Atšifrēt Jēzus kodu

 

Par Džona Maksvela Kutzē romānu Jēzus bērnība (no angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga, Lasītava, 2017).

 

Romāns Jēzus bērnība ieved lasītāju kā izcilā filmā – tādā, kura pēc pirmās noskatīšanās jāredz vismaz vēl vienu reizi, cīnoties ar sajūtu, ka autora vēstījumu līdz galam tā arī neesi „pareizi” sapratis – pirmais jautājums, protams, ir – bet kur tad tas virsrakstā solītais Jēzus un viņa bērnība? Tad atliek vien mierināt sevi ar domu, ka lasītājs allaž kļūs par daļu no satura autora – atkarībā no savas izglītības, saprašanas spējas un domāšanas precizitātes pakāpes –, un ķerties pie pārlasīšanas. Tas gan, protams, nebūt nenozīmē, ka romānā par katru cenu būtu jāatrod Jēzus. Gana taču ar bibliskajām atsaucēm, ar kurām piesātināts viss teksts, un jautājumiem, kurus sarunās paceļ varoņi un, kurus vismaz teorētiski, var pieskaitīt pie dzīves pamata jautājumiem (bet par to nedaudz vēlāk).

Kas tad īsti šai romānā notiek? Vīrietis spēka gados un piecgadīgs zēns ierodas Noviljā, spāniski runājošā pilsētā, kur, atbrīvojušies no pagātnes identitātes, ir gatavi sākt jaunu dzīvi. Viņi nav radinieki, bet nejauši satikušies uz kuģa, kur zēns ir pazaudējis vēstuli ar ziņām par māti. Tālab vīrietis ir uzņēmies atbildību par neparasto zēnu bez radiniekiem un apņēmies atrast viņam piemērotu māti (kas, starp citu, arī izdodas, taču par to mazliet vēlāk). Lai arī pirmajā acu uzmetienā šajā pasaulē no Jēzus nav ne ziņas, ne miņas, vienam no galvenajiem varoņiem autors ir asprātīgi piešķīris Dāvida vārdu − neaizmirsīsim, ka pēc Bībeles ģenealoģijas Dāvids ir Jēzus tiešais sencis. Kas interesanti, ielūkojoties Jēzus cilts grāmatā (Mat.1) − no Jāzepa puses. Nevienam nav noslēpums, ka bibliskajā kontekstā Jāzeps ar Jēzus dzimšanu ir nonācis visai neapskaužamā situācijā, jo precas ar jaunavu, kura ir grūta no Svētā Gara. Tātad – ticības jautājums visdažādākajos aspektos. Protams, diez vai tas nozīmē, ka Kutzē ar šo romānu gribētu pateikt, ka nekāds Dieva Dēls jau nu Jēzus nebija vis. Drīzāk varētu brīvi interpretēt Jāzepa pašaizliedzīgo atbildības uzņemšanos par kādu, kas nav viņa dēls, pieskaitot viņu savai ciltij – un te nu gan iezīmējas paralēle ar Simonu.1 Jāpiebilst, ka Dāvids ir visai neparasts zēns – nebūt ne tas patīkamākais un izlēmīgākais pēc rakstura, taču apdāvināts un, kā izskatās lasītājam, ar visai oriģinālu domāšanu. Pieskaitīsim vēl to, ka Simona jaunatrastā māte Inese ir jaunava (turklāt, Sv. Inese jeb Sv. Agnese, kā zināms, ir visu jaunavu aizstāve) un te nu – vismaz teorētiski – svētā ģimene gatava.

Tomēr ir neskaitāmas citas perspektīvas, no kurām iespējams padomāt, kāpēc autors savam darbam izvēlējies tieši šādu ķircinošu nosaukumu. Uzmanīgi skatot pasauli, kurā nonākuši jaunatbraucēji, no vienas puses, tā šķiet piezemēti pliekana – cilvēki reti kad dusmojas cits uz citu, iekšēja labvēlība ir pašsaprotama, seksuālās attiecības tiek krasi nošķirtas no kaislības – tai vienkārši netiek atvēlēta vieta. No otras puses – tieši šī pasaule, tās nepārprotamā inkluzivitāte un integrētspēja vedina uzlūkot šo romānu kā sava veida interpretāciju par kristietības bērnību. Un te nav runa par to, kas tiek izteikts vārdos, drīzāk par sižeta telpu, kurā nonācis lasītājs. Tā ir pasaule, kurā cilvēki cits citu pieņem bez liekām ierunām, kurā ēdiens ir bezgaršīgs, kurā apskāvieni cilvēciskām būtnēm nodara kaut ko nelādzīgu, un, kas nav maznozīmīgi, – nekādas nozīmes nav vēsturei, jo: „„Kuram no mums vēsture kādreiz ir norāvusi cepuri?” Klusums. „Nevienam. Jo vēsturei nav izpausmju. Jo vēsture nav īsta. Jo vēsture ir sadomāts stāsts.”” (133. lpp.) Savukārt Simons, nonācis vietā, kur viņam piešķirta jauna identitāte un pagātnei vairs nav nozīmes, teju izmisīgi turas pie sava pagātnes „es”, veltīgi pretojoties pasaulei, kurā indivīds plūst no nekurienes uz nekurieni. Līdzīgi kā prātā vājais pasaulslavenais spāņu bruņinieks Dāvida pirmajā lasāmgrāmatā cīnās ar vējdzirnavām, Simons veltīgi mēģina iedzīvināt jelkādas cilvēciskas kaislības Noviljas pelēkumā. Taču sarunās viņš pakāpeniski ir spiests atkāpties no saviem abstraktajiem misijas un jēgas jautājumiem (125−127.lpp.) un galu galā savā nedaudz eksaltētajā pieejā tā arī neatrod atbildi uz centrālo jautājumu, proti, „„Bet kāds labums no jaunas dzīves,” Simons viņu pārtrauc, „ja tā mūs nepārvērš, neizveido no jauna, kā tas acīmredzot nav noticis ar mani?”” (164. lpp.). Vienlaikus viņš vieglāk paļaujas uz instinktu, vismaz tiktāl, cik runa ir par būtiskiem jautājumiem (piemēram, Dāvida mātes izvēli) – šis varētu norādīt, ka nedz autors, nedz, ticamākais, arī lasītājs, netiek vedināts Simona cīņu un jautājumus uztvert ar pārāk lielu nopietnību. Galu galā šajā remdenajā pasaulē, kurā gan valda labvēlība, bet ne pārāk daudz vietas atvēlēts mīlestībai, nav vietas ne īstai ironijai, nedz arī nozīmīgiem jautājumiem – vairāk tādai vāvuļošanai, kas var gan aizvest lasītāju sižeta labirintos un likt justies teju kā detektīvam, kas apsēsts ar stāstījuma maģiju un teju vai nepieciešamību „atlauzt” šīs grāmatas kodu.

No otras puses, varbūt tieši „kods” arī ir šī lieliskā romāna atslēga: ja ņemam vērā Kutzē matemātiķa izglītību un, kā apgalvojuši rakstnieka pētnieki, tieksmi konstruēt literatūru kā matemātiku, „un matemātiku lietot kā metaforu mākslas sasniegumam”.2 Līdz ar to šajā gadījumā runa ir par skaitļa un vārda attiecībām – grūti nepamanīt, ka Dāvida pieeja matemātikai šķiet savāda visiem (īpaši Noviljas izglītības sistēmai). Kā norāda Simons, iznācis no slimnīcas: „Es izmēģināju tādu prāta vingrinājumu – mēģināt ieraudzīt pasauli Dāvida acīm. Noliec viņam priekšā ābolu – ko viņš redz? Ābolu – nevis vienu ābolu, bet vienkārši ābolu. Noliec viņam priekšā divus ābolus. Ko viņš redz? Ābolu un ābolu: nevis divus ābolus, nevis to pašu ābolu divas reizes, bet vienkārši ābolu un ābolu. Un tad nāk seņors Leons (seņors Leons ir viņa klases audzinātājs) un prasa: Cik tur ābolu, bērns? Kāda ir atbilde? Kas ir āboli? Kāds vienskaitlis ir vārdam, kura daudzskaitlis ir āboli? [..] Vai mēs esam trīs vai arī viens un viens, un viens?” (278. lpp.) (Nāk prātā domas un jautājumi par Svēto Trīsvienību, vai ne?) Simonam viegli padodas saskatīt pretrunīgumu starp realitāti un tās īstenošanos, savukārt Dāvids savā izziņā un uzvedībā ir singulārs – un varbūt tieši šis domāšanas veids, kuru romānā izvērsti un precīzi parāda autors, norāda uz zēna tēla dievišķo dabu.

Galu galā? Varbūt Jēzus bērnība ir alegorisks stāsts par cilvēka pašveidošanos, talkā ņemot bibliskus tēlus un motīvus, un viscaur cilvēces domāšanas vēsturē atkal un atkal atkārtotus jautājumus. Varbūt nav nepieciešamības teoloģizēt sižetu literatūrai tikai tās nosaukuma dēļ un, šoreiz izvēloties t.s. „autora teoriju”, ir vērts nedaudz vairāk iedziļināties pētījumos par Kutzē attiecībām ar matemātiku (kuru taču rakstnieks ir studējis) un mākslas izpausmēm.3 Un, jā, varbūt nav nekādas vajadzības un nepieciešamības ne pēc viena, ne otra un atliek baudīt lieliski uzrakstītu grāmatu, kurai var ļauties, kā jau sākumā teikts, līdzīgi kā labai filmai.

  1. Simons ir „Sīmanis” – „tas, kurš sadzird” [..]”, kā raksta Ieva Kolmane recenzijā par Dž. M. Kutzē Jēzus bērnību. Sk. I. Kolmane. Pārradīšanas stāsts. KonTeksts, Nr. 6, 2017. gada septembris, 15. lpp.  (back)
  2. A. Ulmann, J. Rutherford. J. M. Coetzee’s The Childhood of Jesus: the Ethics and Ideas and Things. USA: Bloomsbery Publishing, 2017. – p. 129  (back)
  3. Vēl bez iepriekšējā atsaucē minētā var ieteikt Pītera Džonstona disertāciju: Johnston P., Presences of the Infinite: J. M. Coetzee and Mathematics. University of London, 2013. Pieejams: https://repository.royalholloway.ac.uk/items/644d413c-e536-f08c-f2a8-3b8e27f7dfe0/7/, skatīts 12.09.2017.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri