Gūtenmorgens kvadrātā

 

Par Māra Bērziņa stāstu krājumu Gūtenmorgens. Otrreiz (Dienas Grāmata, 2017).

 

Arī parastais cilvēks gandrīz ik dienu nonāk izvēles situācijā starp pēkšņi uzplaukušu asprātību un bailēm tapt izsmietam. Vienīgie, kuri spēj izdzīvot tādā attieksmes, izpausmes un emociju spektrā, ir tie – ar īpašo talantu. Humora izjūta, kam pamatā spēja paskatīties uz visu no n-tās puses, ir īpašs talants. Galu galā komiskā teorētiķi un arī praktiķi visdaudzveidīgāk ir apspēlējuši domu, ka cilvēkam, kurš smejas (un pirmām kārtām par sevi!), nav iespēju kļūdīties. Kļūdu labojums tiek aizstāts ar veselīga humora devu. Komiskais gan izaicina, gan iebaksta acī, gan arī dziedē un emocionāli pakutina. Tam pienākas būt daudzveidīgam.

Daudzveidīgas ir smieklu grimases arī jaunākajā Māra Bērziņa īsprozas grāmatā, tiesa, izņemot – izsmējīgā cilvēka pārākuma demonstrējumu. Jā, Māra Bērziņa grāmatā ir XXI gadsimts, un ir laba līmeņa spēja pavīpsnāt tiklab par sevi, kā arī par Gūtenmorgenu, kurā jau vairāk nekā 10 gadu konsekventi iekodēts uzdevums pierādīt, ka smieties ir veselīgi, ka senais latvieša – jokupētera, iesmējēja un apdziedātāja – gēns ir dzīvīgs. Šajā izdevumā daļa apkopoto tekstu ir bijusi pamanāma jau iepriekš periodikā, konkrētu skaitu nepārbaudīju. Turklāt tagad, iegulstot grāmatas vākos un sadaloties trīs nodaļās, Gūtenmorgena dzīves fragmentu relatīvā patstāvība iegūst jaunu kadrējumu. Salīdzinot ar pirmo izdevumu (2007), kam grāmatformāts bija tuvāk kvadrāta idejai, jaunākās grāmatas Gūtenmorgens otrreiz taisnstūra formāts radošajā matemātikā ir kvadrāta radinieks. Tātad Gūtenmorgens desmit gados ik pa laikam uzrāda vēlmi iekadrēties: iekļūt kvadrātā, protams, arī taisnstūrī, te domājot gan grāmatu klasisko formātu, gan audiogrāmatu, gan 3 īsfilmas, gan vienu garfilmu. Jā, vērtējumos parādījies negaidīts apzīmējums – atzīstot, ka ir arī „klasiskā stila gūtenmorgenismi” (B. Strode), bet tas norāda jau uz stabilas vietas iekarošanu publikas priekšstatos.

Kadrējumu sistēma katrā nodaļā (Vienciemā, Ikdienā un Par godu) atklāj pārdomāta un nostrādāta darba iespaidu, ka dažbrīd pat liekas – viss ir smalki aprēķināts, izvietots, sakārtots, ka pietrūkst elpas, vietas un telpas pēkšņumam, negaidītībai un jaukām aplamībām. No otras puses, tas ir liecinājums autora profesionālajai acij un rokai, kas katru atsevišķo fragmentu ļauj ierindot visiederīgākajā vietā, izceļot īso tekstu cikliskuma potenciālu.

Jau apmēram pirms gada TV projekta ietvaros realizētais vēstījums par Gūtenmorgena pieredzēto kādā jūrmalciemā piesaka Vienciemā kā kvalitatīvu un asprātīgu garstāstu. Neiedziļinoties kino un literatūras mijiedarbē, īsumā varu izteikt savu parastās skatītājas iespaidu. Ja režisores Lindas Oltes filmas uztverē būtisks ir viss, ieskaitot ne tikai literāro tekstu, bet arī pašu dokumentālo filmu, kas tapusi vēl pirms Gūtenmorgena ekranizēšanas, tad Māra Bērziņa literārais teksts ir pilnīgi dzīvotspējīgs arī ārpus televīzijas projekta robežām. Taču literārā teksta kino interpretācijā mani vairāk piesaistīja kāds cits sociālajā psiholoģijā būtisks aspekts, kad cilvēkus iepazīst, izzina un vērtē atkarībā no spēlētajām sociālajām lomām, kuras turklāt mēdz pārklāties, saskarties, nošķirties utt.

Ja trijās īsfilmās (režisore Elīna Eihmane) Gūtenmorgena tēls iepazīts ar Kaspara Znotiņa vaibstiem, bet Andris Keišs divās no tām bija tikai Bērziņš (flautists), tad Gūtenmorgena vizuālā tēla izmaiņas garfilmā signalizē par literārā (un filmas) varoņa sociālā statusa maiņu. Citiem vārdiem, Andrim Keišam no flautista Bērziņa bija lemts izaugt līdz ministrijas ierēdnim Gūtenmorgenam. Te ir nepārprotami skaidra norāde – ikvienam ir iespējas izaugt līdz Gūtenmorgenam vai arī nekad iepriekš nevar zināt, kurā mirklī ikvienā no latviešiem iemiesosies Gūtenmorgens (vajadzīgo, iederīgo, pievilcīgo – katrs pats var izvēlēties pēc saviem ieskatiem). Sociālā statusa maiņu Gūtenmorgena psiholoģiskajā portretā raksturo ne tikai jaunais ierēdņa statuss, būtisks ir arī telpisko koordināšu paplašinājums. Darbības vieta vairs nav tikai pilsēta, Gūtenmorgens ļoti labi spēj iekļauties arī lieliski neparasto vienciemiešu ikdienā, piemēram, saviem valodiskajiem eksperimentiem un sirreālajiem lidojumiem iegūstot jaunas krāsu nianses.

Jaunajā Ikdienā (2. nodaļā) Gūtenmorgens pamanāms arī tik ierastajās robežās un attiecību kombinācijās: parks – soliņš – draugi – aliņš. Taču, ja pirms 10 gadiem tā bija pamatsistēma, tad tagad – izņēmuma gadījumi, kas veido atsauces uz bijušo. Jaunajā stāstījumā vairāk izceļas un centrējas Gūtenmorgena ģimeniskā puse. Sākotnēji pirms 10 gadiem leģendā par Gūtenmorgenu varēja iepazīt māti un tēvu, bija norādes par sieva un dēlu, bet draugi dažādās kombinācijās bija visas pasaules epicentrs, savukārt jaunajā versijā draugi ir, tomēr tas ir vairs tikai fona jautājums.

Tieši sievas tēls kļūst par aktīvāko situāciju atrisināšanas gadījumos: viņa kategoriski apšauba neapstrīdamo (tā ir cita upe, tātad tur otrreiz neviens vēl nav iekāpis), tikai viņa atvelk atpakaļ plikajā dzīves īstenībā, kurā kaplis jāpazīst (citādi – jāskatās) vai saraksts ar iepirkumiem veikalā (maize + siers + kefīrs) izrādās svarīgāks par lielajām idejām (Aspazija + Rainis + Godmanis). Kad Gūtenmorgens jādabū no kakta ārā, to spēj vien sieva. Dzīves vidus filozofiju atrisina dzelžains sievas mudinājums – ēst, kamēr vēl karsts. Galu galā sapni, kurš aizved līdz pārdomām par dzīvību un nāvi, Gūtenmorgens uztic sievai, bet citkārt pamanās viņu apmulsināt, negaidot izsakot komplimentu. Pat Bereļa radošā brīvdomība tiek pārtraukta pusvārdā, jo Gūtenmorgenam sieva jāved uz Karmenu. Te nepiesaucu visas situācijas, taču rezumējot var noteikti pamanīt, ka mainījies veids, kā Gūtenmorgens iekļaujas, „pierakstās” sabiedrībā. Galu galā arī kalnu ērglis reizēm kaut kādu apsvērumu dēļ kļūst par mājdzīvnieku. Tomēr iespējama arī izlaušanās.

Izlaušanās ir domu neparedzamības jautājums: stūris un kakts vai vidus meklējumi izrādās būtiski savas pasaules iezīmēšanā. Bet laika kategorijai pievienojusies dzīvības–nāves stīga. Patiesībā mentāli sena ir rotaļīgā attieksme pret Nāvi (sveiciens vecajam zaldātam latviešu tautas pasakā!), protams, paturot prātā, kas būs jādara autoram (vienalga – Bērziņam vai Gūtenmorgenam) pēc nāves, jo ir skaidrs, ka Bērziņš izdzīvos Gūtenmorgena, savukārt Gūtenmorgens – Bērziņa posmu. Un saskaņā ar elementāriem loģikas likumiem tas nebūs viens un tas pats.

Gūtenmorgens Par godu, izmantojot kultūras atsauces un asprātības, vienlaikus iekļauj un iesvaida citā kārtā. Citiem vārdiem – Gūtenmorgens, izrādās, ir zinošs un ieinteresēts jaunākajās latviešu kultūras norisēs. Un tas var būt rosinoši, lai salīdzinātu iespaidus, lai novērtētu, vai spēj turēt līdzi, jo jāpamana ir daudz: Bron-Hīts un Gūtenplāns vai studija par Studiju. Protams, Dzejas dienas un Prozas lasījumi, kamermūzika (īpaša ir vijoļnieces dedzīgi sarkanā kleita) un kino (Kolka Cool mērķauditorijas segments!). Jāzina, kāds izskatās Guntis Berelis, kā izsakās Juris  Zvirgzdiņš, kā dzīvo Aivars Eipurs, kā Reezus stāsta par savu autori Ievu Plūmi… Rakstniecībā Gūtenmorgens ne tikai konkurē ar Bērziņu, viņš izvērtē, ka četras jaunās autores nav viena Raiņa vērtas, taču Raiņa gara ietilpināšanās tomēr patraucē Gūtenmorgenam pabeigt Stāstu par….

Gūtenmorgens – otrreiz. Kāpēc – otrreiz, zinot, kāda bijusi Gūtenmorgena klātesme arī starpgrāmatu periodā? Orreiz – atkal?, no jauna?, dubultā?, kvadrātā? Tad nu ir diezgan loģiski, ka jābūt arī Gūtenmorgenam kubā, t.i., Kubā (skaistāko izcelt!).

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri