Plēsīgā iztēle

 

Par Krišjāņa Zeļģa dzejoļu krājumu Zvēri (Neputns, 2016).

 

Dzejnieka Krišjāņa Zeļģa gandrīz trešā (iepriekš izdots krājums visas tās lietas (Mansards, 2010) un nelielais cikls Mīļākie (Ļoti, 2015) dzejas grāmata Zvēri turpina autoram raksturīgo intonāciju – ikdienas mitoloģijas veidošanu no šķietami nebūtisku fragmentu lauskām. Un lasītāja ziņā ir tas, vai viņš ļausies autora piedāvātajai pārliecībai par šo ikdienas maģiju – kādu intuitīvi tveramu, „īstāku” realitāti, kas noslēpumaini gaida mirklīgu saslēgumu ar dzīvi, kuru aizvada „profesionāļi”.

Līdzīgi kā iepriekšējos darbos arī šajā krājumā teksti ir pilni ar mājieniem uz daudznozīmību. Zeļģis, paliekot uzticīgs sevis izstrādātajam kodam, šifrē dzīvi tās niansēs. Viņa dzeja rada iespaidu, ka skats uz “īsto” pasauli ir noputējis logs, kuru var attīrīt tikai pa maziem, savstarpēji nesasaistītiem gabaliņiem, kamēr atklāsies kopaina. Dzejas radīto efektu pastiprina grāmatas mākslinieka Klāva Upaciera ilustrācijas, kas balansē uz abstrakcijas un konkrētības robežas, mudinot atminēt noslēpumu.

Zeļģa dzejā vienmēr būtiska nozīme ir bijusi paradoksiem, kas vedina domāt, ka slēpj kādu dziļāku jēgu. Dzejnieka uzmanības centrā ir citu nepamanīti sīkumi, arī nesakritības, negaidīti pavērsieni un tematu maiņas; ikdienas mirkļi, kas izkārtojas tieši tik nepareizi, lai liecinātu par kādu neaptveramu kārtību. Vai gluži otrādi – paredzamība, kas pārņem tik cieši, ka liecina par kaut ko nezināmu. Nobīdi no acīmredzamā dzejnieks, cita starpā, panāk, izmantojot neprecīzas un nepareizas gramatiskas formas. Valodas spēles Zeļģa dzejā mijās ar izjūtu aprakstiem, neparasti, kontekstā neiederīgi salīdzinājumi ar konstatāciju, ka nav jau „nekas īpašs ko atstāstīt pie vakariņu galda” (20. lpp.). Bieži vien dzejoļa atslēga ir noslēgums, it kā atklājot, kuras bijušas tikai dekoratīvas frāzes vai apzināti maldinoši motīvi, bet kas – svarīgais.

Ierastās gradācijas par būtisko ir apzināti sašķobītas – lielās dzīves drāmas kā šķiršanās vai nāve drīzāk tiks izteiktas saraustītos sīkumos, bet, nosauktas vārdā, tās, visticamāk, būs tikai dekoratīvi elementi. Tādejādi autors liek manīt, ka par svarīgo var runāt arvien no jauna – no katra personīgās perspektīvas, nevis ierastos, valodas ideoloģijas uzspiestos, virzienos. Viņa dzejā komunikācijas pārrāvumi un pārpratumi lietoti ne tikai kā varoņu nesaprašanās motīvi, bet arī kā apziņas fragmentārisma attēlojums. Šādu pieeju piekopjot, ir jābūt ļoti precīzam un konsekventam, jo klišejas izceļas jo uzkrītošāk.

Veiksmīgākos, smalkākiem paradoksiem pielādētākos dzejoļos lasītājs sev neliedz „metafiziskās trīsas”, bet citos jaušama drīzāk metodes mehāniska pielietošana. Salīdzinot, piemēram, ar Marta Pujāta poētiskajām konstrukcijām, kas visbiežāk rada pabeigtības iespaidu, šķiet, ka Zeļģa dzeja tomēr paredz, lai lasītāja pieredze kādā aspektā pārklātos ar autora piedzīvoto vai vismaz tā šķistu saistoša, ja ne brīnumaina.

Ļaujoties maģiskajam šifrēšanas vilinājumam, gribas teikt, ka Zvēri tomēr atšķiras no Zeļģa iepriekšējiem darbiem jeb „visas tās lietas tālas un svešas” (8. lpp.). Šķiet, ka liriskais varonis ārējos apstākļus izjūt asāk, ārpasaule kļuvusi nomācošāka un, ja visu to lietu dzejas klaustrofobija nereti ietvēra gaidas un cerību, Zvēros autoram ierastais lakonisms nereti ir atmests, lai pastāstītu, „kāpēc es esmu nelaimīgs” (74. lpp.). Šajā grāmatā bieži vien „pat sīkumi ir lieli un stūraini/ nevar paņemt rokās un samīļot” (52. lpp.), un rodas iespaids, ka kopējā intonācija kļuvusi izmisīgāka. Liriskais varonis rāda zobus, dusmojas, tomēr lielākoties paliek rezignēts. Tikai reizēm no vērošanas viņš ķeras pie aktīvas rīcības, piemēram, notriec stirniņu.

Zvēri ir ļoti ietilpīgs un atbilstošs nosaukums, jo cerīgo noskaņu Zeļģa dzejā uzvarējusi atsvešinātība – ne tikai kā vērošanas pozīcija, bet lielā mērā arī kā dvēseles stāvoklis. Un „zvērīga” attieksme patiesībā raksturo Zeļģa dzeju kopumā – dzīšanās pēc autentiskas, arī no kultūratsaucēm brīvas pieredzes, ticot, ka iespējams tikai viens mēģinājums, viens brīdis, kurā ar iztēles palīdzību uzplēst realitāti. Tāpēc Zeļģis nemēģina izlauzties ārpus līdz šim pieteiktās dzejas telpas un turpina veidot savu varoni kā sevis vērotāju, kurš, pat, iejūtoties citu dzīvēs, drīzāk stāstīs par savā apziņā atstātajiem nospiedumiem.

 

Saistītie raksti:

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri