Mēģinājums aptvert dzīvi

 

Zelgis - Una Rozenbauma

Foto: Una Rozenbauma

 

Bez tā, ka Krišjānis Zeļģis ir latviešu dzejnieks, dažādos uzziņas avotos parasti min arī viņa daudzveidīgo biogrāfiju – viņš ir strādājis par gaismotāju Latvijas Nacionālajā teātrī, bijis bibliotekārs, maiznieks un atslēdznieks, klājis stadionu Meksikā, vācis vīnogas Francijā utt. Viņa debijas dzejoļu krājums Visas tās lietas (2010) ticis nominēts laikraksta Diena gada balvai kultūrā, otrais darbs – dzejas burtnīca Mīļākie (2015) – izdots neierasti – tikai 25 eksemplāros. Ar Zeļģi tiekos Rīgā 2016. gada jūnijā un vēlos runāt par dzeju un tekstu, īpaši pievēršoties viņa jaunākajai grāmatai – dzejoļu krājumam Zvēri, kas 2016. gada pavasarī publicēts apgādā Neputns.

Arturs Skutelis

 

Ar ko zvēri atšķiras no cilvēkiem?

Droši vien tas ir atkarīgs no tā, kādā rakursā mēs skatāmies. Antropoloģiski, bioloģiski… Krājuma kontekstā jāsaka, ka zvēri manifestē manas slēptās vai neslēptās idejas un domas. Varbūt tie ir nedaudz totēmiski spēka dzīvnieki, bet bez kaut kāda šamaniska piesitiena. Zvēri bija mans izteiksmes veids un forma, kas palīdz rakstīt.

 

Kad pirmoreiz redzēju krājuma nosaukumu, es iedomājos ne tikai par zvēriem, bet arī par zvērestu – zvēri kā darbības vārds otrajā personā.

Jā, tāda iespēja – tā skatīties uz krājumu – arī eksistē, bet to noteikti ir grūtāk pamanīt. Zvēros uzmanība tomēr vairāk koncentrēta uz dzīvnieku pasauli, kurā kaut kādā veidā ietilpst arī cilvēks, kas bieži tiek aizmirsts.

 

Cik daudz šajā aizmirstajā cilvēkā un krājuma liriskajā varonī ir no tevis?

Tur jāskatās atsevišķi dzejoļi, tie līmeņi ir ļoti dažādi. Mana iesaiste vietām ir viens pret vienu, vietām esmu tikai teicējs.

 

Vai šo iesaisti ietekmē, piemēram, dzejoļu tapšanas laiks?

Es nezinu, pirmie Zvēru dzejoļi bija gatavi jau tad, kad iznāca mana pirmā grāmata – tas ir 2010. gadā. Varbūt kaut kas ir tapis vēl agrāk. Grāmatas sagatavošana aizņem ilgāku laiku: kamēr gaidi izdošanu, tu turpini rakstīt, un sanāk, ka ir kaut kas uzrakstīts arī otrajai trešajai grāmatai.

 

Vai tu apzināti veidoji koncepciju, kurā dominē zvēri un ir atsevišķi izceltas tādas tematiskās nodaļas kā cilvēku profesijas un noslēpumi?

Zini, sākumposmā ir vienkārši kaut kādi teksti, kas tiek rakstīti, un tajā brīdī netiek domāts par grāmatu. Bet kaut kādā brīdī, ejot cauri uzrakstītajam, tu redzi, kā teksti sasaucas kopā, un tad nodaļas veidojas harmoniski. Varbūt tad, kad sakārtojums kļūst skaidrs, ir dzejoļi, kas nemanāmi uzrakstās ar domu, ka tie ies uz kādu no nodaļām. No vienas puses tas sanāk nejauši, no otras – nevar teikt, ka tas man būtu pilnīgs pārsteigums.

 

Pastāsti, kāda ir bijusi tava sadarbība ar krājuma Zvēri redaktoru Kārli Vērdiņu.

Kārlis bija redaktors arī manai pirmajai grāmatai Visas tās lietas. Līdz ar to es aptuveni zināju, kā viņš strādā, var teikt, ka biju viņam mazliet pieķēries. (Smejas.) Ir vieglāk atgriezties pie cilvēka, ar kuru tu jau esi sadarbojies, un man likās diezgan likumsakarīgi, ka arī otrā grāmata ir jārāda Kārlim. Šim krājumam viņš pirkstu ir pielicis krietni mazāk, tas sakārtojums un forma man jau vairāk vai mazāk bija gatava. Protams, atsevišķi ejot cauri tekstiem, ir kaut kādi dzejoļi, kas nav tik spēcīgi un tiek izmesti ārā. Būtiska ir uzticēšanās un cieņa pret redaktoru. Man bija sajūta, ka Kārlis grib, lai tā grāmata ir labāka – tāpēc bija viegli ļauties viņa ieteikumiem. Es parasti esmu diezgan stūrgalvīgs, man liekas, ka es esmu tas, kurš zina, kā ir pareizāk un labāk. Ar Kārli man nav šādu konfliktu. Ja viņš saka, ka tas, viņaprāt, nav labi, es, protams, varbūt pie sevis kaut ko padomāju, bet pēc laika redzu, ka jā, tiešām, nav labi.

 

Vai ir kādi kritēriji, pēc kuriem tu nosaki, ka dzejolis ir vai nav izdevies?

Protams. Ir kaut kāda iekšējā plūstamība, kaut kāds mistisks ritms, kas varbūt nav bieži pamanāms… lasot var saprast, vai dzejolis virzās uz priekšu, vai tas plūst vai arī ir samocīts un kaut kur aizķeras, un nenāk ārā. Tāpēc uzrakstīto es bieži sev lasu un klausos, kā dzejolis skan, – tas palīdz saprast, ir vai nav. Protams, arī laika distance noder. Jo bieži, kad tu kaut ko uzraksti, liekas, ka tas vispār ir pats labākais dzejolis, kāds jebkad ir bijis, bet pēc nedēļas skaties – nē, nav, galīgi nav. Ilgais laiks, kurā Zvēri tapa – tur bija arī dažādi ārēji apstākļi, izdevniecības maiņa u. tml. –, deva iespēju atkal un atkal iet cauri tam tekstam un skatīties, kas krīt vai nekrīt ārā. Es esmu samērā piekasīgs un joprojām varu atrast krājumā lietas, kas man nepatīk, bet nu es neteikšu, kuras tās ir. (Smejas.)

 

Teksta izkārtojums, burtu lieluma maiņa, vizuālais noformējums Zvēros – vai tā bija tava, redaktora vai mākslinieka Klāva Upaciera ideja?

Tā bija mākslinieka ideja. Redaktoram tur nebija nekāda tieša sakara, lai gan mēs, protams, viņam parādījām, kā tas izskatīsies. Es uzticējos māksliniekam. Biju redzējis, kā Klāvs strādā, un lielākoties tie darbi ir izteikti krāsaini un ļoti spilgti. Es savā galvā biju iztēlojies, ka tas būs kaut kas mudžekļaini krāsains, un sākumā tā melnbaltā pieeja likās jocīga. Bet, tagad skatoties uz to grāmatu kā fizisku priekšmetu, esmu ļoti priecīgs par iznākumu un to, kā Klāvs ir sapratis manu tekstu.

 

Vai tu piekrīti apgalvojumam, ka teksta uztvere mainās atkarībā no tā, kā krājuma dzejoļi tiek vizuāli noformēti? Zvēru gadījumā tas būtu, piemēram, kontrasts starp burtu izmēriem – vienā lapaspusē burti ir ļoti lieli un dzejolis izkārtots pāris rindās vien, bet jau nākamajā lapaspusē burti ir vairākas reizes mazāki un teksts ir apjomīgāks. Tādējādi man nākas neapzināti vairāk koncentrēties dzejoļa lasīšanai. Šķiet, ka mani piespiež būt vērīgākam.

Nu tas fonta izmērs ir tāds bīstams ceļš. Es uz to skatījos kā uz paņēmienu, kas neļauj ieslīgt rutīnā. Būtiski arī tas, ka katrā atvērumā ir tikai viens dzejolis – baltā lapa ir tā pauze, kas tev vajadzīga. Vismaz man, lasot dzeju, bieži ir sajūta, ka vajag pauzi – tu esi veltījis savu uzmanību, esi iebraucis tajā vienā tekstā, un uzreiz blakus ir nākamais, kurā ienirt, un nav īsti laika, lai attaptos. Man patīk Zvēru risinājums, jo tas neļauj vienkārši izskriet cauri krājumam, tas liek tev mazliet iespringt. Es nezinu, vai tāda bija mākslinieka iecere. Es vienkārši saprotu, ka tas ir viens no krājuma kā grāmatas aspektiem, kas man pašam ļoti patīk.

 

Tu esi daudz ceļojis un strādājis dažādās pasaules valstīs. Vai tu apzinies, kā šī pieredze ir ietekmējusi Zvēru tapšanu?

Tā ceļošana jau kaut kādā ziņā ir pārvērtusies par lietu, ko man mazliet piesien. (Smejas.) Es nezinu, vai tas pats par sevi ir kaut kas neparasts un kā šī pieredze izpaužas manos dzejoļos. Tur ir atsauces, protams, bet droši vien šādas atsauces var saskatīt arī daudzos citos tekstos mūsdienu dzejā, ne tikai manējos.

 

Ja dzejolis sagādā baudījumu, vai ir vērts rakņāties autora biogrāfijā un noskaidrot kaut ko vairāk par šī dzejoļa tapšanu?

Tas var būt lieki. Nav universāla risinājuma. Domāju, ka ir gadījumi, kad tas var palīdzēt saprast tekstu, ja kaut kas nav skaidrs. Es nezinu, vai manā gadījumā… lai atbildētu uz šo jautājumu, man vajag vairāk distancēties no tā, kas manā krājumā ir sarakstīts. Man šobrīd grūti pateikt, vai ir svarīgi zināt kaut kādus biogrāfijas faktus, lai saprastu manus dzejoļus. (Smejas.) Gribētos ticēt, ka nav, ka autors nav tik būtisks. Tas jājautā lasītājam.

 

Vai Tu jau domā par nākamo krājumu? Vai arī Zvēri joprojām ir tev aktuāli?

Šobrīd Zvēri par sevi atgādina dažādos kontekstos un es vēl nespēju nodoties nākamajam darbam. Kaut kādā idejiskā līmenī šis krājums, protams, iezīmē posmu, kas ir noslēdzies, bet es vēl nevaru droši pateikt, kas būs tālāk. To redzēs tikai pēc kāda laika. Zvēri man joprojām ir diez gan svaigs krājums – it kā ar tiem tekstiem ir tik ilgi strādāts, bet, līdzko iespiesti grāmatā, tie atkal kļūst man aktuāli. Piemēram, šonedēļ piedalījos radioraidījumā Zootehnikums, kas veltīts dzīvnieku tiesībām, – tajā atklājās jaunas detaļas un aspekti, par kuriem es šādā veidā nebiju domājis, kad krājums tika rakstīts, tas man bija kas jauns.

 

Sanāk, ka lasītāji ļauj tev paskatīties uz savu darbu no cita skatupunkta.

Protams, jā. Man jau ir pieejams tikai mans skatījums, kurš nebūt nav obligāts un vienīgais patiesais. Tās interpretācijas rodas katra cilvēka prātā. Nav teikts, ka tā versija, kas ir manā galvā, ir pati labākā.

 

Pastāsti ko vairāk par to, kā tu raksti. Vai valoda diktē tekstu un tev atliek to pierakstīt? Vai teksts ir ilgāku pārdomu rezultāts?

Pilnīgā afektā mani teksti netop. Bet tie nav arī mākslīgi konstruēti. Tas nav afekts, no kura tu izbrīnā attopies: „Ā, ko nu es esmu tur sarakstījis!” (Smejas.) Pusaudža gados mans rakstības stils bija kā plūsma, kurā tu pat neko īsti nedari – tikai uzraksti un skaties, kas sanāk. Tagad tomēr tiek kaut kas pielabots.

 

Vai Tu jūti savu piederību 20. gadsimta 80. gados dzimušajiem latviešu dzejniekiem?

Neizbēgami, jā. Varbūt tur ir kaut kāda saistība ar pagātnes notikumiem, Aicinājuma nometni… Toreiz, piemēram, Artis Ostups un Arvis Viguls bija vēl jaunie autori. Droši vien no šīs paaudzes man cilvēcīgi vistuvākais ir Toms Treibergs. Mēs esam auguši kopā, pat kādu laiku dzīvojām vienā dzīvoklī, mums ir dzejoļi, kas rakstīti par vienu tēmu… Es īsti nezinu, kāpēc latviešu literatūrā mēdz lietot šādu iedalījumu. Tā laikam ir tradīcija – skatīt autorus pēc paaudzēm. Es, protams, neuzdrošinos teikt, ka mani nekur nevar pieskaitīt, bet svarīgi neaizmirst, ka 80. gados dzimušie dzejnieki tomēr ir ļoti dažādi.

 

Anda Baklāne recenzijā par Zvēriem tavu dzeju raksturojusi kā antivirtuozu – tās izpētes priekšmeti esot neveikli klusuma brīži, vārdu deficīts un neritmiskums.1 Vai tu tam piekristu?

Kaut kādā mērā var teikt, ka mana dzeja ir antivirtuoza, jā. Manā galvā tas, protams, skan citādāk. Kā jau teicu, tur ir mana iekšējā – pamatotā vai nepamatotā – plūstamība. Vai tā tur ir citiem? – tas jau ir cits jautājums, es nezinu.

 

Vai kritiķu teiktais tev ir svarīgs? Vai, izlasot recenzijas par saviem darbiem, tu kaut ko maini attieksmē pret savu tekstu?

Es iegūstu jaunu skatupunktu, un tas vienmēr ir ļoti interesanti, pat ja kritika ir negatīva un nosodoša. Tās dažādās interpretācijas man ļoti interesē. Jo katram ir kaut kāda sava fiška, kā to visu lasīt, saprast un mēģināt aptvert. Tāpēc ir pārsteidzoši, reizēm pat smieklīgi – ko tik visu nevar izdomāt, lasot manus dzejoļus. Es varu pasmieties par to, ka tas tā gluži nebija domāts, kā kritiķis ir izsecinājis. Piemēram, uztvēris Zvērus ļoti depresīvi un drūmi.

 

Ja tev pašam nāktos definēt, par ko ir Zvēri, ko tu teiktu?

(Klusē.) Es, protams, mēģinātu izvairīties no tādas tiešas atbildes. Es domāju, ka tas ir mēģinājums aptvert dzīvi kaut kādā nogrieznī, kaut kādā laika sprīdī. Vai tā ir universāla vērtība, vai arī kaut kas lietojams mazās devās un intīmi – es nezinu, tas ir jautājums lasītājam. Tagad jau vairs neko. Tas ir uz papīra, tas ir ārā, es tur vairs neko nevaru ietekmēt. Un nevēlos.

 

Saistītie raksti:

  1. Baklāne A. Lietas, par kurām obligāti vajadzētu parunāt. Satori. 2016. gada 3. jūnijs. Pieejams tiešsaistē: http://www.satori.lv/raksts/11349/Lietas_par_kuram_obligati_vajadzetu_parunat  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri