Dzeja 2016. gadā: Ilvas Skultes izvēle

 

2016. gada notikumi pasaules presē atkal likuši arvien biežāk pievērsties nosacījumiem, uz kuru pamata mēs veidojam savu priekšstatu par pasauli, realitāti, dzīvi un dažādiem tās aspektiem. Dzirdēti arī pesimistiski izteikumi par dzīvi postpatiesības, postfaktualitātes, postdokumentalitātes apstākļos, kad noskaidrot, kā ir īstenībā, ne tikai nav iespējams, bet vēl vairāk – nav vērts, jo publiskais konsenss tāpat izrāda pārsteidzošu toleranci pret saīsinājumiem (tai skaitā, izlasēm un topiem) un žilbinoši metaforiskiem, bet dažkārt pat klaji aplamiem apgalvojumiem, par ko gan domā, gan strīdas, gan pieņem tos zināšanai, bet tādējādi tikai nostiprina dienaskārtībā, nepievēršot uzmanību iespējamajām alternatīvām. Viens no principiem, ko sava veida domāšanas higiēnas vārdā der ievērot, ir būt informētam par to, kādi ir izteiktā patiesīguma kritēriji. Zīmīgi, ka dzeja šeit kardināli atšķiras no citiem tekstu veidiem, bet tādēļ jo svarīgāk, ka laba dzeja ir patiesa, un it īpaši – ka līdzās baudījumam tā lūko atklāt patiesības izteiksmes nosacījumus, liekot par tiem reflektēt. To visu gribētos akcentēt kā pretmetu iepriekš minētajiem negatīvajiem apstākļiem. Tādēļ jāatzīst, ka viss šeit rakstītais ir viedoklis, subjektīva izvēle un interpretācija:

1) kā kritika tā brīvi pieraksta atsauces un nozīmes, balstoties nevis sistemātiskā izpētē, bet iepriekšējā pieredzē;

2) kā izlase tā balstās uz fragmentiem, kas iespiedušies atmiņā gada laikā, dzēšot citus;

3) varētu jautāt – kāpēc tad vispār kaut ko tādu lasīt, ja teiktajam var ticēt tikai ļoti nosacīti – šajā ziņā ar kritiku un retrospekciju diemžēl ir līdzīgi kā ar dzeju – nejaušība, selektīva spontanitāte un voluntāra izšķiršanās veido nozīmi saistībā ar kādu senu regularitāti, sistēmu, sakārtojumu, formu, par kuru tā dod liecību, pat ja to nav iespējams formulēt, kur nu vēl pierādīt.

Jauši vai nejauši, bet pārskatam par latviešu 2016. gada dzeju esmu izvēlējusies darbus, kuru kopsaucējs, manuprāt, ir dzīve – dzīve, kas ikreiz tiek tverta īpašā veidā, mēģinot ietiekties aiz patiesības, realitātes un pierādījumiem tā, kā to no dzejas sagaida laikmetīgā situācija – nežēlīgi, jutekliski, metaforiski un tehnoloģiski efektīvi. Aplūkotie darbi iegriežas dzīvē, kuru dzīvo katrs laikabiedrs, lai aicinātu viņu pārdomāt ne tikai dzīvi, bet arī dzejas vietu tajā, iespējams, dzejas jauno vietu patiesības pārmērības un relativizēšanās kontekstā. Tādēļ neskatoties uz to, ka ar baudu lasīju gan Eduarda Aivara, gan Rutas Štelmaheres, gan Ronalda Brieža un vēl dažus citus krājumus, izvēlējos grāmatas, kas, manuprāt, visspēcīgāk un katra savā īpatnējā veidā liek domāt par realitāti, kas ir un nav dzīve, un dzeju kā fenomenu starp apziņas trikiem, dzīvo dabu un skanisko matēriju, starp cilvēciskajām emocijām un mokošiem rēgiem personiskos un sociāli uzturētos stāstos un mītos.

 

Pāvils Johansons. Paisums un bēgums (Neputns).

Johansona krājums, kurš beidzot iznācis Latvijā un apkopo ilgākā laika posmā – teju pusgadsimta garumā – sarakstītos dzejoļus, šķietami ir pretrunā ar pēdējo apgalvojumu. Tas drīzāk pārsteidz ar noturīgumu un identitāti dzīves garuma perspektīvā, bet arī ar latviskajai dzejas lasīšanas pieredzei neparasti atklātu sociālo pozīciju – 20. gs. sociālais kritiskums ir netipiska parādība Latvijas dzejas diskursā. Tādējādi dzīve Johansonam (līdzīgi kā Jurim Kronbergam, kuram arī pērn iznāca zīmīgs krājums) ir vairāk tverta kā sociāla realitāte, proti, tā faktos, argumentos un ideoloģiskajās nostādnēs balstītā un mediju konstruētā realitāte, kurā dzejniekam svarīgi ieņemt savu – lai arī novērotāja vai reflektētāja – lomu un runātāja pozīciju. Šajā pasaules atveidojumā mašīnas, sistēmas un valoda kļūst par dzejas objektu un tēlainības avotu, turot līdzi paša dzejnieka vai liriskā varoņa pārdzīvotajam. Un pat tautasdziesmu formulas ir iespējams pārvērst par aparātu, kas vienlīdz labi strādā gan virzībā uz priekšu (nostiprinot nacionālo identitāti), gan atpakaļ (caur ironiju un nejaušību nostiprinot liberāli demokrātisko ideālu (Rortijs!)): „Cīrulis precējies, lācītis priecīgs, lakstīgala aizsmakusi, līgaviņa nečuč, krupītis piedzēries, jūriņ’ neprasa, neviena nav dārzā, gaiša nakte,[..]” (70. lpp.) Ambivalence, kas padara šo skaidrību neviennozīmīgu, ļauj dzejā poetizēt arī varoņus, kas piepeši atkal ieguvuši mediju aktualitāti: „Bēglis nostājas pie dzīves malas,/ raugās lejup pret nākotni,/ nespēj nest vakardienu.” (74. lpp.)

 

Einārs Pelšs. Mīļākais tētis pasaulē (Literature Without Borders).

Neredzēti skaudra un trausla robeža starp dzeju un īstenību izrādās Eināra Pelša krājumā. Lai gan arī viņš gluži nepieder pie jaunajiem dzejniekiem, jo dzejā ienācis jau sen, šobrīd atkal modē nonākušajos trauksmainajos, līdz galam tā arī neizvērtētajos 20. gs. 80. gados, jaunākais krājums piedāvā mūsu dzejas kopainā nebijušu pieeju. Realitāte tajā iegūst dzejas struktūru. Dzejnieka apziņa šeit ir kā materiāls, kurā dzīve (kā pārdzīvotais, notikušais, ilgstošais) ierakstās, automātiski kļūstot par dzeju: te izzīmējas tēli, vārdi, intonācijas, struktūras un muzikalitāte, kuru uztvert un lasīt citā aspektā. Dzejnieks runā, veidojot pieeju dzīvei kā īstenībai caur savu diskursu, un šajā runā it kā iesūcas pats, veidojot savu identitāti ciešā saistībā ar šo runu. Eksperiments ar ikdienišķo (kas ir īsts, bet nenozīmīgs) un valodu (kas atļauj piešķirt nozīmi, bet aizvada prom no īstenības) noved pie ikdienas valodas ar tās piesaisti situācijai, mirklim, nejaušībai, psihiskām vibrācijām – un pie tās dekonstrukcijas. Jau pirmajā dzejolī: „rasmiņ/ rasmiņ/ rasmiņ/ ras/ rasmiņa/ klausies” (5. lpp.)

 

Krišjānis Zeļģis. Zvēri (Neputns).

Pārsteidzoši konsekventi vairāku krājumu sākumā šogad uzskatīts par nepieciešamu ievietot dzejoli, kas savā ziņā piesaka leitmotīvu tālākam lasījumam. Tāds (par radīšanu un jauno) piešķir filozofisku nostalģiju, varbūt pat gaišu traģiku Edvīna Raupa krājumam, līdzīgs (par dzīves ieslēgšanu) ievada Rutas Štelmaheres krājumu, turpretī Zeļģis uzsāk sarunu ar savu lasītāju (vai varbūt ar grāmatas mākslinieku – dizaineri Klāvu Upacieri) – strauji un dialoģiski ar vārdiem “nesaprotu kas tur attēlots / bet tas man dod daudz spēka” (4. lpp.). Spēks ir atslēgas vārds stāstā par dzīvi (dzīves spēks, radošais, élan vital), ko atbalsta arī krājuma nosaukums, kurā dzīvās dabas pirmatnējā enerģija ir kaut kas jauns salīdzinājumā ar iepriekšējā krājuma drīzāk uzskaitošo, aprakstošo, sakārtojošo dzejas intenci. Un, lai arī Zeļģa dzejoļos zvērīgais lielākoties pakļuvis zem cilvēciskā varas, lai arī zvēru pietiek tikai krājuma sākuma daļas dzejoļiem, tonis ir uzdots un mežonīgais spēks slēpjas arī ikdienas ainās, ceļojumu trauksmē, lietu aprakstos – (pseido)dokumentācijā, ko atpazīstam jau no pirmā krājuma. Zīmīgi, ka grāmatas dizains, kas veidots tā, lai grāmata kļūtu par autentisku mūsdienu saspringtās personas pavadoni – to var iebāzt kabatā, locīt, tā nesver ne nieka –, saskan ar Zeļģa liriskā varoņa fokusu, lomu un tēmu dinamisko maiņu. Dažāda lieluma fontā drukātie dzejoļi liek domāt par dzeju kā spēli ar laiku – atvēlētais laukums lappusē, pēda, rinda un tās variējošais aizpildījums ir vienlīdzīgi izteiksmes līdzekļi – un atgādina par dzīves fragmentētību un pakārtotību lietotāja ērtībai, aizņemot tikai vienu atvēruma lappusi, tā, lai šķirt būtu viegli.

 

Artis Ostups. Žesti (Neputns)

Neputna inovatīvā dizaina dzejas izdevumu sarakstā izceļama arī Arta Ostupa grāmata Žesti. Pierakstu burtnīcas dermantīna vintage vāks ar tikko saskatāmu autora vārdu un nosaukumu, saskanīgi vecas fotogrāfijas, par kurām dzejnieks reflektē, un lieli melni laukumi, kas ierāmē tekstu kā norāde, bet arī rada tādu kā sēru vai skumju noskaņu, vēl daudz tīrāku un eksaltētāku, nekā pazīstam no Ostupa dzejas iepriekšējām publikācijām. Šī grāmata ir konsekventāka, skaudrāka un dziļāka nekā iepriekšējā (kur fotogrāfija jau bija iemīļots tēls), diemžēl līdz ar to arī sausāka, izrēķinātāka, racionālāka. Savā ziņā tā piedāvā dzejisku pārrunu par metodi, un dzejnieka skumjas ir kartēzieša skumjas, apzinoties savu ierobežotību pasaules izzināšanā un vienlaicīgi arī nepieciešamību domāt. Ostups domā ļoti nopietni, joprojām meklējot savu (domātāja) identitāti – stāstos, atmiņās, vēsturē un dokumentos. Tajos saglabājies žests, ķermeniska kustība, kas atstājusi pēdas, radījusi reprezentāciju apziņas saturam, iesūcoties, pazūdot šajā reprezentācijā, bet atstājot norādes, kurām atliek akli sekot, gaidot nozīmes atklāšanos: „Zemē nokritis cimds rāda uz šauriem, pēkšņajā lietū pamestiem galdiem – tie stāv puslokā ap mazu itāļu restorānu, kura logos šaudās viesmīļi. [..] Var tikai minēt, kā cimda mākslu – šī bāreņa, kas zaudējis maigu sievietes roku, ietekmēs novakares aklie un steidzīgie soļi.(8. lpp.) Grāmata kopumā ir visai kompakts multimodāls vēstījums, kur tekstam, attēlam, dizainam un pat krāsām ir sava noteikta loma. Dzejnieks darbojies kā pētnieks, kas skata dzejai tik aktuālos sakarus starp mirkli un mūžību, notikumu un ilgumu, gadījumu un likumu. Tas ir filigrāns duets starp fotogrāfiju kā sastindzinātu situāciju un laikā izvērstu stāstu vai arī skatiena klejojumu fotogrāfijas kartē. Skatiens pakāpeniski uzplēš dokumentētās realitātes virskārtu, lai konstruētu jaunu, vēl nezināmu realitāti (dzīvi?). Tas rakņājas vēsturē, kuras kailajiem faktiem mēģina uzaudzēt pieredzes un sajūtu kārtiņu – tas ir izzināšanas eksperiments, darbinot savu empātiju, savus spoguļneironus. Šo metodi dzejnieks pavērš arī pret fotogrāfijā fiksēto sevi – bērnu. Tik tehniski un mehāniski, kā darbojas izziņa (pašizziņa), savā ziņā darbojas arī dzeja – tas pats (sa)mēra, kongruences un simetrijas princips fonā.

 

Edvīns Raups. Uguns nedrošs pulss (Jāņa Rozes apgāds).

Savā recenzijā par Edvīna Raupa jaunāko krājumu Artis Ostups ir visai kritisks un pamatojot pierāda, kādēļ „poētika, kuru deviņdesmitajos gados un šī gadsimta sākumā attīstīja Raups un kurai atradās daudz sekotāju, sevi ir izsmēlusi”. Lai arī šaubas ir vietā, ievērota interesanta tendence, argumenti šķiet saprotami un lai arī jaunais dzejoļu krājums nav tik spēcīgs kā iepriekšējais, Raups joprojām ir izcils dzejnieks, kas tēlainās metaforās spēj izpludināt jebkuru dzīves fragmentu, turklāt saglabājot savu klātbūtni. Lasītājam zūd pamats zem kājām – realitātes lobās cita pēc citas, kamēr izstumtā realitāte ienāk atpakaļ kā dzīve – asās un dramatiskās izjūtās, tēlos, metaforās, valodas spēlēs un vārsmojuma formās. Domāju, ka šādas dzejas iedarbīgums līdzās jaunajam reālismam paša Ostupa, Zeļģa vai jauno dzejnieku darbos joprojām ir relevants un respektējams – atbilstoši mūsdienu estētiskajai daudzveidībai. Un galvenokārt tāpēc, ka, lai arī pilnībā pretējā veidā, arī šī dzeja ar savu māksliniecisko dinamiku liek aizdomāties par apstākļiem, kādos uzzinām, izzinām, zinām un kādos turpinām dzīvot. Tā, manuprāt, var definēt dzejas vietu mūsdienās – tā mobilizē kā metaforisko un tēlaino, tā loģisko un secīgi izvērsto domāšanu un daudzas citas visneiedomājamākās mūsu subjektīvās apziņas formas arvien pilnīgākai esošā izprašanai.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri