Ar roku zīmēti filmu plakāti

 

Foto: Daina Tabūna

 

Don’t Worry, It will Come to You

Kārļa Vērdiņa balsī

Reiz kādā dīkā svētdienā, kad izlietnē skrubināju netīros traukus, tas atnāca pie manis. Pie durvīm nezvanījis, kedas paklājiņā nenoslaucījis, tas izmetās virtuves krēslā un pieprasīja griķus. Diemžēl mājās tikai grūbas vai auzas, bet, nē, vajag tieši griķus – un lai ir tādi pufīgi. Nu neko, taisījos uz veikalu, jo, kā nekā, kad tas ir atnācis pie manis, prom jau nedzīs: baroju ar kūpošām griķu bļodām un priecīgs draugiem stāstīju – tas beidzot atnāca pie manis! Izlietnē krājās dakšiņas un karotes, bļodu izkaltušās iekšas pievilināja treknas mušas. Tagad prasa kartupeļu biezeni ar speķa krikumiem: jābūt čaganam, glīzdainu pļuru neēdīšot, lai pat nedomā. Naudas, protams, vairs galīgi nav, es pats arī tāds izkalsnējis, bet, ja vajag biezeni, tad vajag. Drīz jau sāk sveicināties ar kaimiņiem, it kā te dzīvotu. Varbūt jāparunājas, lai mazliet pieklājīgāk uzvestos. Bet jau simtu vienpadsmito nakti ieraujos segā kā gliemis čaulā, kamēr aiz sienas šķind bļodas un katla vāks. Es guļu vaļā izdegušām acīm un gaidu, kad tas pie manis nāks.

 

Koncerts Elles Ķēķī

Nākamā dziesma
ir par pēkšņu iemīlēšanos
svešiniekos,
saka tulpei līdzīga ģitāriste
kroga piekarsētajā kaktā.

Pie bāra sirma kundze
blenž spogulī, kas stāv aiz letes,
viena acs ir lakricas glāzīte,
otra – olu liķieris.

Tagad es nospēlēšu dziesmu,
ko sarakstīju ļoti grūtā dzīves periodā,
vēsta no kaut kurienes nākoša balss
neiederīgā toņkārtā.

Pelēkbalti mati
izlīst pār galda virsmu,
un vārdi Ziniet, ir brīži,
kad vienkārši gribas nebūt,
un par to arī nākamā dziesma
emanē no nekurienes.

Pa deju grīdu pustumsā
viens pats puspaceltām rokām
līgojas puisis,
līdzīgs šķiņķim.

 

***

Domas sākās, šķiet, piecu gadu vecumā,
ilga vien dažas sekundes, pat mazāk –
kā mirklīgās šausmas, kad pamani sirseni
uz krekla piedurknes.
Tomēr pa šo īso intervālu
kā caur plēsumu plastikāta baseina sānā
paspēja izšļākties visa bērnība.
Tādēļ nav savādi, ka piemetās panikas lēkme:
tā ir atšķirība starp vienu augšupvērstu naglu,
kas caurdur pēdu, un adatu gultu,
kas – ļaunākajā gadījumā –
atstāj zilsārtus punktiņus mugurā.
Es biju priežu mežā,
apstājies pie skujām noklātas kāpas.
Šobrīd to grūti aprakstīt, bet pirmais, ko ievēroju,
bija tas, ka manai redzei atklājas jauns telpiskums,
tas ir, es sapratu, ka skatiena taisne jeb,
precīzāk, skatiena stars stiepjas bezgalīgi:
šie koki ar lūpošo, zilgano mizu,
šīs netīrās smiltis un pat akvamarīna debesis,
no kurām uzvējo līcis, viss saskatāmais
ir tikai šķērslis redzes vektoram;
vien priekšā stāvoši priekšmeti,
skatienu aizsedzoši.
Secinājumi slēdzās kopā kā
nebeidzams kravas vilciens,
kas neļauj šķērsot dzelzceļu,
līdz es atsēdos uz sakņainās takas
un pirmo reizi apjautu, ka man nāksies nomirt.
Par laimi, šī atklāsme, kas tolaik
lika aizcirsties plaušām,
bet tagad kļuvusi par retu
smaidu avotu, drīz izdzisa,
it kā aizraujot aizkarus
un atgriežot prātu siltumā.
Pēc vairākiem gadiem,
kad viesojos pie radiniekiem,
es bēniņos uzgāju kumodi
ar melniem, atbīdāmiem stikliem.
Līdzās veciem pornožurnāliem
es tur atradu rūpīgi sarullētus,
ar roku zīmētus filmu plakātus:
kāda padomju kino entuziasta
neoficiālo un privāto kaislību.
Turklāt daži zīmēti neuzņemtām,
pilnīgi izdomātām filmām.
Plakātus, kas gadiem gaidījuši tumsā,
es iznesu uz balkona,
kur visi tos var apskatīt,
kur tie – vēl svarīgāk –
varētu beidzot
izbalēt saulē.

 

Filozofijas pasniedzēju cilātie priekšmeti

Pildspalva,
ko virpināt pirkstos,
demonstrējot
fenomenoloģisko redukciju;

kafijas termosiņš,
objektīvi nesasniedzamais,
kas laipni palīdz
sarežģītu ideju izklāstā;

šī telpauga cietās lapas,
kas vardarbīgi novienādotas
ar vārdiem „cietās lapas”;

un Galds, visu piemēru karalis,
līdzās karalienei Gultai:
visdažādākās virsmas
Rietumu metafizikas skaidrošanai –
no koksnes imitācijas
līdz tīram melnalksnim.

„Dižgara prātulu,”
lektors atšķaida kafiju
ar krāna ūdeni,
„ilustrē vienkārša
vaska piciņa.”

Bet mums noderēs
tas, kas pa rokai,
visparastākās
kancelejas preces,
biroju krēsls, brilles,

haotiskā dokumentu mapīte.

 

***

Variācija pēc Lāslo Krasnahorkai romāna „Karš un karš”

Paskatieties uz šo biļeti, pasažieris pēkšņi izteic, gandrīz pārsteigdams sevi, nemaz nerunājot par kasieri, kas izbīlī mazliet salēcās krēslā, kad viņš caur spraugu restotajā lodziņā pabāza plaukstā sažņaugto un nu jau saņurcīto papīra strēmelīti, vienlaikus noģiedot, ka līdz elkonim, iespējams, roku nevajadzēja grūst, bet tūlīt pat apjaušot, ka runāt viņš jau ir sācis, līdz ar to atgriešanās vairs nav variants, jo, galu galā, viņš tiešām lūdz piedošanu, viņa sakāmais, kas reizē ir arī iemesls, kādēļ viņš tik spēji norādīja uz nu jau pavisam saburzīto papīrīti, ir svarīgāks – ja ne vismaz steidzamāks – par vispārpieņemtajām pieklājības normām, kas, ja viņš drīkst tā izteikties, biežāk ir šķērslis divpusējai izpratnei, nevis tās veicinātājs, un, lūk, tieši par izpratni pasažieris grib runāt, tieši par šī vārda nozīmi viņš vēlas šīs necilās autoostas vienīgajai kasierei pastāstīt šajā bezdievīgi aukstajā rītā, ja šo sasalušo tumsu vispār var nosaukt par rītu, un viņš grib norādīt ne tik daudz uz pašu biļeti, cik uz tās saburzītību, taču viņš lūdz atvainošanu, protams, varbūt labāk būtu, ja viņš mazliet paskaidrotu, ko tieši ar to domā, jo viņš labi saprot, ka šādi nav pieņemts svešiniekus uzrunāt, tomēr, kā jau viņš iesāka teikt, pirms divām nedēļām viņš ir piedzīvojis atklāsmi, ja viņš tā to drīkst nosaukt, un kopš tā brīža pasažieris ir apsolījies neieslīgt atpakaļ agrākajos paradumos, un tas daļēji ietver arī uzvedības konvencijas, kas padara viņu galīgi aklu, turklāt ne tikai pārnestā nozīmē, bet caurcaurēm fizioloģiski neredzīgu, ko dīvainā kārtā viņš pat ilgus gadus, ilgus akluma gadus, nemaz nebija pamanījis, un, ticiet viņam, frāzes „nepamanīju, ka esmu akls” ironiju viņš labi apzinās, tieši tāpat viņš zina, ka tagad viņam ir jārēķinās ar sava liktenīgā solījuma sekām, tādēļ viņš centīsies izteikties ātri un maksimāli lakoniski, jo, patiesību sakot, viņam visdrīzāk nav daudz laika, lai paspētu visu pastāstīt samulsušajai kasierei, un viņa stāstāmais nudien ir ar visaptverošām implikācijām, jo, sakiet, vai jums kādreiz ir bijis tā, pasažieris vaicā kasierei, ka tiek uzdots vienkāršs jautājums, visikdienišķākais jautājums, piemēram, „kā no šejienes visātrāk nokļūt līdz Sarajevai?” vai „kur var nopirkt zamša lietusmēteļus?”, un jums šķiet, ka, lai pilnvērtīgi atbildētu, ir vienkārši abiem jāapsēžas, jāsaslēdzas skatienos vai pat jāsadodas rokās un jārunā mūžīgi; varbūt kasierei tā nav bijis, bet aizpagājušnedēļ viņš cepa maizi, un, lūk, šeit viņš nonāk pie svarīgā, jo – paskatieties uz šo loksnīti, pat tad, ja šis mazais dokuments ir mazliet ielocīts, tā vairs nav tā pati biļete, kas bija iepriekš, un tieši to viņš ieraudzīja, cepot maizi jeb, pareizāk sakot, maisot mīklu tajā izšķirošajā dienā aizpagājušnedēļ, kad viņš ievēroja, ka mīklas maisīšanā viņš ir akls, ka viņš nokavē tik daudz pārvērtību lipīgās masas struktūrā un ka vienīgais veids, kādā to pa īstam saprast, vienīgais vieds, kādā saprast jebko, un šeit viņš lūdz kasierei ieklausīties uzmanīgi, jo viņš mēģinās atrast vispiemērotākos vārdus, pasažieris saka, beidzot nolaizdams roku, kas līdz šim brīdim bijusi taisni izstiepta pret nu jau manāmi uztrauktās kasieres seju, pilnīga izpratne ir drīzāk metamorfozes jautājums, un, jā, viņa autobuss laikam tūlīt jau aties, bet jebkurā gadījumā, lai arī viņš zina, ka tas izklausās mazliet ezoteriski, nepārprotiet viņu, tas nav tā domāts, jo galvenais ir tas, ka saprast šo biļetīti un tās dažādās saburzītības pakāpes, saprotiet, ir tāpat kā saprast maizes cepšanu, skatoties uz mīklu un tās dažādajām samaisītības stadijām, piedodiet, viņam ir jāskrien, tomēr viņš cer, ka nobālējusī kasiere neņems ļaunā un pacentīsies apjēgt, ko viņš domā ar vārdiem „pārvērtību jautājums”, jo tas, protams, nenozīmē burtisku vai ķermenisku metamorfozi, saprotiet viņu pareizi, viņš nav sajucis prātā, viņš gluži vienkārši ir kļuvis redzīgs, iedomājies, šitais idiots, kasiere brokastu laikā sūkstījās savai draudzenei pa telefonu, viņa nezina, vai tas tips bija sanarkojies vai vienkārši slims, bet viņa reāli nobijās, saproti, pussešos no rīta tur neviena nav, viņa ir vienīgā tajā dieva pamestajā sūdu bedrē, iedomājies situāciju, kasiere smejas klausulē, viņa ir pārliecināta, ka šī ir pirmā reize ar īstu maniaku, un zini, mīļā, es esmu tagad nolēmusi, tā būs arī mana pēdējā reize, es sev apsolu, lūdzu, esi mana lieciniece, es nekad vairs neņemšu naktsmaiņu.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri