Vairāk nekā viss piederu jums

 

Dainius_Gintalas

Foto: Benedikts Januševičs

 

Daiņus Gintals (Dainius Gintalas) ir dzejnieks, libretu autors, tulkotājs un atdzejotājs. Dzimis 1973. gadā Slabadēles ciemā, Dienvidlietuvā. Patlaban dzīvo Viļņā. Studējis lietuviešu filoloģiju un mākslas zinātni. Dzejniekam iznākušas divas dzejoļu grāmatas: Odze (1997) un Boa (2007). Krājums Boa apbalvots ar Jaunā jātvinga prēmiju un Literatūras platmales balvu. Nesen sastādīto trešo dzejoļu grāmatu Adatas tuvākajā laikā plāno izdot izdevniecība Tyto Alba. Rakstījis libretus dažāda žanra muzikālajām izrādēm, tostarp mūsdienu operām. No franču valodas tulkojis romānus, lugas, dzeju: Lotreamona Maldorora dziesmas, Artura Rembo, Renē Šāra, Blēza Sendrāra, Anrī Mišo un citu autoru dzeju. Katru gadu savās lauku mājās organizē neprofesionālo mākslinieku salidojumu Maskolišķu mākslas fronte, kura laikā tiek atklātas izstādes kūtī ierīkotajā Kūts galerijā. Organizējis dažas konceptuālas fotogrāfijas izstādes Filozofiskās būdiņas – atejas. Daiņus Gintala dzeja atdzejota angļu, franču, vācu, krievu, ukraiņu, bulgāru, slovāku u.c. valodā. Latviešu valodā atdzejots pirmo reizi.

Atdzejotāja

 

Ne veģetāriski

man taču kaut kā ir jāizrīsta
jāizstomsta jāatrij jāizsaka tas

kā nav vietas man ģimenē
kā sit mani uguns pātagām
mana amazone
reizēm pat nezinu kālabad
kā velkos čokurā
kā tārps idiots
apslienādams mājas mēbeles

kā eju no sāpēm uz sāpēm
kā rāpoju no mīlestības uz mīlestību
vēlēdamies visus noskūpstīt
kā bezcerīgi labs samurajs
piedzēries suns

labāk būšu slikts dzejnieks
bet labs tēvs, dēls
labāk būšu rupjš dzejnieks
bet maigs tēvs, meita

piedodiet ka reizēm
neietilpstu visu mūsu kaulu būrī
skrāpējos kā alerģiķis
kura āda – pretīga nepielūdzama ciniķe
līdz vājprātam dejoju ar krēsliem
apskauju klubkrēslus
sarunājos ar pagaldēm

lienu ēnās, tev uz pātagas
pārjājot mājās, amazone
slapstos savā fantāzijā
à la deviantART by Bernard Cornelis

līdz šausmām novārdzis
līdz saknēm apjucis
mēģinu iziet cauri sienām
neviena nedzirdams
neviena neredzams

tad pret ausīm atsitas Fratres
dod man cerību
un mierinošu spēku, Arvo Pert, –
manā acu priekšā – Egona Šīles rēgi –
pasaule plaisā, bet adatas nešuj
tikai dur tikai dur tikai dur

vēlos būt cieta klints, dēls
vēlos būt dzidrs avots, meita
gribu būt tavs mīļotais, amazone
mazāk perams
mazāk ieplaisājis

es nezinu, par ko man pārvērsties šajā mīlestības gaļasmašīnā:
par malto gaļu maiguma kotletītēm
kuras nostumsi malā
vai par malto gaļu ķildu befstroganoviem
kuri liks tev noreibt

atvainojiet, ka tikai gandrīz viss piederu jums
saprotiet, ka patiešām
vairāk nekā viss piederu jums

katra tava šūna mani satrauc
amazone
katrs tavs cirtiens mani nogalina
mīļā

vai tev nav žēl mīlestības nāves?
vai tev ir saldi no nāves mīlestības?

par laimi man ir augšāmcelšanās dāvana
kuru nolūkoju svētnīcā
par laimi esmu nemirstīgs
jo neprātīgi vājš

labāk būšu vājš dzejnieks
bet stiprs tēvs, dēls
labāk būšu kliedzošs dzejnieks
bet dzirdošs tēvs, meita

vēlos tikt klaigās samalts,
ar tevi nomocīts, amazone

ar tavām siekalām ieziests
ar taviem skūpstiem iesvētīts
tavos niķos apglabāts
tavā smaidā atdzīvināts

jo tu un es ir viens
jo tu un es – mīlestības gaļasmašīna
kas gaudo kā vilka iekšas

tomēr ir vērts priecāties
ka viens uz otru neskatāmies
veģetāriski

 

maigi kanibālisks

Kad no viņas bezgalīgajiem pārmetumiem paliku par slimnieku, mainīju taktiku – neļāvu atvilkt elpu viņas alkatīgajai mīlestībai…
Vaclovs Lietuvis. Kaislību arhipelāgi

tikko ieraugu viņu atgriežamies mājās
ar sirseņu bumbu uz galvas
uzreiz pazemīgi atdodu savas acis –
dzidrus ezerus ar karūsām
un mirdzošām gliemežnīcām
ar plašām pļavām ezera dzelmēs
ar jūrasgovīm, ko tās atvilinājušas

viņa alkatīgi dzer nopūšas
it kā būtu atgriezusies no tuksneša
un atkal mani mīl

bet ātri aizmirstas

tad es atdodu viņai savas ausis –
skanīgas ērģeles kurās dzīvo
visi apkārtnes pašnāvnieki
simpātiskas tūļas izsmieklu objekti
pārāk lēni, lai dzīvotu un priecātos
pārāk ātri, lai darītu sev galu

viņa iečaukstas ieausās
it kā būtu izdzirdējusi eņģeļu dungošanu
un atkal mani mīl

bet par nelaimi ātri aizmirst

atdodu viņai savas lūpas
nevaru tās neatdot
tajās ir pārāk daudz putnu īpaši dadzīšu
krustknābju kaņepīšu
tad man nepajautājot
tās pašas atraujas no manis un aizlido

viņa iesvilpjas iekliedzas
it kā ieraudzījusi skaistuli bubo bubo
un atkal mani mīl

bet ar spārna vēzienu aizmirstas

neko negaidot es viņai atdodu savus pirkstus
ar kuriem kādreiz gremdējos
smaržīgos sieviešu puķu dārzos
apdedzinājos netīšām pieskaroties
pie konteinerā guļošā
tīģera pitbulterjera

viņa tos aprij apklust
it kā būtu saņēmusi lodi zem atslēgas kaula
un atkal atslēdz savu mīlestību

bet niknumā atkal aizslēdz

tad ātri atdodu savus ikrus un ciskas
kurās pavasaros vairojas kurkulēni
viņu ir tik daudz, ka mani ikri un ciskas
nomelnē varētu padomāt
kaut kādi mikroķirurģijas asi
pieaudzējuši zulu ādu

viņa aprij nožāvājas
it kā paēdusi gatavotos pārvērsties lauvā
un lauvinieciski mani mīl

bet jau nākamajā žāvienā aizmirstas

atdodu savas paduses
kurās ar visiem nepasacītajiem noslēpumiem
nobeidzās un satrunēja vējš
toties uzdīga dievišķīgas čigānenes

viņa paosta dziļi ieelpo
it kā būtu iegājusi svētā dzūku silā
un viņas mīlestība kļūst par iedvesmu

atdot sirdi visus iekšējos orgānus
visbeidzot smadzenes
visu ko ar lielām grūtībām paspēju ataudzēt
pēc pagājušās viņas atgriešanās

paliek tikai tukša galva
galvaskauss
kurā uz nakti satupstas sirseņi

nedaudz neomulīgi
pat teiktu baisi

toties visu šo laiku –
ne paša mazākā pārmetuma

 

*Bubo bubo – lielais ūpis

 

No lietuviešu valodas atdzejojusi Indra Brūvere-Daruliene

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri