— Mīļākie

 

Foto: no personīgā arhīva

 

she asked me to write a love letter
something she can hide
in a shoe box in a drawer
no names no promises
just something she can look at
to remind her what the day is for

Robert Ashley

 

***

es varu redzēt kā tu raksti
izdzēs un raksti
izdzēs un raksti

cik mierīgi viss bija
piecas dienas atpakaļ
mazliet garlaicīgi savā paredzamībā
bet mierīgi
tagad ir kaut kāds stress
varbūt vēl paģiras nāk laukā
nezinu
man to garlaicīgo
sakārtoto dzīvi
lūdzu

 

***

mūsu attiecību pamatā ir tabula
glītās ailēs sarakstīti parametri
kas atspoguļo kādu personības lausku
tabula ir tā pie kuras vērsties
ja nav skaidrs virziens
vai iemeties kāds strīdīgs nieks

tomēr tabula ir tikai tabula
tā neko nečukst priekšā
tā nedod mājienus
ko tālāk iesākt ar dzīvi
tad nu stresa un neziņas mocīts
veros tajā un klusi lūdzos
lai atbilde nāk pati

 

par Fermi paradoksu

man nav laika tādām muļķībām
vētra dodas tavā virzienā
pilsēta ir briesmās
skrienot tu gandrīz noslīksti
kā lai zvana tev zem ūdens
tomēr sazvanu un runājam par
visumu
par to KUR VIŅI IR
vairākas reizes
vienreiz pat ierakstīju
tavas nogurušās elsas
visa cauri slapja
un nepavisam uz jokiem

 

***

ejot rādās pazīstami ļaudis
vajāju spraunu dāmu
domājot ka tu
gribēju nodot mazas
gaidot pirktas
humpalu glāzītes
taisnības labad jāsaka
redzu es slikti
manī nav ļaunu nolūku

 

***

mums jāizdomā
kur tieši mēs slepeni tiksimies
pelēkās vārtrūmēs
vai tukšos nomales bāros
piesegušies segvārdiem
miegsim ar aci signālus
lai pēcāk stūrī kaislīgi
viens otru
smaržas „Bulgārija” kā parole
lēni iesūksies mūsu miesās

– ko tu gaidi no manis
– neko

 

***

karte sākusi plīst locījumu vietās
vietās mēs tikāmies
soliņi un parki iekšā salocīti
punkti un sektori
fiziskas 3 dimensionālas pieredzes
sākušas plīst tieši locījuma vietās
varbūt kāda līmlentes strēle
nezinu
es reti tevi
un tu arī
jo ļoti
citreiz pat ļoti ļoti

 

***

tagad kā idiots
paslepus veries uz viņu
kādu mēteli uzvilkusi
ar ko atnākusi
skavu vietā rokas spiediens
ja gadās satikt tieši
prasi par darbu pat ja
gribi zināt kā iet
ir tik daudz vairāk
bet netiec vairs klāt
patiesība zudusi
mūžīgā tumsā

 

atsāpes

emigrējis uz citu kantonu
slēpjoties no paša izraisitā kauna
doma kas iedēstīja sevi pati
bēdz un tu sevi saudzēsi
uz upura altāra sakraujot visu pārējo
ko varētu uzskaitīt stundām ilgi
kas tad ir palicis
neskaitot paša kailo un nejēdzīgo eksistenci
kas kā šokolāde salauzīta iepakojumā
ar vienu ķermeni bet daudziem gabaliņiem

domas par sāpēm līdzinās pašām sāpēm
un varbūt tāpēc pēcgrūdieni turpina dzīt izmisumā
ar mazāku intensitāti atkārtojoties
bet vienlaicīgi iestiepjoties bezgalībā
nebija iespējams savādāk to paskaidrot
pat tie kas prasīja tieši
nebija gatavi veltīt garas stundas atbildei
kas kā pati situācija
atkārtojas
dažādos laikos un vietās
saglabājot savu dīvaino aktualitāti
tikai iesaistīto vidū