literatūra

— Uguns!

Gaļina Rimbu

10/04/2017

studenti cepurēs ar bumbuļiem klusēdami man blakus aizsoļo un pēkšņi sāk kliegt: „UGUNS! UGUNS! UGUNS!”

 

Foto: no personīgā arhīva

 

Gaļina Rimbu (Галина Рымбу, 1990) ir viena no spēcīgākajām autorēm Krievijas jaunās dzejas ainavā. Dzimusi Omskā, absolvējusi Gorkija Literatūras institūtu Maskavā un pašlaik turpina mācības Eiropas universitātē Sanktpēterburgā. 2014. gadā iznāca viņas pirmais dzejoļu krājums – Apvērsuma ceļojošā telpa (Передвижное пространство переворота). 2010. gadā bijisi literārās prēmijas ЛитератуРРентген fināliste un festivāla Молодой литератор galvenās balvas ieguvēja dzejas nominācijā. Rimbu ir pazīstama ar savu aktīvistes darbību, dzeja viņai nozīmē politisku žestu. Rimbu ir viena no Arkādija Dragomoščenko literārās prēmijas idejas autorēm, šogad to pasniedza trešo reizi, un to pieņemts uzskatīt par prestižāko godalgu Krievijas jaunajiem dzejniekiem.

Jeļena Glazova

 

***

visu izsakošās dzīvnieku asinis
politika: dzīvnieki būdā apspriežas
balto ziloņu dobjā taurēšana
melnīgsnējo dzīvnieku matos vējiņš

kustoties ekonomiskajās sistēmās,
metot ādu, kaisot spalvu
„tīrā prāta kritika” pāršķelta ar nagu
dzumumakti lagūnā, tumšs šķidrums, šņuksti…

nāve uz atmiņas smailes
vecs barvedis siltinātā zārkā pārvietots pār sibīrijas stepi
uz ziliem vateņiem medību pēdu fragmenti, fonēmu mežonīgā ziedēšana
siltas gaļas jūtīgās brūces dundura kurlajā apziņā

saltajās ziemās mēs pulcējāmies
no būdas zvanījām klātneesošiem draugiem
radījām padomu mežu, režīmu harēmu
un tikai viens izgāja dzīvot

ētika: grib ēst
notiekot mirstamzīmēs

 

Skola

„izrādes sabiedrību” lasošie pusaudži
es saku: „vai nav par vēlu?”
viņi atbild: „nē. pukstenis pašlaik ir seši”
septembris. skolas asinsriņķošanas sistēma
bērzu birzs pāraudzināšanas kolonijā.
bioloģijas kabinetā žurkas formalīnā
norautas valsts beigta pelīte.

apgūlās ar galvu lapās. uz krūtīm – sausziedes.
uz mēles – krievu formālisma melnie dārgumi.
saulainā birztalā zirneklis smalkus zariņus
ietērpj takās. un skolotājs
pēkšņi  saļimst asins lāsumiņos.

es atdaru acis un redzu: bērni ar zemi apber lielu sirdi
izklīst grāmatu migla.
balta krēsla. pirmā cigarete.
mēs apskāvušies ar meitenēm iesprostoti dūmu balonā.
augšup kāpj makulatūra.
tipogrāfijas burtu kopš kristus dzimšanas
melnās putas.

valsts televīzijas pārplēstā mute.
neatkarīgās preses pelēkās zarnas
bioloģijas kabineta atklātajā stundā
plānā vilnā ievīstīti miruši policisti.
ilgās rindu kolonnas mājupceļā:
kas tur tiek noklusēts?

sarkanas lapas, dzeltenas… bērna ķermenis un vairogs
piepeši kliedz.
braucam projām. tak nav
šeit stacijas. es atsitos pret sienām.
stieple uzšķērž miesu,
ietin pārtikas plēves kilometri.

vietējās mākslas dzīlēs dus gaļas kuratori,
šūdināti no cūkām un liellopiem,
nelaika starpbrīdī bučo direktora locekli

smalkzvīņu klātā skolas ēka šūpojas vējā
šķūnītis, ik sirdī –  ceļojošs balagāniņš,
paslēpts aiz grāmatu muguriņām,
aiz ģimenes un privātīpašuma institūcijām
iepretim lasītājam
iepretim tev,
vispār cilvēkam,
met liesmas
mēļo vien
melus, melus, melus.

 

Seksa tuksnesis

es kliedzu
es guļu viena
šai sādžā

viss tukšs viensvienīgs tukšums
sekss ir tuksnesis

vakarā
atgriežoties no šances
jūtot iekāri pie darbgalda
vai mašīnā
vai citos mutes darbos
jaut: tur nekā nav tik viensvienīgs
tuksnesis

atgriežoties no darba
rakstu vēstuli pirmajam zēnam
kāpēc tu mānījies, tur tak nekā nav
nekā
nekā
viensvienīgs tuksnesis

esmu tuksnesī viena
un iekāre rimst
atkailinot seksu kā redzi
kā trīsas
pie apvāršņa – kārna veča miesa
lūk mans sekss
lūk mana nākotne

simtiem zvēru nāks mani drātēt
tīģera sperma kāpj mākoņos
pērtiķēni  laiza manu klitoru
bet neviens nesacīs:
„sekss ir tuksnesis”

atavismu dārzā
uzrautiem brunčiem, atspiedusies pret dzeloņžogu
asiņainu asaru biežņā
ar pūlēm saskatot seju
es raudot teikšu: „skaties par ko mēs cīnījāmies,
pliki maršējot gar valstu domēm,
ar fallu caurdurot valdības kabinetus,
nē, nav nekā,
sekss ir tuksnesis”
es tevi mīlu
un tavs mirušais sekss
aizvien vēl mani satrauc
taču tevi mīlot
es jūtu: viensvienīgs tuksnesis

gludais lauleņu templis apliets ar rūgušu vīnu
jaunu mīļāko miklie skatieni
fekālijām, asarām klātie puiku apskāvieni
meitenes ar melnām rētām un spilgtiem dildo
atsegtām krūtīm
pie cilvēku nāvju upes

par ko mēs cīnījāmies?
kālab visi šie dzejoļi?

analītiķa dzelmē bojā ejošā tautu apmetne
līdzmirsti  arī tu, analītiķi,
kas teic: „Tuksnesis”
jo tuksnesī nav apslēptas baudas
vien smiltis
vien svelme
masturbācija un vientulība

tikai sieviešu
tikai tuksnesis

cinka zārkus svaidošo nikno tēvaiņu pulki,
uz lakotas bumbas lidojošo maigo tēviņu bari
kosmisko staciju izvirtības industrija pirtsmākslas zinātne
viss velti, vairošanās – vien tuksneša daļa

Ketij, Ketij, kas nāvi uzdročīja,
nav tavas sejas, nav dialoga, nav spēka skaidrot kā bija,
nav tevis, Ketij,  nav ķermeņa identitātes burtu rūgtumā

zizlis atvērtā bībelē,
studentu marši asins peļķītes tumšā atejā,
kur manas atvadu raudas
par mirušiem studentiem un viņu kustībām
uzruna rimšanās

nažiem gurnos
notikumu maigiem skūpstiem
vēlos sacīt: lūk notikums
sekss, sekss ir miris, iet prom
pašā kaisles karstumā, iekāres atavismā
uz sajauktās taro kārtīs atpogāto liliju smailēm
mēs vientuļi gūlām
lai pārskaitītu naudu ko saņēmām
par seksu, par sāpēm, par nāvi,
lai pārskaitītu kodumus un mirušo mīlnieku uzsūktos zilumus

mazītiņo neomortu armijas,
kas šturmē mūsu māšu gultas un mūsu bērni
kailiem kaunuma kalniem, gandrīz akli

es guļu viena
šajā sādžā

mirusī pipele kas slienas iz visas filosofijas
Alens Badjū teoriju, ciparu pisējs
raudošais locekli, taukainās filosofijas pimpi
kālabad vajadzīgs tu, ja vien spētu mūs glābt

īso gaidošo orgasmu dzelmē: kur baudas tīkli?
jūras krastā reklāmas bildītē man pohuj palikšu es
ar mīļotā bicepsiem un kaijām, ar zīda kleitu un rozi matos
lai tikai neredzētu šo

kā tuksnesī manu miesu ēd
seksa objekti, strādnieki un meļi,
un rakstnieki vaļā galvaskausiem,
kliedzošas ziņas rakstošie retromodernisti,
es gribu teikt, ka manas strutas sāpes un asinis
nav jūsu strutas sāpes un asinis
lūdzu nejaukt šīs estētikas, šos tārpus, šīs guļvietas

niecīgo dakterīšu niecīgās zvaigznītes
niecīgās tukšās slimībiņas
nažu brūces randiņos
rīma rīma rīma
uz mīlas kraujas
roma roma roma ar cenrādi ar brēcošu libido

o, kurš gan
to varēja paredzēt
mūs sagaidošo vergu karavānas?

kā skumja feministe kas rēgojas no kamieļa dirsas
kas sajaukusi visas mākslas bez vēlmes bez mērķa tu pameti mūs
tu aizdedzināji pāris seksšopus tu raudi rudenīgā parkā
ar vinčika pudeli rokā
jo veltīgi viss jo sekss ir tuksnesis

jo no tā nevar atteikties

pat ja sievietes apmīzīs visus tempļus
bet veči izdrātēs sevi ar automātu

būs nāve būs sekss būs dzeja
būs rozes liesmās
būs kokaīns papīrā un brokastis
kūtsgultā
smalki tīkli ar zīdaini
kondomi un rotaļlietas
tu, mans mīļais,
mīlestības īsziņas
es masturbēju
tu
smiltis mūsu miesā,
vecums, vējš,
attīrīšanās, halucinācijas,
un tu, tu, tu,
mans mīļais melis:
„jaunība, niknums, izzināšana”

apcerošais tūplis
niknais tūplis formu minimālisms
krieviem kurus aizvien vēl drāž
bet viņus tas priecē jo piedzima miruši
ko lai citu mirušie iesāk, ir laiks un sāpēs

taču ir arī liriskā līnija:
es kliedzu
es guļu viena šai sādžā
tu aizsitīsi naudu no biedriem lai atkultos šurp
bet tevim šurp ceļa nav
tev jāpiš viņš un viņa, jāpiš citi, tomēr nenokļūsi šai sādžā
runā ar mani caur vēju caur laiku bet tevis tur nav
izdrātē mani un tevis nav šajā sādžā
es guļu viena
es kliedzu: „sekss ir tuksnesis”

apcerošais viedokļu plurālisms: tas ir karš,
ļaužu pūļi pie ekrāna, kur es tev saku:
„sekss ir karš”,
bet paliec viens un jautīsi: sekss ir tuksnesis

mēs kritām
vientuļo
naidnieka miesās, novadā, ciemā

mēs izaugām
par industriju
par neko

cik milzīgs, cik milzīgs šis tuksnesis

 

***

sapnī mostas aizmigušie, pamodušies
snauž dzelzs guļamkrēslos, kurmju alās.
prombūtnes politika pati ar sevi sit kārtis.
katrā zīmē – taisns koridors, pa kuru
ej viens.

nav jēgas raudzīties apkārt. bailēs
žņaugt dūres kabatās, mesties
pretim tumsai, jo rīt
no tā vairs nebūs nekādu pēdu.

aust
saule pār ēku grēdām, notiekošajā,
kur ik dienu,
saņemot neomorta apliecību,
veļas vēl viens, vēl divi.

„skaistums ir skatītāja acīs”, –
nospļāvies zemei bildīs taisnais. un viņam būs taisnība –
ja šīs acis izraut, mēs uzzināsim, ka tur –
katrā darbības, skatīšanās veidā –
ir mazi graudiņi, grūtas sēklas.
ja tās savākt, tad arī šeit iespējams sēt
nemierus un maizi.

 

***

apvērsuma ceļojošā telpa

iedomājās esam Ņekrasovs, suka!

ceļmalās armijas mašīnas

funkcionārs
izbaudīja pātagu

melnā bārā necili dialogi

butovā, goļjanovā, himkos
guļ zināšanu savaldītie
izpārdošanā nopirktie
sazvērnieki

bet neguļ mana mīļotā
ko tu padarīsi
bet neguļ mans mīļotais
ko tam pastāstīt

puisis ar tikko nopirktu če gevaras krekliņu
juceklīgi svaidās pa cietuma kameru
viņa sejā nolasāms zvērs, lācis,
vilka šķembas, automāta kārta

gļotām klāti mūsu māju gaiteņi, stāvi
dzīvības procesi neatstāj telpu dzīvei
un nav spēka izraudzīties nāvi
tad izraugās cīņu
ar sarkaniem murgiem slauka noslepkavotos
pēc inerces pērk dēlam rotaļlietas
kas atgādina par karu

bet neguļ mana mīļotā
viņa devās aiz iežogojuma
bet neguļ mans mīļotais
viņš visus atbrīvot taisās

kaut viņš runā: atbrīvošanas naratīvs jau ir miris
un šoruden dzīvnieku upurdūmi ceļas gaisā

šā rudens blāvā uguns
dzīvokļa atslēgas mēs atdevām rēgiem
mums pretī nāk cilvēki kas neveic ietaupījumus
šis rudens plēš dvēseli
tas kliedz „kur tava dvēsele?”
un iekšā viss liesmo
miesa – kritikas, niknuma, šausmu pārvietojamais balagāniņš
un zudusi vēlme
saplēst krekliņu, nedz atstāt mājas un stopot uz slapjas šosejas

to saka cilvēks kurš nekad nekļuva vecs
cilvēkam kurš
nekad nemīlēja un nomira

 

***

es pāreju uz metro staciju Trubnaja un redzu – uguns
es izkāpju Universitātē un redzu – uguns
es dodos lejup Tīrajos un redzu – uguns
kad mēs nokritām Begovajā, Vihino, mēs redzam – uguns, uguns, uguns

zēni un meitenes asiņu pielietām acīm
(pie velna  sešdesmit astoto)
studenti cepurēs ar bumbuļiem
klusēdami man blakus aizsoļo
un pēkšņi sāk kliegt: „UGUNS! UGUNS! UGUNS!”

tumšu legingu nožņaugtas
uzliesmo universitātes
gļēvas literatūras mācību grāmatas
sajauktas ar blāvu produkciju
uzliesmo kopā ar mani

tikai šonakt mēs kļuvām jaunāki
un katrs grib sevim izturēties ar godu
viņš liek ķiveri ņem vairogu un čukst: „uguns”
viņš neiztur griež vēnas kopmītnēs sibīrijā uz poda un čukst: „uguns”
viņš apsargus no kājām triec un krīt pats pie turniketa saucot: „uguns!”
un apsardze kliedz: „vācies nahuj, mironi, uz savu sešdesmit astoto!”

meditatīvo tīkljautājumu sastādītāji, pieminiet
visas universitātes celtas uz asinīm
gan atzīmju grāmatiņās gan studentenēs viļņojas asinis
kabatās burbuļo asinis
ēdnīcās un bāros pasniedz tikai asinis
bet mums šķiet tas ir morss tā ir tēja tas ir ēdiens
taču tās ir asinis, asinis, melnas puvušas asinis

saceri rakstu un nespējot apvaldīt asinis
pieslejies modīgiem politiķiem un teic „jā, patiešām, kaut kur tur ir asinis…”
nē taču, stulbeni, tavā katedrā, uz tavām kedām, uz tavām lūpām
mēs visi stāvam asiņu sārti
un kāda cīņa te varētu līdzēt?
kādi vārdi?

lai paskaidrotu studentu rīcības svarīgumu
tagad varbūt arī nav jāatkārto sešdesmit astotais 
lai paskaidrotu studentu rīcības svarīgumu
es izeju ielās
es zvanu uz mājām
un saku: „mamma, viss būs labi. neglābsies neviens.
jo glābiņš – tas piedienas tiem kas tic spiedienam, tic absolūtai sistēmas varai
glābiņš – vergu tēma
un nav nekāda glābiņa. mamma, mēs visi esam glābti. vienkārši jāredz:
lūk protesta gājieni, lūk miljoni, lūk viņu vēlmes, niknums, lūk viņu uguns.
lūk viņi runā kā māk, nepūloties noslāpēt, nepūloties pārvarēt.
jo citādi, kādi gan viņi studenti, citādi dīkstāve
tauki tauki tauki
nāve nāve nāve

kamēr mēs rakstījām un drāzāmies kamēr cietām no vientulības
kamēr aizvācām politikas mirstīgās atliekas un apglabājām paradīzē valsts saraudāto līķi
bulgāru studenti sagrāba Sofijas universitāti un pieprasīja valdības demisiju
viņi saka: „jo mēs apzinājāmies, jutām līdzpilsoņu atbalstu”
tak Jūs bilstat: „nu, Bulgārija nav Krievija, tur mazāk līķindes,
bet mums šeit raškā, zem zābaka, nospiestiem rāpus, jāizgudro miermīlīgas cīņas metodes, jānoskaidro politiskā pozīcija”
jaunajiem līķēdājiem,
jāgudro, bļaģ, jāprāto paklausībā,
protams, jādomā, kur ir Nadja un kur
mēs, piebeigtie,
tumsībā rāpus nospiestie

mūsu sekss melniem pīšļiem segts
rituālu tikšanos, banālu dzejoļu tīkls un svina vīna
bruģim pienaglotās Pavļenska olas
un es trīs gadus nespēju tevi skūpstīt
nespēju būt kopā ar tevi, mīļais
visas šīs tumsas dēļ
jo tu esi vājš, kā visi mēs

jūsu mātes – trekni uzblīst un raud
viņas nesaprot kas notiek
melnās lasinās un briesmīgās tunikās traušas uz pilsētu
uz izpārdošanām raušas nāvē
nocenots piens smirdošās vagīnas
kas var vienīgi dzemdēt: „jā krievu nācijas veselībai, nē migrantiem,
lai no mūsu vagīnas Maskavas vācas šie viesi”
mūsu mātes trekni cērtošās mirušo valsts miesu

mūsu mātes – primitīvas agresijas saimnieciskie recekļi
kas arvien saka: „ņem!”
mūsu tēvi – gluda slima gumija ko ieaijā šķietama ēdiena garša šķietams karš
bet tie mūsu tēvi, kas strādā provinces rūpnīcā ciemā
līdzīgi zarotiem kokiem strutainā ziemā
un jūs vaicājat: „Gaļina, paskaidro, kāds sakars ar sešdesmit astoto?”

šis NAV nekāds intelektuāls dumpis
es izeju ielās
un redzu: vien uguns

es mirstu uz ielas
un pēdējais ko redzu – uguni
aiz manis
smagiem preparātiem sakačāti nāk mani draugi
mēs esam saskaldīti zemes dzīlēs un viss ko mēs redzam
tā nav paradīze ne elle tā ir politiska sistēma, kuras būtība: uguns
kuras būtība atkārtošana un neiepazīšana līdz pat nāvei,
atkārtošana, līdz taukus un šausmas nometīs mūsu ļaudis
mūsu līdzpilsoņi
nav naža
nav cita ieroča
nav saprātīga diskursa
nav publisku lekciju
nav asiņu
nav maigas dzejas
nav baiga maiguma pēdējā
brīdi:

viņi uz sliedēm nosvieda migranta ķermeni
viņi mūsu draugiem dzīviem esot novilka ādu
viņi uzkačāja ciskas un nāk nogalināt
viņi izvaros kamēr tu konspektē Ļermontova biogrāfiju
viņi nogalinās un nometīs uz sliedēm kamēr tu sapņo par fiziķa karjeru sapņo izlocīties
kamēr tu prāto par pilotējamiem lidojumiem uz citām galaktikām
viņi ar nāves karogu aizklās debesis itin kā tur nekā nebūtu bijis
nav nekādu galaktiku
un tu, iespējams, kaut kā pabeidzis rakstīt savu konspektu, dosies izvarot,
dosies migrantam vai bomzim vēl dzīvam esot novikt ādu 
vai iesauksies bizness ir mīlestība
jo viņi esi tu jo nav nekāda šķiras ienaidnieka
tikai cietsirdība viņi
tikai nodevība mēs
tikai klusēšana es
bez mīlestības, bez spēka, bez seksa, bez laika, bez sešdesmit astotā
feministiskas raudas ar adatu mēlē
vārgi zēniņi ar melniem bikšturiem
studentija bez studentijas
rāpus pozā ofisos
mirusi izglītība lakotos zābakos
briesmīgi krievu onkuļi ar bārdiņām portfeļiem nīkulīgām domām
gluži kā sakņaugi kas sastinguši universitātēs
melnā zemē
izdedzinātas auglības tēls, sudraba laikmeta izžuvušais līķis
Cialkovska darbi uz mīklainu dzīvnieku kauliem
prezidenta mutants apskāvies ar Ahmatovu
tavs nāvīgais sports un sarkanie ikri

kas šeit ir?
futbols nekurienē
un mūsu māšu vibrējošās ļenganās krūtis
un jaunība, jaunība, jaunība
mazu pierīti un netīriem nagiem,
aplieta ar vāju alkoholisko kokteili,
jaunība bez seksa, bez niknuma, bez mīlestības

huligānu uzspridzinātie televizori
es atstāju mājas un steidzos jums atgādināt
kamēr nākamības speķis un vēl viena speķa un lunkanas lēnas slepkavības kārta snauž jūsos
ārpus laika, ārpus mīlestības un mākslas, ārpus politiskiem uzskatiem
mēs esam dirsas smēre
nāves konteineri
filosofijas nāve
ārpus zināšanām
mēs sapulcējāmies
mums, dzīvniekiem, kas rij citus dzīvniekus,
kosmētikas un pūtīšu klātiem,
izgājušiem uzpīpēt ar satrupējušiem konspektiem un atzīmēm 
uz brītiņu pavērušiem acis
jāredz uguns

nekad nav jāredz asinis
ne laiku
ne cenas
ne padotos
ne naudu
ne līķus
ne barā pisošos
ne speķi
ne šausmas
ne asinis
mēs redzam vienīgi: uguni!

es dodos no Maskavas uz Pīteru un redzu: uguni!
es redzu kliedzošas universitātes
es redzu tos, kas skūpstās
es redzu dzīvos
es dodos no Pītera uz Novosibirsku
No Novosiba uz Čitu
no Čitas uz Krasnodaru un redzu dzīvos
studentus redzu, uguni,
ejošos redzu, uguni
trīcošos, jūtošos, aklos,
neievainojamos redzu, labos, uguni,
es redzu tevi, uguns
es mīlu tevi, uguns
zināšanas niknums trauksme un uguns
mūsu realitātes okupantiem redzu cietumu un uguni
kur visi mūsu laukumi – uguns
domājošos ka tālāk – uguns
citas galaktikas grāmatas zinātni uguni
nāve antropoloģiskai mašīnai uguni
kremlī stāvošo Didro ar galvaskausu rokās uguni
Benjaminu ar sarkanu karogu un kafijas tasi kremlī redzu uguni
visus no lēģeriem cēlušos ar mums ejošos uz laukumiem institūtiem uguni
par vectēviem un vecvectēviem mežu un kviešiem uguni
par vīnu un cigaretēm uguni
par personīgās pozīcijas iespēju uguni
par solidaritāti par vājumu par blokādes pārraušanu uguni
par patērēšanas sistēmas iznīcību par mediju varmācības gāšanu uguni
par mūsu satikšanos tiešām dzīvo runājošo mūsu satikšanos uguni
ārpus atsvešināšanās bez robežām un nācijām uguni
uguni ārpus manis un studentijā
un ģimenē un manī un manī
tevi, kurš jau zina
uguni
kurš redz
kurš saka: „es pats kā gribu domāju, ne citu domas dročīju,
es atlaižos zem koka ēdu svaigu bulciņu ēdu savu maizi,
ar mani karo bet lodes lido garām”
es izkāpju uz piemaskavas platformas un redzu studentu pūļus kas maršē augšup
bālo brīves doto apvienoto universitāti
viegli trīsuļojošo gaisā dūmos
prakses slieto
kurā visas robežas
pa šuvēm plēstas kā atkal satiktās mīļotās
drānas
ar kuru ugunī apgūlāties
un es saku: „Jā. Mīļā, jā.
Mēs atkal satikāmies.”

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs