Punkti

 

Foto: no personīgā arhīva

 

***

nelaba garša lietum es paskatos uz tevi
un sākas negaiss
pilnīga bezsvara stāvokļa dzīve
izcirsti meži manā vieninieka kamerā
izrauti celmi manā divnieka kamerā
kā elektrības vadi ievilktas saknes manā
trijnieka kamerā
nojumes ar uzlauztiem jumtiem
skatos uz tevi no apakšas nedrīkst tevi
redzēt no augšas
novītuši mākoņi nemitīgajās lietus vāzēs
nosmok arī pēdējie putni
es gribu raudzīties uz tevi tikai no labās puses
ieslēgt gaismu tā lai nepārdeg tie vadi

ātrās palīdzības sirēnas apsauc signalizāciju
uzvelku neredzamus cimdus
un noglāstu tavu neredzamo vaigu
vēlos kļūt neredzamāks par neredzamu
gaismas tukšo ēnu
par zaļu pasludinātajā stundā
lai mīlestība atkal pamirkšķina tu zini
es mūžīgi vēlos

 

***

lietus uzmācīgi soļo apkārt un netrāpa
neviena lāse
vaļā atstāto acu mērķos
tikai bērni jūt ka gājiens drīz beigsies
tikai viņiem tās aizvērtas
kā iztukšoti bankomāti
mūsu nepiepildītās cerības
vienā solī ar to lietu
saki man vai es joprojām līdzinos
gaismas tīklam uz brīvības ielas
vai debesis grūsnas
un mūsu dēli
jau piedzimuši

 

***

viņa tin gadskārtējo dzērvju kamolu

izārdot debesis
pa vienam pa vienai

kopā ar mākoni apbedītai rotaslietai
tas jau par traku kā dzīve šodien

un vakar
un aizmirsies kas seko pirms vakar

varbūt nekas nekad nav noticis
varbūt tas pats notiks arī rīt

viņa pasviež kaķiem
šo rotaļlietu

 

***

šonakt mani aprij vieglums bet neiemidzina

pastaiga ar cilvēku
mums abiem nav dzimuma vecuma un uzskatu
kad viņš dzied kad es rakstu
mēs kā strazdi improvizējam sauli lietu un debesis
sakošļājam viens otra vārdus
neizspļaujam norijam kā pārgatavojušos augļus bez pūlēm
garšas kārpiņām sajūtot saldo un puvumu
jo esam melni kaut ģērbušies negaidīti krāsaini
tukšās saujas pildīdami
ar laiku kurš vezdams savu bērnu ratiņos paskrien
mums garām
trāpīdams peļķē (tieši tāpēc jau tās domātas)
un šļakatām pieskaņojoties mūsu smiekliem
klusina brēkuli klusina tenisa bumbiņu
starp tumsas krūmiem iebūvētajos kortos
kas sists kas sista parasti kaitina prātus

neskatoties uz patīkamo atmosfēru
saprotam krūmi zina pārlieku daudz
nemaz nerunājot par kokiem
kas visi būtu nocērtami (ja tikai
paši nejustos līdzīgi viņiem)

jo mēs esam nastas
smagums
kas peļķēs slīcina mieru

 

***

pīlādžu acis skumji noskatās lietū
rūgtuma pilnas arī mūsu valodas
iztvaiko no uguns lūpām katra uz
savām debesīm pie sava dieva

tur tālāk virs mākoņiem ir melns
tehniski noformēts tukšums
kāds mākslīgais zemes pavadonis
kosmosa stacija
kurā neviens mūsu vārds nepietur

plūst nakts bez beigām un sākuma

 

***

viņš neapvainosies vari saukt viņu kā tev ienāk prātā
vai apzīmēt ar to
kas tev iziet no prāta
kā nelaiķi ar baltu krītiņu ar pieraudātu lakatiņu
ar saulstara spalvu
apbērt ar zemi vai aprakt paša pelnos
ceļā no krematorija uz nākamo krematoriju
ievilkt kādu dūmu
miglainākām acīmredzamākām nopūtām
viņš vienalga vairs neatgriezīsies

zilajās papīra debesīs
saule joprojām izdedzinās sev vietu
vējš pagrūstīs mākoņus
un putns ar skatienu izcīnīs ceļu

 

***

mums ir bail uzrakstīt beigas lai
neatgrieztos pie sākuma
pie skulptora varenās rokas
un elpas kas iedarbina
rokas un mēli
lellēm nosauktām mūsu vārdos
iekārtām zirnekļu tīklos
kurus rausta mirstošas mušas
tepat no blakus palodzes
un ziedi birst
tik lēni ka nemana
tas viss jau reiz bijis

tu netīšām
pieliki punktu

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri