Dzeja, kas aizslauka šaubas

 

Mūziķis, grupas Sigma vokālists un taustiņinstrumentālists, un literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš sarunā ar Punctum atklāj, kāpēc albuma Mitoloģijas tapšana prasījusi tik daudz garīga un fiziska spēka, kā citu autoru dzejas tekstu izmantošana mūzikā atvaira šaubas, bet vienlaikus ir grūts izaicinājums, kā arī runā par literatūras un mūzikas ciešajām saitēm gan vēsturiski, gan mūsdienās.

Albuma Mitoloģijas dziesmu tekstos izmantoti Kārļa Vērdiņa, Ineses Zanderes, Ulža Bērziņa, Annas Auziņas, Ingas Gailes, Marta Pujāta un Jāņa Rokpeļņa dzejoļi. Mūzikas autori ir visi trīs grupas dalībnieki – Jānis Ozoliņš, Kaspars Lastovskis un Uģis Eihvalds.

8. un un 9. martā LKA Nacionālās filmu skolas paviljonā notiks koncerti, ar kuriem tiks atzīmēta albuma iznākšana.

Laura Brokāne un Aivars Madris

 

 

Laura Brokāne: Es labprāt sarunu sāktu ar Ineses Zanderes citātu no intervijas žurnālā Latvju Teksti: „Saskare ar bērnu literatūru un mūziku atraisa cilvēku aiz vārdiem esošai vai ap vārdiem esošai atmosfēriskai formas izjūtai.” Kā tu sev esi formulējis literatūras un mūzikas attiecības, ņemot vērā, ka jaunajā albumā Sigma komponējusi mūziku dzejoļiem, nevis otrādi?

Uzdevums nebija viegls, jo gatavs dzejolis jau nosaka lielu daļu no tā, kā vari to muzikāli interpretēt. Ir ļoti svarīgi, ka Mitoloģijās izmantotie dzejoļi ir muzikāli teksti. Un muzikalitāte nav tikai ritms un atskaņas, arī verlibrā radītu tekstu dzejnieks var muzikāli iznest.

Runājot par teksta un mūzikas attiecībām, protams, dzejoļa atšķirība no dziesmas teksta ir tāda, ka tas ir pabeigts mākslas darbs, vērtība pati par sevi. Dzejolim nevajag mūziku, man vajag šo dzejoli, ja vēlos radīt dziesmu.

 

L.B.: Kāda ir tava darba metode, komponējot dziesmas ar dzejas tekstiem? Ciktāl ļauj sev vaļu atkāpties no teksta radītajām asociācijām, šķietamā vēstījuma un radīt savu, pilnīgi jaunu muzikālu interpretāciju?

Daļā albuma dziesmu tekstus esam interpretējuši no jauna. Piemēram, lirisko varoni no M. Pujāta dzejoļa Es uzcelts stāvu padarījām psiholoģiski nelīdzsvarotāku. Dziesma Ja man saule sākumā pakļaujas Zanderes tekstam, bet pēc tam autores sistēma tiek izārdīta, vārdi tiek izdziedāti pēc citiem nosacījumiem. Savukārt Gailes Kūku Marija ir pavisam sagraizīta kā mozaīka. Lai būtu gan teksta un mūzikas saplūsme, gan pievienotā vērtība, ir arī pašam jāsniedz subjektīvais ieguldījums – sava interpretācija. Nedomāju, ka, izvēloties kādus aspektus pasvītrot vai dekonstruēt, dzejolim tiek nodarīts pāri. Dzejnieki tam ļaujas, jo saprot, ka tie ir citi spēles noteikumi. Galu galā, arī skaitot dzejoli, parādās runātāja interpretācija, tas ir neizbēgami.

Jūs jau zināt, ka man ļoti tuva ir arī konceptuālā dzeja, bet mūzikas aspekts dzejā man kā lasītājam vienmēr ir bijis svarīgs. Vēsturiski dzeja ir tikusi dziedāta – antīkā dzeja tika izpildīta mūzikas pavadījumā. Lai arī mūsdienās tas nav obligāts nosacījums, es domāju, ka arī šobrīd daudziem talantīgiem dzejniekiem muzikalitāte nav zudusi, tāpēc gribas oponēt viedoklim, ka latviešu mūsdienu dzeja nav komponējama. Ar dzeju kā dziesmu tekstu ir jābūt uzmanīgam – ja dziesmā var ielikt citu dzejoli, un tā principā nemainās, tas liecina par to, ka dzejolis nav centrā. Ar šo problēmu saskaramies, adaptējot dažas dziesmas angļu valodas versijai, ko ar Latvian Literature atbalstu šogad prezentēsim Londonas grāmatu tirgū. Tulkotājai Ievai Lešinskai tas ir neiespējams uzdevums. Viņa faktiski pārrada tekstus no jauna.

 

Aivars Madris: Angļu valodas versijā sanāk dzeju radīt mūzikai.

Jā, protams. Ir svarīgi, lai teksta adaptācija angļu valodā iederas muzikāli. Ja nebūtu piedāvājuma saistībā ar Londonas grāmatu tirgu veidot nelielu ierakstu, diez vai es gribētu veidot angļu valodas versiju. Protams, tā ir zināmā mērā vardarbība pret dzejoļiem latviešu valodā.

 

A.M.: Iepriekšējā albumā Sazaroto taku dārzs tu biji arī dziesmu tekstu autors. Kāpēc šajā albumā izlēmāt izmantot tikai citu autoru dzeju? Mūsdienu latviešu dzejas popularizēšanas nolūkā?

Kā eksperiments pirms šī albuma bija projekts Dzejkoncerts – akustisks, vienkāršs muzikāls priekšnesums, kurā gribējām izvirzīt dzeju priekšplānā. Tagad, iekļaujot daļu tur izskanējušo dziesmu albumā, rezultāts, protams, ir cits, arī tāpēc, ka tolaik skanējumu noteica koncerta vietas – Rīgas Doma – akustika. Dažas dziesmas, piemēram, Mikēnieti, esam mainījuši minimāli, bet citas darba procesā, ejot cauri visiem slāņiem, esam pārmainījuši radikāli.

Uz jautājumu par to, kāpēc izvēlējos citu autoru dzeju, ir vairākas atbildes – jā, arī popularizēt un izmēģināt kaut ko jaunu. Ļoti lielu brīvības sajūtu šajā ierakstā dod apziņa, ka dziedi ļoti labu tekstu. To var salīdzināt ar atomsprādzienu, kas aizslauka visas šaubas. Tā kā teksta sacerēšana prasa daudz spēka, visu enerģiju varējām veltīt mūzikai. Sigma noteikti arī turpmāk strādās ar dzejnieku tekstiem, ir kāda nākotnes iecere šajā virzienā, taču tas nenozīmē, ka es vairs nerakstīšu dziesmu tekstus.

 

A.M.: Izveidot vienotu albuma kompozīciju varētu būt diezgan liels izaicinājums, jo šo dzejnieku teksti ir ļoti dažādi.

Jā, tā ir. Albuma kompozīcijas dēļ daudz ko atstājām ārpus šī albuma, lai viss saslēdzas un strādā kā vienots veselums. Dažas dziesmas atsijājās jau darba procesā, citas – pēdējā brīdī. Veidojot albumu, esi tik ļoti koncentrējies uz katru dziesmu, ka beigās ir jāatiet nost, lai redzētu kopainu.

Man ir svarīgi, ka albumā parādās dažādi skatpunkti. Keita Buša kādā intervijā ir teikusi – mani vairs neinteresē mūzikā tikai rādīt savas emocijas. Interesanti ir iemiesoties citos tēlus un darīt to, ko pirmajā brīdī izvēlētos nedarīt. Šī atziņa uz mani atstāja spēcīgu iespaidu. Dziedot cita radītu tekstu, man, pirmkārt, tas ir jāpieņem kā savs, radot tam mūziku un, otrkārt, to izpildot. No vokālā viedokļa man ir bijis ļoti sarežģīts ieraksts. Dziesmās Aiz naida un Es uzcelts stāvu izpildījuma ziņā es sasniedzu robežu, kad man jau kļuva fiziski grūti. Atrodoties uz tādas dziedkliegšanas falsetā robežas, pēc tam divas, trīs dienas nevari parunāt. Vairākiem tuviem draugiem jau teicu, ka, iespējams, pēc desmit gadiem šīs dziesmas vairs nevarēšu nodziedāt. Bet šobrīd es to varu, tāpēc ierakstā gribēju izdarīt maksimālo. Dažbrīd tas bija absolūti traks eksperiments – grupas biedri man pat sēja dēlīšus un ābolus pie vēdera preses, lai es justu sāpes spiediena un pretestības dēļ. Koncertā es noteikti nepretendēšu uz šādu dziedājumu, jo ierakstā koncentrējies tikai uz vienu darbību un veic to tik daudz reižu, cik nepieciešams. Koncertā tas atšķiras, jo es gan dziedu, gan spēlēju klavieres.

 

A.M.: Šī albuma muzikālais smalkums un niansētība ir patīkams pārsteigums.

Domāju, liels ieguvums bija tas, ka varējām 2016. un 2017. gadā kādu laiku pārcelties uz grupas biedra Kaspara ģimenes vasarnīcu Ikšķilē, lai strādātu pie albuma tapšanas. Pirmos demo ierakstus radījām jau 2015. gadā. Ikšķilē bija brīnišķīga iespēja nesteidzīgi strādāt. Varējām koncentrēties uz darbu, neuztraucoties par naudas aspektu, kā tas ir ierakstu studijās. Šajā albumā mēs pilnīgi visu darījām paši, izņemot skaņas apstrādi, ko uzticējām superprofesionāļiem – Pītera Geibriela dibinātajai studijai Real World Studios Lielbritānijā. Tā ir viena no labākajām studijām pasaulē. Viņi ir strādājuši ar tādiem mūziķiem kā Godfrapp, Bjorku, New Order… Mēs, protams, uz tā fona esam mazi kukainīši. Vienlaikus viņi saprata, ka savu darbu uztveram ļoti nopietni, lai gan neesam ne slaveni, ne pat pazīstami, taču tehniski spējām skaidri formulēt, ko gribam panākt, turklāt dziesmu pamatā izmantota dzeja, pret ko jāizturas ļoti uzmanīgi. Mūsu vēlme bija visiem neskaitāmajiem komponentiem, kas albumā iekļauti, sasniegt līdzsvarotu, ļoti niansētu skanējumu, ko Latvijā nebūtu varējuši panākt. Un mums ļoti simpatizē ar Geibriela mūzikas radīšanas filozofiju saistītais studijas virziens – izmantot analogās ierīces arī skaņas māsterēšanas procesā.

 

A.M.: Albums ir arī ļoti kompakts. Un lielākoties dziesmām ir interesanta struktūra, kas ir pakārtota tekstam. Kad izskan teksts, pārsvarā beidzas arī mūzika, reti izmantotas, piemēram, muzikālas starpspēles.

Viens no iemesliem, kāpēc albums ir īss un kompakts – 35 minūtes – ir tas, ka joprojām sapņojam, ka izdosies izdot arī plati. Lai plate būtu kvalitatīva, ir jāiekļaujas 40 minūtēs. Runājot par dziesmu uzbūvi un formu, jā, mēs mainījām komponēšanas veidu – pirmais nosacījums bija strādāt tieši ar tekstu. Sazaroto taku dārzā dziesmas ir garas, ar ilgām izskaņām. Mēs sapratām, ka negribam darīt to pašu. Liels izaicinājums ir arī tas, ka vairākiem dzejoļiem, ko izmantojam Mitoloģijās, jau ir citas dziesmu versijas – Troksnis ir Pērkonam, Ja man saule ir gaisīgs, maigs, romantisks kora mūzikas skaņdarbs Raimonda Paula versijā projektā Saules dziesmas, grupa Gas of Latvia ir radījusi dzejoļa Es uzcelts stāvu versiju, Kūku Marija ir Suņu stundas un citu mūziķu repertuārā. Tas parāda dzejas dažādību un subjektīvo pievienoto vērtību. Veidojot šo albumu, mēs ļoti daudz strādājām ar formu, bet šoreiz nevis, piemēram, instrumentālu starpspēļu kontekstā, bet citās niansētās lietās. Es domāju, visi ieliktie muzikālie triki un tehniskie paņēmieni klausītājam nemaz nav jāzina, tie ir intuitīvi jāsaklausa dažādajos, rūpīgi saliktajos slāņus. Mēs spēlējāmies un citējām arī dažādus komponistus – (Filipu) Glāsu, (Johanu Sebastianu) Bahu, (Igoru) Stravinski, (Arvo) Pertu un citus. Bet šīs atsauces klausītājam nav obligāti jāsaklausa. Salīdzinot ar Sazaroto taku dārzu, var teikt, ka tagad formu veidojām no detaļām, nevis lielos vilcienos kā iepriekš, tagad bija iešana dziļumā.

Protams, ja ir tik daudz slāņu un nianšu, albuma miksēšanas posms ir ļoti grūts. Pateicoties Haralda (Stenclava) entuziasmam un profesionalitātei, rezultāts ir ļoti labs. Vairākās dziesmās piedalās arī stīgu kvartets EVVEntus (Viktorija Žukova – vijole, Jekaterina Vaškeviča – vijole, Vika Osipoviča – alts, Elīza Sestule – alts), kura partijas aranžējām kopā ar komponistu Platonu Buravicki. Tas arī bija milzu darbs – ielikt šo skanējumu pārējā kontekstā.

Vispār es secināju, ka dziesmu īsums, atsauces uz literāro tekstu un citi šī albuma komponenti saistās ar 1960. gadu rokmūziku. Negaidītā kārtā Mitoloģijās es saklausu drīzāk rokmūzikas ietekmi, lai gan akadēmiskajai mūzikai šajā ierakstā arī ir neatsverama loma. Ieraksta beigu posmā aizvien biežāk iedomājos par Jefferson Airplane superslaveno dziesmu White Rabbit. Dziesmas tekstā, protams, ir visiem zināmā atsauce uz Alisi Brīnumzemē, bet cik daudzi ir aizdomājušies par to, ka mūzikas uzbūves pamatā ir parafrāze par (Morisa) Ravela skaņdarbu Bolero? Šobrīd White Rabbit uzskatām par rokmūzikas klasiku, bet patiesībā tā ir būvēta no atkārtošanās un atsaucēm, kas faktiski ir minimālismam raksturīgā ostinācija. Šī dziesma ir pierādījums tam, ka 60. gadu rokmūzika nenoveco, jo tā ir gudri būvēta un nav balstīta tikai emocijās vien. Tāpēc 60. gadi visu laiku tiek citēti no jauna.

 

L.B: Vai albuma nosaukums Mitoloģijas arī norāda uz citēšanu, apzinātu atkārtošanos?

Daži teiks, ka nosaukumu Sazaroto taku dārzs paņēmām no (Horhes Luisa) Borhesa, bet šoreiz Mitoloģijas – no (Rolāna) Barta. Patiesībā, kad diskutējām par nosaukumu, es par Bartu šajā kontekstā nemaz nedomāju. Kad sākām ierakstīt albumu, bija jau skaidrs, kā tas sauksies, un visi grupā tam piekrita. Mitoloģijas liek domāt par to, ko dzeja dara ar valodu, ko mūzika dara ar dzeju – šeit visur funkcionē mītiskošanas slānis. Šoreiz albuma ideju nevar izteikt vienas konkrētas dziesmas nosaukums, jo pārstāvētie dzejnieki ir ļoti dažādi. Bet šajos tekstos ir izmantoti mitoloģiski tēli vai atsauces uz mitoloģiju. Mitoloģijas kā visaptverošs nosacījums ir daudzskaitlī, jo skatījumi ir dažādi. Protams, es apzinos atsauci uz Bartu, jo arī ikdienas dzīvē atsevišķas parādības un lietas mēs pakļaujam mītiem. Bet tas nav analoģiski kā ar albuma Sazaroto taku dārzs nosaukumu, kur saikne ar Borhesu bija nepārprotama. Un atšķirībā no pirmā albuma šoreiz darbojas tāda kā virzība uz totālas mākslas ideju. Dzeja un mūzika ir sākums turpinājumam – arī albuma noformējums, klipi un citi vizuālās mākslas papildinājumi iet roku rokā ar mitoloģiju ideju. Vizuālās mākslas pārstāvjiem, kuri piekrita iesaistīties, pašiem mitoloģiju tēma šķita saistoša. Albuma noformējumā ir mākslinieka Ata Jākobsona atveidots vīrieša torss, kurā apvienota ķermeņa interpretācija antīkajā un mūsdienu mākslā. Vai, piemēram, Katrīnas Neiburgas veidotajā dziesmas Kūku Marija klipā tiek veikts afrikāņu ciltīs un Sibīrijā izmantots rituāls, kurā cilvēks sevi aprok dzīvu, gūstot enerģiju no zemes. Mitoloģiju ideja paplašinās, redzot kopainu.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri