Ķermeņa turpinājums

 

vj3_645113

Foto: Valdis Jansons

 

Mākslas kritiķe, filozofe un feministe Jana Kukaine grāmatā Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte (izdevniecība Neputns) pēta mātišķību feminisma teoriju kontekstā, dekonstruējot ideoloģiskos priekšstatus par mātišķību mūsdienu sabiedrībā. Atsedzot mātišķības ķermeniskos aspektus, autore piedāvā jaunu skatījumu uz šo pieredzi, iekļaujot tajā dinamiku, jutekliskumu, seksualitāti, arī kaislību un baudu. „Esmu pārliecināta, ka ķermeņa pieredze ir neatņemama subjektivitātes daļa, tāpēc mātišķību skatu kā ne tikai garīgu, bet arī ķermenisku praksi,” raksta Kukaine.

Šis pētījums ir nozīmīgs papildinājums feminisma teorijas skaidrojumā, kas Latvijas sabiedrībā aizvien ir nepilnīgs, uzturot spēkā arī aizspriedumainu piesardzību un pārāk ierobežotu skatījumu. Grāmata ir arī būtiskas diskusijas rosinātāja par jautājumiem, kurus bieži vien ierasts uzskaitīt par neaizskaramiem – nē, būt mātei nav ne „dabiski”, ne pašsaprotami, tā ir fiziski, emocionāli un intelektuāli (tiek runāts arī par radošas profesijas un mātes pienākumu sarežģīto apvienošanu) grūta pieredze, pie kuras „pozitīvā kodola var nonākt, pārkožot tās (patriarhāli) institucionālo „čaumalu””. Autore meklē arī mātišķības tēmu „pilienus” Latvijas laikmetīgajā mākslā, atzīstot, ka mākslas kritika un zinātne reti pievēršas sociālām un politiskām problēmām, galvenokārt izvēloties apšaubāmu flirtu ar „mūžību” un ezoteriskām pseidoproblēmām. Visbeidzot, grāmata ir veiksmīgs personisko un teorētisko pārdomu sakausējuma piemērs, kas aizrauj gan ar stilu, gan skatpunktu, uzsverot ar ķermeni saistīto tēmu nepieciešamību teorijā.

Šovakar pulksten 18.00 garšvielu veikala Avokado telpās (Tērbatas ielā 49/51) notiks grāmatas atvēršanas svētki ar mākslas performanci Bread&Butler, ko iedvesmojusi feminisma teorētiķes Džūditas Batleres ideja par dzimti kā darbību.

Laura Brokāne

 

 

dailjas_mates_vaks_gatavs

 

Kā nonāci līdz tēmai, par ko rakstīt savu pirmo grāmatu?

Tas aizsākās pirms vairākiem gadiem, kad Neputna vadītāja Laima Slava kādā izstādes atklāšanā man teica – pietiek niekoties ar rakstiem, uzraksti grāmatu! Atceros, ka pēc šī ierosinājuma vasarā sēdēju pie ērkšķogu krūma un domāju – nezinu, vai man ir spēks un spējas, es labprāt uzņemtos izaicinājumu rakstīt grāmatu, taču ne tik tālā nākotnē gribētu arī otru bērnu. Nupat biju pārdzīvojusi izolētības sajūtu ar pirmo, tāpēc negribēju tajā tik ātri atgriezties, man vajadzēja pārmaiņas dzīvē. Ko lai izvēlas – karjeru vai ģimeni? Un tad, lasot grāmatu Mūsdienu literatūras teorijas, nodaļā par feminismu ieraudzīju, ka Sandra Meškova, kas tagad ir manas grāmatas zinātniskā redaktore, raksta – „vai nu – vai” ir tipiski maskulīna forma, savukārt femīnais skatījums daudz labāk tiek izpausts „gan, gan” formulējumā. Sieviete ir ietverošais un apvienojošais. Un šis teikums bija mana atbilde.

Gribēju rakstīt grāmatu par problēmu, ko pati vēlos noskaidrot, izmantojot savu filozofisko arsenālu. Sākumā tikai izvirzīju hipotēzi, ka mātes pieredze varētu būt tēma, par kuru uzdot jautājumu un meklēt zemūdens akmeņus. Kopš studiju laikiem man bija aizķēries Airisas Jangas eseju krājums Mest kā meitenei (Throwing Like a Girl), kas bija piesaistījis sava vilinošā nosaukuma dēļ… Rakstot grāmatu, teksti un tēmas aizveda pie nākamajām. Visu rakstīšanas laiku es pasūtīju jaunas grāmatas, metu tēmu cilpas un savilku kopā problēmas. Kādā brīdī ieraudzīju atsauces uz tekstiem, kurus biju lasījusi iepriekš, un sāku redzēt kopsakarības. Rakstot grāmatu, jutos kā detektīvs, kas seko pēdām, kuras ved pie lielā atklājuma.

Kad grāmata bija pusē, uzzināju, ka esmu stāvoklī. Labi, ka biju pabeigusi nodaļu par dzemdībām, citādi personiskās pārdomas un izjūtas apgrūtinātu rakstīšanu. Protams, grūtniecības pēdējā trimestrī es labprātāk būtu zvilnējusi dīvānā, nevis, pamīšus atpūtinot kājas, strādātu stāvus pie datora. Tomēr tagad, kad grāmata ir izdota, to ir grūti aptvert – tas šķiet kā brīnums. Un vēl brīnumaināk ir tas, ka grāmatas iznākšanas gads sakrīt ar mana dēla dzimšanas gadu.

 

Pēcvārdā raksti, ka vairākas tēmas, kuras mātišķības kontekstā arī būtu pelnījušas uzmanību, šoreiz palikušas ārpus tava pētījuma loka. Vai bija grūti pielikt rakstīšanai punktu?

Man šķita, ka piecas lielas nodaļas ir pietiekams apjoms, kas pats par sevi spēj funkcionēt bez turpinājumiem. Likās, ka esmu ietvērusi svarīgākos ar ķermeni saistītos aspektus, proti, menstruācijas, dzemdības, laktāciju, mātes un bērna ķermeņu mijiedarbību. Tās bija primārās tēmas, ar kurām gribēju strādāt.

 

Runājot par mātišķības priekšstatu mūsdienu Rietumu sabiedrībā, tas saistīts ar milzu pretrunām ļoti daudzos aspektos – sievietei ir pienākums būt mātei, bet bērni sabiedrībā nedrīkst traucēt, baro ar krūti, bet izskaties lieliski, velti laiku bērniem, bet nepamet karjeru…

Jā, es piekrītu. Tāpēc arī manas grāmatas tēma izrietēja no personiskiem novērojumiem un pārdomām, ar kurām ikdienā saskaros. Man liekas forši, ka ļoti daudzas feminisma teorētiķes raksta, atsaucoties uz savu pieredzi, uz saviem bērniem. Manuprāt, ir brīnišķīgi, ka zūd robeža starp teorētisko saturu un personisko pieredzi.

 

Kuru teorētiķu idejas tev deva pašpaļāvību grāmatas rakstīšanas laikā?

Noteikti Adrianas Ričas darbs Dzimis sievietei (Of Women Born), kurā viņa ļoti personiskā manierē dažādus feminisma jautājumus savilkusi ar savu pieredzi. Tas bija piemērs, kā iespējams runāt par šo tematu saistošā veidā. Viņa raksta, ka kādā brīdī audzināja trīs pirmsskolas vecuma puikas, kuri pa naktīm slikti gulēja, viņa dusmojās par to, un tāpēc nākamajā dienā bērni atkal slikti gulēja… Apburtais loks, ko es pati ļoti labi pazinu, kaut gan man tobrīd bija tikai viens bērns. Sajūta, ka neesi viena ārprātā, par kādu reizēm kļūst mātišķība, ir liels atvieglojums. Riča mani iedvesmoja ne tik daudz idejiski (viņas darbs tapis 20. gs. 70. gados), cik formas ziņā. Otra man ļoti tuva teorētiķe ir jau pieminētā Airisa Janga, kura par ķermeņa pieredzi raksta jau mūsdienu rakursā, analizējot iepriekšējos argumentus.

 

Vai, tavuprāt, izpratne par feminismu Latvijas intelektuālajā telpā paplašinās?

Šobrīd man būtu vieglāk tev pastāstīt, kā Latvijā paplašinās zīdaiņu bronhīta ārstēšanas izpratne… Par intelektuālo telpu neņemos spriest. Bet man arvien šķiet, ka dominējošā izpratne par feminismu to saista galvenokārt ar līdztiesības jautājumiem, konstatējot, ka sievietei taču arī ir tiesības strādāt, saņemt līdzvērtīgu atalgojumu vīrietim utt…. Tad jau sanāk, ka feminisms ir sasniedzis savus mērķus, bet es grāmatā apgalvoju, ka arī fanot par bēbīšiem, zīdīt bērnu un gatavot ēst var būt feminisms.

Tagad, kad atkal esmu zīdaiņa mamma, aicinot mani uz atklāšanām vai ballītēm, bieži vien piesaka, ka „formāts ir bez bērniem”. Tas mani neatstāj vienaldzīgu. Šobrīd pateikt – atnāc pie manis bez bērna, nozīmē pateikt, lai atnāku bez rokas vai kājas, jo viņš ir mana ķermeņa turpinājums, daļa no manis.

 

Domāju, ka mātes no aprites tiek izstumtas lielā mērā tāpēc, ka ar savu it kā monotono ikdienas ritmu neiekļaujas interesanto tēmu lokā – ir priekšstats, ka šajā pieredzē nav dinamikas.

Jā, bet pieredze ar bērniem taču arī ir tik aizraujoša… Atceros, ka biju Briselē uz horeogrāfes Annas Terēzas de Kersmākeres izrādi laikmetīgās mākslas centrā WIELS. Biju ļoti pārsteigta, ka priekšnesuma vidū staigāja un lalināja kādas skatītājas mazais bērns, un neviens māti nekaunināja un nelūdza iziet ar bērnu laukā. Arī pati mamma nejutās šeit neiederīga ar mazu bērnu. Savukārt Ģertrūdes ielas teātrī ar divgadīgo meitu mums aizrādīja, ka pārāk bieži staigājam un traucējam izrādi. Toreiz biju tuvu asarām. Vai tiešām viņi nesaprot, ka mammai šāds izrādes apmeklējums varbūt ir pirmā aiziešana uz teātri pēc divu gadu pārtraukuma? Vai esmu lieka ar bērnu pat eksperimentālā teātrī?

 

Esmu novērojusi, ka, kļūstot par mammu, individuālās un kolektīvās robežas tiek pārbīdītas – pat sveši cilvēki uz ielas ir gatavi dalīties padomos par bērna audzināšanu un kopšanu.

Es pati to tā neesmu izjutusi – varbūt man, ejot pa ielu, ir pārāk noslēgta sejas izteiksme, un neviens neiedrošinās… Vispār, tā kā man bieži sanāk dēlu barot publiskās vietās, piemēram, kafejnīcās, man jau ir sagatavota replika cilvēkiem, kuriem tas varētu nepatikt. Es teiktu, ja vien man pietiktu drosmes, – droši uzklāj segu sev pašam uz galvas! Domāju, ka sabiedrības iesaistīšanās un mammas pamācīšana ir saistīta ar uzskatu, ka bērns pieder sabiedrībai, ka viņš ir kā kopīgais labums vai manta.

 

Tu grāmatā raksti arī par to, ko mūsdienās nozīmē būt radošas profesijas pārstāvei – mammai.

Radošo sieviešu – māšu situāciju ļoti precīzi ieskicēja rakstniece Elena Ferrante kādā intervijā. Viņa teica, ka, lai māte varētu radoši strādāt, viņai vajag dzelžainu disciplīnu, nenormālu gribasspēku un gatavību pieņemt jebkādus, arī ļoti sāpīgus kompromisus.

 

Skarbi izsakies par mākslas zinātni un kritiku Latvijā, kas nereti nodarbojas ar mākslinieka kulta kopšanu, nevis reālām problēmām.

Esmu tajā „arogantajā” situācijā, ka neesmu beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļu, esmu pienācēja no citas teritorijas, kas varbūt ļauj pieņemt brīvāku attieksmi un nebūt tik saistītai ar akadēmijas autoritātēm. Veids, kā Latvijā raksta par mākslu, ir diezgan problemātisks, un tas nav tikai tāpēc, ka trūktu feministiska akcenta. Man negribētos meklēt kašķi un tagad uzbrukt Mākslas akadēmijai, taču, tā kā recenzijās bieži saskatu līdzīgas teikumu konstrukcijas un vārdu sakārtojumus, darinu hipotēzi, ka šāds rakstības veids varētu būt iemācīts tur. Man šķiet, Latvijā kritika cenšas ieņemt ļoti neitrālu pozīciju, kas varbūt ir drošāka autoram, bet man kā lasītājam nemaz nepasaka, vai izstāde, pēc autora domām, galu galā ir laba vai slikta (lietoju šos apzīmējumus ikdienas, ne morālā nozīmē). Tiek aprakstīts, kas izstādē redzams, poētiskiem vārdiem pateikts, kādas sajūtas uzvirmo, mazliet apdarinot preses relīzē pateikto, un beigās vēl piebilst – šis mākslinieks vērtējams kā… Atskats uz pagātni, nākotnes prognoze, kādam virzienam piesliet… Latvijas mākslā ir ne tikai feminisma, bet vispār sociāli un politisku svarīgu tēmu trūkums.

 

Ir arī recenzēšanas veids, kurā teksta autors raksta par to, kas viņam svarīgs, un mākslas darbs ir tikai impulss vai fons.

Man šķiet, es tā bieži daru. Piemēram, Kristapa Epnera izstāde Vingrinājumi bija labs pamudinājums izpētīt feminisma un sporta attiecības, to nevarētu klasiskā izpratnē saukt par recenziju. Teksta autors var sniegt pavisam negaidītu skatījumu uz mākslas darbu, iespējams, tādu, ko autors nemaz nav domājis. Mēdz būt arī tā, ka recenzija ir labāka par pašu izstādi.

Arī man, protams, ir vīzija par savu grāmatu, kā esmu to domājusi, bet reizē prātā ataust Sola Levita Teikumos par konceptuālo mākslu paustā domā, ka, iespējams, mākslinieks nesaprot pats savu mākslu. Varbūt arī es nesaprotu savu grāmatu. Jebkādas reakcijas un viedokļi, kas tagad sekos, arī tad, ja tie nebūs publiski pausti, iezīmēs šīs grāmatas likteni un atklās tās jēgu.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri