Homofobija Latvijā: avoti, paralēles, mantojums

 

Es sākšu ar modernās homofobijas pirmsmoderno sākumu Nīderlandē 18. gadsimta sākumā. Nākamā tēma būs avoti un paralēles. Es pieskaršos universalizējošajām un minoritizējošajām seksuālajām ontoloģijām, kas attiecas gan uz pirmsmoderno, gan uz moderno, gan uz 21. gadsimta realitāti. Tad es pāriešu pie Latvijas pagātnes mantojuma, runājot par padomju homofobiju, un mēģināšu ieskicēt paralēles starp to, kas mūsdienās notiek Latvijas un Krievijas publiskajā telpā.

Sākumā par to, kas tad līdz šim ir izdarīts homofobijas pētniecībā Latvijā. Uzreiz jāsaka, ka izdarīts ir ļoti maz. Tomēr varu nosaukt divas publikācijas, kas abas uzrakstītas saistībā ar pirmo LGBT praidu 2005. gadā: sociālantropoloģes Aivitas Putniņas 2007. gada rakstu Seksualitāte, maskulinitāte un homofobija: Latvijas gadījums1 un vēsturnieces Katjas Vecelas 2006. gadā kādā konferencē nolasītu referātu, kurā viņa norāda uz padomju mantojumu (kriminālsods, diskusiju trūkums) kā vienu no cēloņiem, kas izraisījuši homofobiskas tendences Latvijas sabiedrībā.2

Eiropas Parlamenta 2006. gada 18. janvāra rezolūcija definē homofobiju kā iracionālas bailes un nepatiku pret homoseksualitāti un lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām, pamatojoties uz aizspriedumiem.

Divi notikumi 1970. gadu sākumā būtiski ietekmēja seksuālās orientācijas diskursu ASV un daudzviet citur pasaulē. Pirmais ir 1973. gada Amerikas psihiatru asociācijas direktoru padomes balsojums par homoseksualitātes izņemšanu no tās Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas,3 pasludinot, ka viendzimuma seksuālā orientācija nav neizbēgami saistīta ar psihopatoloģiju. Atkāpei – homoseksualitāte bija diagnoze kopš šīs rokasgrāmatas pirmā izdevuma 1952. gadā, un tās kā slimības klasifikācija balstās 19. gadsimta medicīnā. 1974. gadā šo balsojumu apstiprināja asociācijas biedru vairākums.

Otrs fakts datējams ar 1972. gadu, kad heteroseksuālis psihologs Džordžs Veinbergs publicēja monogrāfiju Sabiedrība un vesels homoseksuālis,4 – ieviešot jaunu jēdzienu „homofobija”, viņš deva nosaukumu anti-homoseksuālajam naidīgumam un palīdzēja popularizēt pārliecību, ka tas rada sociālo problēmu, kas ir pētniecības vērta. Lai atzītu pret-geju naidīguma un uz seksuālo orientāciju balstītas apspiešanas problēmu, un lai to iznīdētu.

Veinbergs intervijā psihologam Gregorijam Herekam stāstījis, ka izgudrojis jēdzienu jau dažus gadus pirms grāmatas iznākšanas – vārds „homofobija” lietots, lai apzīmētu fobiju par homoseksuāļiem; tās bija bailes no homoseksuāļiem, kas tika asociētas ar bailēm tikt aplipinātam, bailes no tā, ka tiktu degradētas lietas, par kurām cīnīties – mājas un ģimene; tās bija reliģiskas bailes.5 Pirmoreiz presē „homofobija” parādījās viņa draugu, geju Džeka Nikolsa un Laiža Klārka 1969. gada 23. maija publikācijā žurnālā Screw – viņi izmantoja homofobiju, lai atsauktos uz heteroseksuāļu bailēm, ka citi varētu domāt, ka viņi ir homoseksuāli. Pats Veinbergs pirmo reizi presē jēdzienu lietoja 1971. gada 19. jūlijā, definējot homofobiju kā izbailes atrasties ļoti tuvu homoseksuāļiem, bet pašu homoseksuāļu gadījumā – kā riebumu pret sevi. Viņš aprakstīja homofobijas sekas, uzsverot tās ciešo saikni ar vīrieša dzimtes normu uzspiešanu. Tāpat viņš norādīja, ka uzskata homofobiju par aizspriedumu veidu, ko viena grupa vērš pret citu. Jēdziens lokalizēja homoseksualitātes „problēmu” nevis homoseksuāļos, bet heteroseksuāļos, kas bija netoleranti pret homoseksuāļiem.

Tā tika radīts jēdziens, kas palīdzēja mainīt domāšanu par homoseksualitāti. Homofobijas fenomens kopš tā laika ir bijis zinātniskās izpētes objekts; visvairāk pētīts sociālās psiholoģijas nozarē. Pietiek ieiet kādā no akadēmisko rakstu bāzēm, lai par to pārliecinātos.

Tomēr mūsdienās ir pētnieki, piemēram, jau pieminētais Hereks, kas norāda, ka homofobija ir bijis vērtīgs rīks, lai vairotu sabiedrības informētību par seksuālo minoritāšu apspiešanu, un ka to noteikti turpinās izmantot politiskie aktīvisti, taču zinātnē jēdziens savu ir padarījis un būtu nepieciešama niansētāka terminoloģija, lai saprastu psiholoģiskos, sociālos un kulturālos procesus, kas ir uz seksuālo orientāciju balstītas apspiešanas pamatā.6 Homofobijas jēdziena ierobežojumus viņš identificē, asociējot to ar bailēm, ar patoloģiju, ar androcentrismu.

Naidīgumam pret homoseksualitāti ir sava vēsturiskā attīstība (tas ir mainījies savos 40 gados) – parādoties minoritātes grupai, pilsoņtiesību paradigmai, heteroseksuāļiem ir iespēja definēt savas identitātes atkarībā no savas politiskās un reliģiskās nostājas par geju tiesībām, neapšaubot sevis pašu seksualitāti. Lai saprastu mūsdienu naidīgumu un apspiešanu, kas balstās uz seksuālo orientāciju, nepieciešami jauni ietvari tā aprakstīšanai, izskaidrošanai un mainīšanai. Jaunajai konceptualizēšanai Hereks iesaka trīs konstruktus:

1) seksuālā stigma (sabiedrības dalītas zināšanas par sabiedrības negatīvo attieksmi pret jebkādu ne-heteroseksuālu uzvedību, identitāti, attiecībām vai kopienu; šis zināšanas ir iemiesotas kulturālās ideoloģijās);

2) heteroseksisms (kulturālās ideoloģijas, kas izpaužas caur sabiedrības struktūru, institūcijām un varas attiecībām, un turpina seksuālo stigmu);

3) seksuālie aizspriedumi (indivīdi internalizē šīs ideoloģijas un caur savām attieksmēm un darbībām, izpauž, uzspiež un apstrīd tās; indivīdu negatīvās attieksmes, kas pamatojas uz seksuālo orientāciju).7

Tie ir trīs pret-geju naidīguma aspekti – trīs galvenie lauki, kuros vajadzētu pētīt seksuālajā orientācijā balstītu naidīgumu, ja mēs runājam par akadēmisko telpu. Mēs paliekam šajā līmenī un neejam tālāk. Lai zinātnieki pēta šos sociālos procesus, par kuriem runājot, savulaik un arī joprojām politiskie aktīvisti izmanto jēdzienu „homofobija”. Jautājums ir – cik sena varētu būt homofobijas pagātne? Un atbilde – moderno homofobiju var sasaistīt pat ar pirmsmodernajiem laikiem.

 

Modernās homofobijas un maskulinitātes pirmsmodernie sākumi

Vēsturnieks Teo van der Mērs rāda līdzību starp modernās homofobijas pirms-moderno8 sākumu agrīnajā modernajā Holandē (daļēji protestantiska un eiropeiska) no apmēram 1680. līdz 1820. gadam) un mūsdienu Amerikas labējo kristiešu diskursiem par viendzimuma uzvedības cēloņiem – vienojošais ir pārliecība par homoseksualitātes nepastāvību.9 Daļa kristiešu labējo fokusējas uz terapiju, kas ārstē homoseksuāļus un stingri balstās uz tradicionālo homoseksualitātes pataloģizēšanas modeli, apgalvojot, ka to ir radījusi agrīna bērnības trauma vai pieredze. Tiktāl, cik šīs grupas iedomājas homoseksualitāti kā stāvokli/apstākļus, viņi mēdz to pasniegt kā tieksmi vai atkarību. Citas labējo kristiešu grupas uzskata homoseksualitāti par alkatības, mantkārības un hedonisma izpausmi – šo pozīciju tās izmanto, lai cīnītos pret to, ko viņi uzskata par homoseksuāļu nelikumīgām pretenzijām uz likumīgām tiesībām (legal rights). Šīs grupas apgalvo, ka homoseksuāļi jau ir ieguvuši pārmērīgu bagātību, un ka likumīgas tiesības varētu tiem dot vairāk varas un vairāk bagātības.

Sodomīta tēlam (lietojot žargonu) pirms-modernajā un agrīnajā modernajā Eiropas diskursā piemita 20. un 21. gadsimta homoseksuāļa kā hiper-vīrieša tēla hedonistiskās pazīmes. Tomēr vēsturnieks uzsver, ka pirms-modernajā un agrīnajā modernajā diskursā šis bakhanāliskais vīrieša tēls bija jebkāds, bet ne maskulīns: maskulinitāte ārpus kontroles tika tēlota kā morāls sievišķīgums, nevis ārējās pazīmes. Par nepastāvību šajā diskursā liecina uzskats, ka „morālais sievišķīgums varēja pārvērst pirms-moderno dzīves baudītāju/uzdzīvotāju par brunču mednieku un šo brunču mednieku – par sodomītu.”10 Tas ir universalizējošs diskurss: saskaņā ar to jebkurā cilvēkā ir potenciāls kļūt par sodomītu.

Par seksualitāti var runāt, tikai sākot ar 19. gadsimtu, jo tā ir saistīta ar seksualitātes medicīnizāciju un seksoloģijas kā disciplīnas rašanos. Savukārt attiecībā uz pirms-moderno un agrīno moderno laiku mēs varam lietot jēdzienu „pirmsseksualitāte” (seksualitātes vietā), „viendzimuma uzvedība” (homoseksualitātes vietā) un „seksuālā ortodoksija” (heteroseksualitātes vietā). Jo homoseksuāļa identitāte radās tikai laika gaitā, bet attiecinot mūsdienu jēdzienus uz pagātni un meklējot tajā kaut ko, kas toreiz nemaz nav pastāvējis, mēs kropļojam pagātni un veidojam kļūdainu vēsturi.

Van der Mērs izceļ moderno homofobiju pirms-modernās saknes. Nīderlandē no 1730. līdz 1732. gadam pret vairāk nekā 350 vīriešiem tika ierosinātas krimināllietas un apmēram 100 no viņiem tika piespriesti nāves sodi. Vēlāk tie ir tikai atsevišķi gadījumi, bet šis ir kulminācijas punkts. Kopā līdz 1811. gadam, kad stājās spēkā Napoleona Kriminālkodekss (kas dekriminalizēja homoseksualitāti), bija notikušas apmēram 800 tiesas prāvas. Pirms 1730. gada sodomija tika uzskatīta par „nenosaucamu netikumu”. Pastāvēja tabu runāt par sodomiju, un tam ir sarežģīti iemesli. Pirmkārt, parasti tika uzskatīts, ka zināšanas par to var provocēt pretdabiskas iekāres. Otrkārt, Nīderlandē par to nebija vajadzības runāt, jo tika uzskatīts, ka tas ir galvenokārt katoļu netikums. Treškārt, valdošā seksuālā ontoloģija laicīgajās un baznīcas iestādēs bija veicinājusi pārliecību, kas viendzimuma prakses Nīderlandē diez vai pastāv. Viena no lietām, kam piekrita rakstu autori un likumdevēji 1730. gadā, bija, ka tādas prakses Nīderlandes apvienoto provinču republikā ir radušās tikai nesen, kas, protams, bija vēlmju domāšana. Rezultātā šķietami nesenā viendzimuma prakšu rašanās varēja tikt izskaidrota kā valsts iedomātās politiskās un ekonomiskās pagrimšanas rezultāts.11

Sodomītu tīklojuma un subkultūru atklāšana 1730. gadā izraisīja radikālas pārmaiņas. Turpmāk lielākā daļa eksekūcija notika publiski. Tās pavadīja zinātniskas un populāras publikācijas. Zināšanas tagad tika uzskatītas par preventīvu attiecīgajai uzvedībai.

Ideju, ka viendzimuma uzvedība pirms 18. gadsimta Nīderlandes republikā bija reta, atbalstīja pārliecība par tādas uzvedības cēloņiem. Sodomija tika uzskatīja par uzvedības rezultātu. Tāpat kā Sodomā un Gomorā, kas tāpat kā Nīderlandes bija atradušās bagātā un auglīgā līdzenumā – tā dēvētās „diētas galējības” radīja šāda veida uzvedību Holandē. Pārmērīgai iegribu apmierināšanai ērtībās, ēdienā, dzērienos, apģērbā un atpūtā – īsumā, rijībai/nesātībai – vajadzēja provocēt aizraušanos ar tādām grēcīgām praksēm kā kāršu spēle, kauliņu mešana, azartspēles, laulības pārkāpšana, prostitūtu pakalpojumu izmantošana, sieviešu pavešana, kas galu galā varēja kulminēt viendzimuma praksēs.

Kopš Reformācijas daudzi uzskatīja, ka atturības un savaldīšanās dēļ Dievs ir svētījis valsti ar bagātību un spēcīgu stāvokli pasaulē, un ka tas liecina, ka nīderlandieši ir Dieva izredzēti un ka Nīderlandes republika ir jaunā Izraēla. Ideja par jauno Izraēlu bija īpaši izplatīta 17. gadsimtā. Šis priekšstats tika atkal apspriests 1730. gada prāvu laikā. Saskaņā ar to – kā Dieva no jauna izredzētie cilvēki, 1730. gada paaudzes priekšteči nevarēja būt pazīstami ar sodomijas netikumu. Ja būtu citādi, tad Dievs būtu sodījis valsti tāpat, kā reiz to bija izdarījis ar Sodomu un Gomoru. Tomēr pārticība bija pretrunīga svētība un kopš 1730. gada kļuva acīmredzams, ka holandieši jau kādu laiku padevušies nesātīgai uzvedībai un tādējādi izraisījuši viendzimuma prakšu izplatīšanos.

Te mēs redzam laikabiedru interpretāciju par to, kā nīderlandieši bija tikuši pie viendzimuma seksuālajām praksēm. Sodomija tika uzskatīta par galējo rādītāju tam, ka pār ķermeni ir zaudēta kontrole.

Šī seksuālā ontoloģija izskaidroja ne tikai indivīda dzīvesveidu, bet Nīderlandes republikas gadījumā tā spēja izskaidrot arī nācijas kāpumus un kritumus. „Fakts, ka daži cilvēki ir pievērsušies sodomijai nebija tikai viņu pašu darbību rezultāts, bet arī pilsonības kopumā nesātīgas uzvedības rezultāts. Eksekūcijas kalpoja arī kā visas kopienas grēku nomazgāšana un kā izpirkums Dievam piekaitētā universa atjaunošanā,”12 raksta Van der Mērs. Viņaprāt,„šajā ontoloģijā sodomija kā galīgs paškontroles zaudējums reprezentēja galēju haosu, kas varēja sagriezt pasauli un universu/kosmosu ar kājām gaisā tieši tāpēc, ka tā netika uztverta kā akts, bet kā stāvoklis, kas var ietekmēt visus. Tie bija universalizējoši/vispārinoši diskursi, kas vēstīja, ka jebkurš var kļūt par sodomītu.”13

 

Pāreja no pirmsmodernās uz moderno seksuālo ontoloģiju

„1730. gada prāvas iezīmēja radikālu pagrieziena punktu priekšstatos par viendzimuma iekāri. Radās jauni diskursi, kas daļēji sakņojās vecajos un daļēji tika uz tiem būvēti; tie drīzāk nosodīja indivīdu nevis kolektīvu par pārkāpumiem un centās izskaidrot deviantas iekāres kā tādas, kas rodas drīzāk no mijiedarbības starp prātu un ķermeni, nevis no ķermeņa, kas ir izkļuvis no kontroles. 1730. gada notikumi arī iekustināja pārdefinēt vīriešu seksuālo ortodoksiju (nav pienācīga jēdziena, jo vārds heteroseksuāls acīmredzami būtu anahronisks). Pirmkārt, skatītāji pie ešafota brīnījās, kāpēc viņus pašus nav skārušas „pretdabiskās” iekāres, un viņi varēja tikai secināt, ka tā ir bijusi Dieva žēlastība, ka viņus paglābusi. Tomēr pat, ja paškontroles zaudēšana, kas savā visliktākajā gadījumā varēja beigties ar sodomiju, ilgu laiku bija uzskatīta par tādu, kas ir pretrunā ar vīrieša statusu, tikai daži vērotāji 1730. gadā komentēja sievišķīgās iezīmes, ko izrādīja sodomīti”.14 Līdz tam Holandē tāpat kā Anglijā tādas ārējas dzimumu īpašības tika uzskatītas par brunču mednieka raksturīgām pazīmēm. Tikai no 18. gs. otrās puses ārēja sievišķība varēja izraisīt aizdomas par vīriešu seksuālo ortodoksiju. Tagad sodomija tika uzskatīta par tādu, kas grauj vīrieša dzimti.

Kopš 18. gadsimta vidus sodomīti, kas parādījās tiesas zālēs, vismaz savā vidū apsprieda savu vēlmju dabiskumu/iedzimtību. „Sodomīti savā vidū attīstīja minoritizējošu diskursu, kas pēc pusgadsimta bija attīstījies tālāk. Pateicoties medicīnas zinātnei un seksoloģijas nozarei, kas sāka rasties, šis minoritizējošais 19. gadsimtā diskurss kļuva par paradigmatisku. Nozīmīgi ir tas, ka galu galā tāds pagrieziens no universalizējošiem diskursiem uz minoritizējošiem diskursiem radīja pamatu (homo)seksuālu identitāšu radīšanai, homoseksualitātes un heteroseksualitātes nošķiršanai, un nodrošināja to, lai rastos seksualitāte kā no citām dzīves jomām nodalīta kategorija, kas vismaz kā zināšanu objekts – tiek pārvaldīta ar sevis pašas fiziskajiem un psiholoģiskajiem noteikumiem.”15 Modernais homoseksuālis varēja rasties.

 

Staļiniskā homofobija un represijas

Latvijai pagātnē ir bijusi tieša saistība ar Krievijas likumdošanu attiecībā uz homoseksualitāti – Krievijas impērijas laikā attiecīgā tiesību norma paredzēja izsūtījumu uz Sibīriju uz laiku no 4 līdz 5 gadiem. Latvijas Republikā līdz 1933. gada 1. augustam – vismaz 3 mēnešus cietumā, pēc minētā datuma – nenoteiktu laiku cietumā (ar tradīciju piespriest par 3 mēnešiem mazāku ieslodzījuma laiku).16 Pirmās padomju okupācijas laikā 1940.–1941. gadā un kopš otrreizējās padomju okupācijas 1944.–1945. gadā līdz 1961. gada 1. aprīlim spēkā bija attiecīgais KPFSR Kriminālkodeksa 154. a pants, kas par faktu paredzēja sodīt ar ieslodzījumu cietumā uz laiku no 3 līdz 5 gadiem. Tātad padomju okupācija uzspieda Latvijas sabiedrībai savu politizēto/homofobisko teroru. Tam pamatus PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) ielika 1933.–1934. gadā; līdz tam padomju Krievijā kopš 1917. gada boļševiku apvērsuma brīvprātīgas viendzimuma attiecības bija likumīgas/dekriminalizētas.

1933. gada septembrī Apvienotās valsts politiskās pārvaldes pie PSRS Tautas komisāru padomes (OGPU)17 priekšsēdētāja vietnieks Henrihs Jagoda izteica Staļinam priekšlikumu pieņemt likumu pret „pederastiju” (aizdomas par spiegošanu un kontrrevolucionāru mērķi, politiski samaitājot dažādu sociālo grupu jauniešus).18 1934. gada 7. martā pieņemtajā likumā tomēr ieviesa Krievijas impērijas laika terminu „мужеложство” un cietumsodu noteica uz laiku no 3 līdz 5 gadiem.

Staļina laikā pastāvēja nerakstīts aizliegums pieminēt homoseksualitāti oficiālajos dokumentos. Tēma tika apspriesta slepenā dienesta dokumentos un reti augsti stāvošu partijas darbinieku sarakstē, kas bija domāta šauram lasītāju lokam. Šajā tradīcijā iekļaujas arī padomju Latvijas realitāte – pēc otrreizējās padomju okupācijas PSRS Prokuratūras Ļeņingradas frontes dzelzceļa spēku majora Krivčikova vēstuli LKPCK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam 1945. gada 4. aprīlī. Krivčikovs raksta, ka Rīgā ir atklāta pederastu savienība, tur ir vairāk nekā 30–40 cilvēki, mēs esam aizturējuši trīspadsmit, astoņus no viņiem nodevuši tiesai, pieci tiks atlaisti no darba.19 Interesanti, ka LPSR tautas tiesu statistikā par 1945.–1946. gadu šie skaitļi neparādās, kas liecina, ka staļinisma laikā homoseksuāļu uzraudzība, kontrole un sodīšana bija slepenā dienesta kompetences jautājums.

Kriminālnoziedznieki, kas bija notiesāti uz vairāk nekā 3 gadiem brīvības atņemšanas, tika nosūtīti uz NKVD apakšnodaļas GULAG20 labošanas darba nometnēm, kas bija svarīgākais politisko represiju instruments Padomju Savienībā. Nometnes un kolonijas atradās PSRS Tālajos Ziemeļos un Tālajos Austrumos, kur ieslodzītie bija nodarbināti smagos fiziskos darbos.

Seksualitātes vēsturnieks Dens Hīlijs raksta, ka vēsturnieki ļoti maz zina par OGPU reidiem uz homoseksuāļiem 1933. gada beigās, jo par tiem nav ierakstu (kā par „pederastiem” vai „homoseksuālistiem”) pēc 1991. gada publicētajos arhīvu dokumentos par padomju valsts teroru, tāpēc vēsturnieki Krievijā „parasti nedomā par homoseksuāļiem kā īpašu, staļinisko „upuru” kategoriju”.21 Daudzi cilvēki, kuri nebija homoseksuāļi, Gulaga nometnēs bija liecinieki viendzimuma seksuālajām attiecībām un daži ieslodzītie piedzīvoja tāda veida seksuālo vardarbību. Homoseksuālās izvarošanas upuru skaits labošanas darbu nometnēs visticamāk netiks izzināts, jo šos noziegumus Staļina laika dokumenti nepiemin. Svarīgs ir Hīlija secinājums, ka „daudzi miljoni ieslodzīto, kas izgāja cauri Gulaga nometnēm Staļina laikā, iepazina viendzimuma seksu ārkārtējos apstākļos, turklāt tas bija bieži saistīts ar vardarbību un vienmēr tika uzskatīts par pazemojošu”.22 Pārfrāzējot Hīliju Latvijas sabiedrības pagātnes kontekstā, jāteic, ka šis vardarbības un pazemojuma pieredzes mantojums joprojām atspoguļojas masu apziņā. D. Hīlijs uzskata, ka mūsdienu Krievijas sabiedrības homofobija ir tiešas staļiniskā politiskā terora sekas. „Populārā „parastā homofobija” tika radīta un tālāk nodota miljoniem cilvēku Gulagā; visticamāk, tā bija tikpat plaši izplatīta padomju armijā un citos viendzimuma institūtos.”23

„Politiskā terora”24 izmantošana pret homoseksuāļiem Krievijā bija staļinisma sastāvdaļa. Hīlijs raksta, ka Staļins un viņam pietuvinātie homofobo teroru „iebūvēja savā valsts pārvaldes sistēmā, kas bija tik cieši saistīta ar homofobiskiem aizspriedumiem, ka 1953. gadā pēc Staļina nāves vara uzskatīja par loģisku turpināt homoseksuāļu vajāšanu.”25 „Politiskā terora” mērķgrupas gan mainījās (nacionālisti, ticīgie un „disidenti”), bet homoseksuāļu turpināja būt daļa no šīm mērķgrupām.

Hruščeva laikā miljoni ieslodzīto tika atbrīvoti un atgriezās sabiedrībā – amnestijām sekoja noziedzības pieauguma viļņi. Šajā laikā staļiniskais likums pret homoseksualitāti tika atjaunināts – 1958. gadā tika izdots slepens KPFSR Iekšlietu ministrijas dekrēts „par „мужеложство” apkarošanas pastiprināšanu”. Acīmredzot varas struktūras uzskatīja, ka homoseksualitātes „sērga” tiks izlaista sabiedrībā kopā ar ieslodzītajiem. Dekrēta saturs, starp citu, joprojām nav zināms, jo Iekšlietu ministrijas 1950. gadu arhīvi joprojām ir noslepenoti. Padomju Krievijā lietu skaits par viendzimuma attiecību vajāšanu krasi pieauga.26

Ideja par LPSR VDK ieinteresētību homoseksuāļu notiesāšanas panākšanā vismaz 1960. gadu sākumā visdrīzāk ir apšaubāma. LPSR Kriminālkodeksa projekta apspriešanā 1960. gadā VDK pārstāvji neizteica nevienu piezīmi saistībā ar normu, kas no 1961. gada bija LPSR Kriminālkodeksa 124. panta 1. daļa. Var gan pieņemt, ka attiecīgais projekta pants (ieslodzījums cietumā līdz 5 gadiem) VDK apmierināja. Tieši milicijas pārvaldes pārstāvis ieteica svītrot no panta dzimumu, lai varētu paplašināt kriminalizējamo seksuālo darbību un dzimumu loku.

Šie ir galvenie pieturas punkti, kuri varēja veicināt homofobisku attieksmi, kuru mēs varbūt esam mantojuši. Gulaga pieredze un arī tā saukto družiņņiku pieredze Latvijas PSR 60.–80. gados, kad cilvēki no tautas kārtības sargi tika iesaistīti reidos, kuros tika aizturēti un pratināti homoseksuāļu, ir tas mantojums, kas kaut kādā mērā būtu varējis atstāt ietekmi arī uz priekšstatiem mūsdienu Latvijā, tomēr pētīta šī lieta nav.

Lai arī mums ir priekšstats, ka PSRS visām republikām viss bija vienādi, atšķirības ir graujošas. Igaunijā starpkaru periodā homoseksualitāte bija dekriminalizēta. Kā raksta Tīts Veispaks, tas bija noticis nevis tāpēc, ka Igaunijas sabiedrībā būtu ļoti toleranta attieksme pret homoseksuāļiem, bet tāpēc, ka Igaunijas varas pārstāvji ir gribējuši būt demokrātiski.27 Tomēr ilgtermiņā nozīme piemita tieši faktam, nevis motivācijai. Kaut gan līdz 1961. gadam, kad stājās spēkā Padomju Savienības republiku kriminālkodeksi, sods par dzimumaktu vīriešu starpā bija no 3 līdz 5 gadiem, pēc republiku kriminālkodeksu spēkā stāšanās sodi Igaunijā, Lietuvā un Latvijā būtiski atšķīrās. Igaunijas PSR par to sodīja ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem, Lietuvas PSR – uz laiku līdz trim gadiem, kamēr Latvijas PSR sods tika noteikts līdz pieciem gadiem cietumā. Kāpēc realitāte padomju Latvijā tik krasi atšķīrās no abu kaimiņrepubliku normām – tas būtu izpētes vērts jautājums, jo, manuprāt, atbilde varētu norādīt uz versiju, ko būtu jēdzīgi izmantot, domājot par to, kāpēc mūsdienās dažādi rādītāji par situāciju Latvijā atpaliek no analogiem Igaunijā un Lietuvā, kaut gan pēc Padomju Savienības sabrukuma iespējas visām trijām valstīm bija daudz maz līdzīgas.

 

Par mūsdienām

Runājot par mūsdienu publiskajiem diskursiem Latvijā un Krievijā, var novērot, ka tajos notiek jaunas ģimenes ideoloģijas konstruēšana. Uz to, pēc pētnieku domām, norāda jēdziena „netradicionālas seksuālās attiecības” iestrādāšana Krievijas normatīvajos dokumentos. Latvijā par to, manuprāt, liecina diskurss par tikumisko saistībā ar grozījumiem likumdošanā. Dažādās tikumiskā variācijas pēc būtības ir „tradicionālo seksuālo attiecību” eifēmisms, bet ar tikumiskā pretstatu jeb netikumisko savukārt ir domātas „netradicionālas seksuālas attiecības”.

Hīlijs uzskata, ka jēdziens „tradicionālas seksuālās attiecības” ir bīstams koncepts; tas vēl atrodas konstruēšanas procesā. Tas ir nesens izgudrojums – radīts pēc PSRS sabrukuma. Līdz tam īpašības vārda „tradicionāls” saistību ar jebkādu seksualitāti vai seksuālās uzvedības tipu Hīlijam nav izdevies atrast. Viņaprāt, jēdziens „tradicionālas seksuālās attiecības” atspoguļo nostalģiju pēc padomju pagātnes, kuras atmiņa ir pārdzīvojusi nopietnas izmaiņas.28 Respektīvi, jēdziena saknes iestiepjas Krievijas pagātnē, bet tādā pagātnē, ko atceras nepareizi.

„Tradicionālo seksuālo attiecību” traktējums, kādu to atspoguļo staļiniskā un padomju diskursa par dzimti un par seksu (kad tas parādās) konvencijas, tātad ir šāds. „Tradicionālām seksuālajām attiecībām” ir trīs raksturīgas īpatnības – seksualitātes diskursīvs noklusējums, dzimšu attiecību konflikta neesamība un dzīvesprieks kā pamata psihofizioloģiskais stāvoklis. Šo trīs elementu kombinācija izveidoja tādu seksuālu doktrīnu, kas naturalizēja heteroseksuālas attiecības staļiniskajā un vēlīnajā padomju vērtību sistēmā. Staļiniskajā kultūras visumā, protams, nebija vietas freidiskajam heteroseksualitātes modelim, kas paredzēja nenoturību un konfliktu.”29

Tātad tas, ko mūsdienu autori un iedzīvotāji ar nostalģiju atceras, kad aicina atgriezties pie tradicionālām seksuālajām attiecībām, ir izgudrota „tradīcija”, kas vienkārši nepastāv. Vēsturniekiem, piemēram, jēdziens „netradicionālās seksuālās attiecības” ir bezjēdzīgs, jo, sekojot Erika Hobsbauma un Terensa Reindžera idejām,30 vēsturnieki pēta dažādus tradīcijas izgudrošanas veidus. Attiecīgi situācijā, kas ir izveidojusies, kad kāda realitātes joma tiek nosaukta par „netradicionālām seksuālajām attiecībām”, nosaucēji ir spiesti formulēt arī to, kas ir „tradicionālas seksuālās attiecības”. Citiem vārdiem sakot, mums vajadzētu saprast, kādā veidā šie nosaucēji izgudro „tradicionālo seksu”, vai „tradicionālās vērtības”, konstruējot to tikumības diskursu, kas šobrīd ir ticis aktualizēts Latvijā.

Manuprāt, šī nostalģija un tradīciju izgudrošana ir netiešs fons homofobiskai attieksmei. Tas kaut kādā mērā rada nosacījumus, lai cilvēku uzvedība kļūtu homofobiska. Tāpēc to ir svarīgi apzināties un novērst. Bet, lai tas būtu iespējams, ir svarīgi zinātniski apjēgt seksualitātes pagātni attiecīgo valstu teritorijās. Gan Latvijā, gan Krievijā seksualitāte pagātnē ir maz pētīta, un šo nezināšanu kāds/kādi izmanto, lai apgalvotu, ka homoseksualitāte ir rietumu tradīcija, kas Latvijas un Krievijas iedzīvotājiem nekad nav bijusi raksturīga. Tādu muļķību popularizēšanu padara iespējamu tas, ka mums joprojām nav akadēmisku pētījumu. Arī Krievijā šos pētījumus pārsvarā veikuši ārzemju pētnieki, kas specializējušies slāvistikā (piemēram Hīlijs) vai Krievijas zinātnieki kā Marianna Muravjova, kas šobrīd strādā Lielbritānijā. Viņi piekrīt, ka veidu, kā šī jaunās ģimenes ideoloģijas konstruēšana izmanto jēdzienu „netradicionālas seksuālās attiecības”, atsvešinot vienu pilsoņu daļu no pārējiem, iespējams novērst, tikai pētot to, kas gadsimtu gaitā ir reāli noticis un tādējādi mazinot iespēju, ka publiskajā telpā tiek stāstīta nepatiesība un jēdzieni tiek lietoti neatbilstoši to saturam.

 

Teksta pamatā ir lekcija, kas šī gada 22. oktobrī nolasīta Žaņa Lipkes memoriālā lekciju cikla „Bīstamie sakari: seno fobiju šodiena Latvijā” ietvaros.

 

Ieteicamā literatūra:

Denis J. Identifier Les «Éléments ennemis» en Lettonie. Une priorité dans le processus de resoviétisation (1942–1945), Cahiers du monde russe, Vol. 49, No. 2, 2008, pp. 297–318.

Herek G. M. Beyond „Homophobia”: Thinking About Sexual Prejudice and Stigma in the Twenty-First Century. Sexuality Research & Social Policy, Vol. 1, No. 2, 2004, pp. 6–24.

Hobsbawm E., Ranger T. The Invention of Tradition. Cambridge: Cambridge University Press, 1983, pp. 1–14.

Lipša I. Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā, 1914.–1939. Rīga: Zinātne, 2014.

Meer T. van der. Premodern Origins of Modern Homophobia and Masculinity, Sexuality Research & Social Policy, Vol. 1, No. 2, 2004, pp. 77–90.

Putniņa A. Sexuality, Masculinity and Homophobia: the Latvian Case, Kuhar R., Takács J. (eds.) Beyond the Pink Curtain. Everyday Life of LGBT People in Eastern Europe. Ljubljana: Mirovni Institut, 2007, pp. 313–326.

Veispak T. Homosexuality in Estonia in the 20th Century: Ideological and Juridical Aspects, Parikas U., Veispak T. (eds.) Sexual Minorities and Society: The Changing Attitudes toward Homosexuality in the 20th Century Europe. Papers Presented to the International Conference in Tallin May 28–30, 1990. Tallin: University of Tallin, 1991, pp. 105–114.

Wezel K. No Public Space for Gays and Lesbians? Homophobia in Latvia: Current Developments and Historical Legacies, 2006, 10 pp. [Izmantots ar K. Vecelas atļauju.]

Муравьева М. „(Ne)традиционные сексуальные отношения” как юридическая категория: историко-правовой анализ, Кондаков А. А. (ред.-сост.). На перепутье: методология, теория и практика ЛГБТ и квирисследований. Санкт-Петербург: Центр независимых социологических исследований, 2014, cс. 68–85.

Хили Д. Геи и лесбиянки – жертвы политического террора в СССР, Антидискриминационные стратегии: Опыт и перспективы. Материалы международной конференции: Россия, Санкт-Петербург, 26–27 октября 2012 г. Санкт-Петербург: Российская ЛГБТ-сеть, 2013, cс. 35–59.

Хили Д. Что такое „традиционные сексуальные отношения”?, Кондаков А. А. (ред.-сост.). На перепутье: методология, теория и практика ЛГБТ и квирисследований. Санкт-Петербург: Центр независимых социологических исследований, 2014, cс. 55–67.

  1. Putniņa A. Sexuality, Masculinity and Homophobia: the Latvian Case, Kuhar R., Takács J. (eds.) Beyond the Pink Curtain. Everyday Life of LGBT People in Eastern Europe. Ljubljana: Mirovni Institut, 2007, pp. 313–326.  (back)
  2. Wezel K. No Public Space for Gays and Lesbians? Homophobia in Latvia: Current Developments and Historical Legacies, 2006. Izmantots ar K. Wezel atļauju.  (back)
  3. Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders.  (back)
  4. Weinberg G. Society and the Healthy Homosexual. Garden City: Anchor Books, 1973.  (back)
  5. Herek G. M. Beyond „Homophobia”: Thinking About Sexual Prejudice and Stigma in the Twenty-First Century, Sexuality Research & Social Policy, Vol. 1, No. 2, 2004, p. 7.  (back)
  6. Turpat, p. 14.  (back)
  7. Turpat.  (back)
  8. Līdz apmēram 1700. gadam.  (back)
  9. Meer T. van der. Premodern Origins of Modern Homophobia and Masculinity, Sexuality Research & Social Policy, Vol. 1, No. 2, 2004, p. 77.  (back)
  10. Turpat, p. 78.  (back)
  11. Turpat, p. 80.  (back)
  12. Turpat, pp. 82–83.  (back)
  13. Turpat, p. 80.  (back)
  14. Turpat, p. 85.  (back)
  15. Turpat, p. 86.  (back)
  16. Lipša I. Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā, 1914.–1939. Rīga: Zinātne, 2014, 254. lpp.  (back)
  17. Объединённое государственное политическое управлениепри СНК СССР; 1934. gadā tā tika iekļauta NKVD sastāvā.  (back)
  18. Хили Д. Геи и лесбиянки – жертвы политического террора в СССР, Антидискриминационные стратегии: Опыт и перспективы. Материалы международной конференции: Россия, Санкт-Петербург, 26–27 октября 2012 г. Санкт-Петербург: Российская ЛГБТ-сеть, 2013, с. 42.  (back)
  19. Par norādi uz vēsturnieces Žuljetas Denī publikāciju, kurā izmantots šis dokuments, pateicos vēsturniekam Erikam Leburīsam  (back)
  20. Labošanas darba nometņu un koloniju valsts pārvalde (Главное управление исправительно-трудовых лагерей и колоний) bija NKVD apakšnodaļa, kura no 1930. līdz 1960. gadam pārvaldīja šīs nometnes.  (back)
  21. Turpat, с. 43. Hīlijam ir izdevies apkopot spriedumu statistiku par laiku no 1934. līdz 1993. gadam, taču par 22 gadiem no šiem minētajiem 59 gadiem nav nekādu datu. Par minētajiem 22 gadiem viņam ir liecības par 25 688 līdz 26 076 šī likuma upuriem. Sk. Turpat, с. 46.  (back)
  22. Turpat, с. 49.  (back)
  23. Turpat, с. 58.  (back)
  24. Līdzās tādiem terora veidiem kā masu nošaušana un brīvības atņemšana, kas ir acīmredzami politiski, pastāvēja vēl citi valsts terora veidi, kurus radīja, nevis tieši valsts augstākā vadība, bet slepeno dienestu iniciatīva.  (back)
  25. Turpat, с. 35.  (back)
  26. KPFSR no 1961. gada līdz 1981. gadam tika notiesāti 14 695 vīrieši. Sk.: Turpat, с. 51.  (back)
  27. Veispak T. Homosexuality in Estonia in the 20th Century: Ideological and Juridical Aspects, Parikas U., Veispak T. (eds.) Sexual Minorities and Society: The Changing Attitudes toward Homosexuality in the 20th Century Europe. Papers Presented to the International Conference in Tallin May 28–30, 1990. Tallin: University of Tallin, 1991, p. 108.  (back)
  28. Хили Д. Что такое „традиционные сексуальные отношения”?, Кондаков А. А. (ред.-сост.) На перепутье: методология, теория и практика ЛГБТ и квирисследований. Санкт-Петербург: Центр независимых социологических исследований, 2014, c. 56.  (back)
  29. Turpat, c. 60.  (back)
  30. Hobsbawm E., Ranger T. The Invention of Tradition. Cambridge: Cambridge University Press, 1983, pp. 1–14.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri