Skaistuma bēgšana, mūžības valgi

 

Par Huana Ramona Himenesa dzejas izlasi Dzeltenais aprīlis (Neputns, 2017, no spāņu valodas atdzejojis Leons Briedis).

 

„Tie neesat vis jūs, dāsnie zelta
ūdeņi, kas plūstat
cauri papardēm, – tā ir mana dvēsele”
Huans Ramons Himeness

 

Laiks, kad Latvijas lasītāju rokās nonāk Nobela prēmijas laureāta, andalūziešu ievērojamā dzejnieka Huana Ramona Himenesa dzejas izlase Dzeltenais aprīlis, ir liktenīgs – Latvijas sniegotajā, drēgnajā aprīļa mēnesī šī izlase sevi piesaka ar kvēlojoši saulaina temperamenta raksturu un aprīļa saules stari pelnīti apspīd silti dzeltena samta fonā mirdzošus zeltainos, barokālos hibiskus un rozes, kas, mākslinieces Annas Aizsilnieces uzziedināti, krāšņi plaukst uz krājuma vāka.

Dzejnieka, spāņu literatūras pazinēja Leona Brieža atdzejotā un sastādītā izlase ir izdevniecības Neputns bilingvālās samta sērijas jaunākais izdevums, un ar šo krājumu atzīmējama apaļa jubileja – atdzejoto izcilību kopai pievienojas desmitā pasaules klasiķa izlase. Savulaik Pauls Bankovskis recenzijā par īru dzejnieka Viljama Batlera Jeitsa izlasi Baltie putni akcentējis samta sērijas problemātiskumu: „…arī maza grāmatiņa ar samtainu ārieni var pat savā ziņā izmisīgi pretendēt uz nopietna izdevuma vietu, mēģinot kaut kā nebūt aizlāpīt vēl vienu lielu robu latviešu valodā atdzejotās un izdotās pasaules dzejas klasikas plauktā.”1) Lai arī kāda pretenciozitāte, dekoratīvisms un citi saturiski trūkumi sērijai reiz būtu piedēvēti, nešķiet, ka demonstratīvisms vai pārlieka sentimentalitāte tai būtu pārmetami. Nenoliedzot latviešu valodā atdzejotās pasaules klasikas robus mūsu grāmatniecībā, kā tekstuālās, tā vizuālās kvalitātes trūkumi samta sērijā, ja vien rodami, tad kopumā niecīgi. Atzinīgi jāvērtē izdevniecības iecere, kas, raiti papildinot sēriju, nav apstājusies pie pāris izdevumiem. Īpaši uzteicama, manuprāt, grāmatu dizainiskā vienotība, izsmalcinātība.

Kā izsmeļoši atklāj izdevuma priekšvārds, Mogeras dzejnieka Huana Ramona Himenesa – modernista, spāņu 20. gadsimta dzejas valodas radītāja – radošā dzīve ir leģenda un, tāpat kā viņa daiļrade, nenoliedzamas suģestijas pilna. Sastādītājs akcentējis Himenesa izteiksmes veidu, kas spāniski dēvējama par ensimismamiento jeb pašiedziļināšanos. Ja par dvēseles grēksūdzi lielā mērā varam uzskatīt jebkura autora, laikmeta un reģiona dzeju, tad šī, no Himenesa garīgā skolotāja, spāņu romantisma dzejnieka Gustavo Adolfo Bekera aizgūtā, pašanalīzes dziļākā forma, kā atklāj vairums izlases dzejoļu, ļoti skaidri saistāma ar paša Himenesa definēto „kāri pēc mūžības” – romantiski estētisko vektoru viņa jaunradē. Tomēr šķiet, ka arī ar šiem diviem jēdzieniem – „estētisms” un „romantisms” – ir krietni par maz, lai raksturotu Himenesa dzeju. Te talkā atkal nāk paša autora teorētiskās pašstudijas un uzsvars uz „ētisko estētiku” – „estētisko ētiku”, kas daudz dziļāk ļauj izprast dzejnieka postulētās vērtības un daiļrades principus.

Sastādītājs stāsta, ka Himeness nepārprotami ir „kalpojis Poēzijai, poētiskā vārda Skaistumam un Patiesīgumam”2 – neglābjams ideālists, jo tiecies radīt „savu pasauli pats sev”, un tas tieši spoguļojas dzejas pantos, kuros, cik ļauj noprast atdzejojums, smalki slīpēta poētiskā izteiksme un teksta iekšējā noskaņa. Reducēšanai uz „tēlu sistēmu” Himenesa dzeja īsti gan nepakļaujas, jo apzināts metafiziskums un netveramība ir galvenā daudzu pantu raksturiezīme, vienlaikus arī emocionāli intelektuāls pārbaudījums un lielākais valdzinājums lasītājam. Piemēram, dzejolis Dzejnieks un vārds koncentrēti un skaidri piesaka autora ideālus: „trīsošs, mēms vārds“ ir „vienīgā puķe, kas nesalīkst, / vienīgā gaisma, kas neizzūd, vienīgais vilnis, kas nesašķīst”, visubeidzot skaidri pausts augstākais vērtību mērs, kurā „vārds ir dievs” (131. lpp.). Valodas filozofijas paradoksi ar vārda trauslumu un spēku, varu vienlaikus nodarbina dzejnieku un ietekmē tā radošos meklējumus.

Himenesa dzejas cilvēkam mīloša, garīgi vitāla indivīda attiecības ar laiku ir tādas, kurās laiks ir gan uzticams sabiedrotais, gan izmisuma avots, gan vienīgais reālais patvērums un augstākā pilnība: „Mūžība, izpleties laiks,/ vienreizīgā mirdzuma paradīze.” (97. lpp.). Spāniskajai estētikai piederīgais, barokālais carpie diem motīvs ir Himenesa dzejas varoņa iekšējais paradokss – mirklīga prieka, baudas un laimes notveršana, izdzīvošana ir reizē plūstošā laika netveramības apzināšanās. Šis paradokss zīmogo arī mīlas mokas: „Tu biji ūdens plūstošs, kas manās rokās tecēt nepārstāji!” (45. lpp.).

Mirkļa tveršana cieši saistīta ar gaismas semantiku, un dzejas cilvēka kulminatīvie laimes mirkļi nereti ir tieši tie, kuros lemts vien uz smalkāko acumirkli sajust gaismas kā apskaidrības klātbūtni:

„Gaismas tauriņš – 
skaistums, kurš pagaist, tiklīdz nonāku
pie tās rozes ikdien.
[..]
Manās rokās paliek
skaistuma bēgšana vien!” (77. lpp.)

Šajā izlasē mūžības konceptam ir plašs noskaņu spektrs, visupirms –  liegas, trausli romantiskas mīlestības ilgas, jutekliski rotaļīgas ainas: „Viņa bēga līdzīgi dūmiem/ starp purpura rožu krūmiem./ Un aušīgi smējās bez stājas,/ smieklos slapja no galvas līdz kājām,/ ar ceriņiem, rasā durniem,/ kas sitās ap kailajiem gurniem…” ( 55. lpp.). Temperamentīgs klusums un skaļi sapņi caurstrāvo ļoti daudzas rindas, starp šiem čukstiem un pusnopūtām rodot pilnību un atsedzot autora postulēto patiesību. Dienvidnieciskas, kaislīgas ilgas un kvēlu sajūtu pilni mirkļi, līdz vissīkākajiem acumirkļiem un dvēseles svārstībām niansēta pasaules izjūta – brīvā un patiesā skaistuma meklējumi dievišķajā un mīlestībā (Caurskatāmība, dievs, caurskatāmība (109. lpp.), Skaistā dziļuma kailumā (113. lpp.)).

Mīlestības gaisma, izmisums un piepildošā bezgalība ir tikai daži no Himenesa tekstos rodamajiem klasiski romantiskajiem pretstatiem. Tekstos mijas vilinošas noslēpumainības un skaļas atklātības toņkārtas: dzīve/ nāve; piepildījums/ iznīcība; uzvara/ zaudējums; diena/ nakts; saule/ tumsa; zeme/ jūra; viss/ nekas. Dzejnieks niansēti un alegoriski izceļ tieši pārejas cilvēka jūtu un dabas ainavas mijkrēšļu krāšņumā, visa jēgu piešķirot šiem nenotveramajiem starpstāvokļiem.

Lai arī konkrētas laiktelpas kategorijas attiecināt uz krājumā ietvertajiem dzejoļiem nevar, tekstos itin bieži jaušama pagātnes atblāzma, indivīda zaudētā paradīze mīlestības veidolā, daudz teozofisku nošu – šaubas un svētlaimīgas, piepildošas atklāsmes attiecībās ar dievu (Himenesam gan ar mazo sākuma burtu, gan uzrunā „Kungs”) un dievišķo dabā, satikšanās ar kādu augstāku, uzrunājamu, taču nesasniedzamu būtību. Pretēju sajūtu notis ir maldi, māņi, gaistošas ilūzijas, sāpīgs un dvēseli satriekt spējīgs šķitums. Cilvēks uzlūko Kungu, vienlaikus ir vajadzīgs dievam un dievišķajā atbalsojas cilvēka diženums. Šaubīšanās par šīs pasaules izcelšanos un pretējais – atdevīga paļaušanās uz augstāko būtību, jaunromantisku, sentimentālu tēlu smalkie pavedieni, kas aizved pie žēlastības lūguma un pateicības dabai un augstākajam: „Kungs dievs, par skaņās saules pīti,/ par zeltaini ņirbošo taurenīti;/ par rozi, kas uzzied līdz ar rīta zvaigzni,/ par taku, kam gaisma met pāri plaiksni; / par cīruļa rīklīti viedošo, / par apelsīndārzu ziedošo; /par upes pērļaino rotu,/ par priedāju rāmu un apēnotu; (..)”(67. lpp.)

Būtisks elements Himenesa daiļradē ir koloristikas tēlainība, dominantas, kā jau nojaušams, ir aristokrātiski pilnasinīgā dzeltenā, zelta, sarkanā un purpura krāsas. Šo krāsu piesātinātā dinamika raksturo vairumu grāmatas dzejoļu, autora krāsu redzei spējot vienkāršām sajūtu ainavām piešķirt precīzus un liktenīgus akcentus. Dzejnieks ar šiem krāsu „triepieniem” dažādos epitetos un atkārtojumos, sinestētiskās kombinācijās paspilgtina dzejoļu noskaņu. Tā, piemēram, tituldzejolī Dzeltenais pavasaris (53. lpp.):

„Pasauli dzeltenu iesvaidīja
Saules līgani krītošie stari.
Ai, un dzeltenām lilijām zeltains
ūdens rāmi tecēja pāri,
un dzelteni taureņi lidinājās
virs dzeltenām rozēm vāri!

Dzeltenas vītnes augšup sniecās
pa kokiem, un diena skaļā
lējās kā zeltaina žēlastība 
dzīves zeltainā agruma vaļā.
Starp mirušo trauslajiem kauliem
Dievs dzeltenās rokas pavēra vaļā.”

Attiecīgais paņēmiens atsevišķus krājuma dzejoļus nevilšus liek salīdzināt ar barokāli glezniecisku vanitas estētiku, kompozīciju, kurā ir precīzi izvēlētas gaismēnas un zīmīgi tēli ar simbola raksturu. Starp sauli, zilgmi, zelta kāpām, sudraba papelēm, zeltainiem spīdekļiem uz sarkana koka, ceriņiem rasā un rozēm pavīd refleksijas par iznīcību un nāvi kā neizbēgamu, atbrīvojošu matēriju. Atgādinājuma memento mori motīvs klātesošs daudzos dzejoļos un tikpat reāla Himenesa dzejas cilvēkam ir cikliska laika izjūta, kurā valda nemirstība un nebeidzams mūžīgās dzīves cikls. Dzejas cilvēka dvēsele savā ceļā balansē bīstamos un skaistos starpstāvokļos un bieži atrodas neaptveramas jūtu bezgalības priekšā, alkas pēc pilnības ir dzīvas un spēcīgas, taču bieži minēto pilnību šim cilvēkam nav lemts iemantot.

Lasot Himenesa dzeju, gluži vai fiziski sajūtam, kā tajā virmo zeltaini silta un kaisli pilnasinīga pasaules un dzīves izjūta, kur lielākais piepildījums ir saplūšana ar mirkļa mūžību. Šis dzejnieks kā azartisks dvēseles svārstību seismogrāfs Latvijas lasītājam savos darbos atgādina, ka alkainu laimes, mīlestības un mūžības trauslāko mirkļu meklējumu atvarā mēs visi esam vienlīdzīgi. Izlasē Dzeltenais aprīlis Himeness ar Leona Brieža rūpīgu starpniecību mums pateicis visu par cilvēci, tās alkām, šaubām, kaislībām, dvēseles ēnām un reto, spožo gaismu – augsto patiesību par mums visiem, ko sargā mirdzošā zelta aprīļa saulainie vēji.

  1. Bankovskis P. Ir lapu daudz, bet sakne tikai viena. Satori. Pieejams tiešsaistē: http://www.satori.lv/raksts/10262/Pauls_Bankovskis/Ir_lapu_daudz_bet_sakne_tikai_viena_ (Skatīts 24.04.2017.  (back)
  2. Briedis L. Huans Ramons – rozes laikabiedrs. Himeness H. R. Dzeltenais aprīlis. Rīga: Neputns, 2017, 13. lpp.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri