— Un kuģis peld

 

Par Ineses Zanderes grāmatu Kuģa žurnāls (Neputns, 2016).

 

Jau bilsts, un pats citviet paudu, ka šeit kuģis peld… laikā no 1994. līdz 2007. gadam, kad dzejniece Inese Zandere strādāja žurnālā Rīgas laiks. Turklāt šajos vākos ietapis ne tikai žurnālam rakstītais, kā arī ne viss žurnālam rakstītais. Tēmas ir daudzas un dažādas, tāpēc var teikt arī, ka kuģis peld pa šīm tēmām, tēmiņām kā krātuvēm un krātuvītēm. Un tad jau nav tālu līdz ūdenskrātuvēm, no peļķēm līdz okeāniem. Vienā gadījumā kuģītis ir maziņš, to paņem rokā un aiznes uz citu peļķi. Otrā – nav zināms, kā kuģis nonāk no vienas milzu ūdenstilpnes citā, jo tās ne visas ir savienotas. Šis transportēšanas jautājums tad nu paliek kā mīkla, gluži kā mūsu domu pirmtēlu berzēšanās galvaskausa iekšienē.

Pakavēšos pie lielām kuģošanas vietām. Pie divām.

 

Virsmas cilvēks

Aplūkojamais teksts ir datēts ar 2003. gadu un nosaukts sekojoši: Oktobris. No vēstules Guntai Šnipkei un piezīmēm Ventspils forumam. Šī ir makten vieda eseja par postmodernismu un postmoderno jeb „virsmas cilvēku”, kurš „nevēlas ar visu galvu iegrimt tikai vienā saskarsmes un ideju lokā”. Patīkami, ka pretēji gaidītajai skepsei Zandere postmodernismu aizstāv – neuzskata to par pāri slīdēšanu un virspusējību, bet drīzāk par „kompetences ideoloģiju”. Tā patiešām esot liela prasme – pārzināt spēles noteikumus, kā arī māksla neiestigt nevienā tekstā līdz ausīm, apzinoties, ka mainoties kontekstam, mainās arī situācijas jēga. Tieši ar pasaules nogurumu Zandere skaidro šo personības nevēlēšanos uzņemties milzīgo atbildības nastu (kā lai te neatceras ne tikai gaidas, bet arī prasības pēc pozitīvā varoņa padomju laiku literatūrā, nemitīgi laižot šo visai šauro staru kūli uz priekšu un atpakaļ vienas un tās pašas paradigmas ietvaros). Pastāvot ne visai lielām atšķirībām, jebkura cilvēka fiziskā ķermeņa iespējas ir ierobežotas, un tāpēc jebkura lielā izvēle var būt neatgriezeniska. Postmodernā pasaules izjūta tomēr spēj mazināt kritiena ātruma sajūtu, kas neglābjami sekotu kādreizējai izvēlei, un likt justies kā cilvēkam, kurš iluzori spēj turēt roku uz lietu un parādību pulsa.

Šos Ineses Zanderes atzinumus lasot, prātā nāk divas lietas. Viena, ka es kā postmoderna personība piedzimu tajā brīdī, kad devītajā klasē mana klases audzinātāja audzināšanas stundā uzrakstīja uz tāfeles sekojošo: „Vai tu gribi zināt kaut ko par visu vai visu par kaut ko?” Man ir aizdomas, ka klases audzinātāja mūs vedināja uz otro variantu, pirmo noniecinot, bet es taču jutu, ka man šis jautājums tik viegli atbildams nav. Drīzāk es sliecos uz pirmo variantu, kas kārtīgiem strādīgiem latviešiem varētu likties kā plānā galdiņa urbšana.

Otra lieta – par to, ka enciklopēdistu laiks sen pagājis. Šodien grūti sastapt Leonardo da Vinči vai Lomonosovam līdzīgus džekus vai džuses. Jau sen dominē specializācijas koncepts, pie tam samērā šauri izprasts. Taču – vai tā nav postmodernā cilvēka neapzināta pretošanās šai specializācijai, ar sirdi un prātu vēloties lielāku šīs daudzveidīgās pasaules masu un vienlaikus apzinoties, ka informācijas gūzma ir tik liela un sazarota, ka, ja gribi palikt par mūsdienu Leonardo, tev jābūt „virsmas cilvēkam”, par kādu Leonardo uzskatīt nekādi nevarēja?

 

Muhammads

Kaut ko pilnīgi citu Zandere piedāvā 2004. materiālā Jūlijs. Frankfurte. Saruna par gatavošanos varai un nāvei. Tā, atšķirībā no daudziem ierakstiem, ir apjomīga (294.–314. lpp) grāmatas autores un viņas dzīvesbiedra žurnālista Ata Klimoviča saruna ar Uzbekijas prezidenta Karimova ilgus gadus vajāto opozīcijas politiķi dzejnieku Mumammadu Solihu un viņa draugu, latviešu dzejnieku un atdzejotāju Uldi Bērziņu. Šeit ir ideālistisks skatījums uz politikas un reliģijas gaišajām iespējām no Mumammada Soliha puses. Šo interviju vērts izlasīt kaut vai mūsdienu islāma valstu piederīgo migrācijas sakarā un mūsu Latvijas zudušo iespēju palikt no tā malā.

Cita starpā Solihs saka: –Tagad es zinu, ka ņemt varu ir ļoti liels risks un liela atbildība. Tagad es zinu, ka jābūt simtkārt godīgākam. Man saka, tas objektīvi neesot iespējams, jo politika esot prostitūcija. Es uzskatu tieši otrādi – ka politika ir svēta lieta, pati svētākā. Jo vairāk mani mēģina pārliecināt par pretējo, jo stiprāka kļūst mana pārliecība, ka politiķim ir jābūt pašam godīgākajam.

Bet brīdi vēlāk Solihs Bērziņam: – Nē, tad varbūt iziesim… tur (rāda uz logu).Bet es tomēr gribu tev pateikt…

Bērziņš: – Man no viņiem (Zanderes un Klimoviča –A.E.) nav noslēpumu, saki visu.

Solihs: – Man ir ļoti žēl, ka Uldis tērē milzu enerģiju tādam Korāna tulkojumam. Kad es uzzināju par tulkojuma formu, es ļoti pārdzīvoju un gribēju ar Uldi par to parunāt – es domāju, ka labāk būtu bijis patērēt mazāk enerģijas un veidot burtisku tulkojumu, bet tu atskaņo, taisi dzeju.
Bērziņš: – Nē, ne grama dzejas vairāk kā Korāna oriģināltekstā.

Tālāk abu dižvīru burvīgā diskusija turpinās kā lasītāja saldais ēdiens. Sen esmu apjautis, ka Uldis Bērziņš ir viens no lielākajiem agnostiķiem, kādus man bijis lemts pazīt.