Pēctenku pasaulē

 

Par Riharda Bargā prozas grāmatu Plikie rukši (Zvaigzne ABC, 2017).

 

Teksts, ko pamatoti vai nepamatoti uzdod par autobiogrāfisku, var mulsināt: ko ar to visjēdzīgāk iesākt literatūrkritiskā ziņā? Ne jau, teiksim, pēc vajadzības ar sarkanu atzīmēt, ka tā nu gan nevarēja būt, citviet piezīmēt, cik patiesi, cik patiesi, un rūpīgi katru personāžu sasaistīt ar ārpusteksta ekvivalentu vai varbūt tekstu izgaismot ar konkrētiem kultūrvēsturiskiem kontekstiem – jā, jā, tā jau tolaik viņiem (dzejniekiem/gejiem/maketētājiem/sanitāriem/kultūras raidījumu vadītājiem utt.) gāja vai, gluži otrādi, negāja vis? Faktuālam patiesumam no literatūras viedokļa nav sevišķi lielas nozīmes.

Par spīti jau Tenkās lietotajai atrunai, ka „visi cilvēki un notikumi ir izdomāti un ir tikai atspulgs kādā deformētā apziņā”, Riharda Bargā Plikos rukšus, ko izdevējs nosaucis par autobiogrāfisku romānu, patiešām varēs izmantot gan biogrāfiski ievirzītu kursa darbu rakstīšanai, gan autora portreta skicēšanai, gan vispārīgas dabas uzziņām par latviešu kultūras kontroversijām un kaislībām. Gribas palasīt par tenku tapšanu un tiesāšanos? Var, tāpat kā par traci ar 100g kultūras un dažnedažādām neskandalozām lietām. Bet likt Plikajiem rukšiem kalpot vien par ieskatu personībās un notikumos nozīmē noziegties pret tekstu; šāds saturs, protams, ir svarīgs, tomēr būtiskāk šķiet, kā teksts darbojas kā literatūra. Un jāsaka, ka Plikajiem rukšiem piemīt dažas lieliskas īpašības, kas to padara uzmanības vērtu.

Sāksim ar to, kādā veidā autobiogrāfiskais materiāls vispār ir dots. Tekstu veido nevis skaidrs lineārs stāstījums, bet gan daudzas individuālas epizodes, kuras sākotnēji var šķist nesasaistītas (un daļēji tādas arī ir), bet tās satur kopā lēna atkāpšanās pagātnē – tiesa, pastāvīgi no tagadnes perspektīvas. Sadrumstalotais teksts vizuāli ļoti atgādina Tenkas, tomēr tas nav „krājums”, jo šī hronoloģiskā virzība un vienmēr labi jūtamā stāstītāja klātbūtne tam piešķir specifisku vienotību un veselumu. Vārdu sakot, Plikie rukši nav tradicionāls autobiogrāfisks stāsts (šī vārda plašā nozīmē). Un es teiktu, ka izdarīta laba izvēle. Autobiogrāfija kā literārs stāsts ir bīstama, jo stāstam ir savas loģikas, savas lamatas; tas kārdina ar to, kas izriet no iekšējās kārtības, nevis pieredzētā, un grib visu ko nevietā sižetiskot. Ja kārdinājumiem neļaujas, iznākums var būt gauži monotona līķa sekcija: piedzimu N. pagasta tādās un tādās mājās, tādā un tādā rudenī sāku iet septītajā klasē, pēc desmit gadiem iepazinos ar X, Y un Z (un pēc vēl desmit izlaidīšu garu). Savukārt, ja tiem ļaujas, neatkarīgi no patiesuma pakāpes teksts kā veselums ātri vien var zaudēt spēju radīt autentiskuma iespaidu — piemēram, iegūstot aizdomīgi literāru un plašu sižeta virzību, pārāk gludu pulējumu, varbūt arī nepatīkamu literāra pareizuma nokrāsu u. tml.

Tā vietā, lai mēģinātu izlavīties starp Skillu un Haribdu, Plikie rukši dodas pavisam citā virzienā. Irdenā uzbūve šķiet cilvēciskāka, ar savu brīvību un fokusa klejošanu tuvāka īstai apziņai (un, jāpiebilst, tieši šādi teksts iegūst arī patiesuma skanējumu, īpaši tad, kad dziļāku iegremdēšanos pagātnē neizbēgami pavada lielāka vai mazāka nenoteiktība). Un šī uzbūve paver ceļu daudzveidībai: būdama tik brīva, tā viegli absorbē fragmentus, kas citāda rakstura tekstā varētu šķist pavisam neiederīgi, un tā nu Plikajos rukšos līdzās autobiogrāfiskajām epizodēm var itin mierīgi pastāvēt jau atpazīstama veida tenkas un pilnīgi harmsiski gadījumi. Tieši tāpat dabiskas un pat pašsaprotamas kļūst krasas tonalitātes maiņas: no vieglas jautrības un nenopietnības līdz klīniskam vēsumam un pat zināmai bezcerībai, pa vidu mijoties dažāda asuma ironijai, iejūtībai, neiejūtībai un kam tik vēl ne.

Ja skatām tekstu ciešākā pietuvinājumā, redzama vēl kāda īpašība, kas ļauj Plikos rukšus lasīt kā „tīru literatūru”, nekādi nekaitēdama autentiskuma izjūtai, – labi veidota spriedze. Tā šeit var būt gluži vienkārši sižetiska. Un, tā kā atsevišķie fragmenti diezgan bieži formas ziņā ir cieši noslēgti, tie spriedzei ir īpaši piemēroti: lasot pēc pieredzes zini, ka situācijai tiks pielikts punkts, bet kā tieši? Labs piemērs ir stāsts, kas sākas ar tādu kā saturisku solījumu: „Pa purnu esmu dabūjis tikai vienreiz mūžā.” (77. lpp.) Līdz ar to ir skaidrs, ka tam tekstā arī jānotiek, un notiek jau arī, – lai gan pa īstam stāsts ir pavisam par ko citu, bet līdz tam ir jātiek cauri aizvien tumšākām priekšnojautām, sajūtai, ka pagarās ekspozīcijas jauko un labo iznīcinās kaut kas ļauns un baiss. Un vielas šādai spriedzei, protams, netrūkst. Stāstītājs brīžiem skatās nuārās filmas, bet lasītāju gaida lielas devas, piemēram, astoņdesmito un deviņdesmito bezglamūra nuāra, kur potenciāli fatāls ir viss, ja nu vienīgi sievietes ne. Tās patiešām ir iedarbīgas epizodes – kaut vai pusaugu gadu sapņošana par narkomāna karjeru un mēģinājumi ar visiem pieejamiem līdzekļiem to nopietni iesākt.

Cita veida (kāds varbūt teiktu – literārā ziņā smalkāka) spriedze ir iekšēji emocionālā. Lielisks piemērs ir epizode ar Moriseja koncertu, kur spriedze, kas stāstītāja ādā ievelk arī lasītāju, veidojas intensīvas reliģiski erotiskas pašnoniecināšanās un izredzētības konfliktā („viņš man nebija cienījamais mākslinieks, es biju šeit, lai tas, kura balsī dzīvoju visus šos gadus, mani izglābtu”, 29. lpp.). Stāstītājs sevi ievietojis situācijas centrā: tieši viņš ir tas, par kura šķietamo niecību un nejēdzīgumu Morisejs uz skatuves it kā slēpti ņirgājas, bet tas, savukārt, nozīmē tiešu saikni, tādu kā savstarpēju mīlu un naidu, kas izpaužas citiem neredzamā, bet spraigi izjustā intīmā komunikācijā. Un tad nu, lasot ar aizrautu elpu, jātraucas līdz vismaz kaut kādam atslābumam un risinājumam.

Protams, ne visi fragmenti ir tik iedarbīgi, ne vienmēr teksts ir labi nostrādāts, un var jau teikt, ka Plikie rukši, ne uz ko īpašu nepretendēdami, ir tikai pašeksorcisma mēģinājums: „Es arī esmu nolēmis izstāstīt – salaist sevi rukšos, lai tie stabulēdami un dancodami metas pār kraujas malu bezdibenī, tik bezgalīgā kā punktiņš manā sirdī, un es varu sākt visu atkal no jauna.” (124. lpp.) Bet, pat ja tā, ir acīm redzams, ka rezultāts pārsvarā ir laba, baudāma proza, kuru pievilcīgu dara nevis, piemēram, kaut kāda nostalģiska atgriešanās aizgājušās dienās, iespēja lasījumā sastatīt pieredzes un atpazīt vides, bet gan pats teksts, tā konstrukcija, iekšējās attiecības, situācijas. Īsi sakot, ir pierādījies, ka Bargais prozā var labi darboties ne tikai ar tenkveidīgiem vai harmsiskiem tekstiem vien. Tagad, kad viņš ir atdzimis, mums atliek tik gaidīt, kas nu būs. Tāda, lūk, spriedze.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri