Zīme „lejup”, zīme „augšup”

 

Eseja veltīta Ērika Apaļā izstādei Le Cygne, kas skatāma galerijā Alma.

 

Ievads

2011. gadā es uzrakstīju eseju ar nosaukumu Alkas pēc vārda autobiogrāfijā. Šajā esejā es aplūkoju literāras rakstīšanas procesu autobiogrāfijas žanra kontekstā un vēlāk salīdzināju autobiogrāfisko vēstures atstāstu ar savu māksliniecisko praksi, kur gleznieciskā izteiksme kļūst par autobiogrāfiska naratīva fiksēšanas veidu. Autobiogrāfijas žanrs literatūrā ir piedzīvojis neskaitāmas pārmaiņas – sākot no refleksijas par dvēseli kā iekšēju arhitektonisku telpu (Sv. Augustīns, Atzīšanās, ap 397. g. pr. Kr.) līdz emocionālai ekspresijai un bērnības romantizēšanai (Ž. Ž. Ruso, Atzīšanās, 1782–1789) un galu galā aktam, kur pati rakstīšana kļūst par naratīvu, tādējādi aizsniedzoties viņpus jebkādām patiesa stāsta izstāstīšanas ambīcijām (Ž.P. Sartrs, 1963).

Pienāca brīdis, kad es sapratu, ka vēlme gleznot sakņojas vēlmē atrakstīt (un-write) manu atmiņu naratīvu, lai pārstrādātu identitāti. Glezniecības gramatika ļāva abstrahēt simboliskas zīmes, kas pārstāvēja noteiktas atmiņas, un tās pārvērst atvērtā daudzējādu atsauču formā. Atsauces veidoja poststrukturālās glezniecības idejas (Gerhards Rihters, Vilhelms Sasnāls) un autobiogrāfisko tekstu literatūrkritika. Senāk man bija izdevies „iztukšot” dažu autobiogrāfisko atmiņu semantisko lauku, relativizējot iegūto valodu.

Tomēr, kad valoda bija relativizēta un iztukšota, centieni runāt jaunā jēgpilnā veidā kļuva par jaunu izaicinājumu, jo vēlamais eksistēja kādas noteiktas modalitātes iekšienē, saliktā, sarežģītā telpā, kur pieeja veiksmīgai tukšuma izteikšanai pārvietojās. Pārvietojās, pateicoties dažādo atsauču summai. Sākumā vēlējos atbrīvoties no konkrēta tēla valodā. Tas radīja pacilātību, bet, kad semantiskais bija iztukšots, es nonācu vēl dziļākā un neordinārākā abstraktas valodas konkrētībā un vienmēr lietoju iespējamības izteiksmi.

Pārkārtošana

Es ticu, ka valoda ir materiāls, kas nevar tikt attīrīts un atbrīvots no kultūras uzslāņojuma. Drīzāk rakstīšana, tāpat kā gleznošana, ir veids, kā fiksēt atsauču daudzveidību. Savās gleznās es cenšos novirzīties no atdarinošas konkrētības, tai pat laikā mēģinot fiksēt pirms-simboliskā apzināšanos, lai atgrieztos pie figuratīvā jaunā līmenī. Tāpat kā tad, kad mēģina atrast ceļu uz vēsturiskajiem kultūras simboliem (atsauču uzslāņojumu dekodēt ir grūti), viss, ko es varu darīt, ir atrakstīt to arhitektonisko konstruētību, lai ar kontrolēta žesta palīdzību abstrahētu kultūras uzslāņojumu, tādējādi iegūstot īsu ieskatu pirms-simboliskajā. Un tad atkal atgrieztos pie zīmes ķermeņa un piepildītu to ar jaunu konkrētību. Mentālais process gleznošanas laikā ietver sevī ideju pārnešanu zīmēs, kas tiek radītas, kārtojot un pārkārtojot dažādas nominālas atsauces (autobiogrāfiskus impulsus, kultūras uzslāņojumus, glezniecības gramatiku utt.). Daudzskaitlīgās atsauces tad tiek ierakstītas „iegleznošanas”, žesta un pseido-puantilistisku triepienu formā. Galu galā mentālā atsauču kārtošanas procesa sintakse kļūst par gleznas nozīmi.

Savās gleznās es bieži radu tādus vizuālus tēlus, kurus var aprakstīt ar dabas parādības apzīmējošiem lietvārdiem: „ledus”, „debesis”, „sniegs”, „zari”. Šo lietvārdu uzdevums nereti ir uzbūvēt malarmisku metaforu par rakstīšanas/gleznošanas procesu un atspoguļot nevēlēšanos piesaistīt attēlam tikai vienu nozīmi. 2011.– 2013. gadā es izmantoju grāmatas motīvu, lai iedarbinātu metaforu par autobiogrāfiskas glezniecības subjektīvo dabu. Savukārt nesenajā gleznā Le Cygne1 Zīme lejup. Zīme augšup grāmatas tēls tika pakārtots Malarmē dzejoļa par gulbi interpretācijai.

***
La vierge, le vivace et le bel aujourd’hui
Va-t-il nous déchirer avec un coup d’aile ivre
Ce lac dur oublié que hante sous le givre
La transparente glacier des vols qui n’ont pas fui!

Un cygne d’autrefois se souvient que c’est lui
Magnifique mais qui sans espoir se délivre
Pour n’avoir pas chanté la région où vivre
Quand du stérile hiver a resplendi l’ennui.

Tout son col secouera cette blanche agonie
Par l’espace infligée à l’oiseau qui nie,
Mais non l’horreur du sol où le plumage est pris.

Fantôme qu’à ce lieu son pur éclat assigne,
Il s’immobilise au songe froid de mépris
Que vêt parmi l’exil inutile le Cygne.

 

_G1A2058Gulbis (Zīme lejup, zīme augšup), 2015

 

Šajā gleznā es centos parādīt, ka Malarmē gulbis ir pazaudējis savas romantiskās īpašības. Šis Gulbis vairs nepārstāv tādus jēdzienus kā „jaunavīgs”, „varonīgs”. Drīzāk tā mīta mods ir iztukšots un kā tīra melna zīme vienkārši uzsviests uz baltas lapas virsmas. Platona Idejām norietot (dekristianizācijas periodā Francijā), zīmei vairs nebija vietas, ko sev pieprasīt, un, kā norāda Žans Pols Sartrs, Malarmē dzeja kļuva par izmisīgu nominālismu (Ž.P. Sartrs, Nebūtības dzejnieks Malarmē), kas veica Dievišķā idejas pārnesumu un sadalīja pārpasaulīgo daudzskaitlīgās atsaucēs. Vairāki literatūras kritiķi ir uzsvēruši, ka Malarmē dzejolis ir par izmisīgiem centieniem zīmi atkal celt augšup, jo zīme, līdzīgi kā melnais gulbis ledājā, ir iesalusi baltas lapas tukšajā telpā.

Manā gleznā Gulbis. Zīme lejup. Zīme augšup gulbja augšējā daļa ir attēlota kā abstrakts, kaligrāfisks otas triepiens, savukārt gulbja spārni ir attēloti kā atvērta grāmata. No grāmatas lapām paceļas puantilistiski triepieni, kas kā artikulācijas nesēji fiksē dažādo atsauču summas radīto subjektivitāti. Triepienu sablīvējums gleznas labajā apakšējā stūrī ir kā valodas materiāla paliekas, kas darbojas kā vizuāls kalambūrs. Sablīvējumu var uztvert gan kā pelnus, gan kā sniegu. Piesavinot Malarmē idejas par valodu, es vēlējos dekonstruēt gulbja mītu un to pārvērst tukšā, apskaidrotā zīmē, kas atceltu „izteikšanu” un izšķīstu metaforā par rakstīšanas procesu un grūtībām sasaistīt zīmi ar konkrētu nozīmi. Tomēr atsauču summa nerada produktīvu dialektiku, jo metafora ir pakļauta paškritikai. Tādā veidā var piedzīvot sava veida valodas krīzi, kas transponē vēlmi pēc konkrētas nozīmes un sašķeļ zīmi dažādās alūzijās. Valodas krīzes apzināšanās var radīt apjukumu, bet viena no alternatīvām, šķiet, ir spēlēties ar referencialitāti, pārvaldot metafizisko transpozīciju plejādes, kas varbūt sniedz zīmei iespēju atkal pacelties augšup.

 

_G1A1567Le Cygne (II), 2015

Le”

Citā gleznā, kas saucas Le Cygne (II), burts L darbojas kā rāmja detaļa. Tas reizē ir gan stilizēta zīme, gan literārs elements. Le ir noteiktais artikuls franču valodā. Gleznā Le Cygne (II) es vēlējos dekonstruēt vārda „gulbis” semantisko lauku, kā arī pētīt artikula „le” kontekstu, jo oriģinālās kultūras un mērķa kultūras pirmzināšanas atšķiras. Turklāt šis noteiktais artikuls arī uzsver lietvārda kā substanciāla koncepta, abstrakta simbola un arhetipa nozīmi. Tas ir lietots arī tāpēc, ka norāda uz nosaukumu, ar kuru dzejolis pazīstams franču valodā.

Gulbis oriģinālvalodā (Le Cygne) ir minēts kā konkrēts vīriešu dzimtes lietvārds, asociēts ar noteiktu kultūrvidi un tās kodiem. Savā gleznā es vēlējos parādīt, ka man, kas nāku no citas kultūras, nav pieejams franču Le Cygne semantiskais lauks. Pat ja tulkotājs pārnes vispārīgo literāro nozīmi, vienalga pastāv būtiskas nobīdes kultūras kontekstā balstītajās blakus nozīmēs. Stāsts par gulbi visās kultūrās nav vienāds, tādējādi atstājot brīvu telpu dažādiem lasījumiem un skaidrojumiem.

***
Vai viņš, šodien vēl neaptraipīts, dzīvpilns un skaists,
Ar reibuša spārna vēdu spēs atlauzt 
Šo aizmirsto, stingo ezeru, kuru zem sarmas
Nospiež spārnos nepacelto caurspīdīgais ledājs?

Putns, kurš reiz bija gulbis, atceras, ka tas ir viņš, –
Brīnišķīgs, bet nu bez cerības cīnās par brīvi,
Jo nav nodziedājis dziesmu par zemi, kur mist,
Kad to pārmākusi neauglīgā ziema.

Viss viņa kakls nokratīs šo balto nāvi,
Kas telpā iežņaudz putnu, telpas noliedzēju,
Bet ne šīs drausmas – zemi, kurā iesalušas spalvas.

Kā rēgs, ko vietai piekaļ tīrais baltums,
Nicības aukstajā sapnī viņš stingst.
To savā bezjēdzīgā trimdā viņš ģērbis, viņš – Siņs.

Atdz. Agnese Gaile-Irbe

  1. Fr. val. – gulbis.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri