Klusēšana jūs nepasargās

 

 

No Sofi Oksanenas runas, kas nolasīta Ennam Sosāram veltītā konferencē Tallinā.

 

Manos skolas gados klasē pie sienām karājās kartes, kurās bija skaidri iezīmētas Somijas, tāpat arī Padomju Savienības robežas; Igaunija gan kartē nebija attēlota. Un, starp citu, valsts, kas nav iezīmēta kartē, neeksistē ‒ lai kāds būtu neparādīšanās iemesls. Par šādu nāciju ir grūti sarunāties ar cilvēkiem, kuri par to neko nezina, tāpat kā par netaisnībām un draudiem, kas jāpacieš šīs zemes iedzīvotājiem. Grūti pierādīt tādas valsts eksistenci, ko nav iespējams parādīt kartē, kas pielikta pie klases sienas vai nodrukāta mācību grāmatā vai laikrakstā; tāpat nevar parādīt tās karogu. Taču kartes iespiežas atmiņā un atstāj tur dziļas vizuālas pēdas, kuru ietekme sniedzas ļoti tālu.

Tādas pašas kartes izmantoja mūsu kaimiņvalstīs un Padomju Savienībā ‒ kartes, kurās nav parādīta ne Igaunija, ne pārējās Baltijas valstis. Es atceros to apjukumu, kas valdīja 90. gadu vidū, kad mūsu ģeogrāfijas skolotāja sāka ievilkt jaunas robežas vecajās mācību grāmatās, kuras joprojām izmantojām, un lika skolēniem darīt to pašu. Somu jaunieši jau zināja par Baltijas valstu neatkarību, bet Balkānu valstu robežu labošana neizraisīja nekādu jūtamu interesi, lai gan ar šādu zīmēšanu mācību grāmatās mēs skolā nekad nebijām nodarbojušies. Entuziasma trūkums bija skaidrojams ar faktu, ka mums tagad nācās iemācīties vairākus jaunus un sarežģītus vārdus, bet to, kāpēc vispār jāapgūst šīs jaunās robežas un kā tās veidojušās, neviens nepaskaidroja. Un tas jau atkal bija tāpēc, ka mūsu skolas gados Somijā uz Dienvidslāviju raudzījās caur padomju prizmu.

Līdz tam Dienvidslāvija skolēniem bija skaidrs un vienkāršs jēdziens. Par jaunajām valstīm nekas nebija zināms; neviens neko nezināja arī par karu, kura vaininieki bija skaidri tikai pavisam nedaudziem. Bez šādiem priekšstatiem mācīties un iegaumēt ir ļoti grūti. Pats fakts, ka ģeogrāfijas skolotāja vispār pārzīmēja robežas, bija visai spilgts moments, jo manā skolas laikā ģeogrāfijas stundas bija vienīgās, kurās šis jautājums vispār tika apspriests.

Es varu iedomāties, ka līdzīga reakcija bija vērojama arī citur, un varbūt tieši tāpēc Balkānus un Baltiju vēl joprojām palaikam mēdz jaukt ‒ jo tālāk no šīm zemēm, jo biežāk, taču tā gadās arī Ziemeļvalstīs.

Padomju naratīvs dominēja ne tikai kartēs, bet arī skolas mācību grāmatās. Finlandizētās skolas grāmatas Somijā atkārtoja pazīstamos padomju stāstus par to, kā padomju armija „atbrīvojusi” Baltijas valstis un kā miermīlīgā Padomju Savienība nav karojusi kopš Otrā pasaules kara laikiem. Afganistānas karš, kas paņēma tik daudz dzīvību, tika atzīts par „problēmu”, turpretim karš Vjetnamā ‒ analizēts un kritizēts gari un plaši. Skolas mācību grāmatu finlandizācija skaidri redzama, piemēram, salīdzinot, kā grāmatu sērijā Vēsture un mēs parādīta Padomju Savienība un kā ‒ Savienotās Valstis. Par Padomju Savienību tajās stāstīja, izmantojot milzu diagrammu, kas ilustrēja ražošanas apjoma pieaugumu, bet ASV raksturoja, uzskatāmi parādot noziedzības līmeņa celšanos valsts lielākajās pilsētās. ASV nabadzības un narkotiku problēmas un citi biedējoši aspekti tika plaši atspoguļoti presē; tikmēr Padomju Savienībā viss tikai zēla un plauka.

Daži somi apmeklēja Tallinu, Viborgu, Sanktpēterburgu un Maskavu un šo to redzēja savām acīm; bija arī skolotāji, kuri mācīja lietas, ko oficiālajās grāmatās nerakstīja. Kāda somu bibliotekāre mājās slepeni krāja grāmatas, kuras bija izsvītrotas no bibliotēku sarakstiem ‒ tās bija atzītas par pretpadomju literatūru un nolemtas iznīcināšanai. Es nešaubos, ka šādām slepenajām mājas bibliotēkām netrūka lasītāju.

Parastu cilvēku stāsti pamazām izurba caurumus Dzelzs priekškarā, taču vairums Rietumu iedzīvotāju tā arī nebija sapratuši, kas slēpjas aiz padomju propagandas. To, ko šie cilvēki atcerējās no mācību grāmatām, izlasīja avīzēs un redzēja televīzijā, viņi pieņēma par patiesību. Un tie, kuriem izdevās iebraukt Padomju Savienībā, redzēja tikai vietas, kas bija atzītas par piemērotām rietumnieku acīm, un dzīvoja viesnīcās, kas bija domātas ārzemniekiem.

Turpretim par rietumvalstu imperiālisma periodu skolās mācīja sīki un pamatīgi. Vārds „imperiālisms” netika asociēts ar Padomju Savienību un pat ar Krieviju pēc PSRS sabrukuma, tā sauktās Bronzas (kareivja) nakts vai kara Gruzijā. Tā vietā somu mediju leksikā un mācību stundās vēl joprojām mierīgi izmanto tādus apzīmējumus kā Krievijas vai Padomju Savienības „ietekmes sfēra” un „privilēģiju zona”, bet Baltijas un Austrumeiropas valstis var palaikam nosaukt par „bufervalstīm”.

Runājot par Krieviju vai Padomju Savienību, koloniju un agrākās metropoles attiecības šīs retorikas ietvaros netiek iztirzātas, lai gan abi jēdzieni pilnībā atbilst gan Padomju Savienības politikai, kas bija balstīta uz apspiešanu, īpašumu piesavināšanos un vergu darba izmantošanu, gan Krievijas jaunajiem mērķiem.

Tikai pavisam nesen, saistībā ar karu Ukrainā, dažu Rietumu valstu mediji, runājot par Krieviju, sākuši lietot leksiku, kas satur atsauces uz imperiālismu ‒ tiesa gan, diezgan kautrīgi, bet tomēr. Šis vārds parādījies ievadrakstos un vieskomentētāju slejās. Tāpēc to pagaidām var uzskatīt vienīgi par subjektīvu definīciju. To vēl neuztver kā iederīgu uz faktiem balstītā lingvistiskā lietojumā vai neitrālajā ziņu valodā. Un tomēr ‒ tas ir sākums.

Viens no Krievijas panākumu iemesliem ir tas, ka Rietumu apziņā imperiālisms neasociējas ar Krieviju ‒ neraugoties uz faktu, ka Padomju Savienības bagātība bija būvēta uz zagtiem īpašumiem un vergu darbu, un puse no Eiropas valstīm ilgus gadus bija šīs Austrumu metropoles kolonijas. Rietumos dominēja viedoklis, ka imperiālisms ir kaut kas saistīts ar Amerikas Savienoto Valstu un Rietumeiropas pagātni, un kolonijas tur asociējās ar kaut kādām neticami tālām vietām, kur vietējo iedzīvotāju ādas krāsa pārsvarā nav balta. Tieši tāpēc Padomju Savienības propaganda bija tik iedarbīga: tās rekvizīti, kas ļāva Padomju Savienībai tēlot brīvprātīgas tautu draudzības šūpuli, tika noturēti par īstiem.

Izmantojot klasiskus spēles paņēmienus, Krievija gadiem apsūdzēja Savienotās Valstis imperiālismā un pa visdažādākajiem kanāliem izplatīja Padomju Savienības aprakstus, kur čumēja un mudžēja viscaur pozitīvi apzīmējumi, tādējādi kliedējot jebkādas šaubas, kas par šo valsti varēja rasties. Un tā kā imperiālisma jēdziens jau bija attiecināts uz Savienotajām Valstīm, to pašu vārdu, gluži loģiski, nevarēja lietot, lai aprakstītu Padomju Savienību. Ilgstošu pūliņu rezultātā Krievijai izdevās panākt, ka mīti, ar kuriem tā pamatoja savu politiku, sāka likties gluži dabiski.

Daudzas bijušās koloniālās valstis gājušas pilnīgi pretējā virzienā. Francija un Lielbritānija vairs nevar iejaukties vēsturē, ko raksta to bijušās kolonijas. Uz jebkādu iejaukšanos šo zemju iekšējās lietās raugās ļoti nelabvēlīgi ‒ ja nu vienīgi ir runa par mēģinājumiem vērst par labu pagātnē nodarīto kaitējumu. Pateicoties šim procesam, situācija bijušajās metropolēs un dažādu apspiestu cilvēku grupās ir jūtami mainījusies. Postkoloniālisms atsedzis skatienam varas struktūras. Par šo pavērsienu jāpateicas arī sieviešu tiesību kustībai, cīņai ar rasismu un postkoloniālisma ēras atklāsmei, ka valoda ir varas instruments, kas iespaido realitāti.

Ar likumiem nepietiek ‒ līdztiesība nevar attīstīties, ja valoda rada nevienlīdzību un atbalsta sistēmas, kurās apspiesto balsis nevar saklausīt.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma, kad mainījās laiki un politiskā situācija, Igaunijā kļuva aktuāla padomju propagandas atstāto pēdu izskaušana. Bija nepieciešams sākt lietot apzīmējumus, kas atbilstu cilvēku reālajiem pārdzīvojumiem. Cilvēki sāka runāt par okupāciju, deportācijām un masu slepkavībām – visu to, kas, saskaņā ar padomju propagandu, vispār nekad nav noticis. Rietumi šāda veida korektīvas padomju naratīvā neieviesa. Rietumu bijušās koloniālās impērijas bija sasniegušas stadiju, kad cilvēki jau apzinājās, ka viņu valstis ekspluatējušas savas bijušās kolonijas; tas tika atzīts un apspriests. Turpretim padomju naratīvs netika šādi atšķetināts.

Bijušās padomju impērijas metropole Krievija tā arī nav sasniegusi līmeni, kurā šos naratīvus varētu lauzt. Tieši pretēji. Jau krietnu laiku Krievija cenšas nepieļaut, ka tās bijušās kolonijas mēģina sarakstīt pašas savu vēstures versiju, un dara to, liekot lietā padomju propagandas naratīvu. Tas nozīmē noliegt tādus faktus kā okupācijas, deportācijas un masu slepkavības. Tādējādi bijušo pakļauto zemju piederība tā sauktajai Krievijas ietekmes sfērai tiek atspoguļota kā gluži dabiska parādība. Mērķis ir noturēt bijušās kolonijas savā varā, veicināt Rietumu apjukumu un radīt pretestību centieniem atklāt Krievijas kara noziegumus.

Visu savas pastāvēšanas laiku Padomju Savienība aktīvi izplatījusi dezinformāciju un manipulējusi ar Rietumu sabiedrisko domu. Tā rezultātā puse Eiropas vēstures pusgadsimtu skatīta caur padomju prizmu. Tas noteicis ievirzi, kādā cilvēki Rietumos pieraduši runāt par Padomju Savienību un tās juridisko mantinieci Krieviju. Rietumos Krieviju nebija pieņemts uztvert kā imperiālistisku valsti, tāpēc arī tās politikas kodols ‒ ekspansija ‒ tā arī palika neatklāts, tāpat kā fakts, ka šīs Austrumu ekspansīvās aktivitātes iespaidojušas un turpina iespaidot Rietumu domāšanu.

Krievijas imperiālisms palika nepamanīts arī tāpēc, ka citas bijušās impērijas, piemēram, Francija, Lielbritānija un pat Beļģija, attīstījušās pilnīgi citā virzienā, un nevienam Rietumos nenāktu prātā, ka kāda valsts varētu tiekties uz to, kas Rietumu acīs ir pagātne, kaut kas nemūsdienīgs un novecojis. Te jau atkal vainīgs iztēles trūkums.

Krievu izcelsmes amerikāņu redaktore un žurnāliste Maša Gesena (Masha Gessen) raksta, ka gan Donalda Trampa, gan Vladimira Putina popularitāte Rietumiem nāca kā liels pārsteigums tāpēc, ka mēs vienkārši nebijām spējīgi kaut ko tādu iztēloties. Gesena gadiem centās brīdināt Rietumu viedokļu līderus, preses izdevumu redaktorus un politiķus par briesmām, uz kurām Putins ved Krieviju un visu pasauli. Viņas rīcībā ir pierādījumi. Viss, ko Putins dara vai runā, ir tieši tas, par ko Gesena jau runājusi.

Paralēli arī pats Putins Rietumiem piedāvājis papildu lietiskos pierādījumus. Nogalināti žurnālisti un aktīvisti; vārda brīvība tika ierobežota, vēlēšanu rezultāti  ‒ anulēti. Un neraugoties uz to, pat krievi nespēja noticēt, ka Putins tiešām ir tik bīstams, kā to apgalvoja Gesena. Tātad problēma bija nevis uzskatāmu pierādījumu trūkumā, bet gan faktā, ka cilvēki vienkārši nespēja iztēloties tādu nākotni, kādu aprakstīja Gesena. Lai fakti un pierādījumi liktu cilvēkiem saprast, kas īsti notiek, ar loģiku nepietiek.

Tāpēc jāatbalsta spēja iztēloties, ko nozīmē šie fakti un taustāmie pierādījumi. Tie jāpastiprina ar tēliem, un tas mums liek atgriezties pie vārdiem. Jālieto izteicieni, kurus cilvēki gan šeit, gan citur pasaulē jau saprot. Tieši tāpēc ir svarīgi runāt par koloniālismu un izmantot ar to saistīto leksiku. Tie ir izteicieni, kas cilvēkos izraisa refleksiem līdzīgu emocionālo reakciju ‒ tiem pašiem refleksiem, kurus Krievija izmanto psiholoģiskai manipulācijai. Šie izteicieni ir saistīti ar negatīviem pārdzīvojumiem, tāpēc Krievija cenšas tos neielaist naratīvos, ar kuriem pati saistīta, un tas šai valstij arī ir izdevies.

Karš Ukrainā Rietumiem nāca kā pārsteigums, bet Maskava tam bija gatavojusies jau kopš Oranžās revolūcijas. Koloniālisms bija paslēpts aiz tautiešu atbalsta politikas, aiz krievu kultūras un pierobežas valstīs dzīvojošo krievvalodīgo tiesību aizstāvēšanas fasādes. Šādu politiku izplatīja ar Kremļa atbalstītām kampaņām, kas tagad labi pazīstamas arī Igaunijā ‒ tās palīdz atdzimt nostalģijai pēc padomju laikiem un manipulē ar politiskiem simboliem. Ja Rietumi būtu atzinuši Krieviju par koloniālu valsti, tad brīdinājuma signāli nepaslīdētu gar acīm nepamanīti.

Ja Lielbritānija piepeši sāktu atjaunot un slavināt Britu impērijas varu Īrijā, sekotu spēcīga starptautiskā reakcija. Ja neatkarīgi sabiedriskās domas pētījumi piepeši atklātu, ka vācieši uzskata Hitleru par svarīgāko figūru savas zemes vēsturē, starptautiskā sabiedrība būtu šokēta, un Vāciju nekavējoties sāktu uzskatīt par potenciāli bīstamu valsti. Tieši tā Krievijā noticis attiecībā uz Staļinu, un, lai gan šī ziņa tika atzīta par dīvainu, tā neiedvesa vispārējas šausmas; nesekoja arī plašs šī jaunā pavērsiena nosodījums.

Pirmkārt, Rietumos neviens nedomāja, ka šādas izdarības varētu kaut kā iespaidot pašus Rietumus. To uztvēra kā tālas un nepazīstamas zemes īpatnību, un neviens nesaprata, kā savlaicīgi reaģēt uz faktu, ka Krievija atbalsta lielāko daļu no Eiropas radikāli labējām partijām.

Tas ir tikai viens piemērs tam, cik tālejošs var būt propagandas un psiholoģiskās atmosfēras fabricēšanas efekts. Padomju Savienība atstāja labi sagatavotu augsni Krievijas tālākajām psiholoģiskās iespaidošanas kampaņām. Sapinušies aukstā kara laiku privilēģiju retorikā, cilvēki nespēja saskatīt Krievijas ekspansīvo rosīšanos visā Eiropā un arī Savienotajās Valstīs. Visi aizmirsa, ka, tieši tāpat, kā Padomju Savienība paturēja tiesības aizstāvēt komunistus, lai kur viņi arī dzīvotu, tā arī šodien Krievija vēlas būt noteicošais spēks visā pasaulē.

Rietumos plašām lasītāju masām neraksta romānus par Krievijas ietekmes sfērām un vēsturisko privilēģiju konceptu. Par šo tēmu neuzņem filmas. Toties tādas ‒ turklāt daudzas ‒ tapušas par koloniālismu, un tāpēc daudz vieglāk aizrauties ar naratīvu, kas saistīts ar koloniālismu, un just līdzi koloniālisma upuriem. Ekspluatēt koloniālisma upurus vai izmantot faktu, ka tu esi piederīgs agrākajai metropolei, Rietumu pasaulē itin nemaz neliekas dabiski.

Daudz vieglāk atzīt kādas valsts aizsardzības intereses, un tad jau doma par privilēģijām un bufervalstīm vairs neliekas nemaz tik slikta. Runas par šādām privilēģijām un bufervalstīm izklausās dabiskāk. Doma par ekspluatācijas elementiem vai ekonomisko izdevīgumu tiek atgaiņāta. Igauņi gan lieliski zina, kas ir lielākais dzīvnieks pasaulē. Tā savulaik bija igauņu cūka, kuras kājas un galva bija Igaunijā, zem letes, bet rumpis atradās Maskavā, uz letes.

Šāda pakļaušana netiek asociēta ar privilēģijām un bufervalstīm, kā tas ir koloniālisma gadījumā, kaut gan, piemēram, somugru tautas nevar izsprukt no Krievijas dzelžainā tvēriena vienkārši tāpēc, ka nejaušības rezultātā dzīvo uz lieliem dabas resursiem. Un tāpēc etniskā apspiešana Krievijā var zelt un plaukt: nevienu neinteresē, kā dzīvo tie, kuri ir pakļauti.

Rietumu valstīs izskanējis viedoklis, ka finlandizācijas modelis derētu Ukrainas gadījumā; šī doma likusies simpātiska arī dažās Austrumeiropas zemēs. Visur citur finlandizācijas ideja savu vilinājumu zaudēja uzreiz pēc Padomju Savienības sabrukuma, tomēr tās politiskā analīze pagaidām ir vēl nepabeigts process.

Šī iemesla dēļ tā dažiem varētu likties pievilcīga forma, taču pat tie somi, kuri savulaik atbalstīja finlandizāciju, neuzskata, ka tas būtu ceļš, ko vajadzētu iet Ukrainai. Padomju propaganda kultivē pozitīvu attieksmi pret finlandizāciju. Fakts, ka Austrumeiropas valstīm vispār var piedāvāt šādu pieeju, ir šīs vecās propagandas rezultāts.

Somijas Ārpolitikas institūta direktors Mika Āltola (Mika Aaltola) saka, ka finlandizācijas gados Somija bijusi kā žurka Skinera krātiņā. Skinera krātiņš ir pakļaušanas instruments; laboratorijas dzīvnieku ievieto šādā būrī bez ūdens un pārtikas. To iemāca izpildīt noteiktas darbības, lai saņemtu mazliet ēdiena un lāsīti ūdens. Šāda atalgojuma sistēma liek žurkai apgūt zināmu izturēšanos. Tomēr dzīvnieka uzvedības tiešais vadītājs ir eksperimentētājs, kurš atrodas ārpus krātiņa.

Tā nu pēc Otrā pasaules kara Somija bija nonākusi šādā Skinera krātiņam līdzīgā iespaidošanas būrī. No Austrumu puses tai gar degunu vicināja dažādus atalgojumus, teiksim, eksporta pieaugumu un attiecību uzlabošanos. Somijas paklausību pārbaudīja ar īpašām metodēm, piemēram, ar diplomātisko notu krīzēm. Atalgojums un sods gāja roku rokā. Somija bija tikai ēsma visai pārējai pasaulei. Tā bija kā skatlogs, kurā Padomju Savienība visiem uzskatāmi nodemonstrēja, ka ir spējīga uz mierīgu līdzāspastāvēšanu ar kaimiņvalsti, kaut arī patiesībā pilnībā kontrolēja situāciju. Somija bija vienkārši paraugs, uz mata kā tās padomju paraugsaimniecības, ko PSRS atļāvās rādīt ārzemju viesiem.

Ņemot vērā, ka viens no Krievijas psiholoģiskās iespaidošanas paņēmieniem ir virzīt notikumus tā, lai tas, kurš tiek virzīts, reaģē tai vēlamajā veidā, finlandizāciju varētu nosaukt par vienu no Padomju Savienības veiksmes stāstiem. Somija tik tiešām iemācījās reaģēt uz provokācijām ar vēlamajiem refleksiem.

Vērts atcerēties, ka finlandizācija laupīja Somijai iespēju rakstīt pašai savu oficiālo vēsturi un tās sabiedrībai ‒ veidot neatkarīgu viedokli par Krieviju. Tā arī pastiprināja cenzūru, ko cilvēki, paši to neapzinoties, atbalstīja, apgalvojot, ka viņiem ir pilnīga vārda brīvība arī attiecībā uz Krievijas politikas kritiku.

Finlandizācija ir ietekmējusi un turpina ietekmēt to,  kā somi runā par Krieviju. Tāpēc jebkuru kritiku, kas veltīta Krievijas politikai, bieži uztver kā nepārdomātu un pārdrošu. Man tas šķiet problemātiski, jo kritizēt kādas ekspansīvu politiku piekopjošas valsts rīcību nevajadzētu uzskatīt par kaut ko īpaši „pārdrošu”. Tam vajadzētu būt normāli ‒ tikpat normāli, cik kritizēt situāciju vārda brīvības jomā Ķīnā. Tā nav ne īpaša situācija, ne margināls viedoklis; tas ir pilnīgi ikdienišķi ‒ kā tam arī vajadzētu būt. Cilvēkam, kurš kritizē Ķīnu, nevajadzētu būt spiestam noklausīties, ka viņa vai viņš ir fašists, provokators vai „NATO mauka” (Somijā bieži lietots apzīmējums).

Tie ir izteicieni, ar kādiem Somijā mēdz aprakstīt tos, kuri kritiski izsakās par Krievijas politiku. Cilvēki, kuri kritizējuši, piemēram, Savienoto Valstu rīcību Gvantanamo līča cietumā, nav sastapušies ar tamlīdzīgām nievām.

Ikviens, kurš kaut kādā veidā kritizē Krievijas rīcību, agri vai vēlu tiek nodēvēts par provokatoru, fašistu vai rusofobu; tas, ko mēs dzirdam šajā nosodījumā, ir padomju propagandas leksika ‒ tā ir atbalss no situācijas, kurā, runājot par Krieviju, bija pieņemts izmantot vienīgi draudzīgus apzīmējumus; negatīvu izteikumu lietošana tika pasludināta par nenormālu.

Bet tikmēr Krievijas politiskā retorika kļuvusi skarbāka. Jau gadiem tiek sacerēti fiktīvi sazvērestību plāni, kas liek domāt, ka Krievija ir pilnīgā ienaidnieku ielenkumā. Kremlī jau sen ir pilnīgi normāli runāt par kodolieročiem.

Ratgersa Universitātes politologs, Padomju Savienības un Krievijas eksperts Aleksandrs Dž. Motils, analizējot krievu politiķu runas, pamanījis, ka pēdējā laikā publisko izteikumu tonis ir mainījies. Piemēram, par masu slepkavībām un etnisko tīrīšanu tagad runā jaunā gaismā. Tie nav teorētiski prātojumi; tas ir Krievijas normālais politiskais diskurss. Detalizēts šāda veida nodomu izklāsts mūsdienās ir normalizēts.

Piemēram, krievu ekonomists, bijušais prezidenta kancelejas ierēdnis Mihails Hazins paziņojis, ka Ukrainu vajadzētu sadalīt starp Poliju un Krieviju. Līdz ar to neatkarīgā Ukraina vairs nepastāvētu. Saskaņā ar Hazina plānu, Ukrainas daļā, kas paliktu Krievijas kontrolē, ukraiņu kultūru un ukraiņu valodu vajadzētu aizliegt; Ukrainas ziemeļu apgabalus vajadzētu pārveidot par tīru lauksaimniecības rajonu, likvidējot tur izvietotos aizsardzības spēkus un rūpniecības objektus. Daļu no šī, viņaprāt, pārapdzīvotā apgabala iedzīvotājiem vajadzētu pārvietot uz Krievijas Tālajiem Austrumiem. Ņemot vērā to, ka tur vēl joprojām dzīvo miljoniem cilvēku, kuri „nav izārstējami”, daļu no viņiem vajadzētu likvidēt, bet citus ‒ izsūtīt uz laukiem.

Protams, šāda retorika ir pārbaude, tā ir iebiedēšana un tādējādi pieder pie Krievijas psiholoģiskā kara arsenāla. Un tā ir arī pakāpeniska vardarbības normalizācijas procesa attīstība. Pasaules vēsturē daudzi genocīdi pastrādāti tieši šādā veidā, soli pa solim. Tas ir paņēmiens, ar kādu tavas zemes cilvēki tiek pamazām pieradināti pie domas, kas citā kontekstā iedvestu viņiem šausmas.

Noslēgumā es gribētu citēt rindu no amerikāņu cilvēktiesību aktīvistes un dzejnieces Odrijas Lordas (Audre Lorde) sacītā: „Klusēšana jūs nepasargās”.

 

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola. Runas tulkojums sākotnēji publicēts žurnālā upnorth.eu

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri