Omārs

 


Foto: Anna Milnere

 

Alisa Konrana (Alys Conran) ir velsiešu rakstniece un tulkotāja. Viņas pirmo romānu Balodis (Pigeon) bilingvālā izdevumā angļu un velsiešu valodā pagājušogad izdevis apgāds Parthian Books. Konranas darbi tikuši nominēti Bristoles, Mančesteras un Bātas īso stāstu balvām, kā arī starptautiskajai tulkotāju balvai Lorca. Dzejoļi un stāsti publicēti gan dažādu izdevniecību antoloģijās, gan tādos žurnālos kā Stand, The Manchester Review un New Welsh Review. Patlaban viņa pasniedz radošās rakstīšanas kursu Bangoras universitātē; ir dzīvojusi arī Edinburgā un Barselonā, pārvalda velsiešu, angļu, spāņu un katalāņu valodas.

Pērn septembrī Alisa Konrana viesojās Rīgā, lai piedalītos atdzejas meistardarbnīcā, šogad festivālā Prozas lasījumi 2017 Viesautoru prozas vakarā 9. decembrī viņa lasīs fragmentu no godalgotā romāna Balodis. Piedāvājam viņas īso stāstu Omārs Laura Veipa tulkojumā.

 

Vīri slēpjas gluži kā skolas pagalmā, kad skaita un tad iet meklēt meitenes. Gluži kā tad, tikai viņi ir vīri, nevis meitenes, pat ne zēni kā es. Vīri.

Tūlīt pēc tam, kad nomira mā, pēc vētrām. Tad mēs ar tētu viņus atradām. Mēs viņus atradām guļam laivā jaunajā līcī, kuru esam iesaukuši par Guimona līci. Pagājušogad Guimona līcis bija spēļu laukums, bet tagad jūraszāļu dēļ tas ir Guimona līcis. Mūsu laivā mēs braucām pretī ēnai tumšzilajā jaunā līča ūdenī. Tā bija viņu laivas ēna.

Sākumā viņi nemodās, pat kad mēs šļakstinājām viņiem blakus vēsajā jūrā. Tad tēta vienu no viņiem pamodināja, uzliekot roku uz šaurā pleca. Viņš bija pārāk noguris, lai baidītos. Viņa acis bija sarkanas kā jēla gaļa. Viņš bija izslāpis.

Arī pārējie dzēra no tētas lielās ūdens tvertnes. Viņi dzēra nevis tā kā dzer, bet gan tā kā ieelpo, kad ilgi būts zem ūdens. Viens no viņiem nepamodās. Kad domāju par viņu, viņš vienmēr ir vienā un tajā pašā pozā, sēž laivā gluži kā pārējie. Taču pārējie sāka kustēties. Viņš ne.

Tovakar mēs uz viņu laivas malas atstājām dažas slidenas zivis: karpu un pāris mencas.

Viņi slēpjas no kaut kā, ko es nekad neesmu redzējis, un tas baida arī mani. Kad bija vētras, tēta teica, lai neskatos. Es iespiedu seju viņa vilnas džemperī un gaidīju.

 

„Tēta, kāpēc viņi slēpjas Guimona līcī? Kāpēc viņi nekāpj klintī un neiet uz ciemu?”

„Viņi slēpjas no iestādēm, Mei,” viņš saka. „No policijas. Viņi te nedrīkst.”

„Kāpēc?”

„Te visa par maz citiem cilvēkiem. Mums pašiem priekš sevis nepietiek ēdamā, un viņiem arī. Tur, no kurienes viņi nākuši, arī nepietiek.”

„Tēta, tad kāpēc tu viņiem devi ēdamo?”

Viņš ilgi un lēni izelpo. „Nezinu, Mei. Nezinu.”

Viņu acis katru dienu gaida tētu un mani, pavērstas pret mums kā tintnīcas.

„Maizi,” viņi prasa, lūpām aizveroties un atkal atveroties ap šo vārdu. Viņi nekad neprasa neko citu.

„Jā,” tēta vienmēr teiks un nometīs maisu ar maizi uz akmeņiem pie viņu kājām. Kad viņi metas tam virsū kā bērni, plēsdami ar rokām, viņš aizgriežas un liek arī man aizgriezties, vērdamies plašajā jūrā. Te ir vārtu stabs, kas vēl joprojām stāv, jūras ieskauts. Skatoties uz vārtu stabu, es varu atsaukt atmiņā lielo puišu smieklus un klaigas, kā viņi dzinās pāri laukumam, ātri kā piekrastes viļņi, un kā baltā bumba viņiem sekoja, it kā starp viņu kājām un bumbu stieptos aukla.

Pieēduši pilnus vēderus, vīri mums nebeidz vien pateikties, lai gan tētam dreb galva un man bail no viņu paldies. Pat viņiem viņu pašu paldies smeļas pāri malām. Tāpēc raud viņu acis. Raud viņi. Tie ir lieli vīri, bet viņu acis raud.

Pēc vīriem mēs ejam mājās. Gulēt. Gulta ir vēsa. Spraugas sienās, kur agrāk bija logi, laiž iekšā gaisu, spirgtu kā jūras ūdens. Un varbūt naktī jūra neļaus man aizmigt? Varbūt es nevarēšu aizmigt? Jūra skalojas pret salu un Guimonu, noskalojot to tukšu, gluži kā dienas aizskalo manu mā, tāpēc mirguļo tikai viņas seja, kļuvusi blāvāka, un viņas balss ir devusies ārā, tumsā, atstājot mani.

 

Es pamostos mūsu mājā. Guļamistaba ir vēsa, bet pēc tam virtuvē ir silti. Mā pļavas zāles joprojām karājas virtuvē. Tēta mērcē lēcas. Pēdējā rūgtā šokolāde lēnām kūst uz plīts, kūst, pati pēdējā kūst.       

Uz balkona. Ar skatu uz jūru. Tēta nekad nerunā, kad skatāmies televizoru uz balkona lielajā, siltajā gaisā. Tagad gaiss vienmēr ir tumšs, pat no rītiem. Katru dienu kļūst arvien siltāks. Katra diena ir kā gara, karsta nakts. Televizors naktī raida stāstus, katru dienu vienus un tos pašus. Laivas. Vīri. Laivas. Televizors bieži stājas. Kļūst melns, noņirb un atkal iemirgojas tumsā. Tagad tas stājas biežāk.

Ziņu cilvēks stāsta, kā ieradušos vīrus liek lielajos kuģos un kā viņus pēc tam iesviež atpakaļ jūrā. Viņa rokas runājot ir kā naži. Tās šķēlē gaisu.

Citās jaunajās salās ir tāpat. Arī tur ir laivas. Arī tur ir vīri, tādi kā mūsējie. Viņu sejas rāda ziņās, gandrīz tādas pašas kā mūsējo sejas, taču viņējās ir zem segām. Viņi sēž uz sporta zāles grīdas, kur kāds salicis segas. Viņu acis ir nekustīgas un blāvas, un veras kamerā.

Ziņu cilvēks saka: „Tiek apsvērti efektīvāki risinājumi. Deportācija nav pietiekams atturētājs. Ieslodzījums nav apsverams, tam nepietiek resursu. Galējam risinājumam būs vajadzīga visaptveroša jautājuma caurskatīšana.”

„Par ko tur runā?” es jautāju. Es nezinu tos vārdus. Tie ir gari un auksti vārdi.

„Es nezinu,” tēta saka. Taču viņš melo.

„Tā kā sauszemes platība ir sarukusi,” saka ziņu vīrs. „Vispārpieņemts, ka, ņemot vērā pieticīgo resursu daudzumu, dalīties nav iespējams.”

Tēta sēž uz balkona. Aiz viņa lielās debesis un jūra. Viņš ar roku izveido šūpuli, kurā aijā manu maziņo mandolīnu. Dažreiz es redzu, ka sprauga mandolīnas puncī skatās uz manu tētu. Dažreiz tēta skatās mandolīnas spraugā. Varbūt viņš skumst. Varbūt domā. Varbūt viņš arī var sadzirdēt mammu?

„Tikai nesāc visiem stāstīt par tiem vīriem,” viņš saka. „Ciet klusu.”

„Jā,” es saku, lai gan viņam tas nav jāsaka, jo esmu skatījies ziņas un, kopš mā nomira, tāpat vienmēr klusēju, klausos viņas čukstos.

 

Nu es ar viņu staigāju katru dienu, jo nav jāiet uz skolu. Nekādas skraidīšanas skolas pagalmā, nekādu paslēpju ar meitenēm, nekādu stundu, nekādu mācību. Neviens cits arī neiet uz skolu. Un neviens neiet jūrā kopš lielajām vētrām. Bet mēs esam viņa laivā un braucam gar salu robiem, un līčos viņš pārbauda slazdus, vai tajos nav omāru.

Tēta tagad ir vecs. Krunciņās uz viņa sejas var redzēt sakrājušās sekundes un minūtes, un stundas bez mā. Es skaitu, cik daudz rindiņu. Un ilgās dienas ir sasējušas mezglus viņa garajos pirkstos. Bet tēta vēl joprojām dzīvo jūrai. Arī, pirms mamma aizgāja, viņš savās grumbās bija savācis sāli un jūru. Sāls un jūra sarindojas viļņos viņa sejā. Es nobučoju viņa vaigu. Tas ir ciets. Dzelkšņains. Tēta ir zvejnieks. Es arī būšu zvejnieks. Pirms vētrām viņš man mācīja zvejot. Viņš vēl joprojām mani māca. Bet tagad jūra tukša. Jūra ir balta. Viņš tik un tā saka, ka būšu zvejnieks un ķeršu zivis. Es dzīvošu pie jūras, es dzīvošu.

„Tev neies slikti, Mei,” viņš saka. „Tev neies slikti.”

Es pats ievelku būrus laivā. Tie ir smagi un neērti. Tie velkas cauri ūdenim un atsitas pret laivas malu. Kā mammas koka kaste dauzījās un juka. Tā dauzījās un juka, kad to laida zemē, un mā, viņas kaste bija kā būris. Viņa nomira.

Dažreiz nav nekā. Bet dažreiz joprojām ir pa omāram, kas lēnām staigā pa būra gaisu, kad mēs to ievelkam laivā. Omārs kustas, it kā joprojām būtu zem ūdens, un, kad es uz to skatos, es arī it kā esmu zem ūdens un nevaru dzirdēt, ko tēta runā. Man tā ir vienmēr, kad es redzu omāru. Kopš mamma nomira lielajās vētrās, es esmu zem ūdens kā omārs. 

Ne man vienīgajam tā. Ciema ļaudis staigā tā, it kā peldētu. Viņi līdzinās lēniem lopiem, šie ciema ļaudis. Tikai tēta vēl staigā pa sauszemi, bet varbūt arī ne. Varbūt viņam viss nav kārtībā. Bet viņš joprojām kustas veikli un asi, un uzmanīgi.

Viņš vienīgais zināja par vētru, bija gatavs un nodrošinājies. Tagad ciema ļaudis sākuši par mums runāt, jo mēs vēl neesam izkāmējuši. Vakar kāds puisis man iesvieda ar akmeni, kad gājām garām viņa mājai. Man tas nesāpēja. Nesāpēja.

„Neuztraucies, Mei,” saka tēta. „Vienkārši nepievērs uzmanību. Viņi ir tikai izsalkuši un noguruši, un nobijušies.”

 

Kāds mazs zēns atnāk pie mūsu durvīm un prasa ēdienu. „Ja tavs tētis zināja, ka būs vētra, viņam vajadzēja mums pateikt,” viņš saka. Tēta neļauj man dot viņam maizi.

„Kāpēc ne?” es prasu tētam. Es nesaprotu, kāpēc ne mazajam zēnam. Kāpēc ne, ja mēs tik bieži nesam ēdienu tiem vīriem, kas no mums tik ļoti atšķiras? Un mazajam zēnam ir duļķainas acis un vēders, kas ir dobjš un apaļš, un izsalcis.

„Ciemā ir pārāk daudz cilvēku, Mei. Ja mēs iedosim viņam, rītdien viņš nāks ar saviem brāļiem.”

Es skatos uz tētu. Skatos uz viņu.

„Mums nepietiek visam ciematam,” tēta atkārto. Un, kad es klusēju, viņš saka: „Viņi nedrīkst zināt, ka mums šeit daudz ēdiena.” Un es turpinu klusēt, un tēta uz mani paskatās un tad novēršas. Pagrabā un bēniņos lielās kaudzēs stāv konservu bundžas, kastes un maisi ar ēdienu.

Pirms mazais zēns pagriežas, lai ietu prom, viņš saka: „Vai zināji? Kuģi viņus meklē. Viņi meklē vīrus visapkārt salai. Zināji, vīri ir sabraukuši no citām valstīm. Zināji, ka viņi ir nākuši, lai atņemtu mums ēdienu. Viņi atņems visu tava tēta ēdiena kaudzi.”

Viņi meklē vīrus.

Es aizveru durvis. Eju atpakaļ iekšā. Sēžu ar tētu. Neko. Nesaku. Neko.

 

Mēs sēžam laivā ar omāriem.

„Kāpēc tu viņiem neizstāstīji par vētru, tēta?”

„Viņi neticētu. Viņi nekad man nebūtu ticējuši. Pat tava mamma man neticēja.”

Mēs klusējam, sēžam laivā. Pirms vētrām tēta nedēļu rakās dārzā, lai mēs varētu paslēpties. Viņam bija kļuvis slikti, kad viņš pārnāca no makšķerēšanas, un tad viņš runāja par vētru, kas tuvojas.

„Es redzēju,” viņš teica mammai. „Redzēju pats savām acīm.”

„Ar tevi nav labi, Guilīm. Ar tevi kaut kas nav labi,” mamma teica, raudot un cenšoties viņu noturēt. Es atceros, kā viņa to teica. Viņai mugurā bija zilais džemperis. Viņa raudāja par tētu.

Viņa to izdarīja trešajā dienā, kuru mēs pavadījām patvertnē. „Mei, es aizskriešu uz ciematu. Tavam tēvam kaut kas kaiš. Viņam vajag ārstu. Es drīz atgriezīšos, neuztraucies,” un viņa noskūpstīja manu galvu. Manā galvvidū vēl joprojām ir tas mats, kuru viņa noskūpstīja. Tonakt sākās vētras.

„Tēta, kāpēc mēs dodam ēdienu tiem vīriem, ja viņus nepazīstam?” es viņam prasu vēlreiz, sēžot laivā.

„Viņi te nevienu nepazīst, Mei. Bez mums viņiem nav cerības.”

Bet es zinu, ka tas tāpēc, ka viņš jūtas slikti − par mammu, par mazo zēnu, par ciemu. Mēs sēžam laivā ar lēnajiem omāriem.

Tēta sāka ņemties ar omāriem, jo jūrā vairs nepietiek zivju. Visi tā saka.

„Jūra ir tukša,” saka ciemā. „Jūra ir tik tukša, ka drīz nekā nebūs, un ko mums tad darīt?” Viņi nogroza galvu, nē. „Nē, vairs nebūs dzīvības, kad jūra būs tukša.” Manī ienāk aukstums, kad dzirdu viņus to sakām. Bet viņi nepārstāj teikt, ka jūrā vairs nav dzīvības, un, kad es paprasu tētam, viņš tikai noglāsta man vaigu. Viņš neko nesaka.

Bet vēl ir omāri. Mazajos līcīšos vēl joprojām ir omāri. Tēta saka, tas tāpēc, ka viņi pārtiek no dažām sliktajām lietām, ko vētras ieskaloja jūrā. Tagad tie ir garšīgi un pilnīgi.

Pēc omāriem mēs pietauvojamies aiz raga pie Guimona līča. Mēs pārrāpjamies pāri smailei. Tur ir ala. Mēs katru dienu slepenībā apēdam lēcas, lai vīri mūs nepamana. Tēta negrib ēst viņu acu priekšā.

Tagad ala tur mūs savā mutē. Tēta stāv, skatās lejā uz mazo līci, viņa skatiens atkal un atkal pārskrien pludmalei un viļņiem vietā, kur jūra tiecas zemē. Tagad viņa lielā, siltā, sausā roka meklē manējo; viņa roka tur manējo, it kā tā būtu zīdaiņa roka vai mandolīnas kakls.

Mēs kāpjam lejā, lejā uz Guimona līci. Un lūk, ko es zinu.

Es zinu, kam tālāk jānotiek. Tās būs baltās un sarkanās acis, kas prasa: „Maizi?” Tas būs maizes maiss un rīsu maiss, tā būs āda kā slīpēts koks, man veltīti sakrituši smaidi, un tie briesmīgie „paldies”. Tur būs viņi, un pēc viņiem atkal omāri un mūsu laiva. Visu šo es labi zinu.

Bet šodien jūra ir stulba. Tā ir tukša, un tā mums neko nesaka, kad nokāpjam pludmalē. Uz mums neskatās tintes acis. Un pie pelēkajiem pludmales akmeņiem es prasu. Es prasu visus jautājumus, ko var paprasīt.

„Kur palika vīri, tēta? Kur viņi ir? Vai viņi ir miruši? Vai viņus atrada?” Un tēta nevar atbildēt, un viņš skatās jūrā, kas ir klusa un nemainīga. Viņš atspiežas pret pelēkajiem akmeņiem, un es sēžu pie viņa siltā ķermeņa, un mēs vērojam tukšo jūru, un ir tā, it kā mēs būtu zem ūdens.

Mēs uzrāpjamies atpakaļ klintī. Mēs klusējam. Es neuzdodu jautājumus, jo vairs nav atbilžu, un tētam ir cieta seja. Laivā ir omāri. Viens no tiem ir sastindzis. Tas ir miris. Parasti tie tik ātri nemirst. Tēta to iemet atpakaļ jūrā. Tas ir slikts. Omārs ir palicis slikts. Mūsu laiva izdod klusus trokšņus, slīdot atpakaļ caur tukšo jūru, gar krastu uz mūsu piestātni. 

No piestātnes mēs skatāmies augšā uz savu māju. Mājā kaut kas kustas. Tur kāds ir. Pēc brītiņa var manīt, tur kustas vēl kāds cits.

Mans tēta kliedz „Nē!”, viņš kliedz „Nē!” un skrien pa taciņu augšā uz māju.

Es stāvu pie laivas un skatos. Mūsu mājā ir kliegšana, un viņi cīnās ar manu tētu. Vai tie ir vīri no Guimona līča? Es pagriežu muguru. Es skatos uz jūru. Es skatos uz omāriem. Tie kustas lēnām, it kā viņus joprojām ieskautu jūra.

Kad viss noklust, es pagriežos un kāpju augšā uz māju. Es atveru durvis. Tās ir salauztas, kāds ir izsitis durvis, un tās ir salauztas. Tēta ir virtuvē. Viņš guļ uz grīdas. Kad viņš izdzird durvis, viņš pagriežas uz manu pusi. Viņa seja ir netīra un asiņaina. Viņš uzraušas sēdus.

„Tēta, tev viss kārtībā?”

„Jā,” viņš saka. „Viss kārtībā.” Viņa roka ir pie galvas.

„Viņi tev nodarīja pāri.”

„Drusciņ.”

„Vai viņi paņēma ēdamo, tēta?”

Un viņš klusē. Kad viņš stāv, turēdams rokās smago akmeni, kuru mēs lietojam kapāšanai un lai berztu kviešus un piparus. Viņš tur lielo akmeni un skatās uz mani. Viņam ir duļķainas acis.

„Mei,” viņš saka, un tā vairs nav viņa balss. Tā ir salūzusi balss, it kā viņš vairs kārtīgi nedarbotos.

„Mei,” viņš atkal saka, stāvot un turot lielo akmeni.

„Tēta, kas ir?” es viņam prasu, jo kaut kas nav kārtībā. Kaut kas nav kārtībā.

„Vienkārši pagriezies un stāvi ar muguru pret mani,” viņš saka, it kā es nebūtu es un viņš nebūtu tēta. Es skatos uz viņu. Es ilgi skatos uz viņu. Kaut kas nav kārtībā. Es negribu griezties. Lielais akmens, tas ir tas, kas nav kārtībā.

„Kam tas akmens, tēta?” es viņam prasu. Es nepagriežos, kā viņš man lika.

„Nekam,” viņš saka. Viņš to nomet uz grīdas. Un tad viņš apliek man rokas un tur mani tik cieši, ka man sāp un es sāku raudāt. Tētas acis raud, kad es uz viņu skatos, un es skrienu prom.

Es aizskrienu uz laipu un sēžu tur, līdz man kļūst auksti un sāk gribēties ēst, un tad es dodos mājās, un tur ir omāri.

 

Tagad katru dienu ir tikai omāri. Tagad daudzi no tiem ir sastinguši, kad nonākam pie būriem. Tos, kas jau ir sastinguši, tēta iemet atpakaļ jūrā. Tie ir sabojājušies. Un tagad vairs nav gandrīz neviena omāra, kas kustētos, kaut vai lēnām. Vēl ir tikai gliemežvāku makaroni.

„Viena paka makaronu, pietiks septiņām dienām,” tēta saka, skaitot gliemežvākus.

Šodien ir septītā diena. Mēs sēžam, apēduši makaronus un vienīgo omāru, kuru izvilkām, kad braucām ar laivu.

„Vai tu labi paēdi, Mei?” viņš prasa.

 „Jā,” es meloju. Es stāstu tētam melus.

„Dūšīgi paēdi?”

„Jā.”

„Tev pietika omāru?”

„Jā.”

Tas viņu padara priecīgāku. Mani meli iepriecina tētu. Viņš noskūpsta man galvu, kur to skūpstīja mamma, bet viņa seja smagi piespiežas maniem matiem. Tad viņš paņem mani aiz rokas, aiz rokas un smaida. Viņš tur mani aiz rokas, it kā tā būtu mandolīnas kakls, bet viņa roka drusku dreb. Es paskatos augšā uz viņu, bet viņš atsmaida, un viņa acis ir maigas, un viņš ir kā tēta pirms vētrām. Un viņš izved mani ārā. Mēs izejam ārā, pie mājas sienas. Viņš stāv man blakus pie sienas un ar lielajām rokām pagriež mani pret sienu. Viņš saka: „Skaiti līdz divdesmit, Mei.” Tā ir spēle, kuru mēs spēlējām, kad bija jāiet uz skolu un jāmeklē meitenes un viņas jāatrod. „Nu, Mei. Sāc skaitīt. Aizver acis.” Un es sāku. Es sāku skaitīt. Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi, deviņi, desmit. Kas nāk pēc desmit? Vienpadsmit, divpadsmit, trīspadsmit, četrpadsmit, piecpadsmit, sešpadsmit, septiņpadsmit, astoņpadsmit, deviņpadsmit

 

No angļu valodas tulkojis Lauris Veips

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri