltu:

„Upes dekonstrukcija
es redzu pasauli redzam kā
gaiss pārtop upē kā upe pārtop lietū
kā lietus klīst
mana acs ir abstrahēta bet otras nav
upe ir tonis nejaušs šļaksts

es dzirdu pasauli dzirdam kā
upe asimetriski sīc kā asimetriski riņķi plīst
kā plīst bezgalības zīme savā
asimetriski bezgalīgā simetrijā
mana auss ir abstrahēta bet otra ir Dieva

es taustu pasauli taustām pulsu
uz upes pāršķeltās rīkles
Dievs izsmeļ upi un
upe top gultnes projekcija perfekcija’’ (0.43)

4. Balta putekļu līnija, ieelpa, tālāk fatāla migla, fatāls lietus, fatāla lampa, fatāls troksnis, fatāla nojauta, fatāla dunoņa, fatāla migla, fatāla cigarete, fatāla nāves klātesamība, fatāli dūmi:

„vīt (dūmu dekonstrukcija)
nāves pārnese
uzsūc
vibrācija un visur izplesta esence’’

fatāls lietus, fatāla telpa, fatāls izplūdums, fatāls gaiss, fatāla smarža, fatāla nojauta, fatāla pilsēta, fatāli svešķermeņi, fatāla valoda, fatāli plūdi, fatāla dzīvība, fatāla plūsma, fatāls nogurums, fatāls vecums, fatāla parādība, fatāls sapnis, fatāla nojauta, fatāls lietus:

„līt (lietus dekonstrukcija)
pavedienu pārnese
izžūst
dubļi un visur izmētāta peļķe’’ (1.37)

5. Papīrs rokā, tinte rokā. Vārdi pirkstos, bet uz papīra – plankumi. Nesanāk. Nelīp. Nedzīvo. Nešķiet. Nedeg. Neelpo. Neārdās. Nekustas. Nerauj krampī. Nesanāk. Nelīp. Nedzīvo. Nešķiet. Nedeg. Neelpo. Neārdās. Nekustas. Nerauj krampī. Balta putekļu līnija. (1.37-2.33)

6. Tepat kokos pakārti Neēdušie. Visiem miesa uzšķērsta kā horizonts saullēktā, un kuņģis sarāvies čokurā. Papīrs rokā, tinte rokā. Vārdi pirkstos, bet uz papīra – Neēdušie. (2.34-4.27)

7. (Tikmēr vīns, francūzis, vagīna, pimpis. Ejot prom, vagīna pūst, mutē duļķains ūdens malks. Mutes dobums smeldz, bet vagīna joprojām pūst. Mati salipuši, pilni ar spermu, kā kairs nazis tā glauda un šausta to, kurš vēl dzīvo viņas smadzenēs, kā trūdi tā sūcas galvā un apsmadzeņo Dievu viņa prātā, apsmadzeņo telpu, kurā viņš atgriežas, apsmadzeņo viņa spoguli, kas kūst. Viņš ieelpo baltu putekļu līniju. Ārā negaiss, iekšā – gaiss. Ārā tumsa noklājas ar viņu, iekšā nekā cita, tikai tas pats. Kurls ieskrūvē atpakaļ spuldzi un zem tā griestu kakta Tas pakar divus gadus.) (1.27-4.31)

8. Telpas dekonstrukcija

                       recošam nav atdalot stīgu orbītu no centrā esošā recekļa pulsācijām
                       putekļu sablīvējums kārpās pretim telpas stūrim radot augšupvērstu
                       ēnu spuldzes tīklenē tur putekļu sablīvējums viļņveidīgas plūsmas
                       ietekmēts nemitīgi ceļas un krīt it kā telpas laukums būtu iekarojams
                       locekļu kustībām strauju svārstību rezultātā sairstot kā uz ešafota

                       te recekļa pulsācijas dreb meklējot vārdus savā stīganumā

                       ———————————————————————–

                       te putekļu   s  a  b  l  ī  v  ē  j  u  m  s  vibrē atrodot vārdus savā visaptvērībā (4.53)

9. Un tad viņam mani jānošauj. Gigantisks plīsums Dieva acī. Gigantisks laika pārrāvums. (—-)

(Rīta entropija)

1. Un pirmais ir galvenais.

2. Bet pamostoties krampjains sapnis uzdāvina saplīsušu ķemmi, un Cilvēks to ķemmi saķemmē kā uzacis saķemmē matus. (6.00)

3. Nesenā pārdzīvojuma dēļ valodas kontūras ierobežo rītu, un Cilvēks sēžas no jauna pie galda, lai rakstītu, bet skropstas nosedz visu viņa degunu, un Cilvēks ir kails, bet viņš nekas nav, tikai teksta audums rīta nesenā atstarojumā, tikai savārguša kontūra tajā – nekas cits – sīks pār palikums, kas žūr un nepārstāj. (6.14)

4. Apstākļu izvēles brīvība neeksistē (starp stipra lietus esamību un dzelžainu loģiku izvēles nav), un lode kā Cilvēka ausis uzliesmo no dunas, bet viņš nekas nav, tikai svaigi apēstas putras pār palikumi. (6.29)

5. Svece pēc sveces, pēc sveces, pēc sveces, pēc sveces krīt no galda un elektrības vados pakaras viņa kaimiņš, melnā mētelī tērpies, paklūp pret vadu putns – nositas un krīt. (6.45)

6. Galva noslīdējusi no Cilvēka kakla un nu jau karājas roku vārgajā tvērienā. Iedūcas vargāns aiz loga, un sašķīst rūtis, sadur viņa muskuļus, un viņš vairs nekas nav, tikai izkaisīti putekļi. (6.58)

7. Kā riņķim zaudējot savu formu, izraujot no tā vienu punktu, tā Cilvēks sadrūp savā ārkārtējā pārliecībā, it kā te nu viņš vēl būtu un te – vairs nebūtu. (7.00)

kirkis1

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri