punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Dūnu pieskāriens ādai: atklājot mātišķo erotiku

Jana Kukaine

18/10/2016

 

Novembra sākumā izdevniecība Neputns laidīs klajā mākslas kritiķes Janas Kukaines grāmatu Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte – starpdisciplināru pētījumu par mātišķības ideoloģiju, ķermeniskām praksēm un kultūras nosacījumiem, kurus autore aplūko no filozofijas, feministiskās teorijas un laikmetīgās mākslas skatpunktiem. Grāmatā ietverti arī novērojumi par aktuālām parādībām Latvijas sabiedrībā, kā arī dažas autobiogrāfiskas pasāžas. Piedāvājam nelielu ieskatu grāmatas saturā – fragmentu no 2. nodaļas Jaunavas krūtis: ķermenis un seksualitāte.

 

Viens no iemesliem mātišķības un seksualitātes nošķīrumam ir vienpusīga un nepamatoti ierobežota abu jēdzienu izpratne. Feminisma teorētiķes, kuras raksta par mātes pieredzi, vairākkārt uzsvērušas tās ķermeniskos un jutekliskos aspektus, bieži vien savās teorētiskajās pārdomās ietverot arī atsauces uz personīgo pieredzi un tādā veidā izaicinot akadēmiskās rakstības „bezkaislīgos” standartus. Šīs autobiogrāfiskās pasāžas parasti atklāj spēcīgus pārdzīvojumus, kas var kalpot par ierosinājumu atšķirīgam savas ķermeniskās pieredzes, subjektivitātes un mātes–bērna attiecību izvērtējumam.

Seksualitāte ir kultūras konstrukts, kas ir mainīgs un pakļauts dažādiem vēsturiskiem nosacījumiem. Kā norāda Džūdita Lorbere, bioloģiskais seksualitātes izpratnes modelis pārsvarā to skata kā universālu, ķermenī mītošu spēku vai tieksmi, kas var izpausties „veselīgā” vai „neveselīgā” veidā – visbiežāk kā „veselīga” izpausme tiek uztverta fizioloģiska seksuāla rakstura mijiedarbe starp sievieti un vīrieti. Savukārt psihoanalīzes teorijas seksualitātes izpratnei pievieno fantāzijas, iztēli un iekāri, norādot, ka būtiska loma ir emocionālai un fiziskai pieķeršanās pieredzei, kas iegūta jau agrā bērnībā. Homoseksualitāti vai transseksualitāti šajā gadījumā visbiežāk uzskata par „patoloģiju” vai līdz galam nepārvarētu Oidipa kompleksu. Lai arī, no vienas puses, pastāv uzskats, ka seksuālā identitāte ir „akmenī kalta” un visas cilvēka dzīves laikā paliek nemainīga (piemēram, lesbietes un geji mēdz teikt, ka savu seksuālo orientāciju ir „atklājuši”, tātad tā kaut kādā ziņā jau pastāvējusi, pirms viņi par to uzzināja), no otras puses, dažādas seksualitātes formas, pieļaujamības un normalitātes robežas ir plūstošas, tās ir sociāli mainīgas un tātad atvērtas. Līdz ar to var teikt, ka seksuālā identitāte ir mācīšanās, sabiedrības spiediena un noteiktu kultūrā atzītu vērtību rezultāts. Tā atspoguļo sabiedrībā valdošos priekšstatus par dabu, dzīves mērķi un sugas turpināšanu, par labo un ļauno, baudu un sāpēm, kā arī varas sadali un tās darbības mehānismiem.

Visbiežāk seksuālo praksi reducē līdz divu dzimumu ģenitāliju līmenim, citiem vārdiem, heteroseksuālam dzimumaktam, kurš ideālā variantā beidzas ar abu pušu orgasmu. No tā tiek atvasināta arī seksuālā identitāte, un, ņemot vērā, ka seksuālie scenāriji sievietēm un vīriešiem atšķiras neatkarīgi no to piederības pie „tradicionālās” vai „alternatīvās” nometnes, seksuālās identitātes definīcijā dzimums kļūst par noteicošo faktoru. Lai arī teorētiski ir iespējams ieviest atšķirīgus seksuālās piederības kritērijus, tomēr Rietumu kultūrā dominē dihotomiskā seksualitātes izpratne, kas atbalsta stingru disjunkciju „vai nu–vai” formā un marginalizē atšķirīgas seksualitātes formas. Par ideālām attiecībām tiek uzskatīta heteroseksuāla monogāmija, ko papildina emocionāla abu partneru pašatdeve un ilglaicīga draudzība.

Ņemot vērā seksualitātes sociālo raksturu, nav brīnums, ka sieviešu un vīriešu seksuālā pieredze, gaidas un izpratne atšķiras. Pirmkārt, to nosaka atšķirīgie standarti un normas, kas tiek attiecināti uz abām grupām. Otrkārt, seksualitātes apveidus iezīmē konkrēta socializēšanās pieredze. Kā norāda Lorbere, viens no Rietumu kultūras seksualitātes paradoksiem ir tāds, ka meitenes un zēni dzīvo nosacīti nošķirtās, homosociālās kopienās, galvenokārt uzturot kontaktus, veidojot emocionālu piesaisti un spēlējoties ar sava dzimuma vienaudžiem. Taču līdz ar pubertāti no viņiem tiek gaidīta „fokusa” maiņa uz pretējo dzimumu, pārvirzot emocionālos un seksuālos resursus uz vienu cilvēku. Sievišķības konstrukcijā, ko mūsdienās atbalsta masu mediji, reklāma, populārā psiholoģija un citas ideoloģijas platformas, ir ietverts nosacījums veidot attiecības ar vienu vīrieti.

Šīs attiecības ir pirmām kārtām romantiskas un tikai pēc tam – seksuālas dabas. Savukārt vīrišķību tradicionāli definē daudzu sieviešu seksuāla „iegūšana” un tikai pēc tam – emocionālas saites nodibināšana ar vienu no viņām. Mērķtiecīga iekarotāja un apķērīga uzbrucēja atribūti šajā gadījumā ir vīrišķības mēraukla, un seksuāls kontakts tiek uztverts nevis kā emocionālas tuvības, bet gan uzvaras apliecinājums. Katrs dzimums iemācās savu lomu: meitenēm tiek sapņi, zēniem – iekāre, sievietes grib runāt par mīlestību, vīrieši – ar to nodarboties. Šīs asimetrijas dēļ heteroseksuālās attiecības, kā norāda Lorbere, bieži cieš no emocionālas un seksuālas spriedzes. Turklāt vīrišķā dominance kā norma paver ceļu seksuālai vardarbībai un zināmā veidā to pat attaisno, kam Latvijas sabiedrībā bieži vien netiek veltīta adekvāta uzmanība.

 

nr13-1

No Ingas Melderes skiču albuma. 2014-2016. Foto: Inga Meldere
 

Abas lomas ierobežo un rada kroplīgus pieredzes scenārijus, kas ar lielu varbūtību var neatbilst individuālajām prasībām un īpatnībām, kā arī radīt nepamatotas gaidas un vēlāk – vilšanos. Vairumā gadījumu feministiskā literatūra kā galvenos zaudējumus min padevību un rīcības trūkumu, kas izriet no tradicionālās sievišķības konstrukcijas, kā arī seksuālās pieredzes noklusēšanu vai tās pakārtošanu vīrišķajai. Lai īstenotu sapni par „jauku mājiņu un bērnu bariņu”, sievietes ir bijušas gatavas uz daudziem kompromisiem, neraugoties uz to, ka romantiskās mīlestības solījums laika gaitā izrādījies esam bijis pašapmāns. (..) Nelielās fiziskās un bioloģiskās atšķirības, kas pastāv starp abiem dzimumiem, tiek pārvērstas par sociāliem, politiskiem un ideoloģiskiem instrumentiem, kas regulē abu dzimumu mijiedarbi. Piemēram, fakts, ka vidusmēra sieviete auguma ziņā ir mazāka par vidusmēra vīrieti, tiek uztverts kā pierādījums vīrieša fiziskajam pārākumam. Tam tiek pakārtotas atšķirīgas sociālās prakses, kuru rezultātā sievietes patiešām kļūst ievērojami vājākas nekā vīrieši, jo viņu fiziskajai sagatavotībai, kā jau „vājajam dzimumam”, netiek sniegts adekvāts iedrošinājums, nedz arī piedāvātas līdzvērtīgas iespējas un apmācība. Vājums implicē ievainojamību, kas paver ceļu pazemojumiem un izmantošanai, arī seksuālai.

Abas tradicionālās seksuālās dzimumu lomas līdz absurdam novestas pornogrāfijas žanrā, kur sievietes ir pasīvas būtnes, kas ļaujas vīriešu bieži vien agresīvajai iekārei. Jāsaka, ka feministu starpā valda zināmas domstarpības par to, vai šim žanram tomēr piemīt kāda vērtība, pateicoties tā seksuālajai vaļsirdībai, vai tomēr jebkurā gadījumā, arī mainoties lomām, pats žanrs nepieciešami paredz, ka cilvēks tiek uztverts kā seksa objekts, reducējot viņu līdz vagīnas vai falla statusam, kas aizskar cieņu un glorificē vardarbību. Maskulīnās potences slavināšana, ko piekopj kā pornogrāfija, tā populārā kultūra, attēlo vīrieti kā autoritatīvu un spēcīgu, tādu, kura „ierocis” ir gatavs „izšaut” jebkurā brīdī. Kā atzīmē Lorbere, vīriešu dzimumorgānu trauslums un ievainojamība parasti netiek atainota, jo tas ir pretrunā ar to, ko no vīrieša gaida. Ja sieviešu intīmās zonas metaforas ietver atsauces uz floru un faunu, dārgakmeņiem un ainavām, tad vīriešiem parasti tiek atvēlēts kaut kas no ieroču arsenāla. Simboliskā asimetrija atspoguļo heteroseksuālu normativitāti un androcentrisku, šovinistisku attieksmi pret dzīvo dabu un tās resursiem, kuriem ir jākalpo cilvēka interesēm un uz kuriem cilvēkam kā „dabas kronim” ir neapšaubāmas tiesības (droši vien nav jāskaidro, ka „cilvēks” šajā gadījumā ir maskulīni kodēts).

Mātišķības analīze ir viena no iespējām, kā rast izeju no minētā seksualitātes „rāmja”, lai veidotu plašāku seksualitātes pieredzes izpratni un pievērstu uzmanību sievietes ķermenim, atklājot tā dažādās un reizēm pretrunīgās sajūtas. Poētisku ieskatu sievietes seksualitātē sniedz Simona de Bovuāra, kura, lielā mērā ietekmējoties no psihoanalīzes, to saista ar agrā bērnībā gūtajiem jutekliskajiem iespaidiem un ciešā kontakta ar māti. Viņa raksta, ka seksualitāte nav izolēta parādība un ka līdz noteiktam vecumam abu dzimumu bērni izjūt juteklisku patiku pret vienu un to pašu, jo viņu atskaites punkts ir mātes miesa, kam bērni veltījuši pirmos glāstus un pret ko izjutuši pieķeršanos. Šo patikas objektu raksturo tādas īpašības kā gluds, biezs, atlasveidīgs, maigs, elastīgs, tāds, kas liegi pakļaujas spiedienam, kam var veltīt gan skatienu, gan pieskārienu (vai šīs pieredzes prototips ir pieskāriens mātes krūtij?). Kā šādas jutekliskas pieredzes izpausmes pieaugušas sievietes dzīvē Bovuāra min labsajūtu, ko sievietē izraisa atlaišanās siltās kāpu smiltīs, dūnu un zīda pieskāriens ādai, ziedi, maigi pasteļtoņi, tilla un muslīna audumi. Tam pretēji ir tādi objekti kā rupja drēbe, grants, akmeņu kaudzes, rūgtas garšas un sīvas smaržas, kas jaunu meiteni atstāj vienaldzīgu vai pat izraisa nepatiku. Nonākot saskarsmē ar pieaugušu vīrieti, sieviete cenšas atrast viņā mātes ķermeņa atbalsi, taču šī vēlme netiek piepildīta, jo vīrieša ķermeni drīzāk raksturo stingri muskuļi un spēcīgs tvēriens, raupja un bieži spalvaina āda, asi bārdas rugāji un sīvi aromāti (piemēram, tabakas, viskija, zirgu, sviedru un citas smakas). Sievišķā ķermeņa meklējumi, kā atzīmē Bovuāra, var būtiski iezīmēt turpmāko seksuālo pieredzi, galējā variantā novedot līdz homoseksuālām attiecībām, taču šo impulsu apslāpē kopš bērnības ieaudzinātais princips, ka atšķirībā no sievietēm vīrieša ārējais izskats nav svarīgs – tā vietā heteroseksuālās attiecībās sievietei jātiecas pēc vīrišķā spēka un varas apliecinājumiem. Lai arī Bovuāra atklāti oponē Freidam, viņas teiktajā saklausāmas tālaika klasiskās psihoanalīzes atbalsis, par ko liecina tādu tipisku psihoanalīzes jēdzienu kā „frigiditāte”, „neirozes”, „tieksmes sublimācija” un citu lietojums. Tāpat Bovuāras uzskatiem var pārmest riskantu izdabāšanu stereotipiem. (..)

Par mātišķību kā kaislību, kas apvieno tiklab intelektuālo, kā emocionālo un fizisko pusi, raksta arī Jūlija Kristeva. Viņa apgalvo, ka mūsdienu sabiedrībā trūkst pienācīgas refleksijas par to un ka mātišķā kaislība ir jebkādu citu mīlestības attiecību prototips. Kristeva norāda, ka mātišķība ir vienīgā iespēja (atskaitot svēto dzīvesstāstus), kā realizēt principu mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, taču vienlaikus mātes attieksmi nevajag idealizēt, jo tā satur arī atgrūšanas, pamešanas, noraidījuma, pat klaja naida un kontroles elementus, kā arī pati savu noliegumu (simbolisku mātes nogalināšanu – matricīdu). Mātišķības saistība ar kaislību, tās pacelšana virs rutīnas, „dabas balss” un instinkta „piezemētajām” ārēm ļauj apzināt šīs pieredzes virsotnes un bezdibeņus, izmisumu un triumfu.

nr2-1

No Ingas Melderes skiču albuma. 2014-2016. Foto: Inga Meldere

 

Dalies ar šo rakstu