Dzēst

 

Alisa Konrana (Alys Conran) ir velsiešu rakstniece un tulkotāja. Viņas pirmo romānu Balodis (Pigeon) bilingvālā izdevumā angļu un velsiešu valodā šogad izdevis apgāds Parthian Books. Viņas darbi tikuši nominēti Bristoles, Mančesteras un Bātas īso stāstu balvām, kā arī starptautiskajai tulkotāju balvai Lorca. Viņas dzejoļi un stāsti publicēti gan dažādu izdevniecību antoloģijās, gan tādos žurnālos kā Stand, The Manchester Review un New Welsh Review. Patlaban viņa pasniedz radošās rakstīšanas kursu Bangoras universitātē; ir dzīvojusi arī Edinburgā un Barselonā, pārvalda velsiešu, angļu, spāņu un katalāņu valodas. Septembrī Alisa Konrana viesojās Rīgā, lai piedalītos atdzejas meistardarbnīcā.

 

Rakstāmakmens

Reiz, zemes biezajā dzemdē, manas nenozīmīgās pilsētas piecas fabrikas sāka ražot akmeni pasaules kārei pēc burtiem, melnrakstot, tīrot brūces ar siekalām. Es sēžu savā ergonomiskajā krēslā, dokuments atvērts, un gaidu, kaila kā auglīgs ekrāns. Tūkstošgades manī ieplūst un bēg. Tīri, neatšķaidītu sāpju lauki līdz mirklim, kad voilà, laukums, laiks, lietus, tīrs noskalots akmens, tīrs mirklis, doma, domas skaņa, pieskāriens, burtu mežģīņu daudzsolījums, mazais, melnais punkts, apaļumu ieleju ietverts, sāk iegrimi tuvāk sirdij, aplis pēc apļa, tuvāk melnā mutuļa centram. Melnais caurums? Zvaigzne. Neliela pilsēta, sastingusi savā nespējā aizbēgt, tuvojoties cietajai asij, mazpilsētas pulkstenim, centrālā laukumā sapulcējušies visi, nospiesti, baidoties ieelpot, gaidot zem visa tā mākoņa. Īkšķa nospiedums izsmērē piebriedušo atmosfēru, ko gan es domāju, mēģinot pārakmeņot klusumu mirklī, kad nospiežu atcelt. Izdzēst. Atpakaļ. Pie augsnes pamata akmens.

Atdzejojusi Inga Gaile

 

Šuve

Mūs pievelk tās malas,
it kā tu varētu paturēt tās,
pāri klājošās malas, lai to izstaipītu
starp lietusmēteļu cilvēkiem,
kuri mīdās uz vietas, un kailajiem cilvēkiem
otrā pusē, grūti iztēlojamās gaišās vietās, kur peldētāji
atlaidušies un kaili. Mēs stāvam
uz malas, tikai nedaudz virs virsmas,
apsverot iešanu lejup. Iekšā tajā.
Iekšā tajā. Kur lietas
tik pilnizmēra, ka pārvērš
nirēju niekā, kā astronauts
savā elpošanas ekipējumā,
meklējot ko maziņu.
Pietiekami nelielu, lai caurdurtu. Ieplestas acis
ar dzīļu krāsu, kā bērnam
uznirstot. Pasaule
piepilda plaušas līdz plīšanai un ierobežo,
sūta viņu atpakaļ iekšā, garām malai,
lai atkal trīcētu. Tik auksti ir.

Atdzejojis Krišjānis Zeļģis

 

Veļas diena

Spirgts ziemeļrietenis uzveļas augšup pa kāpnēm, nopūšas, izkrata izkārtos palagus, sapūš svārkus lokanos pūķos, pieknaģo piedurknes, plaukstas un aproces, pietin potītes, iedziedas, un, sirdis nocietinot, pakar bargajā laikā.

Atdzejojis Valts Ernštreits

 

Dzēst

Kad ielaida ūdeni, viņas māja jau bija tukša. Viņa bija sasaiņojusi un paņēmusi visu, kas varētu aizpeldēt: kastroļus, koka karotes, dziesmu grāmatu, porcelāna figūriņu – bālu meiteni vara krāsas matiem –, kas bija klusu sēdējusi līdzās fotogrāfijām uz kamīna dzegas. Viņa ielika arī fotogrāfijas, lai nenoslīkst smaidi, ielika krēslus un sēdētājus, ielika to jūnija pēcpusdienu, kad ielaidās putns un džinkstēja pa māju kā nauda. Viņa ielika, centās likt parastos soļus pa taku līdz durvīm, kleitas ņirboņu gaisā un atmodas trīsās, kuras nu ieslīd aukstajā ūdenī, kā meitene kailas. Meitene iegrimst tur, kur tagad ir mājas, kur māju logi mēģina raudzīties augšup, dievbijīgi; un kur durvis cenšas ko pateikt, lēni virinādamās ezera biezajā ūdenī. Līdz ar bezveida vārdiem ūdens virsma sakrokojas kā apakšsvārki. Tad tā izlīdzinās, uzmirdz kā zvīņas un nogludinās, kļūstot par apaļu sudraba naudu.

Atdzejojusi Anna Auziņa

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri