— Elipses

 

Teksti sākotnēji izskanējuši Raimonda Ķirķa un Kirila Ēča performancē Aglomerācija. Elēģija. Komentārs, kas bija daļa no pasākumu cikla Punctum festivāls. Iztēles ģeogrāfija un noritēja 25. maijā lāzerpeintbola parkā Laserdog Preses namā. Performances video ieraksts pieejams šeit.

 

Elipses

 

I

Es iegāju dārzā kā bēglis, kura galvā iezīdies trombs: trauksmains šķaidījis lokus, ainu viscaurstrāvodams, saullēkts mērdē it visu, kas te slapstījies. Tranšejas izravē klajumus kā šļupstu sekvence ārpus visu receptoru nominālajām vērtībām. Lielgabalam dāsni šķiežoties ar pārkausētu zvanu mierpilno dimdu, zeme izraidīja tās nodevējus, kaut trūkstoši bija vispārpieņemti cēloņi.

Kad pameti kāzas, kurās diegoti galdauti kā pavasara palos izmirkuši lauki, tava gaita pulsēja gadsimtus piesmakušā mētelī otrpus bailēm. Akmenskaļa meistarīgās rokas ieguldīja čūskas tavos matos, kamēr svārki mirka ar darvas smārdu piesūcinātā medū, jebšu ideoloģiski apsvērumi teksta atskaites punktos liedza identificēt nokaltušas patvaļas zarus, lapojam caurcaurēm ārdītā krustpunktu sabiezējumā. 

Viltus smaržas piesūcies, uz nomaldījušās un nenokartētās pussalas, ko no kontinentālā masīva šķir slaiks zemes izaugums kā kārnas miesas iegurņa kauls, slīpi atzinu taustes neierobežotās tiesības, kamēr vītoli zemojās. Muklājs padevīgi elš.

Zemei, tīkojot noklusētas revolūcijas, implicīti tika nodīrāta āda, kā sagraujot kristālrežģi dimantam, un, viaduktam zarojoties pār izsusējušu upi, maldpilns atviz prāta austošais triumfs.

Abas nometnes ir histēriskas, un, krūšutēlam mantojot latīnisku izteiksmi, zeme šļupstēja
rakstību kad izsitu tevi sausu
aizmirsis
taktili notiesāts
kāds man to izklāsta
universāliju ziedi
plaušās

 

II        

Robežojoties ar Konstantinopoles ūdenī tēstajiem mūriem, centriski plūda smilts kā svārstību manifestācija starp sauli un magmu, kamēr kāds pazemīgs kalps smēdē klusi arhivē meistarstiķus. Laika hierarhija tiek rūpīgi maskēta nokaitētā metālā, kas rūdīts tiek, lai grautu. Kveldē āmurs 
niez
kas hronikās izpaliks
un neizkalts

 

III

Uz āru izvērsts impērijas epitēlijs, un skaldnēm, kuras to formē, ir raksturīgs vraka reljefs – mānīgs un trausls. Vienīgi mēris liecina par tās reiz ziloņkaulos un marmorā rotāto vaibstu melīgumu, un vienīgi mēris izkoda spraugas šķautnēs, zem kuru pamatiem, slapstoties kā iztramdīts medījums, mitinājās karapulks, kas lenca pilsētu jau devīto mēnesi. Tā ir pārapdzīvota pazeme, kuras pieprasījumā pēc ekspansijas bērnu asinsvadus meistars iešuva lirā.

           

IV

Rečitatīvam raksturīgo regularitāti zaudēdama, pilsēta kļuva par slavas dziesmu tās izzūdošajam vārdam, ko pēc laika kā tinti aizskalot neredzīgiem dziedoņiem, kā siekalas starp vaigiem zvalstot.

Šajā aizstāvības runā, ko teic tiesības zaudējis mironis, ko kā ikvienu akmens krāvumu nākas atzīt par tehnoloģisku sasniegumu, joprojām iztrūkstošs ir pavediens, kam sekot aušīgam pagātnības kalpam, jebšu priekšraksti saistoši ir tikai nākotnei, plazmai un neatliekamai vajadzībai izšķilties.

           

V

Kā zaglis, kurš baidās, vai viņa laupījums nebūs bijis par prastu, es iegāju istabā, lai precizētu visus notikušā apstākļus, kuru dēļ joprojām pārlasu vecas rakstības un aizmirstībai lemtus uzrakstus uz pieminekļiem – šiem par daudz nodevīgajiem kalendāriem, kam trūkst glāsainas stājas. Te telpiski kņud ar putekļiem apauguši priekšmeti bailēs no liekvārdības vai mānīgas frāzes. Dievīgs kļūs tas, kurš sistematizēs laikapstākļus. Te nerimstošu baudu gūst sirotājs bez acīm.

Atrazdams zarainas atskaņas, kas sulo, tikko iznākušam no citas miesas, atskārtu, ka manai rīcībai trūka nejaušības, un nolūki – sairuši kā nonēsāts apģērbs, kā svēto rakstu konspekts, kurš sastāv tikai no pieturzīmēm – ir tikuši novalkāti kā izteikumi, kuros valda ciešamā kārta.

Un jūtas, kas glabā iekāri kā zeme pret pavasara lietu, – jūtas ir tikai informatīvi paziņojumi, ko kāds aizmirsis noplēst no pussabrukušām sētām, elektrības stabiem, tiltu balstiem un garāmejošu cilvēku acīm, kas kā radari pūlas satvert izdzisušu atmiņu lokāciju; jūtas ir vainu mīkstinoši apstākļi, kad ekspertīzē atklāj struktūrā no ass novirzījušos svešķermeni.