Pastaigas caur šausmām un smiekliem

 

Par izlasi Latviešu šausmu stāsti (Zvaigzne ABC, 2016, sastādījusi Bārbala Simsone) un Māra Runguļa garstāstu Pastaiga mirušo pilsētā. Pārupes spoku stāsti (Liels un mazs, 2016).

 

Šī gada tumšajā un drēgnajā rudenī nomaļajā latviešu šausmu žanra literatūrā ienāca divi krājumi tumšos vākos – literatūrzinātnieces Bārbalas Simsones sastādītā izlase Latviešu šausmu stāsti un rakstnieka Māra Runguļa vidēja skolas vecuma bērniem adresētā Pastaiga mirušo pilsētā. Pārupes spoku stāsti. Lai gan grāmatu mērķi un auditorija rādās atšķirīgi, abus šausmu žanra darbus vieno kultūrvēsturiska nozīmība – Latviešu šausmu stāstus iespējams lasīt kā uzskates materiālu Simsones pagājušogad izdotajai žanra teorijas grāmatai Monstri un metaforas, un Pastaigā mirušo pilsētā apstrādāti un literārā vēstījumā ievīti Runguļa vākumi mūsdienu šausmu folklorā kopš deviņdesmito gadu sākuma.

Abos gadījumos izglītojošā funkcija pamato žanra vietu literatūras ainā – Simsone daudzveidīgi atlasītajos stāstos pierāda, ka „šausmu žanrs ir pilntiesīga literārā procesa sastāvdaļa”1 ar plašiem izteiksmes līdzekļiem, savukārt Runguļa izveidotais stāstu ietvars rosina bērnus saskatīt satraucošas iespējas zinātniskā [projektu nedēļas] izpētē, kā arī apsola vecākiem pēc baidīšanās izvest bērnus laukā no baiļu zonas ar komiskām un mierinošām atkāpēm – zinot, ka bērni alkst šajā zonā pablandīties, te nu ir droši iemītas taciņas, kā no bailēm izkļūt. Ne mazāk būtiski, ka Runguļa grāmata dod drosmi pabaidīties arī vecākiem – kā argumentētā grāmatas recenzijā norāda Santa Remere, atsaucoties uz neseno sašutumu par LNSO bērnu programmas vadītāju lelli LeNeSOnu, paši vecāki mēdz tā sabīties no kolektīva morāles, ka jāsāk domāt, „vai spokošanās gadījumā nav netikumiska.”2

Šausmu stāsti tiešām nav radīti, lai būtu pa prātam tikumības lozungu vicinātājiem – tie neatklāj harmoniskus vaibstus sabiedrības sejā. Ne velti grāmatas Latviešu šausmu stāsti ievada vēsturiskajā pārskatā Simsone min, ka, 20. gadsimta 20.–30. gados briedušas, „žanra plaukstošās tendences pilnībā apsīka padomju okupācijas gados, kad šausmu žanrs kā „ideoloģiski kaitīga bulvārliteratūra” tika pilnībā izskausts. Vairākus gadu desmitus netapa neviens žanram atbilstošs darbs, jo tā formulai būtu bijis nepieciešams vai nu pārdabisks (piemēram, spoks) vai dabisks (piemēram, garīgi nestabils slepkava) šausmu faktors; ne viens, ne otrs idealizētajā padomju caurcaurēm reālistiskajā bezkonflikta literatūrā nevarēja būt”.3 Vēl jo vairāk – šausmu stāsti kārtīgu pilsoni mudina uz savtīgu individuālismu; šausmu stāsta vidē „māja kā pasaule nav jāglābj no bojāejas, tieši otrādi (nereti šausmu romāna noslēgumā tā sagrūst/ nodeg), glābjamais objekts ir paša varoņa skaidrais saprāts, dvēsele, dzīvība, tuvinieki.”4 Šeit vismaz vēl vienā ziņā šausmu žanrā liels un mazs ir vienādi – sastopoties ar baiso neizskaidrojamo, lasītāji tiek atstāti bezspēcīgi cilvēka niecīguma un mirstības stihijas priekšā; šī pieredze dažkārt tiek pielīdzināta cildenā atklāsmei. Kā skaidro literatūrpētniece Daiena Vagonere, šausmas tādējādi ir vienīgais fantastiskās literatūras žanrs, kurā bailes ir mērķis, nevis līdzeklis varoņa izaugsmei.5

Latviešu šausmu stāsti hronoloģiskā secībā apkopo simt divu gadu intervālā (ņemot vērā minēto pārrāvuma periodu) tapušus darbus, ko sarakstījuši vienpadsmit autori (vai divpadsmit,  ja miroņu pilnajam žanram iederīgi atceramies apgalvojumu „autors ir miris” un darba veidotāju uztveram nevis kā vēsturisku personu, bet rēgainu funkciju, ko vienlīdz labi veic kā Guntis Berelis, tā Viesturs Reimers). Tēmās, noskaņā un tempā atšķirīgie stāsti iekustina lasītāja prātā grotesku parādi ar nolādētiem objektiem, rēgiem, briesmoņiem un šausmu pārņemtām mikrosabiedrībām. Dažos stāstos saikne starp realitāti un šausmām šķiet meklējama personāžu psihē, ko ietekmē vecums, trauma vai murgi – Augusta Saulieša stāstā Neaizberama aka vecu vīru uzmeklē jaunībā nodotais draugs, Aleksandra Grīna stāstā Klusie ciemiņi pie Pirmā pasaules kara kareivja nāk kritušie biedri, Vladimira Kaijaka stāstā Vīzijā nakts melnumā sieva attur drudža mocītu vīru no aizbēgšanas ar rēgiem. Citos stāstos skaidri iejaucas pārdabiski spēki: Aleksandra Grīna darbos Nameja atgriešanās un Nelaimes jātnieks pagānu ķēniņš un svešzemju jātnieks spēj nest mēri un iznīcību pār zemēm, bet melns kaķis Jāņa Ezeriņa darbā Joču pirts vai titulobjekti Dagnijas Zigmontes stāstā Gausīgais nazis un Viktora Reimera stāstā Spogulis ir nolādētas parādības, ko personāži nespēj laikus novērtēt, un lasītājam atliek satraukti nolūkoties, kā notikumi ved uz paredzami nelabu galu. Trauksmes radīšanai tiek izmantoti arī nedabiski lietu tēlojumi, piemēram, Vladimira Kaijaka darbā Zirneklis atveidots radījums, par kura milzīgo izmēru lasītājs nojauš pamazām – vispirms gājiens pār pagalmu aprakstīts kā mērots lieliem soļiem, tad radījums sabiedē putnu, bet, kad tas nostājas uz akas grodiem, arī lasītājs uzzina, ka tur „milzīgs pelēks laukakmens tupēja uz akas malas un nolūkojās gājējā”.6

Starp šermuļus raisošo krājumā pavīd arī vīpsna par laikmeta tipāžiem un peripetijām – Vizmas Belševicas stāsts Baltā sieva pārliecina, ka drāma teātrī nebeidzas ne ar priekškara aizvēršanos, ne nāvi, bet Mirdzas Bendrupes Helēna caur sastapšanos ar garu pasauli atklāj arhitektūras studenta atrautību no paša dzīves. Helēna gan mazāk uzskatāma par komisku darbu, drīzāk par trāpīgu romantiska jaunieša iekšējās pasaules vērojumu (kas ir smieklīga pati par sevi). Komismu iespējams saskatīt arī Gunta Bereļa stāsta Bērnu impērija novelistiskajā izskaņā, kur parasts pagalms top par šūpuli jaunam režīmam, un Ievas Melgalves darbos Literārā akadēmija, kur Rakstnieku Savienība rada visai bīstamu sabiedrības slāni, un Intervija ar kanibālu, kur teiciens „tu esi tas, ko tu ēd” iegūst negaidītu pavērsienu. Interesanti, ka trīs minētajos, tāpat kā krājumu noslēdzošajā Andra Zeibota stāstā Kompromisu cilvēks, baismas koncentrējas ap vērotāja pozīciju un atklāsmi par sabiedrību viņam apkārt. Šķiet, ka mūsdienu autori ir visai līdzīgās domās, ka baismas, tāpat kā skaistums, rodas vērojumā.

Uzlūkojot šausmu stāstus no distances, briesmu ēnās iezīmējas laikmeta vērtību zaudēšanas draudi. Augusta Saulieša stāstā Neaizberamā aka centrālā personāža šausmas ir attapties nodzīvojušam svešu dzīvi un uzaudzinājušam svešu dēlu, kas padara viņa eksistenci bezjēdzīgu. Vladimira Kaijaka stāstā Visu rožu roze, kā ierauga Jūlija Dibovska, nolasāms „salīdzinājums ar atombumbu” un plašāks „jaunā gadsimta zinātnisko eksperimentu gars, kas tiecas pēc jaunatklājumiem, uzlabojumiem un pārbūvēm”7 – rozes iznīcinošajā spēkā saskatāmas bailes no kontroles zaudēšanas, no pārvarēto dabas ierobežojumu atspēlēšanās cilvēkam. No kā, balstoties jau minētajos izlases tekstos, var baidīties cilvēks šodien – no kontroles sabiedrības, paša pakļaušanās varai, varbūt individualitātes? (Bet varbūt no cilvēkiem, kas noplēš ādu tūristiem?)

Te nu ir vērts atkal paņemt rokās Māra Runguļa Pastaigu mirušo pilsētā un atcerēties, ka bailes līdzīgi smiekliem nav noglabātas vienā psihes kaktiņā un, patiesību sakot, var izlauzties visnegaidītākajos brīžos un pieķerties kādai dīvainai lietai, kas būs baisa vai smieklīga brīža konteksta ietekmē. Mākslinieka Kristiana Brektes ilustrētais garstāsts vēsta par klasesbiedru grupiņu, kas projektu nedēļā nolemj ievākt tuvākās apkaimes spocīgos nostāstus. Kad stāsti sagatavoti, klasesbiedri sanāk kopā, lai ar tiem dalītos. Starp blociņos pierakstītajiem vai atmiņā noglabātajiem stāstiem par spoku līgavu, baltajiem cimdiņiem un vecenīti, kas prasa, lai to ved uz kapiem, parādās arī tumsā spīdošas spoku pēdas un citi jaunatklājumi – bērnu iekvēlinātā iztēle tikšanās laikā ne vienu vien stāstu rada uz vietas. Rakstnieks epizodes ar spontāni sacerētajiem stāstiem izmanto ne tikai tam, lai veidotu skolēnu attiecības un attīstītu katra raksturu, bet arī lai uzskatāmi parādītu, cik vienkārši ikdienišķo noturēt par baiso. Un cik pēkšņi tik tikko baisais jau atkal izrādās smieklīgs un velk uz jaunu ālēšanos, un smieklu izlādi.

Par laimi nevienā no grāmatām šausmas neaprobežojas ar pēkšņi izlecošiem spokiem ap stūri, kam seko atvieglojums, atpazīstot vēja kustinātu aizkaru. Stāsti godprātīgi spokojas vairākos līmeņos; izmantojot Stīvena Kinga iedalījumu8, kā košs akcents tiek lietots pretīgums (revulsion) jeb fizioloģiski briesmīgais (asinis, miroņu ēšana, nomaukta āda), bet pamatu veido šausmas (horror) jeb stāstu pasaules izšķobītie interjeri ar rožu sakņu saplēstām sienām un miklu rēgu dvašu sejā vai baismas (terror), kas aug ap savādu kaķa attieksmi vai pamestu vīna glāzi. Pastaiga latviešu šausmu stāstos piedāvā daudzveidīgu ainavu, bet aizmiegt acis tajā nemaz nevajag pārāk bieži.

  1. Latviešu šausmu stāsti. Sast. Bārbala Simsone. Rīga: Zvaigzne ABC, 2016, 9. lpp.  (back)
  2. http://www.satori.lv/raksts/12091/Santa_Remere/Berni_prasa_asinis  (back)
  3. Sast. Simsone B. Latviešu šausmu stāsti. Rīga: Zvaigzne ABC, 2016, 11. lpp  (back)
  4. Simsone, B. Monstri un metaforas. Rīga: Zvaigzne ABC, 2015, 35. lpp  (back)
  5. Waggoner, D. The Hills of Faraway: A Guide to Fantasy. New York: Atheneum, 1978, p. 12  (back)
  6. Latviešu šausmu stāsti. Sast. Bārbala Simsone. Rīga: Zvaigzne ABC, 2016, 239. lpp  (back)
  7. http://www.satori.lv/raksts/2442/Julija_Dibovska/Vladimirs_Kaijaks_Stasts_Visu_rozu_roze  (back)
  8. http://stephenking.com/xf/index.php?threads/danse-macabre-terror-horror-and-revulsion.1200/  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri