Viegli par laikmeta izjūtu

 

Par Laimas Kotas romānu Istaba (Dienas Grāmata, 2017)

 

Laimas Kotas devums sērijā Mēs. XX gadsimts – romāns Istaba (Dienas Grāmata, 2017) – vēsta par laikposmu, kuru noteikti atceras vairums šīs grāmatas lasītāju – par perestroiku. Kā pēcvārdā norāda pati autore, viņa gan nav īpaši centusies ievērot laika robežas – ar to lai nodarbojoties vēsturnieki. Līdz ar to jāpieņem, ka romāna mērķis, domājams, ir sniegt lasītājam 1980. gadu beigu izjūtu vai varbūt savirknēt nozīmīgas detaļas, tādējādi ļaujot identificēties ar kaut ko paša piedzīvotu.

Detaļu romānā patiešām ir daudz. Tāpat arī personāžu. Sāksim jau ar komunālā dzīvokļa iemītniekiem – Margrieta, kura acīm redzami ir grāmatas galvenā varone, ir māksliniece. Diemžēl savus darbus viņa neiedrošinās pārdot, jo tur, protams, ārā nāk tīrie dēmoni, tāpēc pelna, taisot nelegālas kopijas citu gleznotāju darbiem, ikonām un tamlīdzīgi. Protams – un šis pieteikums lasītājam liek nožāvāties jau pašā romāna sākumā – viņa Rīgā ir iebraukusi no laukiem. Autores viedokli par pilsētā iebraukušām lauku meitenēm, kuru primārā interese ir noprecēt kādu Rīgas kundziņu, un tad „cepuri nost, un bize pār plecu” (13. lpp.), katrs lasītājs lai komentē pats, atkarībā no perspektīvas, kādā lūkojas uz feminismu. Taču Margrietai izdodas. Atrast savedēju un fiktīvi noprecēt Lielā Tēvijas kara varoni, kurš pēc dažām lappusēm nomirst, acīmredzot tāpēc, ka autore galu galā grib visus savus astoņus varoņus sadabūt kopā vienā komunālajā dzīvoklī. Tas viņai arī izdodas – šeit sapulcējas atšķirīgi tēli, katrs ar savu stāstu, personisko vēsturi un skatījumu uz dzīvi. Pirmais, ko visi pārējie visai veiksmīgi izdara – ar savu rakstura spilgtumu aizēno Margrietu. Un droši vien labi vien ir, jo šajā brīdī romāns kļūst ātri lasāms. Tiesa gan, arī pārējo dzīvokļa iemītnieku liktenis ir visai viegli paredzams – skaidrs, ka latviskajai Malvīnei ar varu nebūs īpaši mīļas attiecības, ka ar lādzīgo Romānu visādā ziņā notiks kas nejauks, ka Zlata nevarētu dzīvot tik bagāti, ja viņas vīram būtu godīgi ienākumi, ka komunālajā kādā brīdī taču būs kāzas utt… Īsti netapa skaidrs, kāpēc autorei vajadzējis ieviest Viktora tēlu, taču to, ticamākais, var pieskaitīt pie nodevām, kas nostiprina pārmaiņu laikmeta izjūtu.

Dažu stereotipisku un viegli paredzamu uzstādījumu, autorei raksturīgā vieglā stila un varoņu raksturu dēļ Kotas veikumu gribas nolikt „vieglo grāmatu”, dāmu romānu plauktā – proti, pie tām, kuras pavaļas brīdī var vēl pašķirstīt, jo neko nopietnu negribas darīt. Savu prieku lasītājam sagādā arī, tiesa, ne vienmēr veiklie humora mēģinājumi, un līdz uzvarošām beigām bez īpašām problēmām ļauj aizvilkt jautājums, kā tad šīs iecerētās dzīvokļu maiņas, biznesa ieceres un pašu iemītnieku dzīves līkloči galgalā beigsies. Līdz šim vairumam lasīto sērijas grāmatu lielākā vai mazākā mērā piemitis tāds kā vēstures smagums, blīvums, kas vedinājis lasītāju uz meditāciju par savām saknēm un piespiedis šad tad pašķirstīt kādu vēstures grāmatu. Kota atšķiras – faktiski šis ir romāns par dažādiem cilvēkiem, kurus dzīve savedusi zem viena jumta, par viņu personībām un dzīvesstāstiem.  

Kā jau teikts, par faktu, ka šis romāns pieder vēsturisko romānu sērijai, visai precīzi lasītāju brīdina grāmatas pēcvārdā un uz ceturtā vāka minētais – ka autore izvēlējusies laiku mērīt ziloņos un arī citos zvēros. Kā recenzijā precīzi norāda Bārbala Simsone: „Viņa ļauj saviem varoņiem un lasītājam šo laiku taustīt kā ziloni, nekoriģējot subjektīvos un bieži maldīgos spriedumus, pati iejūtoties vēl vienā – anonīmā vēstītāja – tēlā, kurš gan ir lietas kursā par visu varoņu domu gaitu, zināmā mērā arī pagātni un reizēm pat nākotni, taču nesaspringst, lai precizētu vēsturiskos terminos tverto „laikmeta ainu”, gadskaitļus (retrospektīvi liekas, ka tekstā nav pieminēts neviens pats!), ieskicētu lielās politiskās un ekonomiskās norises laikā, kad PSRS dvašoja savus pēdējos gadus un daudz par vēlu izlēma atlaist vaļīgāk personiskās iniciatīvas grožus. Nē, Istabas autori interesē tas mazais, subjektīvais, konkrētais, traģikomiskais un individuālais, kas tolaik notika ar cilvēkiem – romānā astoņiem pilnīgi atšķirīgiem tipāžiem –, kurus pret viņu gribu apvienojis tāds padomjlaika fenomens kā komunālais dzīvoklis.”1

Ne tikai tas. Lasītājs pamatīgi samulst, kad pirmajās lappusēs romānam cauri izsoļo Ilmārs Blumbergs (tieši tā, tikai izsoļo, jo, kāpēc mākslinieks te ievests un kas lasītājam no tā bija jāsaprot, tā arī skaidrs netop līdz pat romāna beigām), tāpat pāris reižu uznāk sagurums no tekstā blīvi sabāztajiem astoņdesmito simboliem – protams, ka piesaukts tiek gan Ģirts Jakovļevs, gan Dieva auss, gan Černobiļa, gan Afganistānas kara veterāns (kurš, pats par sevi, dzer un tāpēc ir „baisāks par prusakiem un pelēm” (152. lpp.)), gan ar rakstāmmašīnu pārrakstīti sējumi, gan Čikāgas piecīši un kas tik vēl ne. Kad jūties jau pamatīgi nomocīts, beidzot uzduries patiešām kvalitatīvai laikmeta izjūtai – stāstījumam par deficīta laikiem, garajām rindām un to, ka raugs jāpērk arī tad, ja patlaban nevajag – ja jau reiz ir izsviests, tad noderēs citureiz. Savukārt kooperatīvu dibināšana un aizraušanās pašiem ar savu biznesu liek lasītājam domīgi kasīt aiz auss – pag, vai tad telefonsekss neparādījās 90. gadu sākumā, nevis perestroikas laikā? Vai arī, iespējams, lasītājs, tieši tāpat kā autore, ir gatavs laiku mērīt ziloņos, jo tas ir laiks, kas – kā nu kuram, atkarībā no vecuma – tomēr palicis itin labā atmiņā, un tad taču tiem pāris gadiem nav vairs itin nekādas nozīmes, jo identificēšanās iespēja un prieks par atgūtu laikmeta izjūtu labprāt ļauj pievērt acis uz šādām mērvienībām? Un tomēr pēc romāna aizšķiršanas roka teju pati nevilšus stiepjas uz grāmatplauktu, kurā jau kopš 2012. gada stāv kāds cits romāns – arī retrospektīvs, arī daudzējādā ziņā par perestroikas laiku, bet detaļu precizitātes dēļ daudz labāk prātā un sirdī paliekošs – Rūtas Mežavilkas Dzimuši Latvijai.

Starp citu, Istaba visai ilgi noturējās pirktāko grāmatu topu virsotnēs. Tomēr, kaut kā šķiet, te izpaudies tieši tas pats fenomens, kas paķēra lasošo publiku ne tik tālajā 2013. gadā, kad iznāca Jāņa Joņeva Jelgava ‘94. Cilvēkam ne vienmēr vajag labu literatūru – daudz biežāk ir nepieciešama droša telpa, kāda istaba, pilsēta vai vienkārši laikmets, kas ļauj atgriezties paša pagātnē un vēlreiz droši, rakstītā vārdā, izdzīvot aizgājušo laiku.

  1. B. Simsone. Savs kaktiņš, savs mandarīns. KDI, 2016. gada 17. decembris. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/gramatas-iistabai-recenzija.-savs-kaktins-savs-mandarins-14162099, skatīts 01.03.2017.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri