Neredzamās pilsētas

 

Italo Kalvīno (19231985) ir viens no visu laiku izcilākajiem itāļu rakstniekiem, kura darbi joprojām iznāk aizvien jaunos izdevumos un ir tulkoti teju visās pasaules valodās, turpretī latviski savādā kārtā līdz šim nav parādījies nekas vairāk par atsevišķu stāstu tulkojumiem 60. gadu periodikā, filosofiskā romāna Palomars fragmentiem žurnālā Karogs un Kalvīno sakopoto un pārstāstīto itāļu tautas pasaku krājumu Burvju gredzens (Sprīdītis, 1997).

Kalvīno daiļrade ir pārsteidzoši daudzveidīga: neoreālistiski stāsti un romāni jaunības gados, pakāpeniska attālināšanās no sociālajām un politiskajām tēmām, pievēršanās filosofiski iekrāsotai fantastikai (alegorisko romānu triloģija Mūsu senči, 19521959), kam seko aizraušanās ar strukturālismu un semiotiku. Kalvīno interesējas par ars combinatoria, biedrojas ar franču avangardistu – matemātiķu un literātu – OuLiPo grupu, tulko Remonu Keno (Raymond Queneau) un arvien vairāk matemātisku kombināciju rotaļu ievieš arī savos tekstos. Tieši pie šī kombinatorikas posma ir piederīgs īsais romāns Neredzamās pilsētas (1972), kas savā ziņā uzskatāms par dzejprozu.

Grāmatas tapšanu iedvesmojis venēciešu ceļotāja un diplomāta Marko Polo (1254–1324) darbs Il Milione, saukts arī par Brīnumu grāmatu, viens no ietekmīgākajiem tekstiem Eiropas literatūras (un ne tikai) vēsturē. Kalvīno īsromānā mijas Marko Polo sarunas ar mongoļu hanu Hubilaju un deviņās kopās sagrupēti piecdesmit piecu iedomātu pilsētu apraksti, kas izkārtoti atbilstoši stingrai struktūrai.

Marko Polo aprakstītās pilsētas simboliski atveido sarežģīto un juceklīgo īstenību, bet stāstnieka vārdi šim realitātes haosam cenšas piešķirt kārtību. „Manuprāt, esmu uzrakstījis ko līdzīgu pēdējai mīlas poēmai, kas veltīta pilsētām laikā, kad pilsētu izdzīvot kā pilsētu kļūst arvien grūtāk,” Kalvīno reiz teicis par savu grāmatu. Un, kā hanam Hubilajam apgalvo Marko Polo: „Ar pilsētām ir līdzīgi kā ar sapņiem: nosapņot var visu, kas ir iztēlojams, bet arī visnegaidītākais sapnis ir rēbuss, kurš slēpj vēlmi vai tās pretstatu – bailes.” Kalvīno pievēršas atmiņas un laika tēmai, runā par iekāri, cerību, gribu un nāvi, aicinādams lasītājus risināt teksta rēbusus.

Žurnālā Punctum publicēti fragmenti no grāmatas Neredzamās pilsētas, ko drīzumā izdos apgāds Neputns.

Tulkotāja

 

I

Nav teikts, ka hans Hubilajs tic visam, ko Marko Polo stāsta, aprakstot pilsētas, kuras apmeklējis kā viņa vēstnieks, katrā ziņā tatāru imperators turpina jauno venēcieti uzklausīt ar daudz lielāku ziņkāri un uzmanību nekā jebkuru citu savu sūtni vai pētnieku. Imperatoru dzīvē ir kāds brīdis, kas seko lepnumam par mūsu iekaroto teritoriju neizmērojamo plašumu, seko skumjām un atvieglojumam, kas pārņem, apzinoties, ka drīz atteiksimies no mēģinājumiem tās izzināt un izprast; tāda kā tukšuma sajūta, kas mūs piemeklē kādā vakarā, kad uzvēdī smaržas – ziloņi pēc lietus un atdziestoši sandalkoka pelni ogļu pannā; reibonis, kas sadrebina uz planisfēru rudajiem kumbriem rakstaini izzīmētās upes un kalnus, liek rituļos satīties depešām, kuras mums vēsta, ka ienaidnieku armijas iet postā, pieredzot sakāvi pēc sakāves, un nodrupina laku, kur savus zīmogus iespieduši karaļi, kurus nekad agrāk neesam dzirdējuši pieminam un kuri tagad pazemīgi lūdzas, lai mūsu straujais un uzvarošais karaspēks viņus pasargā, bet pretī sola ikgadējus meslus dārgos metālos, ģērētās ādās un bruņurupuču čaulās: tas ir izmisuma brīdis, kurā atklājam, ka šī impērija, kas mums šķitusi visu brīnumu summa, ir bezgalīgs irstošs jūklis bez skaidriem apveidiem un ka brants ieēdies tajā tik dziļi, ka mūsu zizlis neko dziedēt vairs nespēj, bet uzvaras pār pretinieku vadoņiem mūs padarījušas par viņu ilgā posta mantiniekiem. Tikai Marko Polo atskaitēs hans Hubilajs aiz sabrukumam lemtiem mūriem un torņiem spēja saredzēt arī filigrānas zīmējuma līnijas, tik smalkas, ka termīti tām neko nejaudā padarīt.

 

Pilsētas un atmiņa. 1.

Dodoties ceļā no turienes un ejot trīs dienas uz austrumu pusi, cilvēks nonāk Diomirā, pilsētā, kur ir sešdesmit sudraba kupoli, bronzā lietas visu dievu statujas, ar alvu bruģētas ielas, kristāla teātris un zelta gailis, kas katru rītu dzied torņa galā. Visus šos jaukumus ceļinieks jau pazīst, jo redzējis tos citās pilsētās. Taču šīs pilsētas īpatnība ir tā, ka, ierodoties šeit kādā septembra vakarā, kad dienas saraujas īsākas un reizē iedegas visas daudzkrāsu lampas pie ēdienu veikaliņu durvīm, un no kādas terases sievietes balss sauc: ūū!, ceļinieku pārņem skaudība pret tiem, kuri tagad domā, ka līdzīgu vakaru jau ir piedzīvojuši un toreiz bijuši laimīgi.

 

Pilsētas un atmiņa. 2.

Cilvēku, kurš ilgi jāj pa mežonīgiem plašumiem, pārņem vēlme pēc pilsētas. Beidzot viņš sasniedz Izidoru, pilsētu, kur mājām ir vītņu kāpnes, kas izliktas rakstos ar jūras gliemežvākiem, kur pēc vissmalkākajiem likumiem izgatavo tālskatus un vijoles, kur svešzemnieks, kurš neizlēmīgi svārstās starp divām sievietēm, vienmēr satiek trešo, kur gaiļu cīņas vienmēr pāraug asiņainos kautiņos starp derību slēdzējiem. Par to visu viņš domāja, kad ilgojās pēc pilsētas. Tātad Izidora ir viņa sapņu pilsēta – tikai ar vienu atšķirību. Izsapņotajā pilsētā viņš bija jauns, bet Izidoru sasniedz jau lielā vecumā. Laukuma malā ir mūra siena, pie kuras vecie vīri vēro, kā garām staigā jaunieši; un viņš sēž ar tiem vienā rindā. Vēlmes jau pārvērtušās atmiņās.

 

Pilsētas un vēlmes. 1.

Par Dorotejas pilsētu var runāt divējādi: pateikt, ka četri alumīnija torņi slejas augšup no tās mūriem līdzās septiņiem vārtiem ar paceļamajiem tiltiem, ko darbina sviras un kas stiepjas pāri aizsarggrāvim, kura ūdeņi baro četrus zaļus kanālus, kas tek cauri pilsētai un sadala to deviņos kvartālos, katrā no kuriem ir trīssimt māju un septiņsimt skursteņu; un, paturot prātā, ka ikviena kvartāla meitenes, sagaidījušas precību gadus, laulājas ar citu kvartālu puišiem un tad viņu ģimenes apmainās ar labumiem, uz kuriem katrai no tām ir ekskluzīvas tiesības, – ar bergamotēm, storu ikriem, astrolabiem, ametistiem –, uz šo datu pamata rēķināt un rēķināt, līdz uzzini visu par pilsētas pagātni, tagadni un nākotni. Bet var arī teikt tā, kā teica kamieļu dzinējs, kurš mani turp aizveda: „Es tur ierados pavisam agrā jaunībā, no rīta, daudz ļaužu nadzīgi gāja pa ielām uz tirgus pusi, sievietēm bija skaisti zobi, un viņas skatījās tieši acīs, trīs kareivji uz paaugstinājuma pūta taures, visapkārt griezās riteņi un plandījās krāsaini uzraksti. Iepriekš nebiju pazinis neko citu kā vien tuksnesi un karavānu takas. Torīt Dorotejā sajutu, ka nav tādu dzīves labumu, kurus es nevarētu gaidīt un sagaidīt. Vēlākajos gados manas acis atkal vēroja tuksneša plašumus un karavānu takas; taču tagad es zinu, ka tas ir tikai viens no ceļiem, kas torīt man pavērās Dorotejā.”

(…)

Pilsētas un mirušie. 5.

Ikvienai pilsētai, tāpat kā Laudomijai, līdzās ir cita, kuras iedzīvotājus sauc tais pašos vārdos: tā ir mirušo pilsēta, kapsēta. Taču Laudomijai piemīt īpaša dāvana: tā ir ne tikai divkārša, bet arī trīskārša, proti, tā sevī ietver arī trešo – vēl nepiedzimušo ļaužu – Laudomiju.

Dubulto pilsētu īpašības visiem ir labi zināmas. Jo blīvāk tiek apdzīvota dzīvo Laudomija un jo plašāk tā izplešas, jo lielāks aug arī kapu klajums ārpus tās mūriem. Mirušo Laudomijas ielas ir vien tik platas, lai pa tām varētu izbraukt kaprača rati, bet namiem to malās nav logu; tomēr ielu raksts un mājokļu izvietojums pilnībā atkārto to, kas ierasts dzīvo Laudomijā, un, tāpat kā dzīvo pilsētā, arī šeit ģimenes saspiežas arvien ciešāk – šaurās nišās, kas izvietotas cita virs citas. Pēcpusdienās, kad ir jauks laiks, dzīvie pilsētnieki apciemo mirušos un burto savus vārdus uz viņu akmens plātnēm: pēc līdzības ar dzīvo ļaužu pilsētu arī šī vēsta par pūliņiem, dusmām, ilūzijām, jūtām, taču šeit tas viss ir kļuvis nepieciešams, paglābts no nejaušības, saklasificēts, sakārtots. Un, lai dzīvā Laudomija varētu justies droša un pašpārliecināta, tai mirušo Laudomijā jāmeklē izskaidrojums sev pašai, pat ja šādi tā riskē atrast vairāk vai mazāk par gribēto – izskaidrojumus vairāk nekā vienai Laudomijai, izskaidrojumus dažādām pilsētām, kas būtu varējušas rasties un tomēr nav radušās, vai arī tikai daļējas, pretrunīgas atbildes, kas sagādā vilšanos.

Tikpat plašu mājvietu Laudomija pamatoti atvēlē arī tiem, kam vēl tikai jāpiedzimst. Protams, nedzimušajiem ierādītā platība nav proporcionāla to skaitam, kas tiek uzskatīts par neizmērojamu, taču, tā kā tā ir tukša vieta, ko ieskauj arhitektonisks veidojums no neskaitāmām nišām, izvirzījumiem un kanelūrām, un tā kā nedzimušajiem var piedēvēt jebkurus apveidus – iedomāties tos tik lielus kā peles vai zīdtārpiņus, vai skudras, vai skudru oliņas –, nekas neliedz tos iztēloties stāvam vai tupam uz ikviena priekšmeta, uz katra sienas izciļņa, uz katra kapiteļa vai plinta, rindā citu citam blakus vai izklaidus, aizņemtus ar savu nākamo dzīvju būšanām, un tādējādi vienā marmora svēdrā var saredzēt visu Laudomiju, kāda tā būs pēc simts vai tūkstoš gadiem, un tās raibo, neredzētu piegriezumu drānās tērpto pūli, piemēram, visus ievīstījušos plandošos baklažānu krāsas paltrakos vai arī visus ar tītaru spalvām pie turbāniem, un sazīmēt šajā drūzmā gan savus pēctečus, gan sabiedroto un ienaidnieku ģimeņu atvases, parādnieku un kreditoru pēcnācējus, kas visi aizrautīgi iegrimuši savās darīšanās – tirgojas, atriebjas, saderinās aiz mīlestības vai aprēķina. Laudomijas dzīvie apmeklē nedzimušo mājas un tos izjautā; soļi atbalsojas zem tukšajām velvēm; jautājumi tiek izteikti klusībā: bet dzīvie vienmēr izprašņā par sevi, nevis par tiem, kas dzims vēlāk; dažs uztraucas, vai pēc sevis būs atstājis gana spožas atmiņas, citam rūp, vai būs aizmirsts viņa apkaunojums; visi gribētu izsekot savas rīcības seku pavedienam, taču, jo vairāk viņi sasprindzina skatienu, jo grūtāk ir saredzēt kādu vienlaidu līniju; tie, kuriem Laudomijā vēl tikai jāpiedzimst, līdzinās sīkiem punktiņiem – putekļu graudiņiem, kas atšķelti no agrākā un vēlākā.

Atšķirībā no mirušo Laudomijas nedzimušo pilsētas iemītnieki dzīvās Laudomijas ļaudīm nekādu drošību neiedveš – tikai bailes un apjukumu. Apmeklētāju domas gribot negribot aiziet pa vienu no diviem ceļiem, un nav skaidrs, kurš no tiem ir biedējošāks: vai nu nedzimušo pilsētas viesis sāk domāt par to, ka tie, kas dzims nākotnē, pēc skaita daudzkārt pārsniedz visu dzīvo un mirušo kopskaitu un tātad katrā akmens porā drūzmējas neredzami pūļi, saspiedušies uz šo akmens piltuvju sienām kā stadiona tribīnēs, un, tā kā ar katru nākamo paaudzi Laudomijas pēcnācēji daudzkāršojas, tad katrā piltuvē veras simtiem citu piltuvju un katrā no tām ir miljoniem cilvēku, kam vēl jāpiedzimst un kas snaiksta kaklus un vārsta mutes, lai nenosmaktu; vai arī laudomietis domā, ka arī Laudomija pagaisīs, lai gan nav zināms, kad, un visi tās iemītnieki zudīs līdz ar pilsētu, proti, paaudzes cita citu nomainīs, līdz būs sasniegts noteikts skaits, kuram nekāds turpinājums nesekos, un tas nozīmē, ka mirušo un nedzimušo Laudomijas ir kā divas tvertnes smilšu pulkstenī, kuru neviens neapgriezīs otrādi, un katra pāreja no piedzimšanas līdz nāvei ir smilšu graudiņš, kas izslīd caur iežņaugu, un reiz piedzims pēdējais Laudomijas iemītnieks, pēdējais smilšu graudiņš, kas pagaidām gaida kaudzes virspusē.

 

Nepārtrauktās pilsētas. 3.

Katru gadu savos ceļojumos es piestāju Prokopijā un allaž apmetos tās pašas viesnīcas tai pašā istabā. Jau kopš pirmās reizes paradu kavēties pie loga un vērot ainavu, kas atklājas, atbīdot aizkaru: grāvis, tilts, mūra žogs, pīlādzis, kukurūzas lauks, kazeņu pilns kazenājs, vistu kūts, dzeltena paugura kupris, balts mākonis, gaišzilu debesu gabaliņš trapeces formā. Esmu pārliecināts, ka pirmajā reizē nebija redzams neviens; tikai nākamajā gadā, ievērojis sakustēšanos aiz lapām, saskatīju apaļu, plakanu seju, kas grauza kukurūzas vālīti. Pēc gada uz mūra žoga sēdēja trīs, un, kad atgriezos nākamreiz, viņi jau bija seši, sēdēja rindā, noguldījuši rokas uz ceļiem, ielikuši šķīvī pīlādžogas. Katru gadu, tikko iegājis istabā, es uzreiz atvēru aizkaru un saskaitīju par dažām sejām vairāk: sešpadsmit, ieskaitot tos, kuri tupēja lejā, grāvī; divdesmit deviņi, no kuriem astoņi sēdēja pīlādzī; četrdesmit septiņi, neskaitot tos, kuri bija vistu kūtī. Viņi līdzinājās cits citam, šķita laipni, uz vaigiem viņiem bija vasarraibumi, viņi smaidīja, un dažiem mute bija notriepta ar kazenēm. Drīz redzēju, ka viss tilts ir pilns ar šiem apaļsejiem, tur viņi bija satupuši, jo staigāšanai vairs neatlika vietas; viņi grauza vālītes, pēcāk krimta serdes.

Un tā gadu pēc gada es vēroju, kā pazūd grāvis, koks, kazenāji, to visu aizsedza rāmi smaidi starp apaļiem vaigiem, kas kustējās, zelējot lapas. Taisni brīnums, cik daudz ļaužu var satilpt tik nelielā platībā kā tas kukurūzas lauciņš, sevišķi, ja tie visi nekustīgi sēž zemē, apņēmuši ar rokām ceļgalus. Droši vien viņu ir daudz vairāk, nekā izskatās: manīju, kā pakalna muguru pārklāj aizvien blīvāks pūlis, taču, kopš tie, kuri apmetušies uz tilta, ir pasākuši tupēt cits citam uz pleciem, es tik tālu vairs nevaru saredzēt.

Visbeidzot šogad, kad paceļu aizkaru, logā ir redzams tikai vienmērīgs seju klājums: no viena stūra līdz otram, visos līmeņos, visos attālumos ir redzamas tikai šīs apaļās, nekustīgās, pavisam plakanās sejas, kurās tik tikko iezīmēts smaids, un starp sejām redzu daudzas rokas, kas noguldītas uz pleciem priekšā stāvošajiem. Arī debesis ir pazudušas. Tikpat labi varu neskatīties un atkāpties no loga.

To izdarīt gan nav viegli. Manā istabā esam apmetušies divdesmit seši: ja gribu spert soli, traucēju tos, kuri tup uz grīdas, un, kad spraucos garām tiem, kuri sasēduši uz kumodes vai uz maiņām bauda tiesības atspiesties pret gultu, uzgrūžos pirmo ceļgaliem un otro elkoņiem; par laimi, viņi visi ir laipni cilvēki.

 

Apslēptās pilsētas. 2.

Dzīve Raīsā nav laimīga. Ļaudis pa ielām staigā, lauzīdami rokas, lamā raudošus bērnus, atbalstās pret tilta margām, piespieduši dūres pie deniņiem, rītos uztrūkstas no riebīga sapņa, lai tūlīt iekļūtu nākamajā. Pie darbagaldiem, kur kāds visu laiku iebliež sev pa pirkstiem ar āmuru vai saduras ar adatu, un pie greizu ciparu stabiņiem veikalnieku un baņķieru žurnālos, un tāpat pie tukšu glāžu rindām uz krogu letēm visi sēž nodurtām galvām, un labi, ka tā, jo tev tiek aiztaupīti drūmi skatieni. Dzīvojamo māju telpās ir vēl ļaunāk, un nav nekādas vajadzības tur iekļūt, lai to uzzinātu: vasarās pa logiem ārā veļas strīdu un plīstošu trauku trokšņi.

Tomēr Raīsā vienmēr ir kāds bērns, kas stāv pie palodzes un līksmi smejas par suni, kurš uzlēcis uz nojumes, lai iekostos polentas gabalā, kas izkritis no rokām mūrniekam, kurš, augstu uz sastatnēm stāvēdams, izsaucas: – Jaukumiņ, ļauj man arī nomēģināt tavu mērcīti! – veltīdams šos vārdus jaunai krodziniecei, kas ar ragū šķīvi rokās ieiet krodziņa lapenē, priecādamās, ka var apkalpot lietussargu meistaru, kurš svin labu darījumu, jo ir pārdevis baltu mežģīņu saulsargu smalkai dāmai, kas ar šo grezno darinājumu grib dižoties zirgu skriešanās sacīkstēs, jo ir iemīlējusies virsniekā, kurš viņai veltīja smaidu, pārvarēdams pēdējo barjeru, un laimīgs jutās virsnieks, bet vēl laimīgāks bija viņa zirgs, kurš lidoja pāri šķēršļiem, redzēdams, kā pa debesīm laižas laimīgs putns, ko no sprosta atbrīvojis gleznotājs, juzdamies laimīgs, ka ir uzgleznojis to spalviņu pa spalviņai ar visiem sarkanajiem un dzeltenajiem raibumiem priekš ilustrācijas tai grāmatas lappusei, kurā filosofs saka: „Arī Raīsā, skumjajā pilsētā, stiepjas neredzams pavediens, kas uz mirkli savieno vienu dzīvu būtni ar citu un sairst, bet tad atkal nostiepjas starp kustīgiem punktiem, zīmējot jaunas, straujas figūras, un tādējādi ikkatru brīdi nelaimīgajā pilsētā pastāv arī laimīgā pilsēta, kura nemaz neapzinās savu eksistenci.”

 

No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri