— Šoreiz paralēlā tekstā

 

Semjonam Haņinam – tekstgrupas Orbīta dalībniekam un vienam no šobrīd redzamākajiem Latvijas krievvalodīgajiem dzejniekiem – izdevniecībā Neputns klajā nācis jauns krājums Но не тем / Bet ne ar to, saistībā ar to arī norisinājās šī saruna. Latvijas publikai Haņins ir labi pazīstams, viņš regulāri uzstājas gan individuāli, gan kopā ar Orbītas puišiem poētiski muzikālās un multimediju performancēs uz dažādām skatuvēm – no galeriju līdz festivālu mērogiem kā Latvijā, tā ārvalstīs. Haņins ir jau vairāku krājumu autors, un man šķita interesanti uzzināt, ko viņa radošajā dzīvē atnesusi tikko izdotā grāmata.

Jeļena Glazova

 

Vai jaunais bilingvālais krājums Но не тем / Bet ne ar to tavā daiļradē ir sava veida kopsavilkums vai robežšķirtne? Ja ņemam vērā faktu, ka grāmatā atlasīti dzejoļi no divām iepriekšējām grāmatām, kā arī agrāk nepublicēti teksti, vai saskaitāmo summa mainās, tos pārkārtojot?

Ar saskaitāmajiem ir tā – pakavēšos pie šī sīkāk, lai būtu skaidrs, kas ir kas un par ko ir runa. Pirmais Haņina krājums, kas saucās только что / tikko Orbītas un Neputna kopīgā izdevumā nāca klajā 2003. gadā un dīvainā veidā ļoti ātri pazuda no veikalu plauktiem. Bija ideja par papildtirāžu, tomēr tas izrādījās neiespējami diezgan izsmalcinātā dizaina dēļ – divas grāmatiņas futlārī, bet Holandes kantoris, no kura tika pasūtīts vāka materiāls, bija pārstājis to ražot. Tādēļ laikam jau ir loģiski pārpublicēt kādus no šiem dzejoļiem.

Savukārt grāmata вплавь / peldus, ko Orbīta izdeva 2013. gadā, laikam jau arī līdz lasītājiem nonāk ierobežotā daudzumā. Patiešām nezinu, kādēļ tā, varbūt tāpēc, ka Orbīta izdod bilingvālus izdevumus, taču nedz Jānis Roze, nedz Valters un Rapa, nedz Polaris nepieņem Orbītas grāmatas realizācijai. Tās, protams, ir viņu tiesības, viss normāli. Taču tagad liels daudzums lasītāju varēs kaut vai paskatīties uz Haņina grāmatiņu veikalos Jānis Roze un Valters un Rapa.

Lai būtu pavisam skaidrs, jāsaka, ka ir vēl divas Haņina grāmatas, taču tie ir eksperimentāli izdevumi, kas tieši saistīti ar mākslas praksēm, – grāmata-fotogrāfija Опущенные подробности (Izlaistas detaļas), kas parādījās Latvijas mākslas izstādē Maskavas Laikmetīgās mākslas centrā, un desmit eksemplāru tirāžā nodrukātā grāmatiņa Vai jums neliekas, ka tās jūsu piecas minūtes kaut kā pārāk ilgi ievilkušās, kas bija daļa no instalācijas Mikrorajonu kastu dzeja 2014. gada izstāžu ciklā Rīgas dzejas karte.

Nebūs lieki atgādināt krājuma только что / tikko uzbūvi – daļas krievu un latviešu valodā izkārtojuma ziņā nesakrita, daži dzejoļi latviešu valodā parādījās vairākos tulkojumos, bet daļa oriģinālo tekstu nebija atdzejoti. Tagad, jaunajā grāmatā, parādījušies to tekstu atdzejojumi, kas līdz šim nebija tulkoti. Tādā veidā tajā ir ne tikai jauni teksti, bet arī ļoti daudz jaunu atdzejojumu, ko paveikuši lieliski latviešu dzejnieki. Un vēl viena būtiska jaunās grāmatas atšķirība no iepriekšējām – šī ir pirmā Haņina grāmata, kurā dzejoļi un atdzejojumi publicēti paralēlā tekstā.

 

Kādas ir tavas sajūtas, iekļūstot bilingvālās samta sērijas „svēto panteonā”?

Tā ir patīkama kompānija, un pleca sajūta autoriem principā nav sveša. Lai gan par svēto, protams, Haņinu nosaukt grūti. Te jāatzīmē izdevniecības Neputns lieliskais darbs, jo viena no svarīgākajām labas izdevniecības īpašībām taču ir prasme pārsteigt. Šajā gadījumā ar piedāvājumu izdot grāmatu šajā sērijā izdevniecībai izdevās pārsteigt arī pašu autoru.

 

Vai tu varētu raksturot, kādus uzdevumus tu sev izvirzi, strādājot pie poētiskajiem tekstiem, – sākot ar darbu ar valodu, filozofisko problemātiku utt.?

Nekādu specifisku uzdevumu, ko varētu formulēt atšķirti no paša dzejoļa, nav.

 

Kas ir tās tendences, kurām tu seko pēdējā laikā? – Tavas poētikas attīstības vektors, kā apgalvo Kārlis Vērdiņš jaunā krājuma ievadā, pēdējā laikā mainās, it kā iegūstot episku vērienu. Vai tu piekrīti šim novērojumam?

Kārlis, visticamāk, ar to domāja dažu jauno dzejoļu sižetisko ievirzi, un laikam jau viņam tas labāk redzams.

 

Tāpat būtu interesants tavs komentārs par Ostapa Slivinska ievadvārdiem – vai tev šķiet, ka tav teksti ir „antiutopiski”, kas, manuprāt, ir dīvains salīdzinājums, jo man tava poētika vienmēr likusies “mājīga”, piederīga tādām domām, kas „materializējas tuvu ķermenim”.

Ostaps ļoti pārliecinoši, manuprāt, uzrakstījis par antiutopiju šīs grāmatas dzejoļos, un kafkiski smiekli, bez šaubām, Haņinam nav sveši. Tomēr esmu pārliecināts, ka arī tavam skatījumam ir tiesības pastāvēt, un arī tu saskati būtiskas lietas.

 

Kādiem mūsdienu autoriem vai literatūras tendencēm tu seko? Kam dod priekšroku mūsdienu dzejā? Kas šobrīd atrodas uz tava lasāmgaldiņa?

Es lasu nešķirodams. Pats par sevi saprotams, lasu arī mūsdienu krievu dzeju, tā ir aizraujoša ainava, tur ir ļoti daudz autoru un viņi pastāvīgi atrodas kaut kā jauna meklējumos. Tomēr tāpat raugos arī uz dzeju angliski, uz „lasāmgaldiņa”, piemēram, atrodas autoru nesen man dāvātās grāmatas: Džonatana Deividsona Humfrey Coningsby.  Poems, Complaints, Explanations and Demands for Satisfaction, Jūdžina Ostaševska The Pirate Who Does Not Know the Value of Pi un citas. Taču uz tā paša „galdiņa” stāv ap desmit itāļu mūsdienu dzejas grāmatiņas, piemēram, Luidži Soči Il rovescio del dolore. Vispār jau kas gan tur vien nestāv. Taču interesantāk acīmredzot ir nevis sekot tendencēm, bet gan atrast to, kas neiekļaujas tendencēs.

 

Kāda ir tava attieksme pret mūsdienu krievu politiski angažēto dzeju, vai piekrīti uzskatam, ka poētiskais izteikums vienmēr ir politisks (pat no apzināti apolitiska autora puses)?

Politika – tas ir tāds pārāk vispārīgs jēdziens, kurā atkarībā no konteksta tiek ietvertas dažādas nozīmes. Tomēr jebkurā gadījumā dzeja liekas esam daudz daudzveidīgāka un interesantāka parādība nekā politika. Kā zināms spektrs politika, protams, iekļaujas arī poētiskajā dienaskārtībā. Neliekas fantastisks tāds sabiedrības attīstības variants, kurā ziņu slejas aizņemtu poētisko jaunumu analīze. Poētisko, prozas, mūzikas utt. Tā ir gana piesātināta pasaule, reāla. Lai gan, protams, zināmos apstākļos, lai arī kas tiktu uzrakstīts, tas skars arī politiku – tur, kur politika skar it visu.

 

Ko tu gribētu izcelt šobrīd notiekošajā latviešu literatūras procesā? Kā tu vērtē procesus latviešu literatūrā starptautiskā mērogā?

Patīkama, piemēram, ir jaunu autoru parādīšanās, tādu kā Ķirķis, Barons, Meļķe un visa šī burvīgā kompānija. Bet par procesiem kosmiskos mērogos man grūti spriest. Dzejā tomēr drīzāk meklēju individuālu savdabību.

 

Dzeja uz papīra un dzeja „ne uz papīra” (kā privātā sarunā vienu no saviem projektiem apzīmēja Orbītas autors Artūrs Punte) – vai tu šeit redzi kādu atšķirību? Vai uzskati, ka vārds, iemiesodamies kādā formā, kas atsķiras no zīmes uz papīra, kaut ko zaudē vai iegūst, vai arī tā jau ir kāda cita pastāvēšanas forma? Kāda ir atšķirība starp tekstu, ko vienkārši nolasa publikas priekšā, un tekstu, ko nolasa Orbītas performances gaitā, – vai multimedialitāte neaplaupa vienkārša drukātā vārda tīrību? Nozīmju un mediju slāņi var nostrādāt kā tāds plīvurs pāri publikas acīm un apgrūtināt paša teksta saprašanu, var rasties sava veida ņirboņa, krakšķēšana, ko rada palimpsesta slāņi, – vai tādi fenomeni nav pārmērīgi, vai tie nerada pārāk daudz trokšņa?

Te kaut kā pārāk daudz jautājumu uzreiz. Dzeja acīmredzot nav tiešā runa, tā pēc savas būtības ir runa ar traucējumiem, tādēļ papildu traucējumi var pilnībā iekļauties poētikā un vispār nebūt traucējumi, bet, tieši otrādi, tie var pastiprināt efektu. Dzīves vide un dzīves formas, protams, maina dzejas būtību. Tomēr tā taču nav kāda sastingusi lieta ar uz mūžiem nospraustām robežām, tās būtībai ir jāmainās, un tā mainīsies.

 

Pēc kāda principa tu izvēlies mūziķus, ar kuriem sadarboties, vai svarīgi, lai viņi „saprastu” tavus tekstus – un kādas verifikācijas metodes šeit būtu vietā?

Ar mūziķiem rodas tāda intuitīva savstarpēja sapratne, tādēļ nevis es viņus izvēlos, bet te drīzāk klātesoša sava veida abpusēja izvēle, vienkārši jādzird vienam otrs, tas arī viss.

 

Pastāsti par saviem nākotnes plāniem un jaunajiem Orbītas projektiem, pie kuriem strādājat.

Plānos grāmatas prezentācija Dzejas dienās 15. septembrī 19:00 peldošajā darbnīcā Noass kopā ar izdevējiem, dzejniekiem, kas tulkojuši dzejoļus grāmatai, un ar mūziķiem Aleksandru Aleksandrovu un Staņislavu Judinu. Savukārt Orbītai gaidāms minifestivāls 17. septembrī 18:00 turpat, nāciet.