Pēdējā cilvēka mēle

 

Foto: no personīgā arhīva

 

donora diena

viņa parauj rāvējslēdzēju uz muguras
novelk vaļā atvilkto ādu
brīvības melnā miesa
gribas baltās dzīslas
baltu asiņu
un melnas miesas
A kategorijas donors
brīvība viņā saka:
es nepadevos
un griba:
es darīju visu kā nākas
dzelzs rokas sadur adatas
no dzīslām stiepjas baltā asins
tek pa caurulītēm tērauda kubā
melnā miesa tiek sašķelta pa daļām
izslīd brīvība un griba
nekādas žēlastības
nekādas līdzcietības
dzelzs rokas
tērauda kubs
pabeidzot asins savākšanas procedūru nr. 48
viņai gādīgi uzvelk ādu
rāvējslēdzēju aizvelk uz muguras
pēc skata tādu pašu kā iepriekš
vien nedaudz dobāku
viņu aizved atpakaļ uz B nodaļu
tērauda kubs mirdz no satraukuma
pārvēršas par spīdīgu ekrānu
drīz visās nodaļās
notiks tiešsaistes translācija
no tērauda kuba
visu pasugu īpatņi seko acis nepamirkšķinot
kā brīvība pārvēršas par dezinfektoru
griba pārvēršas par lubrikantu

 

***

pēdējā cilvēka mēle
kustēsies kā čūska
skaidrodama vergturim
savu domu un ģenitāliju
piederības izcelsmi
„nav iespējams būt īpašniekam
pār savām ģenitālijām un domām par tām”
mēle kā klabeklis
čūska kā klaboša
„pēkšņi viņa izrādījās esam sterva”
vai vergs ir brīvprātīgs
turēdams sevi atkarībā
no savām domām
pēdējā cilvēka mēle
tiks izrauta
izvārtīta gadsimtu putekļos
nobirušiem no sen mirušajiem
virsmu apgūšanas procesa
aizgādņu elku tēliem
nogrieztā mēle izliecas
vergu skaitāmpantiņā:
„es esmu vergs – es esmu vergturis
es esmu vergs – es esmu vergturis
es esmu vergs – es esmu vergturis”
pēdējā cilvēka mēli
var pacelt un pieaudzēt
vai pacels to
vergtura roka

 

***

varas figūras izspiežas viņai uz pieres
bālas ūdenszīmes
atšķirības lēnās figūras –
vardarbības paveidi
ķermeņa diktāts
sadista smaids
tirāna apžēlošana
zvaigznes statuss
balvu statuetes
banknotes
platīna zobu uzlikas
mirdzošas zelta ķēdes
kaula troņi
vergi sejām pie zemes
sultāna harēmi
pilis ar dārziem
un tml.
kamēr piere neizlīdzinās
no vienmērīgas figūru izlīdzināšanās
tad viņa nekustīgi stāv pie spoguļa
skatās uz pieres viļņiem
uzvelk izgludinātu micīti
iznāk dārzā
pēc kārtējiem rīkojumiem
no bargās kundzes

 

***

katru dienu viņš nonāk komā
tā ir empātijas koma
katru vakaru viņi iepazīstas no jauna
iet uz restorānu
brauc augšup liftā
ēd gaļu
dzīslainu sarkano gaļu
viņš nevar atcerēties seju
lai gan labi atceras gaļu
dzīslainu sarkano gaļu
atceras restorānu un liftu
visas sejas ir tik līdzīgas
un kādēļ viņam vajadzētu svešu seju
katra diena tā ir jauna koma
katru reizi viņi sāk no nulles
iepazīstas sarunājas
šķiet viņš sāk saprast
sarunbiedra seja
tā ir parasta
it visam līdzīga seja
bez īpašām pazīmēm
parasta kā asfalts
caurspīdīga kā ūdens
kādēļ tev šī scēna
tu taču zini
rīt viņš visu aizmirsīs
jautā viņa draugam
jūs iepazīstaties katru vakaru
katru reizi viņš tevi aizmirst
lai gan labi atceras gaļu
gaļu viņš atceras vienmēr
uz ko draugs atbild
ja „iesākumā bija padauzas
un dievs tā ir prostitūcija”
es varu noticēt
citam cilvēkam
vien tad kad mani redz
vienmēr pirmo
un pēdējo reizi

 

***

k. ir miris tomēr joprojām nobanots
melnajā sarakstā it kā
kaut ko vēl var pateikt
lūk viņa uzvārds bana rāmītī
ja to noņemtu
varēs atzīt
nāvi par leģitīmu
tomēr pagaidām viņš ir rāmītī
tas ir noliegums
viņam piešķirta
bloka nemirstība
un ja padomā
nekādas loģikas
nopelnu vai nosodījuma
nekādas hronometrāžas
vai nomērītības
šajā parādībā
„apaugt ar saviem mirušajiem”
vai „atmiņa”
lūk tā lūk –
un noskaidrot ziņu plūsmā
vai skatoties vitrīnā uz velteņiem
vai arī mamma pateica pa telefonu
it kā nekādas loģikas
un tomēr kopš kāda laika
neaizskaitot
acīmredzot runa ir par pašidentifikāciju
kopš kura brīža
iedomāties sevi
un pat ne āda
un ne pulkstenis te ir no svara
bet kā negaidīts pārtrūkums
it kā izrauj
lai gan nebija sakara
t. no pārdozēšanas eksāmenā aktieros
a. pazuda un pēc tam atrada līķi
k. galvu pārsita baļķis no kravinieka
a. atklāja kaulu vēzi
m. vienkārši nomira reiz nepamodās
v. izdzēra etiķa glāzi un izdauzīja visus logus
d. nejauši iemeta elektroierīci vannā
s. no sirdslēkmes bet visi zina
k. vienkārši nomira iemeslus neatklāja radinieki
utt.
kā pamatīga ar lāpstiņām
rotējoša piltuve
ar rēgainu iespējamību
nocirst
it kā
viņš neatnāca
bet es viņa vietā
lai gan nav nekāda sakara
un nav bijis
it kā lērnas hidra daudziem ķermeņiem
sačokurojas
kustina kaklus
nocērtot vienu galvu
vietā izaug fantomgalvas
„atmiņa” kuras nav bijis
pāriet nākotnē kā fantoms

 

***

pēdējais cilvēks ir pārstājis runāt
visi vārdi ir beigušies
pēdējais cilvēks
veica eksperimentus ar valodu
dresēja valodu ar pātagu
līdz no tās palika
vien karogi vienos caurumos
„es taču centos
piespiest valodu teikt
vienīgi patiesību”
bet paraugieties kas sanācis
neviens vairs nerunā
postpatiesības laikmetā
visas valodas nonākušas pie nulles
un sasalušas ledū
pilsētas pārvērtās ledājos
frigidu ledus
skulptūru parkā
pēdējais cilvēks
iet pēc iespējas tālāk
no tā visa
pa piena ledu
pēdējais cilvēks
rāpjas piena aisbergā
tur augšā
viņu piemeklē
piena aklums
pēdējais cilvēks
pat viņš drīz aizmirsīs kas ir runa
vai arī pateiks pašu pēdējo vārdu
kā blīkšķis
vai ātrumkārbas pārslēgšana
atskanēs „klik”
piens sāks pludot verdošs
un ledus izkusīs
„klik”
un parādīsies jauni
skaisti dzīvnieki
daudz labāki par iepriekšējiem
lidojoši astoņkāji ar buldogu galvām
divgalvaini kotiki ar spārniem
zivis ar peļu galvām
pērtiķi ar krupju galvām
(…)
jaunie dzīvnieki
nostāsies ap pirmo cilvēku
un palūgs viņam
pirmo vārdu

 

***

sniegbaltīte ir saslimusi
paņēmusi slimības lapu
nācās aizvietot ar ginoīdu
labu imitāciju
ginoīds labi tika galā ar lomu
neviens neko nepamanīja
pamāte apmierināta
noindējusi ginoīdu ar augli
ginoīds centīgi tēloja upuri
stikla zārkā
komatozā pozā
septiņi punduri
vai septiņi bērni
satraukti stāv pie zārka
vien princis uzodis ka
sniegbaltīte nav īsta
ginoīdam trūka lubrikanta
siekalu dziedzeriem
princis pagriezās
un aizjāja prom
šī ir nepareiza pasaka
ginoīds sāka pinkšķēt zārkā
asaru plūsmai lubrikanta pietika
sniegbaltīte kas vēroja to visu tiešsaistes translācijā
metās skriet cauri mežam ar temperatūru
nedrīkst tak palaist garām savu vienīgo iespēju
jāpacenšas dabūt atpakaļ šo princi
skrēja ietinusies puskažokā
krēslā mednieks
noturēja viņu par dzīvnieku
un sašāva
sniegbaltīte iekliedzās
un nokrita
sārts sārts sniegs
ap īsto sniegbaltīti
sanāca visi meža zvēri
punduri vai bērni
mednieks
un pat raudošais princis
kurš tomēr atgriezās
ginoīds zārkā sagāja uz īso
sniegbaltīte asiņo
sniegbaltīte mirst
sniegs viņas asinīs
pēdējā vēlēšanās —
polaroīda fotokamera
to atnes ļaunā pamāte
sniegbaltīte veic pēdējos
pašportretus pirms nāves
kāpēc tāds arhaisms kā polaroīds?
tāpēc ka polaroīds vienmēr ir oriģināls
nav nedz negatīva nedz kopijas

 

***

„iesākumā nebija ne vārda un ne miesas
tas bija montāžists, kas grieza kadrus,
līmēja tos kādā secībā,
teica kādam —
Žozefīn, ne šonakt”
montāžists jau salīmēja kadrus
izgriezis visus nepieciešamos
pirmsplūdu laikmeta stāstus
par dabas kataklizmām
„stihiskā nelaime
paņēma daudz laika no rīta”
par nebeidzamo mannu no debesīm
no kuras krita pilsētas
jūrām kas atkāpās
atbilstoši stratēģiskajiem plāniem
nārām kurām nav nāves
taču ja nāra ieraudas
tā mirst
par sievietēm
kurām nav
ne paradīzes ne elles
kad tās mirst
no viņām nepaliek nekas
par daudzām stihijām
kuras gribējām aizmirst
sieviete sfinksa smaida ar muti
gorgona medūza smaida ar matiem
nāra smaida ar asti
nav pamata satraukumam
mēs visi esam uz taisnīgas
montāžas sirdsapziņas

 

No krievu valodas atdzejojis Arvis Viguls

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri