Mēs nākam no vecāku neizdzīvotās bērnības

 

Par Andras Manfeldes stāstu krājumu Mājās pārnāca basa (Latvijas Mediji, 2018)

 

„Mēs esam piedzimuši vecākiem, kuri nav izdzīvojuši savu bērnību. [..] Kad to saproti, tad sevi var pieņemt, apskaut savus vecākus un vecvecākus. [..] Jo vairāk sevi saproti, jo topi stiprāks un brīvāks.” Apmēram tā rakstniece Andra Manfelde intervijās Latvijas Radio un Latvijas Televīzijai skaidrojusi savu vēlmi grāmatā Mājās pārnāca basa vēlreiz pārstāstīt, pārradīt un pārdzīvot mūsdienu četrdesmitgadnieku vecāku un vecvecāku paaudzes traumatiskos notikumus, kuri visā Baltijā aizsākušies 1941. gada 14. jūnijā vai 1949. gada 25. martā, bet Krievijā jau daudz agrāk, – izraušanu no mājām, nošķiršanu no ģimenes, ceļu lopu vagonā, necilvēcisko dzīvi, darbu un badu Sibīrijā, atgriešanos mājās. Izsūtīšanas tēmai rakstniece reiz jau pievērsusies atmiņu tēlojumā Zemnīcas bērni (2010), kurā viņa stāstījusi par savu vecvecāku ģimenes pieredzi Sibīrijā. Jaunā grāmata Mājās pārnāca basa tapusi, sarunājoties ar represētajiem, kuri paši vēlējušies dalīties savā pieredzē, dažos gadījumos – arī lasot dienasgrāmatas pierakstus vai vēstules un tā iepazīstot sev līdz tam pavisam svešu cilvēku dzīves.

Stāstu krājuma mākslinieciskais risinājums (māksliniece Aija Andžāne) simboliski precīzi savij kopā grāmatu raksturojošus nojēgumus. Dzijas kamoliņš, kurš pārtop pļavā, caur kuru vijas maz braukts lauku ceļš, izbeidzoties rietošā saulē un mākoņos tītā horizonta līnijā, ir tik ietilpīgs tēls, ka varam to uztvert gan kā stāstu kamolu, kas satīts no vēl un vēlreiz pārstāstītiem stāstiem, gan kā sapni par pīni no Urāliem līdz Latvijai, gan kā tik gaidīto, bet grūto ceļu uz mājām, kur „viss bija jāmācās no jauna”1).

Andra Manfelde pati jau daudz stāstījusi par grāmatas tapšanas gaitu un nolūku, tāpat arī atklājusi savas sākotnējās šaubas par to, vai deportēto atmiņas 21. gadsimta otrās desmitgades literatūrā vēl nav izsmelts temats. Viņas pārdomām un šaubām ir savs pamats, bet uz jautājumu, vai, kāpēc un kā šodien literatūrā runāt par deportāciju pieredzi, atbildi var sniegt, pārskatot lēģeru pieredzes traumas narācijas vēsturi latviešu kultūrā un rakstniecībā.

Jau 80. gadu sākumā ne tikai Latviju, bet arī visu PSRS pāršalca Aloiza Brenča veidotās daudzsēriju mākslas filmas Ilgais ceļš kāpās (1981) vēstījums, kurš 20. gadsimta 40. gadu vēstures notikumus Latvijā risināja atbilstoši stagnācijas laika iespējām, tomēr deportāciju traģisma kodolu parādīja jo spilgti. Latviešu un arī citu Baltijas tautu literatūrā atmiņu vēstījumu vilnis lavīnveidā sāka velties kopš neatkarības atguves, kad šīs traumas komunikācija beidzot kļuva iespējama bez cenzūras iejaukšanās. Kopš 90. gadu sākuma tika izdotas tādas nozīmīgas atmiņu grāmatas kā Melānijas Vanagas Veļupes krastā (1991), Oļģerta Krodera Mēģinu būt atklāts. Autobiogrāfisks stāsts divās daļās (1993), Aleksandra Pelēča Ar melno vēju (1991), kura atkārtoti un necenzētā veidā tika izdota ASV ar nosaukumu Sibīrijas grāmata (1995) u. c. Bez šiem autobiogrāfiskajiem vēstījumiem jāpiemin arī vērienīgas dzīves stāstu apkopošanas akcijas visā Baltijā. Tipiskajai liecinājumu literatūrai atšķirīgu pieeju jau 90. gados bija izvēlējies latviešu rakstnieks Valentīns Jākobsons krājumu Brokastis ziemeļos (1992) un Brokastis pusnaktī (1995) stāstos, kas piedzīvoja renesansi 2005. gadā, kad tika izdots darbu apkopojums Trejādas brokastis. Valentīna Jākobsona fikcionalizētajā vēstījumā gan pārradīta paša rakstnieka pieredze Sibīrijā, taču viņš nav stingri turējies pie precīza realitātes atspoguļojuma, nereti radot ironisku traģiskās pieredzes veidolu, kas, iespējams, vēl dziļāk atklāj absurda būtību.

Kopumā 90. gados aizturēto atmiņu izlaušanās straume psiholoģiski vismaz daļēji sniedza kompensāciju par iepriekšējo piespiedu klusēšanu, aizmirstību un pazemojumu un palīdzēja atjaunot vēsturisko atmiņu. Daudzu pirmo deportāciju liecību forma atgādināja kristīgajā reliģijā izplatīto martiroloģijas principu, kas vēstījumiem piešķīra gluži reliģisku ievirzi, padarot tos par mītiskā tautas sāpju ceļa (via dolorosa) atklājējiem, tāpēc šis literatūras vilnis bija nozīmīgs nācijas konsolidācijā.

Pēc tam, kad deportāciju traumas reprezentāciju lavīna bija pārdzīvota un visas iepriekš izklāstītās sociāli psiholoģiskās funkcijas izpildītas, varēja šķist, ka Sibīrijas atmiņas aizies kopā ar to paaudzi, kura izdzīvoja un kopš Atmodas gadiem arī vēstīja par notikušo. Tomēr 21. gadsimta rakstniecība pierāda, ka tik spēcīgas kolektīvās traumas komunikācijai ir iespējams turpinājums un jēgpilna esamība – kad traumas izpratne sabiedrībā nogulsnējusies, var sākties apziņā iekausētās, bet tieši nepiedzīvotās citu cilvēku vai paaudžu pieredzes reprezentēšana, tās mākslinieciska pārradīšana. Holokausta atmiņu pētniecības studijās to sauc par pēcpaaudzes (post-generation) un pēcatmiņas (post-memory)2 posmu, bet šie jēdzieni tikpat labi attiecināmi arī uz staļinisma represiju traumu komunikācijas pētniecību.  

Ja iepriekš minēto lēģeru literatūras autori pārstāv t. s. pirmo paaudzi, kuras visi locekļi izsūtījumu ir piedzīvojuši apzinīgā vecumā, tad daudzi 21. gadsimta vēstījumu autori jau ir nākamā, t. s. pēcpaaudze, kas piedzimuši vai bijuši lēģerī kā pavisam mazi bērni, vai arī paši vispār nav pieredzējuši šos traumatiskos notikumus. Kopumā visus izdzīvojušo pēctečus metaforiski mēdz saukt arī par „durvjviru paaudzi” (Hinge Generation), jo viņu vēstījumu pamatā ir vecāku vai pat vecvecāku liecības. Tā kā 21. gadsimtā drīzumā vairs nebūs tiešo notikuma aculiecinieku, no kuriem uzklausīt pirmavota vēstījumu, „durvjviru paaudze” būs vienīgā, kas varēs nodrošināt kolektīvās atmiņas pārmantošanu vai t. s. atmiņu adopciju nākamajās paaudzēs.

Šādas „durvjviru paaudzes” vēstījums Latvijā ir Sandras Kalnietes dzimtas deportāciju gaitu pētījums Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos (2001), kas rakstīts gan savas, bet vēl vairāk – iepriekšējās, klusējošās paaudzes vārdā. Līdzās Sandras Kalnietes dokumentāli precīzajam un publicistiski esejistiskajam darbam kā spilgti otrās paaudzes vēstījumi minami arī Andras Manfeldes Zemnīcas bērni (2010) un Māras Zālītes Pieci pirksti (2014). Māras Zālītes atmiņu romāns Pieci pirksti uzskatāms par fikcionalizēti autobiogrāfisku vēstījumu, savukārt Andras Manfeldes veikto dokumentālo materiālu fikcionalizēšanas un priekšteču pieredzes personalizēšanas tendenci, pievienojot savas iztēles projekcijas, no žanriskā viedokļa grūti klasificēt. Šī dokumentālo materiālu pārradīšanas pieeja saglabāta arī viņas jaunajā grāmatā un ir uzskatāma par tipisku pēcatmiņas izpausmi.

Pēcatmiņas jēdziens apraksta attiecības, kurās pēcpaaudze pārņem personisko, kolektīvo un kultūras traumu no saviem priekštečiem, turklāt tas notiek vai nu verbālā formā (atmiņu stāstījumi) vai neverbālā formā (tēlu veidošana, traumas psiholoģiski noteiktu uzvedības modeļu īstenošana, arī klusēšana par pieredzēto). Pētniece Marianna Hirša (Marianne Hirsch) raksturojusi pēcatmiņas darbību: „Pēcatmiņa ir atšķirīga no atmiņas ar paaudzes distanci, bet no vēstures – ar dziļi personisko saikni. Pēcatmiņa ir spēcīga un ļoti īpaša atmiņas forma, jo tā ar objektu veido imagināras un radošas attiecības.”3 Andras Manfeldes grāmatu kā pēcatmiņas izpausmi raksturo viņas personiskā iesaistīšanās, kas atklāta arī publiski paustajā attieksmē – apzinoties lēģeru pieredzes interpretāciju daudzveidību, viņa gluži vienkārši nav spējusi sarunās uzticēto paturēt pie sevis un atstāt darbu nepabeigtu. Turklāt grāmatā Mājās pārnāca basa skan tā pati pazemība, kas Zemnīcas bērnu ievadā, uzrunājot savus vecvecākus – „Lūdzu, ieaiciniet mani iekšā, es lūdzu. Lūdzu, atveriet zemnīcas durvis un ļaujiet man ienākt jums līdzi! Es varēšu tik zemu pieliekties, apsolu, es liekšos, vectētiņ, tev līdzi.”4 Šī pieliekšanās gatavība nodrošina identificēšanos, dziļu pieredzes pārmantošanu, pat asimilāciju. Pēcatmiņas fenomenu, par kura esamību varam runāt šajā pazemīgajā attieksmē, var salīdzināt ar fantoma sāpēm kādā amputētā ķermeņa daļā, saukt arī par klāt neesošo atmiņu, pārmantoto zaudējumu. Vērtējot citu sāpju izdzīvošanas un tālākas mediācijas iespējamību, ir skaidrs, ka staļiniskās represijas nav kaut kas bijis un pagājis, bet ir kaut kas, kas turpina notikt, ja vien mēs neļaujamies tikt iztraucēti no savas komfortablās un pārticīgās esamības. Tas, kas realitātē noticis ar grāmatas Mājās pārnāca basa varoņiem – stāstniekiem, turpināja notikt ar autori, kura savukārt tam ļāvusi notikt ar lasītāju.

Visi astoņpadsmit stāsti (katram dots nosaukums un minēts stāstītāja vārds) rakstīti pirmajā vai arī trešajā personā, izmantojot aprautus apziņas plūsmas iestarpinājumus un tādējādi imitējot stāstījuma dabisko gaitu un ritmu. Runāts stāstījums allaž atšķiras no rakstīta teksta ar savu brīvo plūdumu, asociativitāti, domas aprāvumu, izteikto subjektivitāti. Tajā parasti nav vērojams blīvs māksliniecisko izteiksmes līdzekļu lietojums, bieži vien doma atklājas lēcienveidīgi, bez liekiem paskaidrojumiem. Autore mēģinājusi rekonstruēt šo stāstījuma principu, un ar to teksts būtiski atšķiras no t. s. liecinājuma literatūras, proti, pierakstīta stāsta, kurā vērojama lielāka objektivizācija, bezpersoniskums, literārās valodas normu ievērošana, sintaktiski skaidras konstrukcijas.

Ar liecinājuma literatūru Andras Manfeldes darbs sabalsojas skatpunkta ziņā. Izvēloties t. s. „mazo vēstījumu” kompilācijas formu, raugoties uz notikušo „no apakšas”, iespējams oficiālo vēstures stāstu ieraudzīt tā dalībnieku redzējuma cilvēciskajā daudzveidībā, no dažādām subjektīvām perspektīvām. Andras Manfeldes stāsti visi ir it kā par vienu un to pašu, stāstu tematika, laiktelpa, motīvi sasaucas, bet katrs ir pavisam atšķirīgs, jo notikusi detaļu atlase un katram stāstījumam atrasts savs emocionālais kodols un rakurss. Katra stāstnieka individuālo stāstu autore „pārgleznojusi”, kā pati to formulējusi intervijās, atlasot stāstījuma pavedienus, brīvi veidojot tēlus un variējot situācijas. Viņai bijis svarīgi mainīt fokusu – pacelties pāri dokumentālam fiksējumam, sadzīvisko stāstījumu pārcelt jaunā, metaforiskā un poētiskā dimensijā, nonākot līdz pārdzīvojuma vispārinājumam. Līdz ar to – sakļaujoties ar stāstnieku balsīm un itin kā iemiesojoties viņos, rakstniece tiem devusi iespēju pateikt daudzkārt vairāk, nekā tas būtu iespējams viņu pašu dokumentālā liecinājumā, pateikt ko tādu, ko var izpaust vienīgi māksla.

Grāmatā „pārgleznots” ne tikai aizejošās paaudzes vēstījuma saturs. Stāstos iepazīstam vēl kādu aizejošu pasauli – no 20. gadsimta sākuma līdz 40. gadiem dzimušās paaudzes valodu un izteiksmi. To veidojusi bērnība un jaunība Kurzemes laukos, kur vēl dzīvas vietējo izlokšņu īpatnības (viš, bēr’s, ziergs, spannis, meitentiņš u. c.), kur līdzās pilnasinīgai un senatnīgai latviešu valodai ieskanas arī daudz aizguvumu no vācu valodas (ķisentiņš, deķelis, glancēts u. c.). Stāstnieku valodu ietekmējuši arī Sibīrijā nodzīvotie gadi, tāpēc bez rusicismu – sibirjaks, kipjatoks, uragans, vaļinki u. c. – izmantojuma stāsti būtu nedabiski. Andra Manfelde centusies saglabāt katra stāstnieka individuālās valodas īpatnības un viņas „pārgleznojumā” Latvijas vienkāršo lauku cilvēku valoda skan dzīvelīgi un gardi: „paskrieties mazu gabalu tāļāk” (14. lpp.), „piens govēm no pupiem dzeltens jo dzeltens tek” (15. lpp.), „kukla, ne bēr’s” (50. lpp.), „kad Staļiš nomirīj, tu raudāj?” (173. lpp.), „raglops paliek raglops, nav jau ziergs” (174. lpp.) – pilnasinīgo izteiksmi gribētos citēt vēl un vēl, jo zūdošā valoda grāmatā noķerta aiz astes un paturēta vēl kādu brīdi mūsu acu priekšā.

Aleksandrs Solžeņicins savā Nobela lekcijā savulaik teicis: „Un vēl kādā nepārvērtējamā virzienā literatūra aiznes savu nenoliedzamo blīvo pieredzi: no paaudzes uz paaudzi. Tādējādi tā kļūst par dzīvu nācijas atmiņu, tādējādi neļauj izdzist un glabā tās zudībā gājušo vēsturi – veidā, kas nepakļaujas kropļošanai un apmelošanai. Tā literatūra un valoda nosargā nacionālo dvēseli.”5 Andras Manfeldes grāmatā Mājās pārnāca basa veidotā dokumentālas liecības pārradīšanas pieeja ir mūsdienām atbilstošs vecāku paaudzes traumas komunikācijas ceļš no paaudzes uz paaudzi. Tā ir lielā vēstures notikuma iemiesošanās mazā cilvēka stāstā un tālāk – mākslas darbā, kas tāpat kā Viestura Kairiša filma Melānijas hronika (2017) var aizsniegt mūsdienu uztvērēju par spīti tam, ka gribas teikt – kāpēc atkal runāt par izsūtījumu tēmu, tas ir sāpīgi, kāpēc man to vajag, ikdiena jau tā ir tik sarežģīta, kāpēc kultivēt ciešanas un žēlošanos. Andras Manfeldes ziņa ir ļoti skaidra – mums to vajag, lai šķīstītos. No ērtībām, lietām, patērēšanas drudža, neīstuma, egocentrisma. Turklāt – nevis kultivējot tikai savas nācijas ciešanas, bet gan paskatoties apkārt un ieraugot arī citus. Grāmatā iekļauts arī Valentīnas stāsts – par pereseļeņije, evakuāciju no Ļeņingradas. Zīmīgi, ka tieši šajā stāstā rakstniece līdzās pagātnes notikumu izklāstam iekļāvusi arī stāsta uzklausīšanas refleksijas par to, kā Polockas klostera pagalmā starp trīs Lieldienu saulē žilbinošām baltām baznīcām abas runātājas sēž, „mazliet samulsušas [..], kā kaunēdamās no skaistuma, dižuma, asarām” (112.–113. lpp.), pēc kurām kļūst vieglāk elpot. Vairāk sarunāties citam ar citu, vairāk ieklausīties cita stāstā – arī tāda ir grāmatas vēsts. Ja vecāku paaudze to vēl nespēja, varbūt tas ir šodienas uzdevums?

  1. Manfelde A. Mājās pārnāca basa. Rīga: Latvijas Mediji, 2018, 68. lpp. (Turpmāk tekstā iekavās minēta šī izdevuma citētā lappuse.  (back)
  2. Hirsch M. The Generation of Postmemory. Poetics Today, 29:1, Spring 2008, pp. 103–128.  (back)
  3. Hirsch M. Family Frames. Photographs, Narrrative and Postmemory. London: Harward University Press, 1997, p. 22.  (back)
  4. Manfelde A. Zemnīcas bērni. [Autores izdevums], 2010, 9. lpp.  (back)
  5. Solžeņicins A. Nobela lekcija 1970. gadā. Pieejams: http://www.satori.lv/raksts/174/Aleksandrs_Solzenicins/Nobela_lekcija_1970_gada [skatīts 30.06.2018].  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri