punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Tie veči ir traki

Bārbala Simsone

29/06/2016

 

Par Paula Bankovska stāstu krājumu Trakie veči (Dienas Grāmata, 2016)

 

Katrs, kurš kādreiz dzīvē strādājis valsts, pašvaldību vai kultūras iestādēs, pie kuru ieejas nav jāpīkstina maģiskās plastikāta kartītes un nesēž bargi vīri uniformās, labi zina, ko nozīmē dienas, kad elektroniskā pastkastīte piepeši piebirst pilna visai savdabīgiem priekšlikumiem, bet pie durvīm klauvē te zīlnieces un auru lasītājas, te kaimiņu spiegošanas nomākti līdzpilsoņi, nemaz jau nerunājot par bārdainu ražena auguma vīru ar Lielvārdes jostu un mezglainu koka nūju, kurš katru rītu izpildīto Latvijas himnu nu jau vairākus gadus skandē debesu dārzos… Jā, kad šādu viesu un sūtījumu koncentrācija sasniedz kulminācijas punktu, vienmēr kāds iemet aci kalendārā un nopūšas: „Nuja… Pilnmēness.” Teorija par debesu spīdekļa mainīgo fāžu ietekmi uz radošu, jūtīgu un citādi nenosvērtu indivīdu psihi ir tik noturīga, ka neviens vairs netaujā pēc tās pamatojuma.

Paula Bankovska varonis gan tam nepiekristu. Paula Bankovska varonis skaidri zina, ka Mēness grieži destabilizē ne jau pieminētos radošos, jūtīgos un tā tālāk, bet gluži otrādi – visus pārējos: valsts ierēdņus, žurnālistus un zinātniekus, kuri tamdēļ nespēj pieņemt neatlaidīgo apmeklētāju pārdrošās idejas. Paula Bankovska varonis… bet ko es te runāju bez iepazīstināšanas.

Tātad esiet pazīstami – Varonis. Viņš (atsevišķos gadījumos) arī Supervarons (sic).

Kaut gan Bankovska jaunajā stāstu krājumā Trakie veči varoņlomās rosās veseli astoņpadsmit kungi, tomēr ļoti gribas šo tipāžu bez vārda, bez noteikta vecuma, bez konkretizēta ārējā izskata (gandrīz jau uzrakstīju arī „bez noteiktas dzīvesvietas”, bet nē taču, viņš pilnīgi noteikti dzīvo Latvijā, vairākos gadījumos pat Rīgā!) uzskatīt par viena varoņa dažādajām inkarnācijām. Un krājuma nosaukums visdrīzāk ir ironija. Jo šis daudzseju vīrs astoņpadsmit nemainīgā intonācijā izturētos pirmās personas stāstījumos taču pauž ļoti saprātīgas idejas, daļu no kurām visi esam dzirdējuši. Piemēram: lai nebarotu badīgo medicīnas un farmācijas industriju, dažādu kaišu ārstēšanā vislabāk izmantot tautas līdzekļus – sākot no kurmju rakumu destilāta un beidzot ar puķūdeni. Arvien skaitā pieaugošās elektroniskās un komunikāciju ierīces slepeni izspiego lietotājus un pakļauj to apziņu, tāpēc savā dzīvoklī labāk likvidēt visas šādas ietaises, neizmantot e-talonus un bankas kartes, kā arī naktīs gulēt ar alumīnija folijas cepurīti galvā (lai starojums netiek cauri). Jā, un vēl: cilvēkus, pat mūsu tuviniekus pamazām aizvieto dubultnieki, iespējams – svešas rases, iespējams – ārpuszemes reptiloīdi, kuri vēlas sagrābt varu pasaulē…

Šim vīram pūrā ir ne tikai lieliska teorētiskā bagāža, bet arī praktiskā pieredze, kāda būs tikai retajam. Viņš, piemēram, kā tāds Skalbes pasaku tēls zina, kā tas ir: pārtapt kokā. Viņš zina, kur meklējams īstais Raiņa galvaskauss un pat ir izplānojis tā glabāšanai varenu monumentu. Viņš zina, no kā baidās sabiedriskā transporta kontrolieri. Viņš ir redzējis Melno Vīru un pat Akmens Sniegavīru. Īsi sakot, šis vīrs (nu, protams, nesauksim taču viņu par trako veci!) ir īsta zināšanu aka.

No akas bagātīgi smeļas arī lasītājs, kurš sajūsmā jūt, ka autors pēc sava pēdējā publicētā darba (vēsturiskā romāna 18, kurā piesardzīgi taustījās pa dokumentālu faktu biezokni, ik pa brīdim vietā un nevietā uzšķiļoties iztēles šķiltavai), beidzot atkal ir nonācis teritorijā, kurā jūtas kā zivs ūdenī – čaganas, krējumbiezas, no stāstu (īstu un izdomātu) prosas savārītas, ar ironiju, fantāziju un kultūrcitātiem dāsni aizdarītas īsprozas putras katlā. Stāstu brūvējums plūst lasītāja karotē tik viegli un tīkami, ka ar izcilu apetīti notiesāti tiek gan stāsti, kuru aprakstošo stilu tikpat kā nemaz neatšķaida dialogi, gan stāsti, kuri pamatā sastāv no receptēm un sporta disciplīnu aprakstiem, un arī visi pārējie. Stāsti „par mums”, kas vēsta par tipiskām un komiski pārspīlētām situācijām, protams, ir nemainīgi klasiska recepte, jo ļauj ar varoņiem vienlaikus identificēties un tos apsmaidīt –  kā to pierādīja kaut vai „Latviešu stāstu” cikla popularitāte Jaunajā Rīgas teātrī.

Tomēr zinīgus un pārsteigtus smieklus par varoņu trakajām teorijām (un to tikpat trako realizāciju praksē), kuras īpaši valdzinošas dara labi pazīstamu faktu un detaļu klāsts, pavada arī tikko manāma tālu skumju atblāzma. Jo neba nu no labas dzīves šis daudzseju varonis glābjas, ierīkodams dzīvoklī dzīvsudraba vannu, soļodams pāri krustojumiem atpakaļgaitā vai piedāvādams Saeimas deputātiem dzīvības eliksīru, kuram visai tieša saistība ar urīnterapiju. Stāstu fonā vīd ne vienmēr labi pamanāma, nenosaukta un prom neaizraidāma ēna, kuru dzejnieks reiz nosauca par Māsu Vientulību. Rūpīgāk pavērojot, nemaldīgi jūtams, ka teksta emocionālā dominante beigu beigās ir nevis lasītāja vairāk vai mazāk labsirdīgie smiekli, bet varoņa (labi, būsim precīzi – vīrieša) grūtsirdība, no kuras bēgdams, tas rada „sev vienam piederošu telpu”, kurā iespējams vismaz kaut ko kontrolēt, kuru savā varā nav pārņēmusi prasīgā, sīkumainā, nomācošā realitāte ar darbu, parādiem, ģimeni, bērniem, kaimiņiem, konkurentiem, atkarībām, bailēm…

Uz grāmatas vāka gozējas blonds nedarbnieks puišelis, par moto likts citāts no Emīla nedarbiem – un stāstu kopīgais varonis arī dvēselē ir tāds Emīls, kas no pasaules slēpjas galdnieka skabūzī, izgrebdams tur jau kuro koka vīriņu/trako ideju. Bēgdams no ļaunās realitātes, vīrietis kļūst par tautas dziednieku, apnicīgu sporta zinātāju, senlatviešu cilšu vadoni, supervaroni. Tas nekas, ka šī pasaule ir izdomāta četrās skabūža sienās. Glābiņš taču ir īsts. Un lomu saraksts – vai dieniņ, cik pazīstams. Vien Bankovska stāstos vīrietis vulgaris, kurš zina visu par hokeju, neparko neiet pie ārsta un zināšanas smeļas internetā, izstiepjas un izvalbās hiperbolizētās formās, kuras, tāpat kā attēli greizajos spoguļos, vienlaikus smīdina un šausmina. To zinādams, autors šur tur apzināti pieber arī šausmu žanra pipariņus, likdams, piemēram, mūžīgi neapmierinātas sievas vīram žēloties, ka mīļotā nekādi nespējot saprast viņa tieksmi uzturā lietot gardi pagatavotus kāpņutelpas kaimiņus, kaut arī ar „sava tuvākā” kulinārās apstrādes prasmi viņš jau kļuvis par TV šovu zvaigzni.

Trakos večus var lasīt dažādi. Kā īso ievadu sazvērestības teoriju katalogā. Kā sešdesmito gadu paaudzes dzīves retrospekciju caur sarkastiskas fantāzijas prizmu. Kā pretlīdzekli „to citu, to dīvaino” nosodīšanai. Vai vienkārši kā meistarīgu īsprozu. Un tā jau ir labu stāstu pazīme – ka lasīti, pārlasīti un atlasīti tie guļ un smīn uz tevi no lappuses – nu, ko tu vēl manī neesi atradis? Cerams, tāpat smīn arī autors un vāra jaunu, gardu stāstu krājumu.

 

Dalies ar šo rakstu