Lauki, kas paver iespējas

 

Par RIXC veidoto izstādi Open Fields (Atklātie lauki), kas līdz 2. novembrim skatāma Latvijas Nacionālās bibliotēkas 1. stāva izstāžu zālēs.

 

Izstādes Open Fields ievadteksts sola izaicināt mūsu priekšstatus par mākslu un laikmetīgo estētiku, ar jauno mediju palīdzību sintezējot dažādus zināšanu laukus līdz šim neredzētā un jēgpilnā veidā. Pieteikums ir daudzsološs un, ja ignorējam tajā centrālu jēdzienu nereti devalvējošo lietojumu laikmetīgās mākslas kontekstā, izstāde to savā ziņā pilda. Open Fields iespēju robežās pievērš uzmanību pāris centrālām problēmām to izaicinājumu burzmā, kurā dzīvojam. Vai tā būtu privātuma nosargāšana mediāli arvien novērojamākā ikdienas dzīvē, vai netulkojamā tulkojamība no vienas valodas citā, vai arī ekoloģiska domāšana laikā, kad tā ir patiešām izšķiroši svarīga. Lai atvieglotu turpmākā izstādes apskata izklāstu, tas tiks veikts tematiski, no izaicinājuma uz izaicinājumu.

 

29816210124_62d1adeaba_k

Foto: Kristīne Madjare

 

Viena no Open Fields lielajām tēmām ir daba visvienkāršākajā vārda izpratnē. Meži, dzīvnieki, ezeri un viss, kas tajos sastopams, principā jau arī pats cilvēks, bet par to vēlāk. Ir jāpateicas tieši Open Fields par tēmas aktualizāciju tik tiešā veidā. Daba arī mūsdienu mākslā parasti figurē kā metafora vai pārāk sagudrots domas priekšmets, kamdēļ tā lielākoties paliek domai nepieejama. Savukārt izstādē vairāki autori pievēršas tam, kas tradicionāli ir skaidrots kā no cilvēka pasaules, tehnoloģijas vai kultūras nošķirts. Māksliniece Elija Aironsa darbā Nokrāsu dihotomijas: pļavas spektrs pēta dažādos apstākļos augušu zāļu (weeds) pigmentāciju, uzrādot to piesārņotības pakāpi. Ja runājam par estētiku, tad darbs ir noformēts smuki vārda vieglā un labā nozīmē. No augiem iegūto pigmentu paraudziņi ir apskatāmi uz stikla platēm, kā arī nelielās akvareļu miniatūrās, puantiliski uzrādot toņkārtu sasaisti ar dažādām ķimikālijām, kas augu sastāvā nonākušas. Neuzbāzīgi glīta pieeja šajā gadījumā šķiet efektīga, jo darba lietotāju nevis savaņģo dilemmā, kā tad, ja atbaidošais ir pasniegts pievilcīgi, bet gan tikai izceļ pašu dilemmu – ka augi tiek maitāti par spīti tam, ka no tiem iegūtās krāsas ir smukas. Darbu veido arī video, kurā divos ekrānos tiek rādītas dažādas pļavas. Attēlu pavada balsī ierunāts zinātnisks apraksts par to, kas ir pļava. Video noslēgumā izrādās, ka teksts ir no angļu Vikipēdijas. Liekas, ka šāds žests ir spļāviens sejā nezinošajam skatītājam. Ja pat Vikipēdijas līmenī nejēdz, kas ir pļava, par kādu dabas pazīšanu te var runāt!

Teiksiet – didaktiski. Arī Mauro Martino un Džanksi Gao Tīklotā zeme tematiski var šķist gaužām didaktisks darbs, par to, ka viss dzīvais uz pasaules atrodas savstarpēju saistību tīklojumā. Tajā pašā laikā tas ir arī pamācošs, jo video ar grafiku un shēmu palīdzību pārliecina, ka idejas par dažādu organismu tīklveida, savstarpēji saistītu un atkarīgu eksistenci ignorēšana ir vienkārši pašnāvnieciska. Izzudīs laba daļa skudru paveidu, izzudīs koki un tā pa vīli līdz mums, lai kādos gadžetos mēs ielīstu. Ideja taču nav jauna, bet kādēļ, tik elementāri tematizēta, uz izaicināšanu pretendējošā izstādē tā vēl skatāma tik tiešā veidā?

Tīklotā zeme vedina izjautāt izstādes kontekstā būtisko tēmu par estētiskā, mākslinieciskā aroda attiecībām ar zinātniskām zināšanām. Šoreiz lietpratības kontekstā. Jo pārmetums didaktiskumā vismaz šī raksta ietvaros top domājams kā reizi estētiskā aspektā. Minētie darbi ir dizainīgi un nepārsteidz ar smalku tēlveidi, kas ievestu ilgstošā izziņas procesā. Tīklotās zemes vēstījums ir diezgan lakonisks, populārs, savukārt Nokrāsu dihotomijas ar Vikipēdiju aprauj daudzus tematiskus pavedienus, kurus veiksmīgi atklāj. No otras puses, arī attiecīgo jautājumu speciālisti varētu sprauslāt, ka tautai tiek piedāvāts Vikipēdijas materiāls. Pastāv iespēja atvairīties, sakot, ka tā ironija. Klaji ironisks izstādē ir, piemēram, Mušu printeris, kur stikla bumbā iesprostotas augļu mušas ēd un …, tā veidojot digitālu rakstu. Darbs izsmejot cilvēku iedomu, ka tehnoloģiskās attīstības atskaites punkts ir cilvēka prāts.

 

30149481450_91daecf601_k

Foto: Kristīne Madjare

 

Diez vai ar apelāciju pie ironijas būs gana, jo laikmetīgajā mākslā tās visuresošā uzmācība mēdz devalvēt ironijas spēku, turklāt, ja tā tiek izspēlēta tik tiešā veidā. Viens ir saprast, ka līdz šim esam laiduši garām daudz nozīmīga, kā labi parāda Rasas un Raita Šmitu Dīķa baterija: zaļās enerģijas poēzija, kurās paātrinātos septiņos mēnešos Botāniskā dārza dīķī izvietotas sešas “baktēriju šūnas” reģistrē mikroorganismu ņemšanos elektriskas enerģijas ražošanā. Arī šim darbam īsti nav, kur piesieties no estētiskā viedokļa, iegūto datu 3D vizualizācija koka ripā ir pievilcīga; nekautrējos piepildīt senu sapni attiecībā uz skulpturāliem darbiem un to aptaustu.  Tomēr nepamet jautājums – ko nu? Kāds ir nākamais solis? Ko mēs ar tematizēto iesākam, kur šķetinām tālāk, lai audzētu jēgu? Šāda veida mākslinieciska prakse acīm redzami pretendē uz pasaules mainīšanu, ne vien aprakstīšanu.

Tā kā neesmu attiecīgo jautājumu speciālists, par lietojamību netopu gudrs arī pie darba ASK konsultācijas, kas ir nenoliedzami asprātīga pievēršanās augu reproduktīvajām problēmām ekoloģisko pārmaiņu vai migrācijas rezultātā. Piemēram, tropiskas izcelsmes Kana lilijām vairoties palīdz kolibri. Ziedus audzējot mērenākos klimatiskos apstākļos, nākas izlīdzēties ar bitēm, kuras nav tik efektīgas, jo neatpazīst oranžu krāsu un netiek klāt nektāram. ASK konsultācijas problēmai piedāvā tehnoloģisku risinājumu, katram ziedam uzstādot tādu kā nolaišanās platformu, lai bitēm vieglāk. Tas, kas darbā saista, ir dažādu jomu speciālistu kopdarbs, kas rezultējas labā dizainā, asprātīgas idejas noformējumā un izklāstā, kā arī (ticu) zinātniskā pamatotībā. Rezultāts, kādu nevar sasniegt vienas profesijas ietvaros (teiksim, klasiskā mākslas vai zinātnes izglītībā). Nepamet gan šaubas, un tas ir drīzāk kompliments par šādas mikroutopijas izmantošanu, nepieciešamību un atkal – kur tā mūs ved? Kā ironiski apspēlēto, teju bērnišķīgo dabas nezināšanu  varētu vērst drīzāk lietpratības attīstīšanā? Kā un kad jauno mediju izstādē iesim tālāk par (ne taču bezspēcīgi) ironizējošu attieksmi pret status quo?

Piekrītu, ne vienmēr ir jāiet kur tālāk, un šādu darbu gadījumā arī kritikai ir mazāk, kur iekosties. Nākamā lielā tēma, kuru izstāde aktualizē, ir reprezentācijas jeb attēlošanas, jeb tulkojamības problēmas. Īsi formulējot – kas notiek, kad noteiktas lietas, procesus tulkojam digitālā kodā vai digitāli meistarotus darbus vēršam analogā matērijā? Kā digitālās mašīnas var paplašināt komunikāciju un (paš)izziņu?

 

30410392306_683db6d90a_k

Foto: Kristīne Madjare

 

Paulas Vītolas Gaismas tīkls tēmu aktualizē šķietami rudimentāri, divām mirgojošām lampiņām pārraidot vienai otrai signālus, kuri tiek reģistrēti un pārtulkoti melnbaltā shematiskā zīmējumā uz ekrāniem. Ļoti minimālistisks un vēss darbs, šķiet, ignorē komunikācijas procesa dzīles, ko taču mēdz uzsvērt interneta un jauno tehnoloģiju entuziasti. Darbs šķiet pilnībā nostrādājam tad, kad kļūst ne visai ap dūšu, interneta modeli iedomājoties kā metaforu cilvēciskajai komunikācijai, vai tā būtu jauno saziņas iespēju paātrināta, vai arī noritētu tiešajā. Līdz ar to rudimentārais kļūst par izjautājamo pamatu, pirms nonāk pie augsti attīstītajām digitālās saziņas formām. Tāpat tas ļauj domāt par ikdienas sarunāšanās robotiku, pirms vispār esam kaut pietuvojušies antiutopijās tik apdziedātajam laikmetam, kurā cilvēki vairs nav nošķirami no mašīnām un viņu domāšana – no skaitļošanas.

Līdzīgi minimālistiskā garā no citas puses tēmu aktualizē Līvija Daudze un Valters Grišāns.  Paralēli visai elitārajam darba uzstādījumam par datu vizualizāciju, kas manā apziņā līdzinās kaut kam tikpat nepieejamam, ja arī apbrīnojamam, kā matemātisku vienādojumu risināšanas mākslai, saistoša ir doma par tehnoloģijas automatizētu un roku darbu. Šajā aspektā, protams, runa nav vairs tikai par tulkojamību, bet arī par pašu mākslas darbu statusu, estētisko iesaiņojumu un to, kā statuss/iesaiņojums ietekmē to vērojumu. Pievilcīgs roku darbs vai kaut kas tam līdzīgs (kā Šmitu koka disks) tradicionāli tiek skatīts kā kaut kas augstvērtīgāks, savukārt, ja veidots ar mehānikas/konveijera starpniecību – mazvērtīgs un lēts. Tēma ir sena, jau fotogrāfija 19. gadsimta vidū raisīja vētrainas diskusijas par tehnoloģijas automātisma nāves dvašu it visā cilvēciskajā un radošajā – šādas bažas gan iekļāvās tā laika kopējā industriālās revolūcijas garā. Digitālie mediji paplašina tēmas sociālo dimensiju tādā nozīmē, ka līdz ar tehnoloģiju pieejamību cilvēkiem vismaz potenciāli kļūst pieejama personiska lietu radīšana bez specifiskām zināšanām..

Interesanti, ka arī tehnoloģiski ekspresīvākie Open Fields darbi tulkojamības tēmu attīsta, izmantojot salīdzinoši nelielu stāstniecības elementu daudzumu. Jana Torpussa un Hosē Navarro darbam Emocionālā vide. Atklāj! varat burtiski pieslēgties un ekrānā skatīt savas dvēseles svārstību vizualizāciju. Arī šoreiz mani vairāk piesaista ne tik daudz darba tehniskā uzbūve, cik tā estētiskais efekts vai raisītā pieredze. Sākotnēji ekrānā jūsu interjers parādās visai nelāgi – melni apjomi, baltas, trīsošas līnijas, attēls draudīgi skan (jo esat uzvilcis austiņas). Ja spējat atslābināties, pēc kāda laika parādās daudz harmoniskāka un krāsaināka bilde. Pieredze tiešām iespaidīga, turklāt tā kārtējo reizi atgādina par nepacietību un to, cik maz laika esam gatavi mākslas darbam veltīt. Īsais sprīdis līdz harmoniskajai paradīzei liekas nemaņā izstiepts, pat neciešams. Īpaši tādēļ, ka tavas iekšas mākslinieki rāda ne tuvu tik izcilas kā pašam ikdienā rādās. Kad melno blāķi nomaina smukas, pa ekrānu planējošas bumbiņas, sajūties atkal labi.

Šādi varētu turpināt par katru darbu, kas bez papildu paskaidrojuma ir kompliments izstādes kuratoriem un iekārtotājiem, kā arī atvainošanās autoriem, kuru darbiem šeit pievērsties nepagūstu. Kā jau tas notiek katrā labā izstādē – ar gaumi reāli sastrīdas daži izņēmumi, piemēram, Mindauga Gašpevičus Ievads posthumānajā estētikā. Visādi citādi izstādes iekārtojumā ir labi izmantotas divas nodalītās LNB izstāžu telpas, neradot pārrāvuma sajūtu un saglabājot tematisku kontinuitāti par spīti darbu dažādībai. Izteikti kritiskais darbu “gals” ir labi līdzsvarots ar gaišākām tēmām, piemēram, vienā no zālēm centrā izvietojot Kārenas Lancelas un Hermena Maata darbu Eeg. skūpsts. Mākslinieki ir pārliecināti, ka ar savu darbu tie radikāli apvērš automatizēto tehnoloģisko kontroli. Uz mirkli pavisam noteikti.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri