Atšifrēt sevi

 

Dainas Sirmās pirmās dzejoļu publikācijas datējamas ar 20. gadsimta 70. gadu beigām. Un varēja notikt tā, ka pirmās būtu arī vienīgās. Bet nenotika. Sirmā ilgus gadus strādāja par latviešu valodas un literatūras skolotāju Valmieras Valsts ģimnāzijā, audzināja bērnus un dzīvoja laukos, līdz 2011. gadā sāka apmeklēt Literārās Akadēmijas dzejas meistardarbnīcas pie Ronalda Brieža. Jau 2012. gadā izdotais Sirmās debijas dzejoļu krājums Kailsals ir Notikums – autori apbalvo ar LALIGABU, slavē lasītāji un daudzi literatūras kritiķi. 2015. gadā izdotais Iekšpagalms arī tiek augstu novērtēts un saņem literatūras žurnāla Latvju Teksti balvu kā aizvadītā gada labākais dzejas krājums. Nupat, 2017. gada novembra beigās, izdots Sirmās trešais krājums – Dievaines.

Autori satieku Rīgas centrā un vēlos uzzināt ko vairāk par viņas radošajiem procesiem, Literārās Akadēmijas pieredzi, kļūšanu par dzejnieci, rakstnieku paaudžu jautājumu, Dievainēm, ietekmēm, skolotājas darbu un citām lietām. Sirmā uz mani atstāj ļoti patīkama un sirsnīga cilvēka iespaidu. Saņēmusi tik daudz atzinīgu vārdu un apbalvojumu, viņā nav ne kripatiņas no iedomības vai vīzdegunības; domāju, šāda attieksme liecina par cilvēka viedumu un to ir vērts mācīties.

Arturs Skutelis

 

 

 

Kādā intervijā pēc Kailsala izdošanas sakāt, ka jūsu „tagadējos dzejoļos nav nekā no jaunības laikā radītajiem, it kā tos būtu rakstījis cits cilvēks.”1 Sakiet, vai tagad, kad pārlasāt savu nu jau pirms sešiem gadiem izdoto debijas krājumu, jums arī rodas sajūta, ka to ir rakstījusi kāda cita Daina Sirmā.

Ne ne, trīs krājumi, kas man ir iznākuši – Kailsals, Iekšpagalms un Dievaines –, parāda arī pašreizējās izjūtas. Tos, man šķiet, varētu uztvert arī kā trīs manas laiktelpas: Kailsals ir intīms krājums, domāju, to var pieskaitīt pie sieviešu grēksūdzes dzejas, tas ir ļoti personisks; Iekšpagalmā es jau sāku bļaustīties par sabiedriskām tēmām, piemēram, dzejolī Kolka: „pārāk sekli mēs dzīvojam / neizturami daudz slīkoņu mūsu krastos / celsim bāku!”… militārisms tur ir nosodīts un, un…

 

Daudz vēsturisko tēmu.

Jā! Kalpaks un baznīcu grautiņi, un Daugavpils cietoksnis. Un Dievainēs, šķiet, ir tverts kaut kas pārlaicīgs, pārpasaulīgs. Tā ka visi trīs krājumi ir diezgan vienoti.

 

Vai jūs teiktu, ka tie veido vienotu ciklu, ka tiem ir vienota intonācija?

Varbūt. Varbūt, es nezinu, par to jāspriež citiem. Es tos izjūtu kā trīs manas domāšanas veidus.

 

Sakiet, kas jums ir nepieciešams, lai uzrakstītu dzejoli.

To neviens nevar pateikt, tas ir ļoti dažādi. Ja būtu iespējams pateikt, visi varētu sev sarīkot vajadzīgos apstākļus un rakstīt vienu labu dzejoli pēc otra. Man ir kaut kāds impulss nepieciešams, bet labākie dzejoļi ir tie, par kuriem nav iespējams pateikt – kā tie ir radušies, un tu pēcāk tikai izlasi un brīnies, kurš to ir rakstījis un kas tur ir. Bet ir arī dzejoļi, kuri aug lēnām un apzināti – sākas ar vienu vārdu vai frāzi un tad apaug ar asociācijām vai arī neapaug. Un ir dzejoļi, kas rodas no stāstiem. Piemēram, Mēdzūla – es aizbraucu ciemos uz Mēdzūlas pagastu, un man mēdzūlieši izstāstīja par krusta bērziem, par meitenīti, kurai ziemā, nākot no skolas caur mežu, uzbruka vilki, un visu pārējo. Vēl noteikti, lai rakstītu, ir daudz jālasa dzeja, vismaz man, lai turas kondīcija, lai iedvesma var iekrist auglīgā augsnē. Bet citreiz, neskatoties uz visiem impulsiem, kurus es te mēģinu nosaukt, nekas nenotiek.

 

Nesenā sarunā ar dzejnieku Jāni Tomašu viņš atzina, ka brīdī, kad raksta, viņam ir nepieciešams aizslēgt ciet durvis, lai neviens netraucētu, norobežoties no ārējās pasaules, jo viņš ir pilnībā pārņemts ar tekstu.2 Sakiet, kādi ir jums nepieciešamie apstākļi, lai rakstītu.

Dažādi. Dažreiz patīk burzma un lai es tajā esmu viena pati. Piemēram, kaut kādā transportlīdzeklī vai lidmašīnā. Man patīk arī iet pa lielo pilsētu ielām, bezmērķīgi staigāt lielā pūlī, kur es esmu viena. Esmu rakstījusi arī skolā, stundas laikā, kad skolēni strādā patstāvīgi, skolotājs it kā neko nedara, bet seko, ir saspringts. Viņi klusām raksta, un es arī.

 

Jūsu atgriešanās pie dzejoļu rakstīšanas aizsākās ar Literārās Akadēmijas dzejas meistardarbnīcu apmeklēšanu pie Ronalda Brieža. Iepriekšējās intervijās esat minējusi, ka sākāt tās apmeklēt nejaušības dēļ.3 Vai jūs varētu pastāstīt detalizētāk, kas tā bija par nejaušību?

Es ilgus gadus biju strādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju, un skolotājiem ik pa trim gadiem ir nepieciešami kursi. (Smejas.) Skolā biju nostrādājusi 35 gadus, pedagogu kursi bija apnikuši un izdomāju, ka Literārajā Akadēmijā literatūru pasniegs neparastāk, no autora skatpunkta. Dzeja man vienmēr ir patikusi, es vienmēr esmu to lasījusi, arī recenzijas un citus tekstus ap to. Nolēmu apskatīties daiļrades laboratoriju. Nejauši, jā, es tajā laikā nerakstīju. Pieteicos, un man bija svarīgi, ka tas ir par maksu, biju ar mieru samaksāt, galvenais, lai nevienu ar sevi neapgrūtinu, jo es neesmu dzejniece, lai mani negatavo kā dzejnieci vai dzejoļu rakstītāju. Gāju, tā teikt, brīvklausītāja statusā. Ronalds Briedis piekrita, ka tā var būt. Tā tas sākās, nejauši.

 

Un kad kaut kas izmainījās? Kad jūs sapratāt, ka šī nejaušība jūs padara par dzejnieci?

Es pildīju mājasdarbus, visādus interesantus uzdevumus. Sanāca vairāki uzmetumi, tādi kā dzejoļu varianti. Un tad bija mājasdarbs vasaras periodā – uzrakstīt lielāku kopu, ko pēc vasaras apspriest. To izvērtē gan Ronalds Briedis, gan pārējie kursabiedri. Viņi izlasa un izsakās. Es kopu arī biju uzrakstījusi, un tad, man par milzīgu brīnumu, vērtējums bija atzinīgs. Tas bija lūzuma punkts. Man pēkšņi gribējās iet tālāk, cik vien iespējams tālu uz priekšu, ja jau dzejoļi ir tā vērti. Un, ziniet, man vienmēr bija vēlēšanās turēt augstu latiņu, jo ļoti daudzi dzejnieki ir tādi, kas nav dzejnieki – izdod grāmatas vai samizdatus, bet es to izjūtu kā dabas piesārņojumu. Protams, var jau visādi cilvēks izpausties, bet es tā negribēju. Es domāju – vai nu tā ir dzeja, vai nu nav vērts. Un, kad man kompetenti cilvēki pateica, ka tur kaut kas ir sanācis, tad… Meistardarbnīcās apspriestā kopa ir Kailsala pamats, tad Ronalds Briedis arī uzņēmās būt par krājuma redaktoru, sāka veidoties sadarbība ar izdevniecību Pētergailis.

 

Vai bijāt pārsteigta par kritikas augsto vērtējumu un lasītāju lielo interesi pēc debijas krājuma izdošanas?

Oi, tas bija vispār tā… (Smejas.) Nu es nezinu. Tas jau bija, varētu teikt, šoks. Jo es domāju – nu labi, Ronalds Briedis izrediģēja, Pētergailis izdeva un viss, tas ir augstākais sasniegums. Bet tad parādījās pirmā kritika – interneta žurnālā Satori Katrīna Rudzīte bija uzrakstījusi ļoti atzinīgus vārdus.4 Es to joprojām tā īsti nespēju aptvert. Kā tas var būt, ka tik daudz reižu jaunāki cilvēki, divas paaudzes jaunāki cilvēki mani pieņem? Kā tas var būt?! Es biju domājusi, ka man ir piecdesmit sešdesmit gadu vecu cilvēku intonācija. Bet Katrīna Rudzīte taču vēl ir ļoti jauna, un arī citi kritiķi ir daudz jaunāki par mani. Es mulstu no paaudžu atšķirības, jo viņi taču raksta pilnīgi citādi, pilnīgi citā valodā! Kas viņus var saistīt šādā, kā man šķiet, seniskā un, nezinu, laucinieciskā izteiksmē? Es tiešām nezinu. Bet tas, katrā ziņā, ir ļoti patīkami.

 

Ja turpinām par paaudzēm – vai jūs sevi pieskaitāt pie kādas dzejnieku paaudzes? Jūs debitējāt 53 gadu vecumā 2012. gadā. Vai jūs jūtat radniecību ar autoriem, kas arī debitējuši šajā desmitgadē? Vai varbūt – ar vecākas paaudzes autoriem?

Es domāju par to visu ar lielu līksmi. (Smejas.) Es vienmēr intervijās saku, ka esmu apmaldījusies paaudzēs. Kā lasītāja es esmu savā paaudzē, man ļoti patīk Klāvs Elsbergs, Inese Zandere, Anna Rancāne, Māris Melgalvs, Hermanis Marģers Majevskis, Juris Kunnoss, Pēters Brūveris – tā ir mana paaudze. Bet tagad es pēkšņi esmu jaunā dzejniece. (Smejas.) Tas ir jautri. Man ārkārtīgi patīk mūsdienu autoru paaudze – Treibergs, Ostups, Viguls, Vērdiņš, Gaile, Zeļģis –, man šķiet, viņi raksta tūkstošreiz labāk par mani, bet mēs apbalvošanas ceremonijās sēžam pie viena galdiņa. Man piešķīra LALIGABU par debiju, par Kailsalu, un pārējie debitanti tobrīd bija gandrīz manu mazbērnu vecumā. Arī visa žūrija bija jaunāka par mani. Tas bija jautri.

 

Vai jūs sekojat līdzi arī tam, kas notiek pašā jaunākajā latviešu dzejā: Guntim Kursišam, Raimondam Ķirķim, Laurim Veipam? Proti, tiem autoriem, kuri vēl nav izdevuši debijas krājumus.

Jā, protams, es lasu, man tas patīk. Tur ir daudz eksperimentu, es tā nemāku. Priecājos, ka jaunie autori ir aizrakušies citā virzienā, tas ir lieliski, jā. Bet es varu atzīties, ka man ne sevišķi izdodas iebraukt jaunākajā dzejā. Tad palasu palīglīdzekļus: atsauksmes, intervijas, recenzijas, ko kāds gudrāks ir uzrakstījis.

 

Dievainēs – savā jaunākajā krājumā – jūs turpināt runāt par lielām tēmām: mūžību, tautu un tās vēsturi, mītu un folkloras slāņiem. Sakiet, vai, veidojot krājumu, jums ir kāds mērķis vai uzdevums, vai arī tā ir tikai un vienīgi jūsu radošā izpausme – jūs izsakāt sevi, un tas, kas ar krājumu notiek pēc izdošanas, vairs uz jums neattiecas.

Tieši otrais punkts. Es negribu neko pamācīt, es gribu atšifrēt sevi. Ir ārkārtīgi vilinoši – minēt noslēpumus, pārnestās nozīmes, simbolus un mītus. Piemēram, cikls par komponistu Pēteri Barisonu – es apmeklēju viņa muzejmāju Skudras Staburaga pagastā un pierakstīju dzīvesstāstu. Par to, kā viņi atjaunojuši Pirmajā pasaules karā sagrauto māju, par viņa valdonīgo māti Edi, par to, kā viņš mirst, braucot uz kapiem pie mātes, – tas notiek pie priedes, kur cilvēki līdz mūsu dienām, jau pusgadsimtu, nes ziedus, tur ir pielikta plāksne, tas ir kā svētais koks. To visu es tur apskatījos un uzrakstīju. Lai lasītājs domā, kas tas ir. Par uzdevumiem vai neuzdevumiem es nedomāju.

 

Dievainēs jums ir īpašas attiecības ar laiku – jūs daudz kavējaties pagātnes notikumos, tomēr piešķirat tiem arī tagadnes sajūtu.

Jā, redziet, man ir nu jau 59 gadi – pēc vecumposma īpatnībām man šajā brīdī vairāk interesē pagātne, ne nākotne. Bet aktuālā pagātne – īpašā izjūta, ka pagātne notiek pašlaik. Dievainēs laiks ir ļoti sajaukts, es nezinu, kas tur ar to notiek. Visi dzejoļi par mirušajiem ir tagadnes laikā. Valmieras degšana – tur pat datums ir! 1944. gada 22. septembris, bet darbības vārdi ir tagadnes laikā. To pamanīju tikai tad, kad krājums bija sakārtots. Pirmais krājuma dzejolis ir kā anekdote, kur akmeņkaļu SIA Mūžība apkopēja Mirdzīte stāsta: „uz Mūžību steidzos nav laika / piecos Mūžībā jābūt / Mūžības saimniekiem kopsapulce par nākotnes plāniem.” Grāmatas tēls pulksteņmeistars Vespio ir laika etalonam tuvs. Kas ir laika etalons dzejā? Ej sazini.

 

Vai jūs šos pagātnes notikumus redzat kā parādības, kas cikliski atkārtojas ik pēc piecdesmit, simt, tūkstoš gadiem, vai arī tā ir tāda nebeidzama pagātne, kas joprojām turpinās?

Mani ļoti iedvesmo un mulsina formula, ka viss notiek vienlaikus. Es nezinu, kā to ir vai nav izdevies parādīt Dievainēs. Klausos Pētera Barisona mūziku, un tā skan pašlaik. Un Valmieras degšana arī, nu, ne jau tiešā nozīmē, bet mēs ļoti daudz ko sadedzinām, piemēram, vērtības, ko esam cēluši.

 

Lasīju, ka Mārtiņš, jūsu dēls, jums uzdāvināja Aspazijas siju. Tā esot bijusi izmesta Aspazijas muzeja rekonstrukcijas laikā, un jūs to iebūvējāt istabas vidū kā kolonnu. Sakiet, vai Aspazija ir jums svarīgs autors.

Ne tik ļoti, ne tik ļoti. Man vairāk patīk episkie: Plūdons, Veronika Strēlerte, Edvarts Virza – šie autori man vairāk tā kā nāk līdzi. Bet nu Aspazija ir Aspazija. Protams, esmu lasījusi un, iespējams, ietekmējusies, un daudz kas tur ir vērtīgs arī man.

 

Vai ir kādi ārzemju dzejnieki, kas ir jūs ietekmējuši?

Es vispār esmu nekritiska lasītāja. Es tāda jūsmotāja esmu. (Smejas.)

 

Jūsmotājs taču ir brīnišķīgs lasītājs.

Jā, es priecājos par katru labu grāmatu, par katru labu publikāciju. Patiešām. Es ne sevišķi lasu svešvalodās, bet man ļoti patīk bilingvālie izdevumi, Neputna samta sērija: Haņina grāmatu ilgi nēsāju sev līdzi un Kamingsu, un tagad Dikinsoni. Arī Rilke man patīk, Simičs, Harmss, Bukovskis.

 

Turpinot par iespējamajām ietekmēm un iedvesmas avotiem, vēlos jautāt par jūsu skolotājas darba pieredzi. Sakiet, vai zināšanas par latviešu literatūras vēsturi jums kā dzejniecei palīdz vai traucē.

Jā, es labāk orientējos vecākajās paaudzēs, ne Ķirķa paaudzē, tas ir skaidrs. Esmu izlasījusi teju vai visu latviešu klasisko literatūru, tas bija mans darba pienākums. Es tiešām nezinu, vai tas palīdz vai traucē. Lai par to spriež lasītāji un kritiķi.

 

Sakiet, kā jūs izvēlējāties tekstus, kurus uzdot izlasīt saviem skolēniem.

Centos rast individuālu pieeju. Domāju, ir traki, ja liek kaut ko lasīt obligāti. Kā skolotāja, kas strādājusi tik daudzus gadus, es vienkārši jutu, ko tieši noteiktā brīdī vajag. Un skolu programma jau atļauj – literatūras standartā nav nosaukts neviens rakstnieka vārds uzvārds vai darbs. Arī secība nav nosaukta, skolotājs var veidot savu programmu pats. Piemēram, darbus no romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts es sadalīju pa grupām – pirmā lasīja to romānu, otrā citu utt. Puikām labāks ir Bereļa Vārdiem nebija vietas un Bankovska 18, meitenēm patīk Gailes Stikli. Es, cik varēju, devu skolēniem izvēli – ko lasīt. Domāju, ka tad, ja grāmata nepatīk, tā ir jāliek nost un jāņem cita. Es gan zinu, ka ir autori, kas aiziet arī pilnīgi visiem: Remarks, Veidenbaums, Vērdiņš… Joņeva Jelgava 94, protams. Vēl ir labi, ja literatūrai klāt nāk papildspēki, piemēram, Nacionālā teātra izrāde Svina garša. Kad lasījām Dvēseļu puteni, tad parasti devāmies uz Tīreļpurvu. Dzejas stundās tik ļoti palīdz, piemēram, grupas Zāle un Sigma.

 

Vai savā pēdējo gadu skolotājas darba pieredzē bijāt saskarusies ar cenzūru? Proti, ka kāds no mācību iestādes vadības vai skolēnu vecākiem paziņo, ko drīkst un ko nedrīkst lasīt literatūras stundās. Jūs noteikti atceraties gadījumu ar Agneses Krivades dzejoli ō.

Nevajag nekādu cenzēšanu. Skolā un citviet svarīgi ir lietot, iemācīties lietot visas valodas bagātības, arī visus leksikas slāņus, ieskaitot vienkāršrunu. Tēlainā, precīzā valoda, metaforas, spēja emocionāli izteikties un argumentēt, liels vārdu krājums – tas ir svarīgi. Latviešu valodas stundās šobrīd māca gramatiku un pareizrakstību, bet šīs funkcijas mūsdienās bieži vien jau veic dators. Es valodas stundās centos parādīt valodas bagātību, lai skolēni rada savas metaforas, lai viņi domā par valodu, lai tā ir individuāla, izteiksmīga un interesanta. Piemēram, uzdevums – runāt par sevi trīs minūtes dusmīgi, romantiski, mītiski, simboliski, rupji, tas ir, izvēlēties emociju, kura interesē. Noteikums – jābūt tēlainībai, vārdiem pārnestā nozīmē, neparastībai. Un vērtētājs izraksta, cik tad ir šo neikdienišķo momentu stāstījumā. Bet skandālu nebija, nekādas cenzēšanas.

 

Sarunas noslēgumā – vai jums jau ir ieceres nākamajiem literārajiem darbiem?

Pāragri par to tagad runāt. Neko neteikšu.

  1. Čirkste, Daiga. Nepievienojos gaudām, ka Latvijā trūkst spēcīgu, uzņēmīgu vīriešu. Intervija ar dzejnieci Dainu Sirmo // Latvijas Avīze, 2013. gada 1. novembris.  (back)
  2. Saruna un tikšanās ar dzejnieku notika Andreja Upīša memoriālajā muzejā 2017. gada 10. oktobrī. Sarunas audioieraksts atrodams muzeja arhīvā.  (back)
  3. Piem.: Rukšāne, Dace. Intervija ar Dainu Sirmo. Kad dzīve nones mierīgos ūdeņos // Diena, 2013. gada 10. aprīlis.  (back)
  4. Sk.: Kuduma, Katrīna. Sulīgu dzērveņu sauja kā ēsma // Satori, 2012. gada 13. jūnijs.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri