— Fragmenti no „Kuģa žurnāla”

 

Ineses Zanderes rakstu (1994-2007) apkopojumu Kuģa žurnāls drīzumā izdos apgāds Neputns

 

Kā raksta dzejoļus

Bieži uzdotais jautājums par to, kā tiek uzrakstīti dzejoļi, protams, ir diezgan tukšs: es varētu izstāstīt par saviem dzejoļiem, kas uzrakstīti sēdus, guļus, istabā, ārā, ar roku, uz datora, ieskatoties kādā vārdnīcā vai grāmatā, ātri, lēni, kaut ko ēdot vai dzerot, skanot mūzikai, klusumā, vienatnē (99 procenti) vai kāda klātbūtnē, no rīta, vakarā, naktī. Rezultāti pēc šīm pazīmēm nav ne atšķirami, ne sagrupējami. Pats ekstrēmākais gadījums, kura lieciniece bija Dace Smildziņa, atgadījās Čegetā 1991. gada pavasarī: mēs bijām brīdināti, ka kalnos vīns iedarbojas citādi, nedaudz iedzērām un rātni aizgājām gulēt, bet no rīta es ieraudzīju gultā zīmuli un zem spilvena blociņu ar miegā sarakstītiem pantiņiem – daudz, sakarīgi un ar atskaņām. Daļa no tiem ir publicēti grāmatā Melnās čūskas maiznīca.

Tas, ko Bretons sauca par psihisko automātismu, man nozīmē nevis sapņa patiesību, sirreālismu, bet godīgu attieksmi pret savu apziņu un universālu „literāru morāli”: brīvība dzimst precizitātē. Man dzeja ir visdokumentālākais literatūras žanrs, tēla konkrētības māksla. Tas, ka savas muļķības šķiet nozīmīgākas par vislielākajām citu gudrībām, nenozīmē pieņemt kaut kādu snobisku pesimismu – ka cilvēks ir savtīgs, augstprātīgs un aizvērts; es drīzāk sliecos uz to, ka šeit var saskatīt ilgotās un nesasniedzamās pazemības aizmetņus. Nekas cits taču neliecina, ka es domātu, izņemot to, kas tiek pateikts vai uzrakstīts. Rakstīšana ir pret sevi pavērsts mikroskops, iekšējā acs, kura redz „otrreiz” – to, kas sajūtās, pieredzē vienreiz jau bijis ieraudzīts.

Ārējās acis es bieži turu ciet – stāvoklī starp miegu un nomodu – un ļauju galvai netraucēti strādāt. Man vajadzīga nevis metode, bet laiks. Pēc uzrakstīšanas es izjūtu pārsteigumu, saviļņojumu un pat prieku – par to, ka mistērija ir notikusi. Jebkuru tekstu es rediģēju; tas ir process, kas līdzinās iešanai pa virvi – līdzsvara pārbaudei. Bieži lasu vai dziedu skaļi.

Vēlāk reizēm atnāk arī sapratne un pat spēja paskaidrot.

 

Sarakste par Uallika dzejoli

Тишина.
Я бы хлеба покушал,
постучавшись в мешок тишины.
Неба скрипнув дверные петели,
покачнулись, и снова твердели
снегири на горящих руках
тихо спали их белые спины
плавники увлекались в плотины,

(– Ko šajā gad. nozīmē plotini? Tak ne dambji?
– Dambji gan, pareizāk sakot, aizsprosti, dzirnavu aizsprosti vai hesi, kur zivi var aizraut straume, kas gāžas pār dambi. Bet forši jau nu būtu, protams – plotīni, kā sugas vārds no Plotīna…)

словно рыба-жара растопила
(– Riba-žara – tas ir autora izgudrojums vai kāds zināms tēls?
 – Domāju, ka izgudrojums, kam pamatā varētu būt bijusi žar-ptica, ugunsputns, viņam jau te vispār ir tāda tendence sapludināt putnus un zivis kā Ešera zīmējumos, un ledu ar uguni.)

легких корок краснотцы налет.
(– Nesaprotu krasnotci.
– Nu, es arī nezinu un nekur neatrodu tieši tādu vārdu, bet domāju, ka runa ir par to sārtumu, kas svilpjiem vai sniedzēm ir uz krūtīm. Es pat atļautos šeit „korka, kora” saprast kā „atkalu”, respektīvi, sniega garozu. Apsārtušu sniega garozu, bet būtībā tās ir šo balto putnu sārtās krūtis, nu kaut kā tā. Varbūt.)

Им не холодно.
Только инели
их глаза
на сетчатке луны.
Тишина.
Я бы сердца нарезал
им в подарок
от стаи теней.
Журавлиным уродом метели
устилали ветвей пауки.

 

Vizma

Viņa kaut kādā apbrīnojamā intonācijā uzrunāja jaunākus: mīļais bērns… Tā ļoti lojāli, tiešām mīļi un ne bez draudzīgas zobgalības – un nepārprotami stingri, bez pekstiņiem, liekot saprast, ka mūsu darbs tiek ņemts nopietni un attaisnojumu nevar būt. Vēl nesen, maijā, saņēmu no viņas pa telefonu tādu kā svētību, no kuras vienlaikus rodas drosme un lielas bailes. Savā ziņā jau visa latviešu literatūra dzīvo skatīdamās, ko par to teiks Vizma.

Man vienmēr bijusi ļoti svarīga Vizmas spēja nedarīt un nerakstīt lieku – liekus vārdus, liekas metaforas, liekus sižetus. Teksta tīrība un skaidrība, manuprāt, ir morāles kategorija. Var teikt, kā grib – ka estētika ir morāle vai ka morāle ir estētika, bet Vizma šai ziņā ir kritērijs. Pat ja viņai nebija taisnība gluži visās lietās – un viņai jau, protams, arī nebija –, bet tā ir tāda subjektivitāte, kas daudz vērtīgāka par olekts objektivitāti.

Un, pats svarīgākais, es pie sevis prātoju – varbūt viņa tiešām spēj arī nedomāt lieku? Vizma man ir devusi cerību, ka tas ir iespējams. Tad pasaule nepazudīs un Dievam tiks piedots.

 

Pareizā nepareizība. Par runātā vārda pārtapšanu drukātajā

Taujāta par latviešu valodas veselības stāvokli un kaitēm, es kā dakteris empīriķis atbildu – nav uz miršanu, bet slimo ar paviršību. Ar to pašu virspusējību, steigu un nespēju iedziļināties niansēs, ar ko hroniski slimo visa pasaule. Un viena no šīs neiedziļināšanās izpausmēm ir vēlme padarīt tekstu „pareizu”, ar ko nākas saskarties gan presē, gan literatūrā.

Lasot iespiešanai sagatavotu sarunas tekstu, kur runātāja esmu bijusi es pati, dažbrīd esmu sajutusies kā vilks sprogainā jēra ādā. Līdzīgas sajūtas pārņem arī, lasot daudzas citas preses intervijas. Katra cilvēka leksiskā izvēle un arī valodas lietojuma nepareizības (gan netīšās, gan paša runātāja labi apzinātās) pieder viņa individualitātei; tādēļ vajadzētu septiņreiz nomērīt, pirms aizstāt lietotos vārdus ar citiem un mainīt teikumu konstrukciju tāpēc, ka tā neatbilst redaktora vai korektora valodas izjūtai un priekšstatam par pareizo. Ļoti daudzos gadījumos nevajag to darīt arī tad, ja korektors, bruņots ar likuma pantu un burtu, var paskaidrot, kāpēc „tā nav pareizi”.

Cilvēkam ir sava valodas biogrāfija un ainava, sava rīcības loģika un motivācija, savi atšķirīgi tabu, un tieši sīkumiem ir vislielākā nozīme – sīkumi ir ļoti personiski. Teiksim, Jāzepa Vītola atmiņas, kas Oļģerta Grāvīša sastādījumā izdotas padomju laikā: Vītola valoda ir neiedomājami nepareiza, jo viņš audzis vācu vidē, bērnībā latviešu valodu nav pratis, vēlāk trīsdesmit gadus dzīvojis Pēterburgā, strādādams konservatorijā, ļoti internacionālā sabiedrībā. Vītola valoda ir pilna nepareizībām kā suns blusām, bet ļoti interesanta, jo tai piemīt vēsturiskums, – viss, kas ir Vītola valodā, nāk no viņa biogrāfijas. Vienalga, vai darīšana ar valodas nabagu vai bagātnieku, valoda vienmēr liecina par cilvēku, nodod cilvēku, viņa izteiksmes veidā sadzirdams ne tikai tas, ko cilvēks pasaka vai grib pateikt, bet arī tas, ko viņš neapzinās vai pat slēpj; sadzirdams, kas viņš ir – un tieši šī apjausma ir pats svarīgākais sarunas rezultāts. Apnicīgi leģendārajā Rīgas Laika intervijā ar Šleseru vispār nekāda cita satura nebija – intervija tikai parādīja, kā viņš pūlas kaut ko pateikt, formulēt domu, bet nespēj. „Pasakot saviem vārdiem”, redaktors valodā izstāsta sevi, bet ne runātāju. Turklāt sarunai vajadzētu izklausīties tieši pēc sarunas, nevis pēc mazliet dīvaina un neveikla rakstīta teksta, kuru autors nez kāpēc veidojis ar nepiemērotiem paņēmieniem. Lai spētu katrā teikumā pieņemt konkrētu lēmumu par to, kur un cik redaktoram un korektoram būtu lietderīgi pielikt savu roku, pats galvenais būtu – izprast un izjust šo individuālo situāciju, nepiedēvēt runātājiem to, kas viņi nav, neatņemt to, kas viņi ir.

Vairoties no teikuma sākšanās ar „bet”, redaktori mēdz mehāniski pievienot šo „nepareizi iesākto” teikumu iepriekšējam kā palīgteikumu, taču bieži vien saturiski šajā vietā ir bijusi domas pauze, apstāšanās, kuras uzdevums ir akcentēt nākamā izteikuma pretrunīgās attiecības ar iepriekšējo. Varbūt kompromiss starp likumu un domas loģiku šādā gadījumā varētu būt semikols vai domuzīme. Toties daudzos gadījumos drukātajā tekstā dabiskuma iespaidu vairotu īsu teikumu apvienošana garākās ķēdēs, jo runātos teikumus savieno intonācija, mīmika, skatiens, žests, tāpēc klausītājiem (skatītājiem) rodas plūduma sajūta, ko rakstītā tekstā var mēģināt atveidot, reducējot pauzes, bet savienojumu vietās lietojot ne tikai komatus, bet arī gausinātājus – domuzīmes un semikolus, kādā izņēmuma gadījumā varbūt pat daudzpunkti. Starp citu, es domāju, ka arī cilvēku izvēle pieturzīmju lietošanā raksturo ne vien viņu uzskatus par pareizrakstību, bet arī dzīves izjūtu.

Bezgaumīgs, tekstu un uztveri saraibinošs ir Latvijas žurnālu praksē nu jau diezgan izplatītais paņēmiens vizuāli izcelt vārdus un izteicienus, kas lietoti pārnestā nozīmē, kā arī stilistiski atšķirīgus vārdus (žargona, sarunvalodas u.c.), bieži vien arī vienkārši redaktoram nezināmus apzīmējumus. Pārnestā nozīme vairumā gadījumu ir bez grūtībām saprotama no konteksta, un nav nekādas vajadzības lasītāju pazemot, cenšoties ar kursīva palīdzību viņam paskaidrot, piemēram, ka Zandere, kas intervijā stāsta par savu fakultātes izvēli, studēdama filozofiju, nav peldējusi no vienas tēmas pie otras burtiski pa ūdeni. Iespējams, šai jaunlaiku parādībai ir kaut kāds psiholoģisks sakars ar interneta tērzēšanas paradumiem – standartizētajām emociju piktogrammām, kas mēģina īsuma labad aizstāt valodā izvērstu emocionalitāti.

Ne vienmēr vajag iztaisnot tekstu kā šoseju, nošķūrējot, piemēram, cilvēka minstināšanos, liekvārdību, nevajadzīgu ciešamās kārtas lietojumu un dažādus eifēmismiem līdzīgus aplinkus ceļus, jo tā var zust gan psiholoģiskas nianses, kas attēlo konkrēto sarunas situāciju, gan liecības par cilvēka tabu, kautrēšanos vai iekšējām principu robežām, pie kurām viņš mīņājas. Dažkārt pāris skaidrības labad iespraustu nenozīmīgu vārdu no konkrētas personības viedokļa var būt katastrofa, jo pārlieks tiešums padarījis viņu uzstājīgāku, pašpārliecinātāku vai naivāku, no kā viņš acīmredzami bija vairījies, izteikdamies neskaidri, neveikli. Sarunas situācija ir mainīta.

Ar formālas pareizības nazi mizojot, var nošņāpt gan gramatikas, gan politkorektuma pārkāpumus, bet pie viena – arī daudzas dzīvības pazīmes, ieskaitot galvu, un tāpēc ir reizes, kad rūpes par rakstīto vārdu varētu būt ne vien rūpes par tā „pareizumu”, bet arī par „nepareizumu”.

 

Miesaskrāsas miesa

Mokoties ar Vili Lāci, pa logu redzēju, kā divās dienās nobira osis; kamēr izlasīju Daces Rukšānes jauno grāmatu par mazo raudātāju, sasniga biezs sniegs. Man šķita, ka šī ir pusaudžu grāmata – un ne tikai tāpēc, ka stāsts ir par to, kā skolas skuķis iegūst „sievietes smaržu” un mēģina pats sev padot roku, lai izrāptos dzīvē no bedres, kuru rakuši citi. Tikai pusaudži dzīvo līdz bezgaumībai izmisīgi, it kā nebūtu nekādas izejas, un vienlaikus līdz aprobežotībai viegli, it kā jebkurā mirklī varētu aizlidot. Tas, kas mani tur uzrunāja, bija savā „miesaskrāsas miesas” cietoksnī ieslodzītas mazas mirstīgas būtnes izmisīga pretošanās pasaules vieliskumam, izcīnot nepārtrauktas sadursmes ar citiem ķermeņiem: ar cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem, kas aizstāv savu substances gabalu. Bezcerīga varonība nebeidzamā karā ar lietām, kas katru mirkli gatavas sašķīst druskās, līdzi iznīcinot arī savu ienaidnieku. Ar sasalušu, pārkarsušu, slimu, samīcītu, gabalos saraustītu matēriju, ar ķīmiskiem savienojumiem, molekulu sabiezējumiem – nežēlīgs vielumaiņas „bojeviks”…

Ķermeņu distances nepieciešamība un vērtība nemitīgi pieaug. Tas ir arī vecuma jautājums. Sākumā ir tendence pārklāties pilnībā – ar tiem, kuriem esi tuvs. Tad kļūsti vientulīgāks gads pēc gada, jo saskares punkts vajadzīgs arvien mazāks. Ķermenis taču arī vairs neaug, bet rūk. Ja pieskaras otram ar zamša lupatiņu, tad vajag apglāstīt lielu lauku, bet, ja sit ar strāvu, tad vienā punktā iesit un tur tev arī sāp. Nevajag apskaut visu ezi, pietiek ar adatu. Man jau nav arī vēlēšanās aptvert pasauli. Es to redzu caur atsevišķiem punktiem, un katrs no tiem ir kā melnais caurums, kas ievilcis sevī visu, ko vien var; ieskaties un visu dabū – īsi, pirms tas ievelk arī tevi.

Esmu cilvēks, kurš aizmirst, nevis atceras, varbūt spēt aizmirst ir mans galvenais dievdotais uzdevums. Amanda savu dzejoli atcerēsies no galvas, es savu aizmirsīšu, tiklīdz būšu pabeigusi, un pēc tam ļoti brīnīšos, kā tādu rindiņu uzrakstīju. Man ir kaut kāda izteikti liela spēja dzīvot uz priekšu, varu tikai uzrādīt sevi kā dzīvu liecību – kāda nu pēc visa, kas bijis, tagad esmu. Tas ir vienīgais veids, kā es atceros. Lielākā daļa dzīves ir tik mirusi, ka netiks pat pastardienā augšāmcelta, jēga paliek tikai tik, cik iemiesota jutekliskā detaļā, sajūtā, smaržā – nu lūk, tātad ķermenis tomēr bija vajadzīgs.