Pēdējais sols

 

Foto: Herta. Prozas lasījumu 2016 Prozas brokastis.

 

Fakti: Undīnei Slišānei ir augstākā vidējā atzīme visās trīs paralēlklasēs – astoņi, komats, astoņi. Kristeram Veismanim ir lielākais neattaisnoto kavējumu skaits – rudens starpsemestra liecībā tas tuvojas trīsciparu skaitlim. No septembra viņi sēž kopā pēdējā solā.

 

Pāris iepriekšējos mācību gadus Undīne Slišāne ir sēdējusi viena. Viņai ir labas attiecības ar klasesbiedriem, bet tas arī viss. Patiesībā viņa mazliet lepojas ar savu pašpietiekamību, savu neatkarību. Bet pēdējā laikā šķiet, ka nu jau pietiks. Viņa vēlas draudzību. Visu vasaru viņa ir uzmanīgi, bet mērķtiecīgi būvējusi kontaktu ar Lieni Liepiņu. Viņas ir darījušas visu, kas pienākas – palikušas viena pie otras pa nakti, braukušas pie jūras, apmainījušās noslēpumiem un mūzikas kasetēm. Bet, kad 1. septembrī bez piecām deviņos Undīne ierodas skolā, izrādās, ka visi jau sasēdušies pa pāriem, tostarp Liene, kas izrādās nodevusi viņu ar Karīnu Jansoni.

„Es atnācu, un tevis nebija, un Karīna jautāja, vai es gribētu sēdēt ar viņu, un es nezināju – vai tu arī gribēji sēdēt ar mani? – tāpēc vienkārši piekritu, atvaino,” Liene Liepiņa taisnojas. Undīne ir dusmīga uz viņu un sevi – astoņi, komats, astoņi, bet kāda jēga, ja tu joprojām nezini visas šīs nerakstītās sociālās vienošanās, kā skolā ierašanās laiks, kas nosaka tavu statusu uz nākamajiem deviņiem mēnešiem.

Undīne sāk skatīties apkārt pēc brīvas vietas. Izrādās, ka vienīgais pieejamais sēdeklis atrodas blakus Kristeram Veismanim. Kā vēlāk viņa saprot, šis ir mirklis, kad viņa sāk spēlēt spēli Fakti un jautājumi par Kristera Veismaņa dzīvi.

Jautājums: kāpēc viņš ir viens?

Fakti: agrāk viņš bija tāds kā klases huligāns, bet ne no agresīvajiem huligāniem un arī ne no klaunīgajiem; drīzāk viens no tiem jaukajiem, šarmantajiem huligāniem. Taču tagad viņš šķiet noslēdzies sevī, it kā viņa dzīvē būtu citiem nezināmi piedzīvojumi, it kā viņš būtu vismaz pāris gadus vecāks nekā visi pārējie zēni.

„Vai es varu šeit sēdēt?” Undīne dodas pie Kristera un jautā lietišķā, it-kā-mums-būtu-izvēle balsī. (Fakts: zēni un meitenes nekad nesēž kopā; varbūt tas varēja gadīties, pirms klasei sākas pubertāte, bet tagad ir visnotaļ neiedomājami.)

„Nū, jā, okei,” Kristers Veismanis līdzīgā intonācijā atbrīvo krēslu no savas mugursomas.

Jautājums: vai viņš jūtas apgrūtināts? Vai arī, līdzīgi kā Undīne Slišāne, jau uzreiz pēc pirmā apmulsuma sāk rēķināt pozitīvos iznākumus?

 

Lai cik negaidīta šī savienība liktos visiem, ieskaitot viņus pašus, pēdējā sola nošķirtībā Undīne un Kristers jau drīz ir izkopuši savus rituālus. Dienās, kad ir kontroldarbi ar diviem variantiem, lai solabiedri nevarētu norakstīt viens no otra, Undīne spēj prognozēt katru darbību – Kristers nekad nevēršas pie viņas uzreiz, izpilda vienkāršākos uzdevumus pats, izliekas, ka neskatās, cik tālu viņa tikusi ar savu variantu, kā viņa uzskaita karu cēloņus, zarnu funkcijas, „x”, „y” uz „z” vērtību, bez piepūles, it kā dejojot; un tikai tad, kad viņa pielikusi punktu, klusi, it kā starp citu, pajautā – „Palīdzēsi man mazliet?”

Tas nozīmē – „Vai tu izdarīsi visu manā vietā?”

„Mēģināšu,” Undīne atčukst uzspēlētā pieticībā un sāk rakstīt atbildes, ko viņš atkārto savā darba lapā, laika nav daudz, bet tas ir labi, tas visu padara vēl satraucošāku, it kā viņiem priekšā būtu spridzeklis, un ir jāstrādā perfektā sinhronizācijā, lai paspētu to neitralizēt.

„Paldies,” Kristers piebilst, kad, noskanot zvanam, ir nodevis viņu kopdarbu un pazūd gaitenī. Undīne lēnām sāk gatavoties nākamajai stundai, bet viņai galvā joprojām skan viņa balss, tās sazvērnieciskais tonis, tu-vienīgā-mani-saproti tonis, vienlaikus lūdzošs un pašcieņas pilns.

Jautājums: vai viņš apzinās maģisko iedarbību, kas viņam ir uz cilvēkiem?

 

Sākumā Undīne mēģina uzdot jautājumus salīdzinoši tradicionālā veidā, tas ir, pašam Kristeram Veismanim. Puspajokam vai it kā aiz gara laika viņa cenšas saprast – kur viņš tik bieži pazūd, kad pēc garā starpbrīža vairs neatgriežas? Vai skolā viņam ir tik slikti, vai arī citur vienkārši ir daudz labāk?

Taču tie ir tie paši jautājumi, ko jau veltīgi prašņā visi citi. Kristers vai nu izvairās no atbildēm, vai mīklaini atjoko.

Undīne secina, ka fakti viņai ir jāiegūst kādā citā veidā, un varbūt tad viņa nonāks pie pareizajiem jautājumiem, tādiem, uz kuriem viņš gribētu atbildēt.

 

Fakts: Kristera tēvs ir biznesmenis vai kaut kas tamlīdzīgs, viens no tiem, kura fotogrāfijas no dažādiem pasākumiem var ieraudzīt Privātajā Dzīvē. Parakstos zem attēliem minēts, kur Kristera māte iegādājusies savu apģērbu.

Patiesībā Undīne ir tikai īsi izšķirstījusi pāris šādus žurnālus, kad tie starpbrīžos cirkulējuši starp meiteņu soliem. Viņas vecāki ir profesori un nekad nepirktu dzelteno presi. Viņi nicina tajā apspriestos cilvēkus, Kristera vecākiem līdzīgos, kas izrādās ar dārglietām un džipiem Jaunajā vilnī. Undīnes vecāki saka, ka attiecīgajos apstākļos nav bijis iespējams nopelnīt tik daudz naudas godīgā ceļā. Viņi saka, ka šie cilvēki ir nozaguši valsti, par kuru citi savulaik cīnījās Baltijas ceļā un uz barikādēm.

Jautājumi: vai viņiem ir taisnība? Un ja tā, tad varbūt Kristers Veismanis arī ir sācis nicināt savas aprindas? Vai tāpēc viņš ir izlēmis sabojāt savu pamatskolas atestātu un sācis uz austiņām klausīties pankroku?

Vēl viens jautājums: vai viņš atnāks uz Undīnes dzimšanas dienu, uz kuru viņa ielūdz Kristeru savā visikdienišķākajā tonī, un viņš atbild: „Paldies, varbūt, skatīšos”?

Fakts: viņš neatnāk.

Jautājums: ko Kristers Veismanis domā par Undīni Slišāni?

Fakts: viņš domā, ka Undīne Slišāne ir gudra. Bet 9. klasē tas parasti nav kompliments.

Fakts: reiz viņš negaidot pieskaras viņas kaklam, un viņas iekšas apmet kūleni. „Tev bija izlīdusi džempera birka,” viņš paskaidro.

Fakts: viņš smaržo pēc skūšanās odekolona, cigaretēm un veļas mīkstinātāja.

 

Semestris jau iet uz beigām, kad pēc vairāku mēnešu izkoptas rutīnas viņi tiek pieķerti.

Viņi ir sporta stundā, katrs savā zāles pusē, pie sava dzimuma skolēniem, kad ienāk ķīmijas skolotāja un palūdz Kristeru un Undīni malā. Ķīmiķei rokās ir abu pēdējie kontroldarbi. Viņa saka, ka Kristers pēdējā laikā ir ļoti saņēmies (fakts: kopš skolā regulāri sākusi viesoties viņa māte, tā pati no žurnāliem, viņš tiešām sācis apmeklēt vairāk stundu, tiesa, ir vēl drūmāks un nerunīgāks nekā iepriekš). Ķīmijas testu viņš esot uzrakstījis ļoti labi, tikai pēdējā, āķīgākajā uzdevumā, kas visai klasei bija kopīgs, nav izturējis un ieskatījies Undīnes lapā. Diemžēl viņa, neraksturīgi sev, pieļāvusi neuzmanības kļūdu, kas attiecīgi pārnesusies arī Kristera vienādojumā.

Undīne un Kristers nodur galvas un atzīst, ka tā tiešām bijis un viņi vairs tā nedarīs. (Undīne cenšas neblenzt uz Kristera delmiem, ko atsedz viņa bezpiedurkņu krekls.) Ņemot vērā nožēlu, kontroldarbs grēciniekiem tiek ieskaitīts, protams, izņemot kļūdaino uzdevumu.

„Viņa domāja, ka tas bija tikai pēdējais!” tiklīdz skolotāja aizgājusi, Kristera sejā parādās sajūsma, kādu Undīne redz pirmo reizi. „Viņa domāja, ka visu pārējo izpildīju es pats! Un ka es nokļūdījos tikai tevis dēļ!” Šķiet, viņš tūlīt varētu uzlikt roku uz viņas pleca, kā reiz izdarīja Natālijai Vinogradovai, kamēr Undīne laboja viņa domrakstā komatus.

Jautājums: kāpēc Kristera prieks par apčakarēto učeni izraisa Undīnē vilšanos? Šī taču ir pirmā reize, kad viņš izrāda vēlēšanos ar viņu sarunāties ilgāk nekā nepieciešams, tuvības iespēja, ko viņa gaidījusi kopš septembra.

„Jā, smieklīgi,” Undīne attrauc un aizbildinās, ka jāatgriežas pie savas komandas.

 

Fakts: īsi pirms Ziemassvētkiem Undīne uzraksta Kristeram vēstuli.

Visu semestri viņa ir spēlējusies ar domu par pašnāvību – daļēji tāpēc, ka jūtas vientuļa un nesaprasta, un liekas neticami, ka tas jebkad varētu beigties, bet daļēji viņu vienkārši aizrauj šīs idejas vērienīgums – četrpadsmitgadīga meitene ar tik spēcīgām emocijām, tik dumpīgu garu, tik radikālu nespēju iekļauties mūsdienu sabiedrības remdenībā un virspusējībā, ka izlemj to vienkārši pārtraukt. Tajā laikā viņa vēl nav lasījusi kāda klasiķa teikto, ka neviens temats uz pasaules nav tik poētisks kā jaunas sievietes nāve, bet tas ir tas, par ko viņa domā, kad domā par pašnāvību.

Viņa nolemj nosūtīt vēstuli caur skolēnu pašpārvaldes organizēto Ziemassvētku pastu, lielu, izdekorētu kartona kasti, kas stāv blakus skolotāju kabinetam. Viņa raksta tikai par savām nāves alkām, neko neminot par spēli, ko viņa regulāri spēlē pirms aizmigšanas – Kristers Veismanis bez drēbēm –, ne arī kādā citā veidā piemin to, ka ir iemīlējusies –, bet tas vien, ka viņa sūta šo vēstuli, šķiet pasakām visu. Undīne izdrukā vēstuli vecāku darbā un paraksta vietu atstāj tukšu, bet kurš gan cits to būtu varējis rakstīt, ja ne viņa? Vai tad skolā ir vēl kaut viens cilvēks, kas varētu justies līdzīgi? Ar drebošām rokām Undīne iemet aploksni „Kristeram Veismanim 9.a” Ziemassvētku pasta pēdējā dienā, izmirušajā, pustumšajā skolas gaitenī, kad pēc stundām ir pavadījusi divdesmit minūtes tualetē. Varbūt no visa šī stresa nākamajā rītā viņa pamostas ar 38 grādu temperatūru un atlikušās mācību dienas pavada, mirkstot sasvīdušās segās un murgos.

 

Fakts: kad pēc brīvdienām Undīne atgriežas skolā, viņa atklāj, ka Kristers Veismanis vairs nav viņas solabiedrs.

Viņas prombūtnes laikā ir notikusi revolūcija telpas izkārtojumā – soli sabīdīti kopā, un tagad katram audzēknim ir nevis viens solabiedrs, bet gan vesela biedru rinda.

Meitenes, kurām Undīne sēž blakus mājturībā, aicina viņu pievienoties savai rindai. Kā tas ir matemātiski iespējams, viņa domā, vai klasē ir uzradies vairāk solu? Undīne ieņem norādīto vietu un izklaidīgi pievienojas meiteņu tērzēšanai par pēdējā laika notikumiem. Izrādās, ka Kristers ir iekārtojies viņai tieši priekšā vienā rindā ar citiem zēniem. Pamanījis Undīni, viņš padod paviršu „čau”.

Jautājums: vai viņš ir saņēmis vēstuli, un tāpēc viņš tā izturas? Vai arī – viņš nav saņēmis vēstuli un tāpēc tā izturas?

Stundu laikā viņa turpina hipnotizēt Kristera pakausi. Katru reizi, kad viņš pagriežas kaut mazliet viņas virzienā, Undīne sāk maniakāli šķirstīt grāmatu vai izjautāt Indru par viņas hobijiem.

 

Tā paiet nedēļa vai divas, viņas blenziens iededzināts priekšā sēdošajā skaustā. Tad pienāk kontroldarbs.

Tā ir latviešu valoda, lielie sākumburti nosaukumos – tēma, kuras loģika Undīnei vienmēr likusies apšaubāma. Šoreiz viņai tiešām vajadzētu padomāt. Taču klasē drīz valda haoss, ar kuru skolotāja pat necenšas cīnīties, un Undīne Slišāne ir tā pašā centrā.

„Undīne, kā tu uzrakstīji „Latvijas valsts mežus”?”

„Ar pirmo lielo, bet es tiešām neesmu…”

„Undīne, kā tev ir “svētais vakarēdiens”?” – „Kā ir „pasaules banka” un kā ir „eiropas centrālā banka?” – „Kā ir jāraksta „lielie greizie rati”?” no visām pusēm viņu cenšas sasniegt balsis, ar kurām viņa neatceras pārmijusi nevienu frāzi pēdējā pusgada laikā.

„Es nezinu, es vēl neesmu tam pat tuvu!” viņa cenšas atgaiņāties, bet bez panākumiem.

„Undīne, kā tev ir „žurnāls „dārzs un druva””?”

Tas ir viņš.

„Lūdzu, lūdzu, lūdzu,” balsis apkārt dīc, bet viņa no tām skaidri izšķir vienu. „Vai „tēvzemes balva” jāraksta ar abiem lielajiem?” Kristers cenšas pārkliegt pārējos.

„Nu tikai šito vienu, tev tāpat būs 9 vai 10, bet mēs būsim priecīgi par sekmīgu, nu pasaki, kas, tev grūti?”  

Jautājums: astoņi, komats, astoņi, bet kāda jēga, ka tikai tagad viņa saprot, ka „sekmīgs” ir viss, kas no viņas vajadzīgs?

„Ej dirst, neaptēstais pimpi!” Undīne Slišane atcērt, skatoties tieši viņa skaistajās, gaiši pelēkajās acīs. (Fakts: tās ir gaiši pelēkas un ļoti skaistas.) Visi apklust.

„Pati… tāda,” Kristers samulsis izmoka un aizgriežas, tik acīm redzami tā patiesībā nedomājot, ka Undīni pārņem maiguma vilnis. Visi atgriežas pie saviem rakstu darbiem un sačukstas tikai ar tuvākajiem.

Fakts: turpmākās dienas Undīnei nav pat jāskatās Kristera virzienā, lai zinātu, ka viņš izvairās no pagriešanās uz viņas pusi.

Viņa zina, ka patiesībā Kristers ne pie kā nav vainīgs, jo visu šo mīlas stāstu viņa pilnībā bija izdomājusi pati. Taču atvieglojums, izgāžot uz āru kaut mazu daļiņu to nenormālo sajūtu, ko viņa sevī nēsā, ir pārāk liels, lai justu nožēlu.

Var nojaust, ka pārējie klasē sākuši uzlūkot viņu ar aizdomām, taču neviens neko nejautā, pat mājturības draudzenes ne. Tikai pāris dienas vēlāk Undīnei sagadās virtuves dežūra kopā ar Karīnu Jansoni – to pašu, kuras dēļ viņu mācību gada sākumā uzmeta Liene Liepiņa –, un Karīna pavaicā, kas īsti starp viņiem abiem noticis. Skaidrs, ka stāstīt patiesību būtu sociālā pašnāvība. Vai nav vienalga, nodomā Undīne un pastāsta patiesību.

Izrādās, ka Karīna Jansone ir uzrakstījusi savas padsmit vēstules ar dzīves bezjēdzības deklarācijām, parasti adresējot tās zēniem, kuri Karīnai patīk – patiesībā viņa īsti neplāno mirt, bet kāpēc lai tas būtu obligāts priekšnosacījums? Drīz Karīna pamet Lieni, un viņas ar Undīni sāk darīt visu kopā – pīpēt starpbrīžos, dažkārt pēc garā starpbrīža neatgriezties skolā, apspriest kontroldarbu abus variantus, spēlēt Faktus un jautājumus nu jau par citiem cilvēkiem. Undīnes vidējā atzīme noslīd par veselu balli, bet tas ir niecīgs ziedojums.

Fakts: Kristers Veismanis pazūd no viņas dzīves apvāršņa, kad ar dievu uz pusēm pabeidz 9. klasi. Vēlāk baumo, ka vecāki viņu aizsūtījuši uz kādu Amerikas privātskolu.

Reizēm emociju uzplūdos Undīne un Karīna viņu atceras un saka: „Cik labi, ka Kristers Veismanis bija tāds neaptēsts pimpis, citādi mēs varbūt nekad nebūtu atradušas viena otru.”

 

Piecpadsmit gadus vēlāk, taisoties uz darbu, Undīne Slišāne klausās studentu radio, kas viņai patīk daļēji tāpēc, ka tur strādā viņas jaunais draugs. Kad mūziku nomaina Saeimas sēdes translācija, sākotnēji viņa grib pārslēgt staciju. Viņa strādā nevalstiskā organizācijā, kas cita starpā aktīvi iestājas par pilsoniskās atbildības uzņemšanos, un, lai gan Undīne tam pilnībā piekrīt, patiesībā īsti neseko ziņu notikumiem. Taču sēdē tiek izlemts svarīgs jautājums, un viņa atstāj radio ieslēgtu, lai varētu apspriest dzirdēto ar Karīnu, kura tagad ir Undīnes organizācijas vadītāja. Alga, ko viņas saņem, ir smieklīga, tāpat arī viņu apvienības ietekme uz sabiedrību, bet Undīne sevi mierina ar domu, ka viņa vismaz cīnās par labiem mērķiem un viņai nav jāiet uz darba intervijām.

Fakts: Undīne ir dzirdējusi, ka Kristers Veismanis sācis darboties politikā, bet līdz pat šim nav aptvērusi vai arī ir pamanījusies izslēgt no apziņas, ka viņš ievēlēts Saeimā. Kad tiek pieteikts viņa vārds un no skandām atskan viņa balss, Undīne saprot, ka šodien kavēs darbu vēl daudz vairāk nekā parasti.

Viņa runa ir neslikta – varbūt mazliet par izpušķotu, viņš lūdz septiņas uzstāšanās minūtes parasto piecu vietā, bet šķiet, ka tas vairāk vajadzīgs daiļrunībai, nekā saturam. Undīne nepiekrīt viņa paustajam viedoklim – Kristers pārstāv konservatīvo partiju, kurai viņa faktiski nekad nepiekrīt; tomēr atzīst, ka viņa argumenti ir izklāstīti sakarīgi. Viņš runā pārliecinošā, nostādītā balsī, taču ar nepareizās vietās ieturētām pauzēm – it kā viņam būtu aptrūcies elpas vai viņš būtu apjucis pusteikumā. Kristers ir jaunākais no runātājiem.

Un, kamēr viņa to klausās, riņķojot savā īrētajā istabā, izvērtēdama katru viņa vārdu, jūtot līdzi tikko nojaušamajam satraukumam viņa balsī un uzjautrinoties par katru saminstināšanos, joprojām tā pati teicamniece pēdējā solā, kamēr viņš ir tur, visu priekšā, ir viens jautājums, ko viņa uzdod atkal un atkal –

Vai tu to uzrakstīji pats?

Vai tiešām?

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri